Talantam ir nozīme, bet darbs ir svarīgāks. Saruna ar videogrāfu Aldi Kaņepi

Kā cilvēks Aldis Kaņepe ir diezgan kautrīgs, taču, iepazīstot viņu tuvāk, atklājas pilnīgi jauna personība. Tikšanās dienā Aldis paņēma līdzi savu labāko draugu, mīluli ar visinteresantāko vārdu - Sniferis, - kurš palīdzēja mums abiem pirms intervijas nomierināties un uzturēt brīvu prātu. Savā profesijā Aldis strādā jau vairāk nekā 10 gadus. Lielākoties filmē kāzas, ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Savos darbos viņš vienmēr balansē starp skaistu mirkļu iemūžināšanu un industriāli tehnisko video stāstīšanu. Uzskata, ka pats svarīgākais aspekts ir iemūžināt notiekošo tieši te un tagad, jo, visticamāk, to nevarēs atkārtot, proti, nebūs tā pati reakcija un burvība, kas pirms sekundes.

Kate Laila Neimane, Studentu medijs Skaļāk

Intervija tapusi 2023. gada rudenī

Cik ilgi jūs jau strādājat par videogrāfu?

Sākotnēji es nebiju videogrāfs. Pirmā mana nodarbošanās, saistībā ar video, bija montēšana. Atrast labu montētāju tajā brīdī, 2010. gadā, bija diezgan sarežģīti, tāpēc sāku ar to, ka apguvu montāžu. Mēs agrāk strādājām Rīga radio, kurā katru ceturtdienu laidām dzīvo koncertu no studijas, paralēli filmējām, un uz nākamās nedēļas trešdienu visam bija jābūt gaisā.

Uz vienu no filmēšanām viens čalis neatbrauca. Tā kā es studijā vienmēr biju klāt un piedalījos organizācijas lietās, man iedeva rokās kameru un teica, ja montēt māki, kadru redzi, tad ir pienācis laiks iemācīties filmēt. Pasākuma vadītājs noskatījās manu filmēto materiālu un teica, ka viss ir brīnišķīgi. Uz nākamo filmēšanas reizi tas džeks vairs netika aicināts, un man teica, ka tagad esmu filmēšanas komandā un būtībā, šādā veidā sākās mana filmēšanas karjera.

Un jūs arī speciāli mācījāties, kā pareizāk filmēt?

Nē, es esmu absolūts autodidakts. Es skatījos Youtube populārākos džekus, kuri stāstīja tieši par filmēšanas metodēm - kā kadrs izskatās labāk, ar kādiem objektīviem filmēt. Būtībā, tā iemācījos saprast aparātus un optiku.

Vai uzskatāt, ka jūsu profesija ir grūta?

Viegli nav, jo patiesībā ir tā, ka filmēšanas daļa varbūt nav sarežģīta, bet pēcapstrādes process ir tas, kas aizņem daudz laika. Esmu iemācījies strādāt ātri un kvalitatīvi, bet līdz tam ir garš ceļš noiets, ar kļūdām un pazudušiem materiāliem. Video process ir sarežģīta lieta, tas paņem daudz laika un uzmanības. Es joprojām skatos jūtūbā jaunumus un kādas programmas cilvēki izmanto. Visu laiku jāseko līdzi, lai tu neizkrīti no aprites. Jā, tas paņem laiku un ir kāds brīdis, ko atkal pavadi pie monitoriem. Tas ir darba sarežģītākais moments, jo man vienu brīdi bija tā, ka katru reizi, kad izslēdzu kompi, uzskatīju, ka man ir atvaļinājums. Es pat antidepresantus vienu brīdi dzēru, jo bija par traku.

Ja kāds vēlas kļūt par videogrāfu - labāk strādāt un mācīties ārvalstīs vai Latvijā?

Viss ir atkarīgs no tā, vai cilvēks vēlas saņemt papīru, ka viņš ir sertificēts. Grūti spriest, jo ārzemēs neesmu mācījies, bet domāju, ka Latvijas pieredze, kas ir filmētājiem šeit, ir ļoti laba, mēs paši esam izlauzušies cauri. Ejot cauri grūtībām, iemācīšanās ir pamatīgāka, bet, protams, ja ir nepieciešams papīrs un, ja domā saistīt savu nākotni ar filmēšanas lietām, jo īpaši ārzemēs, domāju, ka tur izglītība ar papīru noder, ir vieglāk atrast darbu. Ārzemēs iegūtā izglītība vienmēr ir pluss. Vai šī izglītība ir kvalitatīva, tas ir diskutējams jautājums.

Vai cilvēkam ir vajadzīgs talants, lai kļūtu par videogrāfu? Redzošā acs tā teikt.

Domāju, ka tomēr ir jāiegulda diezgan daudz darba, kaut vai apgūstot programmas un tieši pēcapstrādi. Kā jau teicu, safilmēt var daudzi, bet gala montāžu uztaisīt kvalitatīvi var tikai retais. Bet - jā, talantam tomēr ir jābūt. Tev ir jāredz kadrs, kompozīcija, jābūt dziļākai izpratnei par to, kā ne pārāk smukas lietas padarīt smukākas. Talantam ir svars, bet darbs, es atkārtošos, ka pat vairāk nekā talants.

Kāpēc jūs vairāk filmējat tieši kāzas?

Kādreiz varbūt būtu teicis ko citu, bet šobrīd ir tā, ka cilvēki mūs saista ar kāzu filmēšanu. Mēs paši esam sev ķīlnieki ar to, ka rādām tikai šo radošo pusi. Mēs filmējam arī mūzikas video, koncertus, vairāk ar džezu strādājam, jo man ir tuvs draugs, ļoti populārs džezmenis un mēs ar viņu sadarbojamies. Mēs esam ne tikai draugi, bet arī radošā komanda - viņš uzticas mūsu redzējumam un es, savukārt, apbrīnoju viņa talantu un spēju mūzikā izteikties tik krāšņi un krāsaini.

Ekrānšāviņš no Kanepes films Instagram konta

Kādi ir vislielākie sarežģījumi, tieši filmējot kāzas?

Kāzas ir neparedzams pasākums, nekad nevar zināt kas notiks un tas ir dokumentālais žanrs, kur būtībā var notikt jebkas. Visi vienmēr cer uz saulainu dienu, bet ļoti bieži gadās, ka līst lietus un nav padomāts par plānu B, jo visi cer, ka būs saule. Ir jāspēj pārliecināt, ka viss ir super, jūs mīlat viens otru ne tikai saulainā dienā, bet arī tad, kad līst lietus. Tev ir jāpārliecina cilvēki, pašam ir jābūt pārliecinātam, ka dari visu maksimumu, ko vari izdarīt. Tas nav viegls moments - saglabāt profesionalitāti jebkurā situācijā.

Kuras kāzas jums ir palikušas atmiņā kā labākās filmētās kāzas?

Tas bija Abgunstē pirms trim vai četriem gadiem. Abi ļoti sportiski cilvēki un viņiem bija izbrauciens-fotosesija uz Elejas parku. Tur bija kokteiļu taisīšanas pasākums - bija bārmenis, viņi taisīja kokčikus un testēja. Es teicu: "Jūs ar tiem kokteiļiem uzmanīgi, jo diena vēl gara."  Viņi bija jau tā labi iedzēruši, un vēlāk viņiem atveda motorolleri, jo bija paredzēta fotosesija ar to.

Vienā brīdī meitene palūdza pabraukt un pateica, lai nofilmē ar dronu. Viņi ar rolleri brauc pa pļaviņu un, protams, abiem diviem rokas gaisā. Pēkšņi zālienā rolleris saslīd un abi apmet kūleni ar visu rolleri. Iestājās pilnīgs klusums. Viņi sagrupējās tā, ka būtībā pašiem nekas nesāp, bet abiem uzsista labā acs, vaigu kauli, un ceremonija ir paredzēta pussešos vakarā. Džeks saplēsa smokingu, meitene kleitu un mums ir uzfočēta bilde, kurā viņi abi iet pa parku ar ledus gabaliem pie vaiga. Paldies Dievam bija meikapu meitene, kura varēja viņus sakrāsot, kleitu un smokingam piedurkni piešuva, respektīvi, viss tika sakārtots tā, ka nevarēja redzēt.

Kuras kāzas jums ir palikušas atmiņā kā sliktākās?

Tas bija 2014. gads, brīdis, kad tika aneksēta Krima. Pāris bija ukraiņu meitene un puisis krievu tautības un sabrauca draugi, radi no Ukrainas un Krievijas.

Tas nevar beigties ne ar ko labu.

Tieši tā! Vēl jo īpaši situācijā, kad ir divas nometnes, kas savā starpā ir naidīgas. Teikšu tā, ka tad, kad līgava meta pušķi, pušķis vēl nebija piezemējies, bet es jau biju mašīnā. Nākamajā dienā vedējs no krievu puses atsūtīja bildi, kur vakarā ir bijusi klope un jaunajam uzsista acs, tad es nodomāju, paldies Dievam, ka mēs no turienes aizbraucām.

Vēl viņiem rīta daļā bija pucēšanās. Mums izstāstīja, ka ir superīgs studijas tipa dzīvoklis. Mēs tur atbraucam, un kvadratūra ir drusciņ lielāka par suņu būdu, iekšā vēl ir vecā padomju lakota sekcija. Tā bija reize, kad es liku iznest sekciju kāpnēs. Sekcija tika iznesta, siena atbrīvojās, bet tā, izrādās, ir bišķiņ citā krāsā, jo aiz sekcijas neviens nebija iedomājies, ka vajag nokrāsot. Tajā brīdī, kad mēs sākām filmēt, augšējie kaimiņi viņiem nopludina dzīvokli, vienkārši pa sienām sāk tecēt ūdens.

Kur jūs vēlētos kādreiz filmēt kāzas?

Ja tāda opcija būtu, tad Arktika vai Antarktika, tas būtu noteikti. Vai tur tehnika strādātu, tas ir cits jautājums, bet riktīgi gribētos, lai tas ir ar piedzīvojumu, jo bišķiņ pa šiem gadiem ir notrulinājusies sajūsma. Man ir cilvēks, kurš ir Antarktīdā bijis divas reizes un viņš saka, ka tur apzinies, ka esi nekas, lapiņa okeānā.

Vai tev patīk ar savu otru pusīti strādāt kopā?

Jā, mēs ļoti labi saprotamies. Viņa kā sieviete labi redz visas sievišķīgās detaļas un ļoti izjusti filmē. Mūsu komandā darbs ir sadalīts tā, ka, piemēram, ceremonijas, fotosesijas laikā Ieva vairāk darbojas ar pāri, es vairāk filmēju viesus. Jā, Ievai ir sievišķais redzējums, jo sievietei dvēsele ir daudz maigāka, atvērtāka pret skaistajām lietām, jūtām, sajūtām un emocijām. Es domāju, ka tas lielā mērā ir mūsu veiksmes moments, ka šīs lietas dara Ieva. Meitenēm patīk, ka tajās filmās sievišķība tiek izcelta un parādīta.

Kā jums liekas, vai šī profesija būs pieprasīta pēc 20 gadiem?

Ņemot vērā to, cik ātri šobrīd attīstās AI tehnoloģijas, baigi grūti prognozēt, kā būs pēc 20 gadiem. Domāju, ka esam ļoti lielu pārmaiņu priekšvakarā, kad virtualitāte pārņems realitāti diezgan spēcīgi. Cilvēki gribēs dzīvas lietas, un domāju, ka cilvēki dalīsies grupās - vieni, kas būs par mākslīgā intelekta attīstību un tie, kas paliks naturāļi. Varam cerēt, ka naturāļu daļa tomēr vēlēsies dzīvas, īstas lietas, nevis kaut ko mākslīgi radītu.

Tu pats kādreiz esi izmantojis mākslīgo intelektu?

Protams, vienu brīdi padziļināti tam pievērsos, jo programmā, kurā es strādāju, tika veikti uzlabojumi, piemēram - pilnīgi piebāztā pludmalē vari panākt to, ka pāris ir tukšā pludmalē. Es uzzināju divas lietas – mākslīgais intelekts to izdarīja perfekti, un, ka man ir labs kompis. Dziļāk nelienu, jo mūsdienās informācijas apjoms un jauno inovāciju gūzma, kas mums krīt virsū, baigi sit pa galvu. Vienā brīdī vairs nespēju uzņemt visu, informācijas ir tik daudz, ka vairs nedzīvo tādu īstu dzīvi, tavā vietā domā citi.

Kas ir jūsu lielākais sasniegums, strādājot kā videogrāfam?

Laikam tas, ka mūs uzrunāja Coldplay menedžeris, lai filmētu viņa kāzas. Galvenais ir tas, ka šie cilvēki, grandi, viņi ir tik vienkārši cilvēki. Tas ir apbrīnojami, ka viņus nav sabojājusi slava un tie ir spējuši saglabāt savu būtību. To var tikai skatīties un apbrīnot. Jā, tie ir sasniegumi - satikt tiešām talantīgus, par sevi pārliecinātus un ar savu dzīvi apmierinātus cilvēkus.

Nu tad pats pēdējais jautājums, ja jums būtu izvēle mainīt profesijas, uz ko mainītu?

Es noteikti darītu kaut ko ar rokām, radošu. Visdrīzāk tas būtu darbs ar dzīviem materiāliem - ar koku, varbūt mālu. Esmu arī domājis, ka varētu būt dārznieks.