"Rvīn, Dievs ir parūpējies, lai tev ir stāsti!"

Rvīns Varde ir rakstnieks, kurš savu mērķauditoriju definē kā lasošus cilvēkus. Strādā darbu, kuru citiem nenovēl – šifrē intervijas žurnālā Rīgas Laiks, savukārt brīvajā laikā fotografē putnus, ko raksturo kā atkarību. Paralēli viņš piedalās dažādos raidījumos, kultūras pasākumos un uzklausa cilvēkus, kuri prasa ko vairāk par cigareti uz ielas. Par savām nodarbēm, interesēm šķērsot diskomforta robežas, jocīgumu un topošo otro grāmatu Rvīns stāsta intervijā.

Dārta Justīne Kolāte, Studentu medijs Skaļāk

Putni vai vardes?

Putni.

Kāpēc?

Viņu ir vairāk un viņi ir daudzveidīgāki. Vardēm uzvedība ir diezgan lokāla. Viņas dzīvo lokālās vietās, bet putni ir visapkārt. No vērošanas un bildēšanas viedokļa kā objekti viņi ir interesantāki.

Tu esi daudz varžu bildējis?

Nevar teikt, ka daudz, bet esmu bildējis šad un tad. Viņa tur sēž, tu nobildē un viss, bet putna uzvedība ir krietni daudzveidīgāka. Vardes man arī ļoti patīk. Man ļoti patīk arī vistas. Es nenormāli fanoju. Sēžu, skatos, kā viņas staigā (atdarina vistu balsis). Tas taču ir ļoti interesanti!

Varbūt ir kāds putns, kas tev nepatīk?

Tas ir tāds love-hate relationship [no angļu val., mīlestības un naida attiecības]. Katram putnu fotogrāfam ir putni, kas besī, jo viņus grūti nobildēt, bet reizē tu viņus arī cieni par to. Es esmu nenormāli lamājies uz daudziem putniem. Piemēram, vālodze ir grūts objekts. Viņa neatsaucas uz savu balsi – viņa ir, tad nav, un viņai nevar tikt klāt.

Daudz interviju, arī ar tevi, parasti sākas ar to, ka cilvēks pastāsta, kas viņš ir, bet varbūt tu vari pastāstīt, kas tu noteikti neesi?

Man nekrustojas orbītas ar lielāko daļu lietu, ko citi cilvēki dara. Piemēram, braucot un skatoties uz citiem riteņbraucējiem, es mēģinu izzīst, kas mums ir kopīgs, bet neatrodu to saskares punktu, izņemot riteni. Tas ir ļoti interesanti – es it kā esmu daļa no tās kopienas, bet arī neesmu. Tāpat horeogrāfija, sports, Dziesmusvētki. Man tas liekas ļoti veselīgi un es absolūti neesmu pret, bet es vienkārši neizprotu. Var skatīties un nesaprast, bet jāļauj citiem darīt savu lietu.

Var skatīties un nesaprast, bet jāļauj citiem darīt savu lietu.

Vai tu esi kādreiz mēģinājis speciāli izprast to, ko nesaproti?

Droši vien noteiktā vecumā jā, pēc tam mazāk, jo pēc 30 tu sāc saprast, ko tu negribi, nevis ko tu gribi. Es apzināti eju ārpus savas sapratnes, vienkārši, lai paskatītos, kas tas ir. Man bija doma aiziet uz makarūnu darbnīcu vai iefiltrēties sev neraksturīgā vidē un pēc tam par to uzrakstīt. Tādā ziņā es esmu diezgan elastīgs. No otras puses esmu nonācis pie slēdziena, ka vispār neko nevar saprast.

Es apzināti eju ārpus savas sapratnes, vienkārši, lai paskatītos, kas tas ir.

Man nesen bija saruna ar vienu vīrieti, kurš visu laiku pats runāja un prasīja: "Es tev traucēju?" Un es saku, ka it kā jau nē, bet no otras puses es nezinu, kāpēc tu ar mani runā. Viņš nāca, zināja, kur es pīpēju. Es noklausījos to visu vairākas reizes un beigās uzrakstīju par to stāstu¹.

No vienas puses dažreiz ir labi neko nesaprast, ja var uzrakstīt stāstu un kaut ko no tā iegūt, varbūt pat neko nesaprotot.

Tāpēc mani kolēģi saka: “Rvīn, Dievs ir parūpējies, lai tev ir stāsti.” Tā tiešām ir, un es vispār nesūdzos. Katru dienu man ir kaut kāds notikums, pat vairāki, un ļoti interesantas sarunas arī ar nejaušiem cilvēkiem. To es absorbēju ar lielu interesi, jo man liekas ļoti specifiski un svarīgi sadzirdēt otru. Ja man uz ielas kāds nāk klāt, es noteikti uzklausīšu, ko viņš saka un neiešu prom, ja viņš grib kaut ko vairāk par cigareti.

Man liekas ļoti specifiski un svarīgi sadzirdēt otru.

Piemēram, man bija tāds gadījums – viens vīrietis piegāja un prasīja: "Kur ir Ukrainas vēstniecība?" Viņš bija ar maisu un varēja redzēt, ka viņam nav labi. Es rādu, un viņš saka: "Jā, es tur vakar biju." Man tas pastāsta daudz par viņu. Viņam šobrīd ir tāds apjukums un haoss, ka tas ir simptoms. Beigās viņš teica: "Mēs visi esam sajukuši prātā," un aizgāja. Tas bija īsi, bet tur bija visas stāsta fāzes.

Tu nebaidītos savu dzīvi saukt par interesantu?

Es to pamanu tikai, kad citi par to runā. Man tas ir pilnīgi dabiski, tāpat kā paēst. Man pat nebija nojausma, ka citiem var būt citādāk. Man likās, ka visiem tā ir, bet izrādās, ka visiem tā nav.

Man pat nebija nojausma, ka citiem var būt citādāk. Man likās, ka visiem tā ir, bet izrādās, ka visiem tā nav.

Lasot dažādus rakstus un komentārus par tevi internetā, bieži nākas saskarties ar vārdiem “neparasts”, “jocīgs” un “īpatnējs”.  Tu pats nebaidies sevi tā dēvēt. Kādēļ darīt to, kas saukts par jocīgu un vai tu mēdz darīt lietas tieši ar mērķi, ka tās ir jocīgas?

Noteikti nē. Tas arī nāk no citiem, un tā ir vieglāk paskaidrot lietas. "Nu, kāpēc tu tā?" Tāpēc, ka esmu jocīgs. Viss, jautājumu nav, bet īstenībā es tā nejūtos. Man liekas, ka manas intereses pilnīgi man atbilst. Es daru to, kas man patīk. To jocīgumu citi piedēvē un, kad ar viņiem runā, reizēm ir sajūta, ka, jā, vispār, es daru jocīgas lietas.

Man liekas, jocīgas lietas var darīt arī apzināti. Man patīk cilvēki, ar kuriem pēc sarunas var ātri nonākt līdz kaut kādām pilnīgām stulbībām. Tas ir ļoti labi, jo jocīgums palīdz skatīties uz visu nenopietni.

Vai, darot ikdienas lietas, tu izjūti sabiedrības spiedienu?

Nē, izteikti neizjūtu. Es vispār cenšos uz to neskatīties. Neliekas, ka tas ir būtiski un tas atbrīvo no atkarības, no rezultāta. Slavēs – forši, lamās – lamās. Lielākoties to nevar ne paredzēt, ne ietekmēt, līdz ar to, kāda jēga par to domāt?

Cik noprotu, tu šifrē jau vairāk nekā sešus gadus. Kas tevi motivē to turpināt darīt? Kā tu nesajūc prātā?

Es nezinu, varbūt esmu sajucis, bet tas tiešām ir mērkaķa darbs, kas prasa nenormālu pacietību. Vienas stundas atšifrēšana prasa vidēji piecas, sešas stundas laika. Ja mēs runājam par Rīgas Laiku, tad motivē tas, ka tu tiec klāt sarunai pirms to publicē – tev ir pirmavots. Pārsvarā sarunas ir interesantas. Man ir bijusi haltūra, VID sanāksme, ko es negribu pat par naudu. Tas ir šausmīgi grūts darbs, bet, ja esi ieinteresēts materiālā, tad ir vieglāk. 

Rīgas Laikam es esmu uzticīgs. Tīri ideoloģiski man vienkārši patīk, ka tāds izdevums ir, un tāpēc es upurējos, jo nauda vispār nav tā vērta. Es nevienam nenovēlu šifrētāja darbu, lai gan vispār domāju, ka AI [no angļu val., mākslīgais intelekts] drīz vien mūs visus atstās bez darba. Jau tagad tā ir – intervijas ir atšifrētas, bet jāiet cauri kā redaktoram – jāpalabo uzvārdus, locījumus, ko viņš nesaprot.

Kā nesajukt prātā, es nezinu. Man liekas, ka vajag ievērot proporcijas. Viss iet pa periodiem. Ir ļoti svarīgi neielaist tos deadlainus [no angļu valodas deadline, nodošanas termiņš], tomēr arī atcerēties, ka tie nav nopietni, tā ir tāda ilūzija, bet, protams, vajag strādāt. Ļoti būtiska iezīme ir precizitāte, kas ļauj sadarboties ar cilvēkiem.

LA.LV Intervijā pirms diviem gadiem tu minēji, ka tiklīdz tev iznāca pirmā grāmata², tu jau sāki rakstīt otro. Vai tas joprojām ir aktuāli?

Jā, ir, bet es nevaru pateikt, kad. Mēs esam pāri pusei, ir pieslēgts redaktors, viss notiek. No vienas puses ir forši nospraust laika robežas, no otras puses man tās nav nospraustas un es arī nesteidzos, jo neuztveru to kā kaut ko obligātu. Tas ir vairāk kā brīvā laika process. Ja prasi faktoloģiski, kad, tad droši vien, ka ziemā. Sajūta ir laba – tas ir galvenais, jo, kad iesāc, tad ir visgrūtāk. Tagad jau ir skaidrs, par ko tā būs un pārējais ir laika jautājums. Papildus sajūtu par to, ko ir svarīgi darīt cilvēkam, apgrūtināja arī kara stāvoklis Ukrainā.

Ar ko tā atšķirsies no pirmās grāmatas?

Tie būs garāki stāsti. Es saprotu, ka īsstāstu krājuma formāts strādā, bet to nevar visu laiku izmantot. Jāiet uz priekšu vai atpakaļ.

Vai tu raksti kādai konkrētai mērķauditorijai un kā tev šķiet, kas ir tava mērķauditorija?

Kad saskaries ar lasītājiem, tad ļoti ātri saproti, ka nav iespējams to nodefinēt. Tas ir tik nejauši un negaidīti. Viena meitene teica: "Mana mamma lasa visu un viņai patika tava grāmata, un mans tētis nelasa neko, bet viņam arī patika tava grāmata." Lūk, mērķauditorija! Var formāli izdomāt, bet tas neko neizsaka. Īstenībā tu nekad nezini. Uz ielas ir nākuši jauni cilvēki, sakot: "Paldies tev! Grāmata man palīdzēja grūtā brīdī!" Mani ir arī aicinājuši uz reģionālām bibliotēkām, uz ko es vienmēr atsaucos. Nav iespējams nodefinēt šo visu kopā, tiešām nav ne jausmas. Vienkārši lasoši cilvēki.

Kādreiz es prātoju par to, ka dažādu rakstnieku, piemēram, Raiņa vēstules un personīgie pieraksti, tagad, kad viņi ir miruši, ir izstādīti apskatei muzejos un tiek analizēti. Vai tu esi kādreiz par to domājis?

Tā ir loģiska literatūras zinātnes sastāvdaļa, lai labāk saprastu cilvēku, bet, man liekas, tā ir šaura niša, kurai ir jābūt pieejamai speciālistiem, nevis pilnīgi visiem. Ne jau tā, ka aizliegt, bet priekš kam? Protams, tas noteikti var pavērt kādu šķautni, tur ir arī savas pērles. Es esmu lasījis Raiņa vēstules, starp citu. Viņš rakstīja par to, ka Aspazijai ir baltas, asiņainas krūtis. Es iedomājos Raini savā galvā un neliekas, ka šie divi fakti vispār savienojas, bet viņi savienojas.

Ja jautājums ir par to, vai es uzskatu, ka ir labi, ka mums ir pieeja tik intīmai zonai, es domāju - nē. Man patiktu labāk, ja rakstnieks runā tikai to, ko viņš ir uzrakstījis, un tālāk mēs neko nezinām kā, piemēram, Peļevins (rakstnieks Viktors Peļevins) dara, kurš vispār nesniedz intervijas. Tas uzreiz arī nozīmē, ka rakstnieks ir būtisks, un mēs viņam prasām viedokli par sabiedrībā notiekošiem procesiem, pilnībā aizmirstot, ka viņš var būt arī stulbenis, bet ir tikai rakstnieks.

Nākamā ir vilšanās. Man arī ir nācies ar to saskarties, piemēram, Facebook komentāros. "Ja tu uzrakstītu tā un tā, es tevi cienītu vairāk" – block [no angļu val. bloķēt]. Uzreiz.

Kāds ir tavs radošais process? Vai tev ir kādi specifiski apstākļi, kuriem jābūt?

Protams, tas ir tāds sevis izkopts process vai rituāls. Es nevaru rakstīt mājās vispār. Neviena gabala neesmu uzrakstījis mājās. Man vajag kafejnīcu, redakciju vai kādas citas telpas. Es nevaru tā – tagad man ir stunda, es parakstīšu. Nē, man vajag visu dienu. Ārī tad ne vienmēr tas ir veiksmīgi. Svarīgi ir noskaņoties, atrast to prāta steliņģi, kur tas ir, un tad tu tajā grimsti ārkārtīgi dziļi – tā, ka negribi, piemēram, ēst un dzert. Ja tu vari to panākt, tad ir, bet, ja tur kaut kas tevi rausta un tad vēl vajadzīgs kaut kādu somu kādam aiznest, tad nebūs. Vienkārši nes to somu un viss. Ļoti, ļoti stipra koncentrēšanās.

Tā kā meditācija.

Nē. No tāda viedokļa, ka meditāciju reizēm sauc par koncentrēšanos, jā, bet meditācijai tuvākais varētu būt, piemēram, sēdēt divas vai trīs stundas slēpnī, vienkārši gaidot. Kad tu esi spiests novērot savu prātu, un ne viss, ko tu redzi, tev patīk, bet tu nedod tam nekādus vērtējumus.

Rakstīšanas process ir cits paņēmiens – tu nevis novēro domas, bet izmanto, lai nonāktu kādā stāvoklī, kur visas šīs asociācijas un notikumi rodas. Piemēram, man vajadzēja rakstīt par bērnību. Sēdēju, atcerējos un uzķēru to sajūtu, piemēram, par to, kā mainījos ar košļeņu papīriņiem pagalmā. Atcerējos, kā tā košļene smaržo vai kad viņa bija pielipusi pie krēsla apakšas, nejauši ar nagu pieskāros un pēc tam paostīju. Un aiziet! Tā tas notiek. Tu uzķer vienu punktu no tīmekļa, bet jāprot koncentrēties. Ja neproti, tu to nevarēsi izdarīt un varēsi tikai fragmentāri raustīties. Tas ir jātrenē.

Ko tu dari, kad tev trūkst ideju?

Man netrūkst ideju. Man trūkst tikai laika visu realizēt. Tādā situācijā vajag atpūtu un nedomāt, ka to ideju obligāti jārealizē. Tā gadās.

Man netrūkst ideju. Man trūkst laika visu realizēt.

Vai tu savu ikdienu raksturotu kā piepildītu?

Katra diena riktīgi atšķiras, bet vakardiena bija nenormāli piepildīta. Tas ir ārkārtīgi nogurdinoši, bet, kas jādara, tas jādara. To nevar paskaidrot tiem, kuriem šādas intensitātes nav. Draugs, ar ko kopā bijām Armēnijā, izstāstīja, ka viņam ir bijušas darba tikšanās, kuru laikā viņš izdzēris 20 espresso. Tur es negribu nonākt. Man neskauž, bet to intensitāti var saprast tikai no iekšpuses, kad satiec kādu, kuram, kā viņš domā, nekas nenotiek.

Kur tu visbiežāk gūsti informāciju?

Dažreiz paklausos kādu podkāstu, mēģinot atrast to, kas mani nekaitina. Skatos daudz Youtube, bet visvairāk, komunicējot ar cilvēkiem. Es pat ziņas nelasu. Datorā esmu nobloķējis visus ziņu portālus, tā, ka vispār nevar ieiet ne no viena brauzera [no angļu val. browser, pārlūkprogramma] nekādā veidā, bet man tāpat Feisbukā izlec un es redzu. Neesmu nobloķējis tikai LSM un tāpat uzzinu jaunumus. Tas arī nogurdina, vienkārši visu laiku domāt – kas šodien, kas atkal – nekas, īstenībā. Troksnis.

Kādas jaunas prasmes tu vēlētos apgūt?

Šaut (smejas). Tas, ko tu teici iepriekš – es gribu saprast citus un es visu laiku gribu iemācīties kaut ko jaunu. Nepaļauties uz savu nīgrumu, bet iet uz priekšu un vienalga darīt, par spīti tam, ka negribas. Mani interesē līdz kaut kādai robežai šķērsot to diskomfortu. Nesen arī sāku braukt ar riteni. Pirms tam es biju absolūti pret. Man likās, ka es nokritīšu un saplīsīšu kā vāze, bet tagad es braucu.

Mani interesē līdz kaut kādai robežai šķērsot to diskomfortu.

Un, nobeigumā, kur tevi tuvākajā laikā varēs sastapt, ieraudzīt vai dzirdēt?

Zaļgalvis³ šogad nebūs dažādu finansiālu iemeslu dēļ. Es domāju, ka būs kādi rakstiņi Satori, Rīgas Laikā. Jūnijā iznāca grāmata, kuras man vēl nav, bet es tur esmu. Saucās Gatavo dabā⁴. Viens pavārs brauc un gatavo, un man palūdza uzrakstīt aprakstus par Latvijas dabas takām. Tās bija 20 takas. Bieza grāmata – es domāju ar to varētu nosist. Es pats to vēl neesmu dabūjis, līdz ar to man ir sajūta, ka tas vēl nav noticis, kaut gan tas ir noticis. Un mana grāmata kaut kad būs – kad būs, tad būs.

Citu autoru darbi (TV, radio ieraksti, grāmatu citāti u.c. - autors, nosaukums, saite): 

1.     Stāsts "Mājas gariņš"

2.     Rvīna pirmā grāmata "Kas te notiek"

3.     Rvīna raidījums "Zaļgalvis"

4.     Grāmata "Gatavo dabā"