Baiba Sipeniece-Gavare: “Ir vērts sist savu horizontu ar spēku ārā”
Vairums cilvēku Baibu ir redzējuši un dzirdējuši kādā no mediju platformām, taču ne katrs zina, ko viņa ir darījusi, lai no Jaunpilī augušas lauku meitenes kļūtu par daudzpusīgu mākslinieci šovbiznesā. Iepazīsti Baibu no cita skatpunkta – kāda ir ikdiena ēterā, ar kādām grūtībām var sastapties, strādājot medijos un šovbiznesā, un kā ar tām tikt galā?
Luīze Načisčione, Robina Tīna Ceļmale, Studentu medijs Skaļāk
Intervija notika 2024. gada rudenī.
Pirms šīs tikšanās domājām – kāpēc cilvēkiem vajadzētu lasīt šo interviju? Nonācām pie atbildes – mūsu intervējamā persona ir klasika. Kā jūs pati par sevi izteiktos, kas jūs esat?
Kad man pasākumos prasa: “Kā lai jūs dēvē?” Es saku: “Vienkārši rakstiet – radio un televīzijas raidījumu vadītāja”. Tas ir mans pamatdarbs. Pārējais, ko daru, ir tādi sānsoļi. Man ik pa brītiņam piedāvā kādu lomu kino, kas mani, protams, glaimo, vai ļauj ierunāt animācijas filmās kādu baktēriju, ļauno raganu, maitu liju (melno grifu). Pasarg dievs nekādas dīvas vai zvaigznes! Latvijas kontekstā izklausās smieklīgi, ja tevi nosauc par dīvu. Tas, ka tevi atpazīst, ir darba specifikas nevis personības dēļ. Tevi rāda televīzijā, tāpēc cilvēki uz tevi skatās. Ir jāsaglabā vēsa galva. Ievērojams cilvēks no populāra atšķiras.
Ir jāsaglabā vēsa galva. Ievērojams cilvēks no populāra atšķiras.
2020. gadā par godu jūsu jubilejai tapa stāvizrāde “Vienreiz jau var!”. Neskatoties uz Covid-19 pandēmijas ierobežojumiem, tā bija ļoti veiksmīga – vairākas izrādes dienā un izpārdotas biļetes. Ir tapis turpinājums “Ir vēl”. Kā atšķiras sajūtas, kas jums bija pirms “Vienreiz jau var”, no sajūtām pašlaik? Kas ir mainījies?
Pirmkārt, pieredze, kas nākusi klāt pa šiem gadiem, man palīdz netaisīt paniku. Pirms pirmās pirmizrādes man noteikti bija panika. Es ļoti baidījos par rezultātu un to, kā cilvēki to uztvers. Pirms pieciem gadiem tas žanrs bija samērā jauns. Izrādi man neviens neuzrakstīja. Es pati to darīju. Viss, kas tur tika stāstīts, notika un notiek ar mani. Protams, es biju ļoti nobažījusies, vai cilvēkiem šāda veida izrādes vispār var patikt, bet biļetes pirka intereses dēļ.
Pēc pirmās izrādes sapratu, ka, jā, šis strādā! Kopumā es no publikas saņēmu to, ko biju gaidījusi – labās emocijas. Tagad zinu, ka cilvēki nāks uz izrādēm, un es jūtu lielāku atbildību, saprotu, ka latiņa bišķiņ jāpaceļ. Panika man vairs nav tik liela, bet tā, ka galīgi nebūtu uztraukuma, arī nav. Tas ir pilnīgi cits materiāls – jauns, citi stāsti. Atkal ir tas pats princips – es stāstīšu tikai to, kas ir noticis manā dzīvē, manu skatījumu uz lietām, kas pasaulē ir notikušas.
Tātad grūtākais ir piesaistīt publiku un tās uzmanību?
Visgrūtākais ir pirmajā reizē iziet uz skatuves un savu jauno materiālu parādīt publikai, un tad saprast – vai tas ir tieši tas, ko tu gribēji, vai tieši tas, ko viņi gribēja? Bet, kad jau izrāde ir gatava un jau tavos kaulos guļ iekšā, tu vairs par saturu tik ļoti nebaidies. Kad cilvēki nopērk biļeti, faktiski viņi man izrāda lojalitāti. Viņi jau zina, uz kurieni iet. Pret savu gribu jau neiet.
Grūtāk ir tad, ja man kādā korporatīvajā pasākumā saka: “Mēs gribam, lai tu nospēlē to savu jauno izrādi!” Korporatīvajā pasākumā uzņēmums man maksā honorāru, bet tie cilvēki, kuri ir tajā ballītē, visi nav mani fani. Tur ir dažādi cilvēki un tā ir publika, par kuru ir ļoti jācīnās.
Jums ir bijusi reize, kad stāvat publikas priekšā un neizdodas piesaistīt tās uzmanību?
Bija viena tāda reize. Tas bija tieši pirms kovida. Pasākumā, kur organizatoriskas kļūdas dēļ cilvēki bija ieradušies jau stingri iereibuši un es stāvēju, skatījos un sapratu, ka te nekā nebūs. Tad jāmūk!
Jūs aizmukāt?
Faktiski to varētu saukt par mukšanu, jo tiešām bija jau dzīvībai bīstami. Tas bija vistrakākais pasākums, kurā es savā dzīvē esmu bijusi. Tur pie vainas daudz, daudz alkohola.
Ko iesakāt, ja gadās nonākt līdzīgā situācijā – nostāties uz skatuves un saprast, ka nebūs?
Vienkārši nekrist panikā. Ir ļoti dažādas situācijas. Tu saproti, ka ir noticis kaut kāds dizāsters (no angļu val. disaster – katastrofa, arī neveiksmīgs notikums), kaut kāds pārpratums. Viens ir būt aukstasinīgam, tādam nesatricināmam. Ir jāuztrenē sevī – lai arī kas notiks, es stāvēšu kā klints, un lai te notiek, kas notikdams, es stāvēšu līdz pēdējam. To uztrenē tiešie ēteri. Kad esi tiešajā ēterā, tev ieslēdz mikrofonu, zini, ka nebūs nekāda bekapa (no angļu val. backup – rezerves variants). Tev ir jāreaģē momentā, jāmāk pasniegt joku, neapjukt, visu laiku būt gatavam pavērsieniem un neturēties pie scenārija kā pie pēdējā salmiņa! To iemāca treniņš, nekas cits.
To iemāca treniņš, nekas cits.
Jums ir kāda mīļākā vieta ārpus Latvijas, kur esat bijusi?
Jā, man ļoti patīk Amsterdama. Man liekas, ka es tur varētu dzīvot – pašā centrā.
Kāpēc?
Tur izskatās kā pasakā, kā kinostudijas paviljonā. Man patīk atmosfēra, kas tur valda, tie cilvēki tādi pareizi, demokrātiski. Man ļoti patīk viņu pieeja dzīvei. Viņiem ļoti slikts tonis skaitās dižoties ar naudu un demonstrēt to, tāpēc, satiekot tur cilvēku, tu pat nenojaut, vai viņš ir miljonārs. Viņiem ir ļoti plašs horizonts, kā viņi uztver pasauli.
Jums ir aktuāli nogaršot jaunus ēdienus ceļojot?
Man nē, bet es ļoti respektēju cilvēkus, kuriem svarīgi ir paēst laicīgi. Es domāju, ka cilvēki pārspīlē ēdiena nozīmi savā dzīvē. Godīgi, man ir tāda sajūta, tāpēc, ka ir tik daudz pavāru raidījumu, tik daudz pavārgrāmatu, ņemšanās ar to ēdienu. Patiesībā jau nevajag. Paēd, ej un dari! Man svarīgi ir, piemēram, cilvēki, ar kuriem es satiekos un pavadu kopā laiku, nevis kurā restorānā mēs ēdīsim.
Es domāju, ka cilvēki pārspīlē ēdiena nozīmi savā dzīvē.
Ja vajadzētu izvēlēties vienu ēdienu, ko jūs ēstu pirms nāves, kas tas būtu?
Tas būtu kaut kas ļoti vienkāršs. Man garšo skābu kāpostu zupa. Man tiešām garšo labi pagatavota skābu kāpostu zupa. No desertiem – kāds zefīriņš.
Ļoti latviska izvēle.
Jā, kad mēs gājām pārgājienā [raidījuma Ārpus zonas: Polārais loks filmēšanā], puiši sāka vaimanāt, kad bija jāēd jau kuru dienu tā aplietā pārtika. Visi pēdējā dienā sapņoja par burgeriem, kur ies, ko ēdīs. Es domāju – vienkārši gribu dušā.
Jūs ieteiktu doties tādā ceļojumā?
Pašam jāpieņem lēmums. Tas noteikti nav viegli. Pirmkārt, tas nav fiziski viegli. Es nebiju trenējusies, pašā pēdējā brīdī ķēru, grābu, ko varēju. Te ir stāsts par cilvēka garu. Mans organisms bija tā nobijies no visa, ka man nesāpēja nekas. Šķiet, tas bija atrofējies. Es neko nejutu – gāju kā robots.
Mans secinājums ir – nebija tik nepanesami, tāpēc, ka mēs bijām ļoti veiksmīgā kombinācijā, kad vienam palika grūti, cits pienāca klāt. Mēs cits citu stutējām un gājām uz priekšu. Es ieteiktu doties, ja ir tāda kompānija. Man pašai tas ļoti daudz ko deva, un es esmu ļoti priecīga, ka tur biju un ka to izdarīju!
Pašam jāpieņem lēmums.
Gribējām parunāt par aktuālāko tēmu studentiem – studiju laiku. Kas jums visvairāk ir palicis atmiņā no gadiem, kad jūs gājāt skolā?
Es esmu no Jaunpils, bet sapratu jau agrā bērnībā, ka nepalikšu laukos. Es zināju, ka ir teātra klase Valmierā. Dzirdēju interviju ar šīs klases dibinātāju, skolotāju Zigurdu Ķesteri, un sapratu – gribu uz to skolu! Kad iestājos tur, man kā Dullajam Daukam izsita horizontu. Tu pēkšņi ieraugi, ka pasaule ir citādāka, tā ir lielāka. Man tas nozīmēja ļoti daudz. Tas nozīmēja tādu milzīgu lēcienu lielajā dzīvē un pretī savam sapnim. Mēs iestudējām izrādes, bija visādi festivāli. Tas bija forši. Ir vērts sist savu horizontu ar spēku ārā. Sešas stundas es braucu ar trīs transportlīdzekļiem, bet tas nelikās grūti. Tas bija tas, ko gribēju. Man bija milzīga motivācija to darīt. Ja cilvēkam ir motivācija, viņš ļoti daudz var izdarīt, ja nav motivācijas – labāk to nedarīt. Ir jāseko saviem sapņiem, lai cik tas banāli izklausītos. Ja tu dari to, kas tev patīk, tad arī citiem tas patiks un būs jēga no tā, ko darīsi.
Kādi ir ieteikumi, esot multimediju vidē?
Multimediju vide ir ļoti interesanta. Ķeriet aiz rokas nozares labākos cilvēkus, skatieties, kā to dara tie, kuri ir sfērā labākie. Šī ir vide, kurā vispirms ir jāuzkrāj pieredze, jāmācās, ātri jābūt informētam par jebko, jāiet uz izstādēm, izrādēm, koncertiem, jālasa grāmatas. Tagad ir ļoti lielas iespējas. Tas situāciju nepadara vieglāku, jo konkurence ir milzīga, bet nevajag par to domāt, vajag vienkārši darīt! Neklausieties komentāros! Apkārt ir daudz nelaimīgu cilvēku, kuri tādā veidā izliek savas emocijas un mēģina citus pavilkt līdzi savā nelaimīgajā dīķī.
Vēlējāmies uzdot pēdējo jautājumu par kaut ko personīgu…
Par džekiem?
Nē, iedomājieties, ka ejat pa ielu un jums pretī nāk pusaudze Baiba. Ko jūs viņai teiktu?
Es teiktu – tu visu dari pareizi. Nebaidies ne no kā! Vispār neklausieties nevienā, kurš saka, ka tu ko nevarēsi. Cilvēks vispār nezina savu jaudu. Viņš neapzinās, ko var izdarīt. Vajag iet un darīt! Vajag sapņot lielus un dullus sapņus! Tie mēdz piepildīties.
