Sandijs Ruļuks: “Skaidrie stāsti vienmēr uzvar.”

No Mākslas akadēmijas basketbola zāles līdz atziņām par mākslu, brīvību un apziņas kustību. Šī saruna ir kā divdesmit gadu lēciens, kas atklāj, ka mainās domāšana, bet ziņkārība gan ne. Sandijs Ruļuks ir multimediju mākslinieks, kurš izaicina akadēmiskos rāmjus un pēta robežu starp domāšanu un sajūtu. Viņa radošais lauks ir tur, kur sākas nezināmais.

Aldis Ozoliņš, Jānis Renga, Studentu medijs Skaļāk

Mēs esam iepriekš tikušies basketbola laukumā. Tu basketbolu pieminēji arī vienā intervijā saistībā ar Sanfrancisko. Vai basketbols tev ir izpētes laukums vai arī vienkārši brīvā laika pavadīšana?

Basketbols ir interesants ar to, ka tas ir pretstats manai ikdienai, kas ir dzīvošana galvā. Basketbols ir ķermenī. Ķermeņi mani vienmēr ir interesējuši. Un tas, kā tie rīkojas, ir vēl interesantāk. Domās es esmu ātrs un NBA līmenī, bet praktiski ir citādāk - pārsvarā kaut kas nesanāk. Tas ir antropoloģisks pētījums par sevi, un fiziskās lietas to atver. Vēlāk sāku interesēties par močiem. Tur ir tas pats, brauc un saproti, nav nekāda problēma nosisties. Vari darīt kaut ko stulbu un būs stulbs rezultāts. Bet man patīk tā saikne - darīt kaut ko pretēji tam, ko daru ikdienā.

Vai tu ar to ikdienā centies sevi izaicināt?

Man tā šķiet. Lai arī es tagad kādu laiku neesmu braucis ar moci, man vienmēr patikusi ideja, ka ar to var viegli nomirt. Respektīvi, no cilvēka dzīves ir izņemts ārā viss, kur var nomirt. Kādreiz varēja Maskačkā pabļaustīties un pretendēt uz nomiršanu, bet pašlaik dzīve ir šausmīgi droša.

Vajag sajūtu, ka esi atbildīgs par savu izdzīvošanu. Pretējā gadījumā visi lēmumi ir tādi, ka tu vari darīt jebko un viss būs labi. Sliktākais, pazaudēsi darbu vai nesamaksās, bet kopumā viss būs labi. Un tad man šķiet, kāpēc es kā cilvēks esmu radīts tā, lai viss būtu ērti? Manuprāt, vajag bišķiņ neērtumu. Visas tās lietas, gan basketbols, kuru es tā īsti nemāku spēlēt, gan motocikli, lai arī neesmu labākais braucējs, man šķiet interesantas. Tad es lienu jaunā fiziskā teritorijā un tur var daudz uzzināt.

Par to “interesanti” – vai tas ir galvenais kritērijs arī tavā darba procesā? Vai tā būtu fotogrāfija vai kas cits?

Jā! Sapratu, ka pati procesa daļa mani interesē vairāk. Svarīgi, lai pašam ir interesanti un izklaidējoši. Fotografēšanā bildes ir blakusefekts. Ideālā fotosesijā es daru kaut ko aizraujošu, piemēram, lecu ūdenī, un beigās paliek pieredze. Bildes ir kā dokumentācija pieredzei. Ja esam fotostudijā, tad arī ir līdzīgi - izmēģināt kaut ko, kā nevajag. Tagad, esot mākslā, uz visu raugos kritiskāk, un tas noved pie tādas kā ikdienišķā apšaubīšanas. Kur ir tas, kā parasti nedara? Kas ir tepat, bet nav ievērots? Bildēšana pret gaismu, piemēram. Un tas, man šķiet interesantāk.

Vai māksla var pretendēt uz izklaidi kā process?

No autora puses, ja gribi sev to tā būvēt, ir jābūvē. Mākslā var darīt visu, ko grib autors. Ja viņam ir nepieciešama procesa daļa, kur ir kaut kāda inovācija, tad tas ir svarīgi. Ir dažādi autoru tipi. Esmu dzirdējis dalījumu, kas man patika - ir jautājumus uzdodošā māksla un ir komercgaleriju vai galeriju māksla. Galerijas būtība parasti ir komerciāla. Vienā gadījumā jautājumi mainās - tu tos uzdod un katrs darbs ir atšķirīgs, varbūt atšķiras tikai medijs. Otrā gadījumā tu vienkārši ej ar savu rokrakstu, taisi līdzīgi iepriekšējajiem darbiem, ne visai dziļi pētot. Citiem autoriem, iespējams, abi ir interesanti. Manam raksturam interesantāka ir mainība.

Cik lielā mērā brīvība un vide ir saistoši elementi?

No Nīderlandes dizaina puses, man ir vēsture ar ierobežojumu būvēšanu. Sanāk, ka esi brīvs iekš kaut kādiem ierobežojumiem. Tāpēc man vienmēr ir paticis basketbols vai futbols, vai vismaz ideja par tiem. Jo, neskatoties uz lielo ierobežojumu skaitu, ka vienā nevar spert ar kāju, otrā nevar ar roku, visi grib redzēt, kāds būs atrisinājums. Uzsvars paliek uz cilvēka performanci. Kā viņš mūs pārsteidza un ar ko? Vai viņš ir izaudzis?

Es redzu, ka beigās ierobežojums ir iekšējā sistēma, kas tiek risināta, kādā virzienā iet un kādā neiet. Es, piemēram, reti nonāku pie dabas procesu pētīšanas, mani tie nesaista. Cilvēki man šķiet daudz interesantāki. Un tur jau ir ierobežojumi, kuros ir interesanti mēģināt atrast ceļu, kuru neviens vēl nav gājis. Atrast savu brīvību.

Tu pieminēji Nīderlandi, un esi guvis pieredzi arī ASV un Islandē. Vai, tavuprāt, mākslas telpā esam nonākuši pie situācijas, ka mēs dzīvojam dažādos brīvības noteikumos?

Es domāju, ka vide ietekmē, bet dažādi. Piemēram, dzīvojot Amerikā, es kādā brīdī ar mašīnu braucu no Teksasas uz Sanfrancisko un pa ceļam redzēju lielos kalnus (Rocky mountains). Pēkšņi sapratu, kāpēc Amerikā ir pamatideja, vai nu dari kaut ko lielu, vai ej mājās. Kalns ir milzīgs un viss, ko tu jebkad darīsi, tam kalnam neko nemainīs. Tu aiziesi uz kalnu, nepaņemsi ūdeni un vienkārši nomirsi. Viņi izjūt, cik pasaule ir liela un cik tu esi bezspēcīgs. Jēga ir tikai tad, ja dari ko lielu un sapņo. Ej līdz galam un sapņo milzīgu sapni.

Tad es sapratu, kādēļ no Amerikas vides nāk tik daudz satura, ko mēs patērējam. Viens ir fiziskā vide, otrs, kultūrtelpa un vēsture. Šajā ziņā Latvijā vide ir ļoti ierobežota, jo pastāv daudz nesaprotamu ierobežojumu. Vīriešu un sieviešu lomas vai sapņi. Vairums sapņo par dzīvokli ar augstiem griestiem, koka grīdu, un man tas šķiet diezgan jocīgi. Sanfrancisko viens no brīnišķīgiem notikumiem, kas raksturo vidi, kurā es vairāk gribu atrasties, bija kafejnīcā. Apkārt bija visādi cilvēki - rakstnieki, animatori un citi. Divi sarunājas un stāsta viens otram. Viens izstāsta par savu grāmatu, ko raksta, un tad otrs par savējo. Pēc tam apspriež saturu. Bieži arī runāja par animāciju, ko taisa Pixar vai citiem projektiem. Un tad es sapratu, kur ir atšķirība - Latvijā es, piemēram, bieži dzirdu "bļe, nahuj", un tas mani aizskar visvairāk. Tur droši vien ir tāda pati lamāšanās, bet mani tur aizķēra produktīvā radošuma apspriešana. Tā ir vides ietekme.

Latvijas kontekstā izglītība man vienmēr ir bijusi kaut kur netālu. Es skatos uz cilvēkiem, kas tur atrodas un kur viņi ir bijuši pirms tam. Vai institūcija var mainīties, ja visi cilvēki ir dzimuši un auguši turpat, un sāk pasniegt pēc tās pašas institūcijas metodēm? Kā var domāt par kaut kādām izmaiņām? Ja tu dari tās pašas darbības, kā var gaidīt citu rezultātu?

Es vairāk skatos uz tiem, kuri ir mācījušies citur. Viņi var pienest jaunu pieredzi un zināšanas. Ir vecāks cilvēks, ir jaunāks cilvēks. Vecie bieži vien nav tik asi un netur līdzi, bet tie jaunie arī ne vienmēr nozīmē, ka būs revolūcija. Es vairāk redzu šausmīgi spēcīgu tradīciju, kas man nav saprotama. Kādēļ to vajag uzturēt?

Un tad es domāju, vai tā tradīcija veidojas pati vai arī kāds to apzināti veido? Nāk kāds ārzemju lektors un viņi atbild: ”Paldies, mums ir savējie!” Vai arī neviens ārzemju lektors, kas ir atzīts, pieprasīts vai pēc kaut kādiem kritērijiem kvalitatīvs, nemaz netiek līdz tai iestādei. Un iestāde vienkārši ņem to, ko var dabūt. Redzu, ka informācijas mainība varētu vairāk notikt, bet ir, kā ir.

Jēga ir tikai tad, ja dari ko lielu un sapņo. Ej līdz galam un sapņo milzīgu sapni.

Tu bieži tiec saukts par multimediju mākslinieku. Cik tev svarīga ir pirmā priedēkļa daļa, multi? Tu arī minēji, ka mēģini izlauzties no fotogrāfijas.

Par šo runāja Lorija Andersone (Laurie Anderson). Viņa teica, ka tu kā multimediju mākslinieks vismaz vari darīt to, ko gribi un kaut kādā mērā esi brīvs no jebkādām saistībām. Tikko tu esi fotogrāfs, tas ir daudz ierobežojošāk. Manā gadījumā tas vairāk raksturo noteiktu posmu. Tagad es vairs neatbilstu dizainerim. Vairāk lietoju "multimediju", jo tas vienmēr kādam ir jāskaidro. Īpaši rakstot pieteikumu kapitālam (Valsts kultūrkapitāla fondam) vai kaut kur citur. Man vēl joprojām grūtības sagādā izdomāt, ko rakstīt, piemēram, Instagram. Un tad nezinu, ko iesākt, jo tur vajag kaut ko asprātīgu.

Katrs otrais varētu būt multimediju mākslinieks, tas ir ļoti, ļoti plaši. Es labprātāk dzīvotu bez jebkādiem apzīmējumiem. Kad tas autputs (no angļu val. output – devums) un slavas daļa ir milzīgi, kāds par tevi raksta un cilvēki tevi sāk par kaut ko dēvēt. Tad kritiķi saka, tas ir tāds un šitāds, viņi prot nosaukt labāk. Piemēram, kāds ir teicis, ka manai mākslai piemīt vīrišķība. Pēdējā laikā tajā parādās tehnoloģijas - motori, dzelžu gabali. Man šķiet, okei, tātad es jau esmu vīrišķīgs multimediju mākslinieks. Bet, manuprāt, ir jārada kaut kāds brīnums, lai par tevi raksta. Pirms tam tas viss ir nosacīti.

Vai tu esi ceļā uz to?

Es nezinu, varu tikai minēt. Ir tāds Vudijs un Steina Vasulkas (Bohuslav Woody Vasulka, Steina Vasulka) no Islandes, kas dzīvo Ņujorkā. Par šo pāri ir brīnišķīga filma "The Vasulka Effect", kurā viņi stāsta, ka jau sešdesmitajos gados izdomājuši sevi nesaukt par māksliniekiem. Viņi darbojās ar video tehnoloģiju, kas tajā brīdī bija jauna un varēja vienkārši eksperimentēt, viņi nebija mākslinieki. Virknei šī pāra līdzgaitnieku, citiem māksliniekiem, karjeru un veselību sabradāja narkotikas, alkohols vai slava. Bet Vasulkas palika ieinteresēti dzīvē un aktīvi cauri laikiem, viņi tādi ir joprojām. Ar laiku, protams, viņi ir kļuvuši daudz slavenāki un turīgāki. Man patīk ideja nebūt māksliniekam. Lai nav jādara tās "mākslinieka lietas", vienkārši vari darīt to, ko tu gribi.

Cik svarīga tev ir auditorija?

Auditorija man vienmēr ir šķitusi ļoti svarīga. Man arī kopumā patīk Instagram un sociālie mediji. Nezinu grupu, kas ienīst sociālos medijus vairāk par māksliniekiem. Viņiem ir sajūta, ka sevi tur pārdod - tas ir mārketings vai PR un ir slikti. Tas pat nav specifiski Latvijai.

Es auditoriju redzu kā muzicēšanu, ka tur ir enerģijas atdeve. Ja esi mūziķis, protams, tu vari spēlēt tikai sev. Bet kaut kas mainās brīdī, kad cilvēks ir uz skatuves. Tad es redzu mūziķi un mūziķis redz skatītājus, tur ir tāda jocīga enerģijas apmaiņa. Kāds no Beach Boys stāstīja par haju (no angļu val. high – pacilātība) no kokaīna un haju no kaut kā radīšanas. Viņam bija ideja, ka narkotiku hajs tev ir uz īsu brīdi un tev ir spaiks (no angļu val. spike – virsotne), bet tad viss iet lejā. Un ir spaiki, kuri turas ilgi - auditorijas aplausi, ovācijas vai kāds pienāk klāt. Ilgi turas arī, ja kāds pasaka, ka tu esi idiots, stulbenis vai lohs.

Bet kopumā priecē pat tas, ka cilvēki atnāk uz izstādi. Es priecājos, ka viņi interesējas un ja kāds man kaut ko pasaka. Bez atgriezeniskās saites, manuprāt, arī vari radīt, bet man patīk, ka [no skatītājiem] ir atgriezeniskā saite.

Vai nav bijis tā, ka nejūties gatavs izstādēm?

Ar izstādēm ir jocīgi. Vienu laiku es rakstīju blogu, kas bija par dizainu, par Latviju. Biju ieņēmis toni, kurā es stāstu: "Vajag šādi, šādi ir labi!" Intervēju arī cilvēkus, bet kopējais virziens bija, ka es zinu, kā vajag un nodrošinu to latviešu tautai un citiem dizaineriem, lai mēs visi caur to varam uzlaboties. Eventuāli (no angļu val. eventually – ar laiku) es sapratu, ka nemaz tik daudz nezinu. Lai varētu validēt savu viedokli, vai nu man ir vajadzīgs kāds pieaicināts eksperts, vai arī pašam daudz jāzina.

Tad es satiku vienu čali, kas ārzemēs rakstīja par programmēšanu, viņam bija simtiem tūkstošu foloveru (no angļu val. followers – sekotāji). Viņš bija izvēlējies aprakstīt savu ceļu mācoties. Es sapratu, ka viņa resurss ir neizsmeļams. Viņš, vienmēr mācoties, varēs turpināt stāstīt, kā mācās. Mans resurss ir izsmeļams, jo tikko es pa īstam kļūstu gudrāks, saprotu, ka nemaz tik gudrs neesmu.

Ar izstādēm bija līdzīgi. Man nebija skaidrs, ko iesākt. Sākotnēji tā bija arī ar fotografēšanu, jo pirmā īstā izstāde bija tieši fotogrāfiju izstāde. Runāju ar vairākiem māksliniekiem un fotogrāfiem, [vaicāju] kā tu vispār kūrē (no angļu val. curate – izvēlēties, izstādīt) tos darbus? Ko man iesaki darīt? Jo es nestrādāju projektos, visa mana dzīve ir viens liels projekts. Toreiz runāju ar Alni Stakli, ka vieni darbi radījuši tādu stāstu, citi darbi radījuši tādu stāstu. Sapratu, ka eventuāli ir jāpāriet uz domāšanu projektos un tādā veidā gribu taisīt izstādes. Pretējā gadījumā tā būs tāda kā retrospekcija, kad man ir 85 un kāds no manas dzīves kaut ko atlasa. Tas nebūs mans stāsts, tas būs kāda cita stāsts. Izstādes redzu kā skatuvi, no kuras es varu kaut ko pateikt.

Tikko es pa īstam kļūstu gudrāks, saprotu, ka nemaz tik gudrs neesmu.

Cik svarīgs tavos darbos ir stāsts?

Ļoti svarīgs. Stāsts ir plaša lieta. Man visvairāk patīk tie darbi, pēc kuriem viens cilvēks otram var atstāstīt, ko viņš ir redzējis. Tas nenozīmē, ka stāsts būs burtisks, varbūt tās ir sajūtas. Stāstam ir jābūt redzamam vai otram nododamam. Un nevis kā sākums, vidus un beigas, ir svarīgi, ka auditorija kaut ko no tā var izlobīt. Tam vairs nav jābūt, kā es to redzu, kā to ieliku un kādēļ darīju. Es parādu un beigās zinu, ka caur to tiek radīts cits stāsts. Iespējams, tās ir kādas sajūtas, ko cilvēks sajutīs, un tas vairs nav gluži manā kontrolē. Es varu cilvēku virzīt stāsta dizainēšanā, tas man šķiet interesanti.

Cik ļoti auditorija ir gatava stāstiem?

Es domāju, ka cilvēki vienmēr ir bijuši gatavi stāstiem. Labs stāsts nāk ar tādu kā clarity - tīrību vai skaidrību. Skaidrie stāsti vienmēr uzvar. Tas nenozīmē, ka būs skaidrs stāsts un skaidra atbilde. Atbilde var būt pilnīgi neskaidra. Bet stāstījumam ir jābūt tādam, lai ir kaut kas, ar ko tu vari asociēties, ko tu atpazīsti. Tai sajūtai, kas ar tevi rezonē.

Skaidrie stāsti vienmēr uzvar.

Tu mēdz piedalīties arī komercprojektos. Cik tev tur ir svarīga auditorija? Vai tas ir kā tāda rituāla darbība vai vairāk impulsīvi lēmumi?

Sākotnēji es ticēju idejai, ka darbu no radošā nevajag nodalīt. Pazīstu daudzus cilvēkus, kuriem radošā karjera un darbs bija atsevišķi. Man tas nederēja. Es gribēju, lai darbs man sagādā prieku un lai tas, kas sagādā prieku, nes arī naudu. Bet tagad, esot Islandē, arvien vairāk sāku apšaubīt šo teoriju.

Retrospektīvā skatoties, redzu māksliniekus, kuri ir gājuši savu ceļu, kuru darbs un māksla ir ļoti tuvu viens otram. Man ir sajūta, ka vairums no viņiem ir bagātāki un slavenāki. Un tie, kuri ir dalījuši, varbūt ir bijuši bagātāki uz īsu brīdi, bet ilgtermiņā neizskatās pārāk laimīgi. Domāju, ka viņi arī saprot to dalījumu un nes to līdzi katru dienu. Zinu cilvēkus, kas bija, piemēram, mākslā un reklāmā. Tas apēd dvēseli, jo ir grūti aiziet mājās un nedomāt par darbu, īpaši, ja esi vairāk ideju domāšanas pusē.

Tagad, dzīvojot Islandē, es redzu, ka daudzi brīvdienās strādā veikalā un atlikušajā laikā taisa mūziku. Ir gan viena nianse, Latvijas dalījums ir specifisks – Islandē, strādājot 2 dienas nedēļā, vari nopelnīt iztiku mēnesim. Šeit īsti nav daudz darbu, kuros ir maz jāstrādā un smadzenes nav nepieciešamas. Režisors Verners Hercogs (Werner Herzog) arī par to runā. Viņš saka: “Dari visu, kas jādara, lai nopelnītu savam sirds projektam, ko gribi filmēt. Bet neej strādāt no deviņiem līdz pieciem, strādā par baunseri (no angļu val. bouncer – apsargs), ej strādāt kaut kur, piedzīvo dzīvi.”

Es gribu atgriezties pie zinātkāres, kam mēs intervijas sākumā pieskārāmies. Nesen Somijas un Latvijas prezidentiem Rīgas Stradiņa universitātē bija diskusija par mākslīgo intelektu. Kā Somijas prezidents definēja - zinātkāre ir tā, kas valdīs šajā gadsimtā, un bez tās mūsdienu tehnoloģijām ir diezgan grūti. Jābūt arī tam iekšējam dzinulim, pētīt kā šis izskatās, ko mēs ar to varam izdarīt. Kā tev šķiet?

Manā dzīvē diezgan agri kāds sāka teikt, ka uzvarēs tie, kam patiks mācīties. Es ātri sapratu, ka tehnoloģijās viss patiešām mainās un par laimi tas arī turpinās. Tā mainība man vienmēr šķitīs saistoša. Mani vienmēr ir interesējis, kā tiek būvētas lietas. Es izjaucu visas mājās atrodamās elektriskās ierīces tikko tām tiku klāt trīs vai četru gadu vecumā.

Manuprāt, ir vēl pāris lietas, kas nav gluži saistītas ar mākslīgo intelektu. Tas ir saistīts arī ar kritisko domāšanu, kas daudz tiek pieminēta Latvijā. Skatoties National Geographic kā tīģeri kopojas, tā arī ir zinātkāre, bet tajā pašā laikā tas ir absolūti muļķīgs veids, kā pavadīt laiku. Uzzināt, ko viņš tur dara, ēd, tas tavā dzīvē neko nemaina. Un blakus notiek briesmīgas lietas, par kurām vairums nespēj ne reaģēt, ne domāt, ne pat piefiksēt. Ja kāds līdzcilvēks tev blakus dzīvoklī cieš, kāda atšķirība, ko tie ziloņi un putni dara?

Kritiskā domāšana jautā, kādēļ lietas ir tādas, kādas tās ir? Ko varētu mainīt? Kam to vajag, kāpēc vajag? Un trenēt arī sajūtu pusi, kas nav gluži garīgums. Spēt just, vai tu vari aiziet uz Rimi un kaut ko sajust, izņemot atlaides un to, kas nav matemātiski pateikts priekšā. Vai tu vari ieraudzīt, kāpēc cilvēki vispār ir Rimi? Vai atceries, ka kādreiz bija maziņš veikals, uz kuru tu gāji un pazini pārdevēju? Tagad tu esi lielā kombinātā. Vai tas tev der un vai tu to gribi saviem bērniem? Visā pasaulē šobrīd ir sajūta, ka sabiedrība pārtop par aitām. Latvija ir diezgan augstu aitu indeksā. Diemžēl no cilvēkiem ir vieglāk kaut ko pļaut un ņemt nost, viņiem nezinot. Vai arī paši visu labprāt atdos.

Kā tu šajā kontekstā redzi jauno paaudzi un studentus?

Es nevaru spriest par visu jauno paaudzi. Es visvairāk redzu Latvijas Mākslas akadēmijas studentus, kur ir konkrēti, atlasīti cilvēki. Latvijas Mākslas akadēmijas vide ir ļoti interesanta. Labākie jau būs aizbraukuši uz ārzemēm. Nezinu, kur paliek sliktākie. Bet tad ir tie, kas atnāk. Tas pats ir ar lietišķajiem (Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola, bijusī Rīgas Lietišķās mākslas vidusskola) un daudzām citām skolām, kur gaišākie prāti jau ir prom.

Tas, ko es redzu - cilvēki dzīvo mītu pasaulē, ko par akadēmiskumu kultivē arī Latvijas Mākslas akadēmija. Un akadēmiķis pēc savas būtības ir atpakaļ vērsts. Teorētiski, pastāv zinātnes daļa, kas ir uz priekšu vērsta, bet ja doma ir par akadēmisku zīmējumu vai gleznu, tad tas vienmēr būs vērsts atpakaļgaitā. Netiek veltīts laiks, lai attīstītu un mācītos to, kas ir priekšā.

Netiek veltīts laiks, lai attīstītu un mācītos to, kas ir priekšā.

Ar kādām atšķirībām tu esi saskāries rietumu izglītības sistēmā?

Tur pārsvarā ir individuālā spēja reflektēt par šobrīd notiekošo vai nākotni. Tas ir spekulatīvs virziens un neviens no tiem nav akadēmisks. Akadēmiskas, būtībā, ir tikai tavas spējas replicēt to, kas ir noticis dažus gadsimtus atpakaļ un cik precīzi tajā vari trāpīt. Šādā veidā radītais nav konkurētspējīgs, paredzēts lokālam tirgum. Ārzemju kontekstā tas nav aktuāli.

Un kur tu pats esi tajā visā?

Es nezinu, kur esmu, zinu tikai, uz ko tiecos. Tiecos uz laikmetīgo skatījumu, no sava skatpunkta, kur es reflektēju par to, kā jūtos. Es nevaru no tā iziet un tas arī nebūtu godīgi. Mans zināšanu un pieredzes kombo ir diezgan unikāls. Piemēram, Islandē vairāki cilvēki teica, ka viņi nespēj iedomāties mani dzīvojam Padomju Savienības laikā. Viņi jautāja: "Nu, kā tas bija?" Un es saprotu, it kā zinu, kā bija, bet nemaz tik viegli nevaru izstāstīt. Kas ir tā referenču sistēma - jūs dzērāt kolu un es Tarhūnu? Tas neraksturo situāciju, kā tas bija. Tas, ka tur bija tikai Tarhūns un Vāverīte? Varbūt raksturo tas, ka vispār bija tikai trīs limonādes, kuras dažreiz arī nebija. Bet tas nav galvenais. Un te mēs nonākam pie mākslinieka galvenā uzdevuma. Nīna Simone (Nina Simone) teica, ka mākslinieka uzdevums ir reflektēt par laiku, kurā tu dzīvo. Es apstiprinu un uz to es tiecos.

Pirms pāris gadiem piefiksēju tavas Instagram publikācijas. Man šķita ļoti trāpīgi dot iespēju mākslīgajam intelektam interpretēt kaut ko, ko pats esi radījis, attīstot pilnīgi jaunas interpretācijas. Kā tu šobrīd redzi mākslīgā intelekta lomu savā radošajā darbībā un arī izglītības jomā?

Esmu daudz domājis par mākslīgo intelektu. Kas tas vispār ir? Cik liels tas ir? Kā es varu to zināt? Un tad es domāju, vai tas būs līdzīgi laikam, kad tika ieviests dators? Vai tas būs tikpat liels kā internets? Vai kā rakstība, vai radio. Dažreiz domāju - varbūt kā elektriskā ģitāra. Nekas no mūsdienu mūzikas nepastāvētu, ja nebūtu elektriskās ģitāras.

Jo es vairāk uzzinu, jo saprotu, ka tas ir lielāks. Tagad man sāk šķist, ka jāsāk to pielīdzināt rakstībai. Ja ir jautājums, mācīt to vai nemācīt, mācīties vai nemācīties, tad ir par vēlu. Tad jāsāk satraukties. Līdzīgi kā fotogrāfijā, kur virkne Latvijas fotogrāfu izzuda no kartes, jo dators viņus nesaistīja. Līdzīgi ir ar dizaineriem Latvijā. Būtu bijis interesanti redzēt, ja vecie etiķešu dizaineri būtu pievērsušies datoram, kā tas notika ārzemēs - Brodijs (Neville Brody), piemēram. Respektīvi, viņi ar savu grunge (no angļu val. mākslas un modes stils) ieviesa veselu revolūciju. Bet vienlaikus mākslīgā intelekta mainība un ātrums šobrīd ir tik liels, ka pats nezinu, ko ar to iesākt.

Mācīties un saprast, kur ir robežas. Tur sākas cita valoda. Piemēram, ja es sarakstos ar ChatGPT, vairs īsti nav jāuztraucas par pareizrakstību. Es dažreiz kļūdos ar vārdiem, bet zinu, ka mani sapratīs. Sanāk, ka mākslīgais intelekts sāk ietekmēt to, kā mēs komunicējam. Cik vārds ir garš, īss vai pareizs - mēs paļaujamies, ka viss būs labi. Interesanti, ka cilvēki ar lielāko prieku šobrīd visu radošo uztic mākslīgajam intelektam - zīmēšanu, gleznošanu un rakstīšanu, idejas. Un paši iet mājās mazgāt traukus, veļu un darīt garlaicīgos darbus. Tiek atņemts viss, kas mums sagādā lielāko baudu un prieku, kas mūs atšķir no dzīvniekiem. Bet kopumā tā ir milzīga revolūcija.

Interesanti, ka cilvēki ar lielāko prieku šobrīd visu radošo uztic mākslīgajam intelektam - zīmēšanu, gleznošanu un rakstīšanu, idejas. Un paši iet mājās mazgāt traukus, veļu un darīt garlaicīgos darbus. Tiek atņemts viss, kas mums sagādā lielāko baudu un prieku, kas mūs atšķir no dzīvniekiem.

Un kā ar mākslas pasauli?

Mākslas pasaulē vairums nezina, ko ar to darīt. Mēs knapi tikām galā ar to, kā interpretēt datoru un internetu. Kā mākslā par to runāt? Ir kaut kāda skaidrība par postinterneta mākslu. Bet tikai aptuveni. Ja internets mums ir 50 gadus, tad mākslīgajam intelektam mēs esam pārāk tuvu, lai to uztvertu nopietni. Es īsti nezinu, ko ar to iesākt. Komentāri, ar kuriem visvairāk saskaros - kāds bija prompts (no angļu val. prompt – uzdevums, ko dod mākslīgajam intelektam)? Mūsdienās reti kuram jautā: "Ar kādu Photoshop versiju tu retušēji savu fotogrāfiju?" Tas vairs nav svarīgi.

Manā nozarē mākslīgais intelekts ir neskaidrs. Ja pieminu, ka esmu izmantojis kādu no rīkiem, tad rezultātā par jebkuru nedaudz dīvaino fotogrāfiju cilvēki saka: "Ā, tas droši vien ir mākslīgais intelekts." Un tad ir: “Nu, nē!” Sanāk, ka tikko Spānijā esmu pārģērbis cilvēku, uzbildējis jocīgā situācijā un man jāpierāda, ka tā ir bilde? Tā es ar mākslīgo intelektu pats sevi kanibalizēju. Un tad sākas problēma ar leibliem (no angļu val. label – etiķete, nosaukums). Ja es teikšu, ka esmu mākslīgā intelekta mākslinieks, mana analogā fotogrāfija, kura ir analoga un izskatās pēc analogās fotogrāfijas, visiem liksies apšaubāma.

Nesen lasīju par pētījumu, kurā noskaidrots, ka sievietes mazāk izmanto mākslīgo intelektu ideju ģenerēšanai, jo mūsdienu situācijā, viņuprāt, ir jāstrādā vairāk, lai būtu vienā līmenī ar vīrieti. Viņām viss ir jādara kvalitatīvāk, lai dabūtu to pašu atzinību, ko dabū vīrietis. Sievietes mākslīgo intelektu redz kā šmaukšanos. Rezultātā viņas saka: “Nē, es nešmaukšos, jo tad es daru tāpat kā džeks.” Savukārt vīrieši to redz kā “pozitīvo” šmaukšanos. Šī tehnoloģija mūsu kultūras dēļ vairāk tiks izmantota vīriešu vidū. Vīrieši būs iemācījušies vairāk nekā sievietes, kurām būs jāstrādā. Diezgan savādi, kādus paradoksus un saskaldītību tas rada.

Ideja par šmaukšanos nav jauna. Kādus gadus iepriekš bija diskusija par Photoshop. Vienā galā tas tiek svinēts, ka tu māki [izmantot] efektus un uzlikt ziloni uz mēness. Otrā galā tiek apgalvots, ka tu šmaucies.

Ja mēs runājam par mākslu kā par procesu, vai šī nav procesa devalvācija?

Mākslas devalvācija notiek jau kopš Dušampa (Marcel Duchamp) laikiem. Tajā laikā bija liela kritika par to, kas notiek ar procesiem. Tagad lielākās problēmas ir ar galerijām visā pasaulē - virkne galeriju veras ciet. Kas tā māksla ir un kurš to pērk? Tas jautājums vienmēr ir bijis aktuāls. Vai modernā un laikmetīgā māksla ir māksla? Cik tālu iet konceptuālismā un kāpēc? Šie jautājumi paver pasauli, kuru es ne līdz galam saprotu. Bet tirgus seko līdzi un mācās.

Pareizāks jautājums būtu - kā acīs [mākslu] devalvē? Parasts cilvēks, kurš bauda mākslu caur Instagram, droši vien ir priecīgs redzēt, kā zirgs jāj uz zirga, uz kura virsū ir zirgs. Viņam tas ir radoši, tā ir māksla. Viņam māksla ir kaut kas pārsteidzošs.

Tu sākotnēji minēji "par kuru Sandiju ir runa". Pikaso bija sadalīti daudzi posmi, kuros viņš ir bijis savā dzīvē un mākslā. Vai tev ir skaidrs, kurā posmā tu šobrīd esi?

Es zinu, kur virzos. Pirms gada uzsāku terapiju. Caur terapiju es sapratu domu, ko iepriekš biju palaidis garām - vienīgais cilvēka uzdevums ir būt laimīgam. Pamatideja ir tā, ka tu ņem un dari tikai to, ko gribi. Vienmēr esmu darījis to, ko gribu, bet ar mainīgu procentu daudzumu - citreiz 60%, citreiz 80%. Tomēr nekad neesmu apsvēris domu, ka var par visiem 100% darīt tikai to, ko grib.

Domājot par cilvēkiem, kuri man patīk – dažādiem režisoriem, māksliniekiem – es redzu, ka viņi ir daudz tuvāk tiem 100%, taisot filmas un veidojot dzīvi kā viņi grib. Var redzēt, ka Deivids Linčs (David Lynch), piemēram, ir aizšāvis greizi ar kādu projektu, bet viņš no tā ātri ir mācījies un aizstūrējis atpakaļ pie sevis. Pa vidu ir funkcionālā pasaule, kas ir nauda, ēst tomēr vajag. Bet es tiecos pietuvoties tiem 100%, darot to, ko gribu un kā gribu.

Intervijā pieminētie darbi:

Sandijs Ruļuks, Cēsu Alus projekts, CE Limited ads: https://vimeo.com/949624147

“The Vasulka Effect”, director: Hrafnhildur Gunnarsdóttir: https://www.imdb.com/title/tt11226394/

Sandijs Ruļuks, Letting AI to interpret my photos: https://www.instagram.com/p/CnAEFV2MXFG/?img_index=9