Režisore Elīza Bēniņa: Gribu veidot kaut ko intīmu un uzrunājošu

Elīza Bēniņa ir mērķtiecīga audiovizuālā satura veidotāja. Elīza režisējusi raidījumu jauniešiem, dokumentālo filmu un īsfilmas, kā arī veido saturu sociālajiem medijiem. Absolvējusi Tallinas Universitātes Baltijas Filmu un mediju skolu un atgriezusies ar jaunu pieredzi, lai izmantotu to Latvijā. Elīzas Latvijas Televīzijas 16+ režisētais projekts Būris ļauj ieskatīties jauniešu diskusijās par tādām sabiedrībā aktuālām tēmām kā vegānisms, militārais dienests un klimatneitralitāte.

Intervijā ar Elīzu apspriedām raidījuma Būris tapšanas aizkulises, sadarbību ar Latvijas Televīziju un viņas kreatīvo darbu filozofiju.

Ance Kalniņa, Studentu medijs Skaļāk

Foto: Ance Kalniņa

Kā radās ideja Latvijas Televīzijas 16+ Būris sērijām?

Ideja, manuprāt, raidījuma režisoriem jau bija iekšpusē, tika izveidota diskusiju raidījuma pieaugušo versija. Ideja bija skaidra, bet televīzija meklēja, kas to varētu darīt, un tajā brīdī kāds iedeva manus kontaktus šova veidotājām. Es jau biju strādājusi Latvijas Televīzijā kā asistente. Man piezvanīja un pajautāja, vai es gribētu veidot kādu projektu. Caur manirežisori saprata, ka tas ir iespējams, tad mēs savācām komandu un tālāk risinājām to, kas tur būs – kādas tēmas, kādi cilvēki, izdomājām formātu un ilgumu.

Sērijās dalībniekiem bija pretēji viedokļi par katru tēmu. Vai tev arī par katru tematu bija konkrēts viedoklis?

Protams, mums katram ir iekšējie uzskati, bet kaut kur tas pamainījās. Pirmais raidījums bija par armijas tēmu, man vienmēr licies, ka esmu kā pacifists, kuram nepatīk karš, esmu pret armiju un pret to visu. Tobrīd, kad mēs to pagājušajā ziemā taisījām, man likās, it kā Latvijā runā, ka nākotnē jauniešiem būs militārais dienests, bet vai tā ir interesanta tēma? Bet, redz, kā viss mainās. Bija forši, ka toreiz kaut ko tādu uztaisījām, jo epizode pēc tam tika pieminēta šur tur Ukrainas sakarā un arī ar visu, kas tagad notiek Latvijā. Joprojām esmu pret karu, bet man patika tā epizode, jo lika padomāt vairāk par to, ko jaunieši domā. Jebkurā gadījumā, diskusijas ir labaxs. Vari sākt ar savu viedokli vienā stūrī, un varbūt beigās nonāksi citur, bet būsi padomājis un iemācījies kaut ko jaunu un paklausījies, ko citi domā.

Kāpēc katrai epizodei mainījāt lokāciju?

Tas savā ziņā bija ērtuma dēļ, jo tad, kad mēs domājām formātu, sapratām, ka ir diezgan dārgi īrēt studiju. Mums bija dažādi dalībnieki, no dažādām Latvijas pusēm un mēs sapratām, ka ir interesantāk filmēt lokācijās. Centāmies lokācijas arī piemeklēt tā, lai tās būtu par raidījuma tēmu. Nu, piemēram, par armiju toreiz aizbraucām filmēt jaunsargos, par vegāniem filmējām virtuvē. Tad bija par CO₂, klimatu, jebšu lauku pilsētas tēma, to aizbraucām filmēt dabā. Vienkārši gribējām, lai vizuāli kaut kas atšķiras, lai viss neizskatās kā studijā.

Kāds bija dalībnieku atlases process?

Mums pateica, ka ir vēlams redzēt influencerus, lai piesaistītu cilvēkus. Protams, mūsdienās visi grib redzēt populārus cilvēkus, tas ir kā clickbaits. Bija grūti atrast influencerus abos viedokļos, jo nav nemaz Latvijā viņu tik daudz. Svarīgi arī par kādām tēmām runā, jo ir cilvēki, kas grib skaļi runāt, bet ir daži, kas nē. Mēs vienu brīdi domājām runāt par LGBT tiesībām, bet par šo tēmu daudzi atteicās runāt publiski. Bija cilvēki, kas atteicās, vai arī bija grūti saplānot grafikus, bet beigās jau bija arī svarīgi, lai cilvēkam ir pieredze un teikšana, un lai viņa viedoklis tiešām sakristu ar to “jā” vai “nē” pusi. Viedoklim jābūt viņa paša, ar saviem vārdiem un lai viņam tā būtu interesanta tēma. Tie bija galvenie faktori.

Cik ilgu laiku kopā aizņēma nofilmēt visas piecas epizodes?

Tā grūti konkrēti izrēķināt. Mēs filmējām būtībā vienu epizodi dienā. Man liekas, ka ilgākais bija astoņas stundas, citas bija īsākas. Bet kopumā projekts ilga, sākot no augusta, kad notika visa plānošana, un tad jau bija aptuveni viena epizode nedēļā, ar atstarpēm.

Iepriekš minēji, ka tev ir nācies sadarboties ar Latvijas Televīziju. Kāda bija pieredze šajā projektā un kāda tā bija iepriekš?

Iepriekš varbūt bija savādāk, tad biju vairāk cilvēks no malas, kas skatījās, kā viss notiek. Tā man bija kā prakse universitātē, jauniešu raidījums Vēstures skolotājs. Tas bija pirmais saskares punkts ar televīziju, redzēt kā tas tiešām notiek Latvijas līmenī. Tā vairs nebija pirmā sezona, kad pievienojos. Filmēšanas komandai jau bija skaidrs, ko viņi dara, un man bija interesanti to pavērot. Palīdzēju ar scenāriju rakstīšanu, dalībniekiem uz vietas paasistēju, pie producentiem mazliet pastrādāju. Bet Būris jau bija mūsu projekts, kur bijām atbildīgi par pilnīgi visu. Tas bija man kā izlolots bērns, jo biju gan režisors, gan montāžas speciālists, gan producents.

Kā tu saprati, ko vēlies studēt?

Tas daudziem bija milzīgs pārsteigums. Pirms tam neko daudz nebiju darījusi saistībā ar šo jomu. Man vienmēr jau no bērnības ir patikusi māksla, filmas, rakstīšana un fotogrāfija arī. Tās ir lietas, kas sasaistās, bet nav viens un tas pats. Man bija grūti izvēlēties, ko darīt pēc skolas. Tolaik gribējās pamēģināt vienkārši kaut ko interesantu. Tagad, domājot atpakaļ, zinu, ka tieši 12. klasē ļoti daudz skatījos intervijas ar režisoriem. Man bija tāda sajūta, ka jā, tā ir interesanta profesija, bet sevi tur neredzu. Pēc skolas aizbraucu gap year (no angļu val. paņemt brīvu gadu). Mēģināju strādāt ar bērniem, tas man varēja attīstīt tādu humanitāro pusi. Bet ar šo darbu sapratu, ka ilgojos pēc mākslas. Tajā gadā man vislielāko prieku sagādāja tas, ka apmeklēju fotogrāfijas kursus, kuros sapratu, ka jā, māksla man ir nepieciešama, mākslā ir vērtība. Ja vien tikšu iekšā universitātē, es gribētu studēt kino vai fotogrāfiju. Man jau vairākus gadus bija doma par Baltijas Filmu skolu, biju dzirdējusi, ka tā ir izcila. Man gan likās, ka tur grūti tikt iekšā, un gan jau, ka man nesanāks, bet es pamēģināju un tiku pieņemta. Pat ja man bija bail, aizgāju studēt, un pēc tam jau visi notikumi nāca viens pēc otra, projekts pēc projekta.

Bet, tomēr, kāpēc izvēlējies to studēt Igaunijā nevis Latvijā?

Apsvēru domu studēt Latvijā, bet manā gadā nemaz nebija iespējams Kultūras Akadēmijā to studēt, jo tobrīd viņi neuzņēma studentus katru gadu. Aizgāju uz atvērtajām dienām Kultūras Akadēmijā, un tur es līdz galam nesajutu, ka tā ir mana vieta. Igaunijā studijas notiek angliski, tur pasniedzēji ir no dažādām Eiropas valstīm, katram ir savs pienesums. Latvijā ir vairāk tāds konkrēts stils, kā taisa filmas. Protams, katram autoram ir kaut kas savs, kaut ko pielāgo. Igaunijā to pasniedza no ļoti daudz dažādām pasaules vietām. Gadu pavadot gap year Īrijā tomēr sailgojos pēc mājām un Igaunija jau nav arī tik tālu un nav nemaz tik dārga. Man ir liels prieks, ka, piemēram, jaunais režisors Matīss Kaža, kurš ir izmācījies Amerikā, tagad ir kaut ko foršu ienesis arī Latvijā. Tas tiešām ir ļoti jauki, ka ir jaunieši, kas var izmācīties ārzemēs un atnest jaunu pieredzi uz Latviju atpakaļ.

Savā bakalaura darbā, veidojot īsfilmu Viss tīrs, strādāji ar Latvijā pazīstamiem aktieriem. Kā veidojās jūsu sadarbība?

Juris Strenga piekrita filmēties galvenajā lomā. Galvenais tēls bija apkopējs, vīrietis gados, ļoti kluss, vērotājs. Labs cilvēks, kas tiek apsūdzēts. Bija svarīgi, kas ir galvenajā lomā, lai aktieris to var iznest, un svarīgi arī tas, kā viņš izskatās vizuāli. Lomai nebija daudz teksta, tāpēc arī svarīgi, ka aktieris spēj runāt ar savu izskatu. Ļoti cerēju, ka Juris piekritīs, jo viņš bija cilvēks, kam būtībā to lomu rakstīju. Toreiz, kad viņam zvanīju, biju ļoti satraukusies. Vēlāk satikāmies, visu izrunājām, bet izrādījās, ka satikāmies dienā, kad Latvijā sākās pandēmija. Tā nedēļa man vienmēr paliks atmiņā. Filmā vismaz pus gadu jau biju dzīvojusi, plānojot, rakstot scenāriju. Bija sajūta, ka nekam, pie kā esmu strādājusi, nav jēgas, jo kuram vajag mākslu, kad notiek kaut kas tik liels? Lokdaunā (no angļu val. mājsēde) sapratu, ka nē, mākslā ir vērtība. Turpinājām plānot. Plānošanai nebija daudz laika, tas traucēja sadarbībā ar aktieriem. Ar Juri strādāt bija ļoti interesanti, viņš ir diezgan kluss un noslēgts cilvēks. No Valmieras teātra bija aktrise Klinta Reinholde, viņa gan bija tikai uz vienu dienu. Zane Jančevska skolotājas lomā savu darbu izdarīja perfekti, ielika ļoti lielu enerģiju. Tad vēl bija jauna meitene Elizabete, viņa lomu uztvēra visdziļāk, bija forši sastrādāties. Man laikam ir svarīgs tas kopīgais punkts, no kā atsperties režisoram ar aktieriem. Mums ir jāpavada kopā laiks, jābūt savstarpējai uzticībai.

Kino man svarīgs kopīgais punkts, no kā atsperties režisoram ar aktieriem. Mums ir jāpavada kopā laiks, jābūt savstarpējai uzticībai.

Pēc kādas filozofijas tu strādā pie kreatīviem projektiem?

Skolas laikā tas vairāk bija balstīts uz to, ka jau bija uzdevums jeb formāts. Mācību procesā sāku arī domāt, kāds būtu mans individuālais process. Pirmais ir sākt ar tēmu, ir svarīgi, ka tas mani uzrunā. Pirmajā projektā, ko taisīju, runāju par tēmu, kas nav līdz galam mana, sanāca ļoti mākslīgi. Realitātē stāstu un scenāriju nevarēju tik labi uzrakstīt, jo tas nav nekas no manas dzīves. Pēc tā sapratu, ka vairs negribu neko mākslīgi taisīt, it sevišķi kino. Vienmēr vajag būt punktam, kas ir saistīts ar mani. Nākamais projekts bija dokumentālā filma. Vispirms vēlējos runāt par sieviešu cietumu. Mani vienmēr ir uzrunājušas feministiskās tēmas. Toreiz sieviešu cietums Iļģuciemā pateica, ka viņiem ideja patīk, bet šobrīd neviens filmēties nevēlas. Domāju daudz par to, kādu filmu taisīt. Aizgāju nopeldēties, nomierināties un visu apdomāt. Sēžot baseinā ieraudzīju grupu - bērnus ar invaliditāti. Bariņā pamanīju vienu čali, kas man palika prātā ilgi, kādu mēnesi vismaz. Viņu vēlāk atradu internetā. Uzaicināju uz kafiju, jautāju vai viņš vēlas piedalīties filmā. Tas bija mazliet traks solis no manas puses. Likās, ka viņš ir interesants tēls. Sāku domāt stāstu - jaunietis, kuram tikko ir palikuši astoņpadsmit gadi, sadzīvo ar invaliditāti, ir peldētājs, kurš cenšas tikt uz olimpiskajām spēlēm. Vēlējos saprast puiša raksturu, no kurienes viņam nāk tāda milzīga harizma un drosme. Tas bija mans panākumiem bagātākais projekts. Par filmu dabūju balvu skolas Oskaros, un vēl aizbraucu uz vienu jauno režisoru forumu, kur apmāca par kino un tajā pat laikā var prezentēt savus projektus lielajām zivīm. Galvenais, lai mani tēma uzrunā, lai man ir ko par to pateikt, lai ir interesanti veidot projektu.

Tavuprāt, Latvijas filmu industrijā ir viegli kļūt atpazīstamam?

Es teiktu, ka nē, ir diezgan grūti. Ar video, Tiktoka un Instagrama satura veidošanu ir daudz vieglāk kļūt pamanāmākam. Lai filmu industrijā kļūtu atpazīstams, vajag sakarus un atbalstu. Piesakoties ar saviem projektiem, vēlams, lai tavs vārds jau kaut kur ir izskanējis. Bieži vien budžetu projektiem iegūst vieni un tie paši cilvēki. Zinu, ka nav labi visu laiku runāt par budžetu, bet tā ir realitāte, bez naudas ir grūti kaut ko uztaisīt. Tas varbūt ir arī iemesls, kāpēc tagad mazāk kaut ko daru, jo negribu strādāt par brīvu. Protams, salīdzinot ar Ameriku, Latvijā kļūt atpazīstamam ir daudz vienkāršāk, bet pie tā vajag ļoti strādāt. Ar mazajiem Latvijas budžetiem ir kā ir, darbs ir grūts.

Zinu, ka nav labi visu laiku runāt par budžetu, bet tā ir realitāte, bez naudas ir grūti kaut ko uztaisīt.

Kāds ir tavs nākotnes plāns saistībā ar kino?

Šobrīd nav konkrēta plāna. Mēs ar draudzeni bijām iesākušas rakstīt scenāriju, bet liekas, ka tā filma vēl ilgāk pavārīsies. Vairs neizjūtu lielu spiedienu visu izveidot konkrētā laika posmā. Man ir milzīgs prieks par cilvēkiem, kuri visu laiku var veidot filmas. Esmu paņēmusi pauzīti, lai varētu saprast, kādu kino varētu veidot bez skolas atbalsta. Man patīk kino, man patīk arī dokumentālais kino un varu piekrist arī televīzijas raidījumus veidot. Kad būs kāds projekts, kam būšu gatava, tad varētu iznākt gan dokumentālā filma, gan spēlfilma, tīri ar sieviešu tēmām - nelielāku lokāciju skaitu, nelielāku aktieru skaitu, bet kaut kas tāds intīms un uzrunājošs.