Sapnis par Olimpiskajām spēlēm piepildījās. Saruna ar sporta žurnālisti Paulu Vucenu

Neskatoties uz izglītību citā jomā un to, ka sabiedrībā sporta žurnālistiku uzskata par vīrieša profesiju, Paula Vucena spēra soli tuvāk savam sapnim un uzdrošinājās riskēt. Paulai ir augstākā izglītība baltu filoloģijā, sporta tehnoloģijās un sabiedrības veselībā, un tagad viņa iegūst maģistra grādu. Paula ir piemērs tam, ka nedrīkst padoties, jo Sportacentrs viņu atraidīja vairākas reizes, bet savu vietu viņa atrada ziņu aģentūrā LETA. Tā mainīja viņas dzīvi un iedeva iespēju sevi pierādīt. Karjeras pirmajos trīs gados Paulai bija iespēja apmeklēt Olimpiskās spēles, Pasaules čempionātu hokejā un FIBA Pasaules kausu.

Luīze Donika un Eva Šeršņeva, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2024. gada rudenī.

Vai pusaudžu gados bija kāds, kam tu vēlējies līdzināties šajā profesijā?

Visdrīzāk, ka nē, jo man sporta žurnālistika bija vienkārši sapnis, uz kuru gāju. Par to es tik ļoti nedomāju, vienkārši kaut ko turpināju darīt dzīvē. Protams, gribēju tā, kā visi Latvijas žurnālisti, aizbraukt uz Olimpiskajām spēlēm un intervēt interesantus sportistus, tāpēc es vienkārši skatījos uz visiem kopumā.

Vai tev ir sanācis saskarties ar stereotipisko dzimuma kritiku šajā darba sfērā?

Man liekas, ka īsti nē, vismaz tagad noteikti visi jau ir pieraduši, ka es arī esmu starp vīriešiem žurnālistiem, bet sākumā varbūt bija tā, ka pati nedaudz kautrējos un tāpēc man likās, ka es īsti neiederos. Tagad ir daudz labāk un visi mani ir pieņēmuši.

Varbūt tu varētu noraksturot savu darba dienu, vienu no interesantākajām, kāda tev ir bijusi.

Es varu piebilst to, ka ziņu aģentūrā darbs parasti ir diezgan vienmuļš. Man ir jāzina viss, sākot ar basketbolu un beidzot ar snūkeru. Parasta darba diena ir tāda, ka es sēžu pie datora un sekoju līdzi visiem rezultātiem un jaunumiem, kas notiek pasaulē. Interesantākā darba diena man būs rītdien. No rīta es pastrādāšu pāris stundas, pēc tam aiziešu pamācīties uz universitāti un vakarā iešu uz VEF Rīgas spēli, kur pēc spēles mēģināšu intervēt spēlētājus par pirmo Čempiona līgas spēli.

Vai tev ārpus darba ikdienas ir brīvais laiks kādiem hobijiem?

Nē, nē, ir diezgan maz brīvā laika un realitātē tu mentāli ļoti nogursti no tā, ka ir universitāte un darbs, tāpēc parasti brīvajās dienās es vienkārši neko nedaru. Citreiz eju uz kino, man ļoti interesē kino. Iepriekšējos gados arī basketbolu paralēli spēlēju, bet šogad vairs nē, tāpēc cenšos atrast citas fiziskās aktivitātes, kā aizpildīt laiku.

Darbā tev ir jāintervē dažādi sporta pārstāvji, vai ir arī jāizprot viņu pārstāvētā sporta veida noteikumi?

Plus mīnus jā. Man noteikti palīdz tas, ka es strādāju ziņu aģentūrā, un tāpat rakstot ir ļoti daudz jāpārzina. Nav tā, ka man būtu jāzina visos sīkumos, es zināju ļoti maz pirms sāku strādāt ziņu aģentūrā. Tagad esmu iemācījusies.

Vai ir arī kāds sporta veids, kas iekarojis tavu sirdi?

Ļoti interesanta ir palikusi riteņbraukšana, jūs gan jau dzirdējāt par Tomu Skujinu. Pagājušajā sezonā es sāku nedaudz vairāk tam sekot līdzi, un tad arī parādījās Netflix seriāls par Tour de France, tur bija ļoti daudz interesantu aizkulises kadru, un tā es kaut kā vairāk un vairāk sāku sekot līdzi.

Varbūt ir kāda konkrēta intervija palikusi atmiņā?

Pagājušogad es biju Pasaules kausā, tur bija arī Kristaps Porziņģis ar izlasi. Es palūdzu pēdējā dienā, vai varētu viņu nointervēt. Līdz vakaram mēs vēl īsti nezinājām, vai varēs vai nevarēs, tad man uzrakstīja, ka beidzot tomēr varēs. Nereāli satraukusies gaidīju, kad viņš atnāks, jo mēs gaidījām komandu pēc vakariņām. No sākuma ar treneri parunājos un tad gaidīju Kristapu Porziņģi. Viņš atnāk, biju nereāli sanervozējusies, viņš apsēžas, atsit galvu pret televizoru. Ļoti labs sākums svarīgai intervijai. Nekas, pasmējāmies un bija ļoti interesanta saruna.

Vai intervējot esi saskārusies ar problēmām?

Protams. Pati esmu sportiste un redzu, ka viņi negrib. Atbild ar vienu vai diviem vārdiem. Es pati vienkārši izslēdzos, nevaru vairāk viņiem neko pajautāt. Piemēram, tagad Olimpiskajās spēlēs bija grūti ar Aļonu Ostapenko, jo viņa pēc zaudējuma negribēja runāt vispār. Mēs bijām trīs žurnālisti no Latvijas un katrs pajautājām tikai pa jautājumam. Viņa bija uz mums dusmīga, uz sevi, viņa bija uz visiem dusmīga.

Vai tas ietekmē arī tavu noskaņojumu?

Nē, es to pieņemu kā daļu no darba. Vienmēr jārēķinās ar to, ka tev var atteikt, jo īpaši tie, kas pēc spēlēm vienkārši uzreiz iet garām.

Kā tu tiki šajā profesijā? Iepriekš teici, ka nemācījies žurnālistiku.

Jā, es nemācījos. Pavasarī pabeidzu filoloģiju un vasarā biju uz U19 Pasaules kausu basketbolā Latvijā. Es biju kā brīvprātīgais – dzīvoju kopā ar vienu komandu. Visu laiku viņiem palīdzēju, beigās sapratu, ka gribu kaut ko darīt sportā. Jau atmetu domu par žurnālistiku, jo mani daudz reižu Sporta Centrs atšuva. Es iestājos programmā “Sporta tehnoloģijas un sabiedrības veselība”. Augustā aizsūtīju savu CV uz ziņu aģentūru LETA , jo viņiem bija vakance. Biju pavisam aizmirsusi par to, kad man pēkšņi zvanīja: ''Paula, jums ir interesants CV, mēs gribētu jūs uzaicināt uz interviju.'' Es vispār ne uz ko necerēju, jo man nav ne izglītības, ne pieredzes, tikai kaut kādi brīvprātīgie darbi. Beigās mani paņēma. Viņi ņēma vērā arī to, ka vajadzēs man visu iemācīt.

Sapratu, ka es gribu kaut ko darīt sportā. Jau atmetu domu par žurnālistiku, jo Sporta Centrs mani daudz reižu atšuva.

Vai tu jau uzreiz intervēji sportistus un braukāji apkārt?

Sākumā bija lēni, vajadzēja iemācīties vienkārši uzrakstīt ziņas, bet, tā kā es biju pilnas slodzes darbinieks, vajadzēja lekt uzreiz visā iekšā – iet uz pasākumiem un intervēt. Braucieni uz ārzemēm nenotiek katru gadu. Citi var nostrādāt vairākus gadus un neaizbraukt uz Olimpiskajām spēlēm. Viņiem darbs to neapmaksā, vai arī vienkārši ir liela konkurence. Es uzskatu, ka man paveicās.

“Citi var nostrādāt vairākus gadus un neaizbraukt uz Olimpiskajām spēlēm. Es uzskatu, ka man paveicās.”

Varbūt ir kāds sportists, ar kuru esi sadraudzējusies?

Visu laiku sanāk vienus un tos pašus intervēt, bet nav tā, ka es ar kādu būtu sadraudzējusies. Man liekas, tas ir vairāk televīzijas džekiem. Viņi ar visiem vairāk sačomojas, bieži viņus uz kaut kādiem podkāstiem aicina. Viņi vairāk savā starpā runājas, salīdzinot ar mums – rakstošajiem žurnālistiem.

Kā tu attīstīsies kā cilvēks?

Es gribētu dabūt vairāk pārliecības, jo joprojām īsti neticu tam, ko man ir izdevies sasniegt un ka es kaut ko māku žurnālistikā bez izglītības. Tāpēc es ļoti bieži uztraucos, kad man kāds ir jāintervē. Sāku pārāk daudz domāt un beigās vienmēr lasu jautājumus no telefona. Pēc Pasaules kausa pagājušogad man bija ļoti liela pārliecība par sevi.

“Es gribētu, lai man būtu vairāk pārliecības, jo es joprojām neticu tam, ka man kaut ko ir izdevies sasniegt bez izglītības žurnālistikā.”

Vai ir viegli atdalīt privāto dzīvi no darba?

Es teikšu, varbūt nevis privāto dzīvi, bet brīvo laiku no darba. Nē, man to ir ļoti grūti izdarīt. Man patīk sociālajos tīklos kaut ko redzēt, kādu tiešraidi paskatīties brīvdienās. Man tas nedaudz besī, ka es nevaru nošķirt vienu no otra. Darbs man aizņem ļoti daudz laika saistībā ar sportu, bet man arī pašai gribas interesēties par sportu, bet tai pašā laikā, kad tev ir brīvais laiks ,tu gribi atslēgties no darba. Sanāk apburtais loks. Tagad ir nedaudz vieglāk, jo maģistra studijas nav saistītas ar sportu un es varu ar kaut ko citu nodarbināt savu galvu, bet man otrais bakalaurs arī bija saistīts ar sportu, tad bija grūti. Brīžiem biju uz izdegšanas robežas, kad man vienkārši viss sāka besīt.

Vai tu tiešām strādā tikai noteiktas stundas? Vai tomēr sanāk arī tā, ka vēl strādā mājās?

Vispār ar ziņu aģentūru ir tā, ka mums nav normēta darba laika, pat ja tā ir pilna slodze. Vajag nosegt visas sporta ziņas no astoņiem līdz divpadsmitiem vakarā un tā dienu mēs sadalām savā starpā. Tās var būt no astoņiem līdz diviem dienā, no divpadsmitiem līdz sešiem vakarā vai no sešiem vakarā līdz divpadsmitiem vakarā, vai arī nedēļas nogalē tev visu dienu vienkārši jāraksta un jāstrādā. Tāpēc grūti pateikt.

Jums darbs ir septiņas dienas nedēļā?

Jā, bet nav tā, ka es reāli septiņas dienas strādāju. Tās plus mīnus 40 stundas ir sadalītas pa piecām, sešām dienām. Tu vienmēr gatavojies intervijai. Tu arī principā strādā tad, kad tas neskaitās kā tavs darba laiks. Pēc tam to atšifrēt, noeditot (no angļu val. edit – rediģēt) tekstu. Tas it kā nav saistīts ar darbu, bet tai pašā laikā ir. Nestrādāt ārpus darba laika ir grūti.

Nestrādāt ārpus darba laika ir grūti.

Cik grūti ir sagatavoties un cik ilgu laiku tas var aizņemt?

Man liekas, es joprojām diezgan slikti sagatavojos intervijām. Citreiz sanāk, ka es nevaru iedomāties kādus super āķīgus, interesantus jautājumus, ko citi kolēģi varētu izdomāt. Par to laiku grūti pateikt, jo citreiz ir tā, ka tu vienkārši paralēli darbam kaut ko vēl palasi vai pirms darba sāc rakstīt jautājumus.

Cik bieži tev sanāk aizbraukt mājās un atslēgties no darba?

Es braucu mājās, jo bieži vien Rīgā nav ko darīt, kad ir brīvas dienas. Grūti ir pavisam atslēgties no darba. Tagad bija divu nedēļu atvaļinājums. Tas ir laikam ilgākais atvaļinājums pēdējo trīs gadu laikā, un es speciāli mēģināju neskatīties e-pastus, nelasīt ziņas, nesekot tam visam līdzi, bet vienalga tas ir jau kā reflekss – nočekot, kas ir noticis pa dienu.

Esat pretimnākošs kolektīvs?

Jā. Grūti nebūt pretimnākošam, kad ir tik maz cilvēku, ar kuriem jāstrādā kopā. Tas arī attiecas uz visu Latvijas sporta žurnālistiku. Salīdzinot ar to, cik ir lietuviešu vai igauņu, un to, cik daudz vairāk cilvēku viņi sūta uz Olimpiskajām spēlēm vai Pasaules kausu. Tā ir nereāla atšķirība. Pagājušogad Pasaules kausā padsmit lietuvieši bija, kamēr beigās uz pēdējām ceturtdaļfināla spēlēm no Latvijas bijām tikai es, viens no Delfiem un televīzija. Protams, visiem nav naudas, bet, salīdzinot ar citām valstīm un kā viņi pret to visu attiecas, ir nedaudz bēdīgi.

Ir grūti nebūt pretimnākošam, kad ir tik maz cilvēku, ar kuriem tu strādā kopā.

Tu ceri, ka ar laiku tas mainīsies?

Protams. Vajadzētu mainīties, mums taču patiesībā ir tik daudz sasniegumu!

Tādā gadījumā nebūs lielāka konkurence tieši tev kā žurnālistam?

Tas tā liekas, bet uz to vajag skatīties no citas puses – medijos būs vairāk satura par sportu. Loģiski, es jau gribētu būt vienīgā, kas parunāja ar Porziņģi pēc tam, kad, viņš izcīnīja čempiona titulu. Tā nekad nebūs, un ar to ir jāsamierinās. Es uzdošu vienus jautājumus, kāds cits – citus, un tā jau būs plašāka saruna.