Redzēt pasauli minimālā vienkāršībā. Intervija ar grafisko dizaineri Zani Gereišu
Vēlme pēc paša radīta, taustāma materiāla, aizveda grafisko dizaineri Zani Gereišu pie pašrefleksijas grāmatas "Mana terapija" izveidošanas, kas var būt kā noderīgs palīgs cilvēka mentālās veselības uzlabošanai. Viņa ir ne tikai logo dizainu radītāja un grāmatas autore, bet arī liela ceļošanas entuziaste un minimālisma cienītāja. Sarunas laikā Zane stāsta par savām love and hate [no angļu val. mīlestības un naida] attiecībām ar grafisko dizainu, par jušanos dzīvai un cik svarīgi reizēm ir būt vienatnē.
Greisa Geca, Studentu medijs Skaļāk
Par ko tu šobrīd domā?
Pašlaik esmu dzīves posmā, kur daudz laika pavadu mājās ar savu divarpus gadus veco dēlu, taču mani tik ļoti velk atpakaļ uz darbu, ka jāmeklē veidi, kā to apvienot. Nesen atrastā opcija mājdārziņš liek man justies mierā ar sevi, jo apzinos, ka gan dēlam ir labi, spēlējoties ar citiem bērniem, gan man pašai ir prieks, ka varu atsākt strādāt. Ļoti bieži sevi nolieku otrajā plānā, jo gribu būt laba mamma, bet saprotu, ka nevaru būt laba mamma, ja pati par sevi neparūpējos. Tik ilgu laiku esot 90% mammai un tikai 10% darbā, ir liels prieks lēnām pilnvērtīgi atgriezties darba vidē.
Kā norisinās tava atgriešanās darbā?
Jau astoņus vai deviņus gadus esmu grafiskā dizainere, tāpat kā mans vīrs. Visu laiku bijām freelance [no angļu val. ārštata] dizaineri, bet tagad viņš sāka strādāt Formula 1, kur viņam ir ļoti aizņemts režīms, jo ir jābrauc uz vietām, kur notiek sacensības. Līdz ar to mana atgriešanās darba tirgū ir tāda, ka es lēnām pārņemu vīra vecos klientus. Mums ir līdzīgs stils, kā strādājam, tādēļ man ir viegli sadarboties ar šiem klientiem. Papildus tam ir grāmata "Mana terapija", kas šobrīd ir vairāk kā sirds projekts, ņemot vērā, ka ir ļoti maz laika, ko varu tai veltīt. Kad ir laiks, tad grāmatai taisu dažādus mārketinga materiālus.
Kā aizsākās tava karjera grafiskajā dizainā?
Pēc skolas nebiju no tiem jauniešiem, kas gāja uzreiz mācīties, jo man nebija ne jausmas, ko es vēlos darīt. Lai gan mana mamma ir Latvijas Universitātes profesore, viņa nekad nespieda mani iet mācīties. Negaidīju šādu sapratni no cilvēka, kurš strādā izglītības nozarē. Pabeidzot 12. klasi, aizbraucu dzīvot uz Itāliju ģimenē, kur mācīju bērniem angļu valodu un pati paralēli mācījos itāļu valodu. Vēlāk apceļoju arī Šveici un Vāciju. Tas bija dzīves posms, kad es meklēju sevi. Nevarēju saprast, kas es esmu, kas man patīk, bet vienmēr zināju, ka tas ir kaut kas saistīts ar mākslu, radošumu un sava veida struktūru. Pēc 20 gadu vecuma izdomāju, ka gribu iestāties augstskolā, un izlēmu, ka mācīšos Dānijā.
Kādēļ tieši Dānija?
Par galveno dzinēju kalpoja manis pašas vēlme saņemt augstāko izglītību ārzemēs. Biju par Dāniju lasījusi un mani uzrunāja sistēma, ka studentu darbi netiek vērtēti pēc atzīmēm. Maniem kursabiedriem, kuri bija gan no Eiropas, gan Amerikas, bija ļoti grūti pierast, ka netiek liktas atzīmes, bet pēc kontroldarba tiek saņemts mutisks feedback [no angļu val. atgriezeniskā saite] no pasniedzēja. Man tas šausmīgi patika un es tiešām novērtēju Dānijas izglītības sistēmu. Viss bija par un ap to, lai studenti iemācās praktiski darīt un, ja viņiem kaut kas nesanāk, tad pasniedzējs izdomā citu pieeju, kā pasniegt informāciju.
Pastāsti nedaudz vairāk par programmu, kur iestājies.
Kopā ar savu vīru, kas tajā laikā vēl nebija mans vīrs, bet vienkārši pazīstams džeks, izdomājām iestāties grafiskā dizaina programmā un tad jau arī mūsu stāsts sākās. Pat varētu teikt, ka viņš ieteica man grafisko dizainu, jo, strādājot PR aģentūrā, viņš bija nonācis saskarsmē ar to. Kad iestājos, man nebija pilnas sapratnes, ko šajā programmā apgūšu. Man šķita, ka iemācīšos taisīt plakātus. Iestājos Dānijā, Alborgā, UCN universitātē Business, Techonology and Graphics. Izvēlētā programma bija forša, jo mācījos ne tikai grafisko dizainu, bet arī biznesu un mārketingu, proti, tādus basic [no angļu val. vienkāršs] biznesa pamatus.
Vai esi izmēģinājusi arī kādu citu nodarbošanos mākslas lauciņā?
Vienu laiku es ļoti gribēju būt stiliste. Man bija iespēja būt par asistenti Anitai Altmanei, kas ir zināma stiliste, kuru ļoti novērtēju. Redzot stilista aizkulises, sapratu, ka tas nav man. Tā ir skriešana, meklēšana, dealing [no angļu val. rīcība, darīšana] ar cilvēkiem. Saģērbt un uzvilkt mugurā ir 20% no tā visa. Priecājos par to, ka esmu to izmēģinājusi, jo citādāk man būtu bijusi tikai ideja par to, kas ir stilista profesija, proti, skriešana ar vairākiem maisiem rokās un skaidrošana veikalos, kāpēc ir nobružātas kurpes, kuras aizņēmies uz fotosesiju. Priekšstatu var gūt tikai, ja pamēģina.
Bet tu nonāci līdz grafiskajam dizainam, līdz tam, kas patīk.
Es nonācu, jā. Man patīk mana profesija, jo tā ir diezgan visaptveroša. Priecājos, ka esmu to iemācījusies, jo zināšanas dizainā palīdz arī mārketinga virzienā. Man nav problēmu izveidot materiālus lietotnē Canva vai pat uztaisīt video. Grafiskais dizains cilvēkam, kuram ir vēlme skatīties sava biznesa virzienā, it īpaši mazā biznesa virzienā, ir must have [no angļu val. nepieciešams], jo nolīgt cilvēku, kas veido vizuālos materiālus, ir lielas izmaksas.
Runājot par vizuālajiem materiāliem, kā tu raksturotu savu personīgo stilu?
Man vairāk ir tāds minimālistisks stils, nevarētu teikt, ka tas ir ļoti sievišķīgs. Man patīk spēlēties ar negative space [no angļu val. negatīvā telpa], piemēram, ir logo, kurā ir attēlots zilonis, bet tajā iekšā ir jāiemontē arī atslēga. Vienu laiku tas man bija kā ļoti ejošs stils. Mani uzrunā arī vienkārši, eleganti fonti un vairāk patīk maigas un neitrālas krāsas.
Kā notiek logo dizainu tapšanas process?
Parasti izveidoju no trīs līdz piecām logo opcijām, no kurām divas man pašai patīk un trīs, kuras es zinu, ka aizies. Cilvēkiem patīk pašiem būt art directors [no angļu val. mākslas vadītāji, radītāji]. Strādājot šajā nozarē, arvien vairāk un vairāk saproti, ka, ja vēlies pelnīt naudu, tad savas intereses ir jāatstāj otrajā plānā. Ieteikt savu vīziju, pārliecinot klientu, ka tas noteikti viņiem strādās labāk, notiek tikai dažreiz. Lielākoties cilvēki tomēr nāk ar savu redzējumu. Dizainera personīgais stils ir viena lieta, bet, strādājot šajā nozarē, ir jābūt spējīgam uztaisīt jebko.
Tu jau pieminēji vienu izaicinājumu - sava stila nolikšanu malā un pievēršanos klienta vēlmēm -, bet ar kādiem vēl izaicinājumiem sastopas grafiskie dizaineri?
Sava ego izslēgšanu, jo, bieži ir tā, ka visu laiku kaut ko labojot, taisot, beigās, visticamāk, tāpat atgriezīsies pie pirmās versijas. Veidošanas procesā jau apzinies, ka tas iet ļoti nepareizā virzienā, bet ir jāturpina darīt, jo tas ir tas tā strādā. Diezgan liels izaicinājums ir arī atrast klientus. Viena lieta ir atgriezeniskie klienti, tad ir no mutes mutē ieteiktie, bet piesēsties un sevi reklamēt, tajā pašā laikā arī strādāt pie saviem projektiem - tu nēsā vairākas cepures reizē un ne vienmēr tiec ar visu galā. Šajā sfērā klienti ir vairāk tādi, kas atnāk un aiziet. Nav tā, ka tiek uztaisīts uzņēmumam logo un pēc mēneša tam būs nepieciešams vēl viens. Logo un vizuālā identitātē ir nozare, kurā es esmu specializējusies, bet neteiktu, ka tas ir labākais, kur specializēties.
Tu nēsā vairākas cepures reizē un ne vienmēr tiec ar visu galā.
Kādēļ tas nav labākais, kur specializēties?
Kā tas būtu jādara – ir jāpiedāvā pilns spektrs, proti, gan mājas lapas dizains, gan sociālo tīklu menedžēšana un uzturēšana. Tam visam vajag laiku un cilvēkus, jo gluži viens pats, visticamāk, ar to nevar tikt galā. Protams, kā jau jebkurā darbā, ir izaicinājumi, bet šajā profesijā ir arī skaistās lietas, it īpaši, freelance [no angļu val. ārštata] dizainerim. Piemēram, pēc augstskolas pabeigšanas ar vīru vairāk kā divus gadus vienkārši ceļojām pa pasauli un strādājām attālināti, lielākoties no Āzijas. Tās ir lietas, ko nevar ielikt naudas vai regulāra darba izteiksmē. Tajā laikā freelance [no angļu val. ārštata] dizaina dzīve bija sapnis – pamosties, pastrādā un aizej pasērfot. Mēs tieši arī ielecām vagonā, kad tas bija tikko sācies.
Pastāsti īsumā kā tapa "Mana terapija" grāmata un kas tev pašai sagādāja lielāko gandarījumu?
Esmu taisījusi bērnu grāmatu "Pūra pērle" un recepšu krājuma grāmatu "Recepšu kolekcionārs", taču vienmēr bija sajūta, ka man gribas, lai man ir sava grāmata. Pagāja pāris gadu līdz man atnāca ideja par pašizaugsmi veicinošu grāmatu, kas koncentrējas uz mentālo veselību, jo pati gāju pie psihoterapeita, daudz domāju par savu attīstību, traumām un pārējo, kam eju dzīvē cauri. Liels iedvesmas avots bija "Five minute journal", bet man gribējās uztaisīt latviskotu versiju un padziļinātāk pievērsties tieši sevis izzināšanas procesam. Forši ir mācēt grafisko dizainu, jo tad var uztaisīt grāmatu, sēžot mājās. Tas bija tāds plūstošs process, jo laika gaitā grāmatas ideja un dizains nedaudz mainījās. Tagad jau tā ir nonākusi daudzu cilvēku mājās, kas ļoti priecē.
Minēji, ka grafiskā dizaina iemaņas tev palīdzēja izveidot grāmatu. Kas vēl noderēja grāmatas tapšanā?
Pinterest ir mans labākais draugs, kur vienmēr smeļos iedvesmu. "Five minute journal" noteikti bija kā bāze. To es arī neslēpju. Daudz vienkārši rakstīju no sevis - ja man būtu jāapsēžas šodien un jārunā ar sevi, kas ir tās lietas, ko es gribētu sev pajautāt. Ikdienas steigā skrienot uz priekšu, reti ir tie brīži, kad mēs apstājamies un pareflektējam par savu dienu. Dažreiz ir grūti un negribas rakstīt atbildi uz grāmatā atrodamo jautājumu, kas man sagādāja grūtības un kā es to varu mainīt rīt. Tā ir atbildības uzņemšanās pašam par savu dzīvi, un tas ne vienmēr ir vienkārši, jo nereti gribas novelt vainu uz citiem cilvēkiem vai pat laikapstākļiem.
Kā tev šķiet, vai labāk ir piespiest sevi rakstīt un izlikt emocijas, kas jaucas pa galvu un neliek mierā? Vai tomēr klausīt iekšējo balsij, kas saka, ka tās jāpatur sevī?
Labāk ir tās likt uz āru. Ja nepatīk rakstīt, tad var iet pa mežu un runāt. Esmu kādreiz to praktizējusi. Kad domas tiek pateiktas skaļi, izlaistas ārā, tad var dzirdēt, vai tās ir patiesas, vai tās ir tiešām muļķīgas. Skaņa, tāpat kā pildspalva uz lapas, iedod domai būtību. Tā paliek īsta, jo tad, kad domas jaucas pa galvu, nevar izšķirt, kas ir īsts, kas nav, kas ir trauksmes izraisīta reakcija, kas ir nogurums un kas ir pārpratums. Tāpēc arī psihoterapija ir ļoti labs palīglīdzeklis mentālās veselības uzlabošanai. Mēs neejam pie psihoterapeita, lai viņš mūs izārstētu, mēs ejam, lai burtiski sarunātos ar sevi, un blakus ir cilvēks, kurš palīdz šajā procesā, uzdodot pareizos jautājumus, lai nonāktu pie atbildēm.
Skaņa, tāpat kā pildspalva uz lapas, iedod domai būtību.
Tavu grāmatu cilvēki var aizpildīt paši, bet katrai grāmatai tomēr ir autors. Kur mēs "Mana Terapija" grāmatā varam redzēt tevi?
Esmu vizuāls cilvēks. Man patīk elegance un tīrība. Esmu novērojusi, ka ar mentālo veselību saistītas lietas vairāk tiek reklamētas sieviešu mērķauditorijai un tās tiek veidotas ļoti sievišķīgas, bet man gribējās kaut ko nopietnu, kas tajā pašā laikā ir elegants un tīrs. Es teiktu, ka grāmatas dizains, tad tā arī esmu es. Vēlējos radīt grāmatu, kas nav pārlieku puķaina vai krāšņa, jo tā tomēr ir savas iekšējās pasaules refleksija un ir jābūt tīram startam, kur sākt. Jutu, ka tirgū kaut kā tāda trūkst. Man ļoti patīk grāmatas dobspiedes logo, kas ir oriģināls un Latvijā maz tiek izmantots. Mana māja arī visa ir balta un minimālistiskā vienkāršībā. Tā es redzu pasauli un arī savu grāmatu.
Kādi ir tavi nākamie mērķi grafiskajā dizainā un saistībā ar "Mana terapija" grāmatu?
Darba sfērā es gribētu sevi vairāk attīstīt Web [no angļu val. tīmekļa] dizainā, jo tas nav tālu no tā, ko es jau daru pašlaik, bet ir prasmes, kas vēl jāapgūst. Ar "Mana terapija" grāmatu es gribētu būt mārketinga persona, jo pašlaik pati arī sūtu grāmatas. Vēlos, lai tās atrodas tikai lielajās grāmatnīcās vai dizaina veikalos, un man vairs nav jānodarbojas ar pakošanu un izsūtīšanu. Protams, tas ir skaists process, jo man ir dizaina kastes, grāmata ir zīdpapīrā un ir tas personal touch [no angļu val. personiskais pieskāriens], bet no biznesa viedokļa, tas aizņem daudz laika.
"Mana terapija" grāmatā ir atrodama afirmācija "Es esmu drosmīga mēģināt kaut ko jaunu, pat ja tas šķiet grūti". Ko tu jaunu vēlētos pamēģināt?
Pirms divām nedēļām biju domājusi, ka es varētu mācīties par piloti, bet tad sapratu, ka ir jābūt zināšanām fizikā. Īstenībā, man kā mammai grūtības sagādā uzticēt savu bērnu citiem cilvēkiem, un no manis tas prasīja lielu drosmi, apzināties, ka es drīkstu paņemt laiku sev un atstāt citiem pieskatīt savu bērnu. Tīri priekš sevis es, visticamāk, mēģināšu domāt par jaunu biznesa ideju. Jūtu, ka "Mana terapija" grāmata ir tur, kur tai ir jābūt, bet vēlos pamēģināt arī cita veida uzņēmējdarbību. Radīt kaut ko tādu, kas ir nepieciešams lielākai sabiedrības grupai, bet tas nākotnē, tad, kad es būšu drosmīga.
Jau pieminējām ceļošanas tēmu, bet, ja par to parunājam vairāk, kas tev ir ceļošana?
Man bija dzīvē posms, kad ceļošana bija vairāk kā bēgšana pašai no sevis. Protams, tiek iegūti daudzi skaisti brīži, bet bēgšana projām neko neatrisina. Es vēlējos ceļot citādāk, un tagad, kā mums ģimenē ir sanācis, tā es arī kādreiz sapņoju ceļot, proti, braukt ceļojumā ik pa diviem mēnešiem. Man patīk lidostas, man patīk lidot, patīk hoteļi, garšo hoteļu brokastis, patīk iet uz muzeju, vienkārši vērot baložus, ēst restorānos un ēst hotdogus vislētākajās iestādēs. Ceļošana ir citas pasaules izdzīvošana uz savas ādas un tā liek justies man dzīvai.
Ceļošana ir citas pasarles izdzīvošana uz savas ādas un tā liek justies man dzīvai.
Kāds būtu pirmais solis, kas jāsper studentam, kurš vēlas kļūt par grafisko dizaineri vai pat nonākt līdz savam produktam, piemēram, grāmatai?
Noteikti ir jābūt zināšanām dizainā. Man ar dizainu ir tādas love and hate [no angļu val. mīlestība un naids] attiecības. Ļoti noderīgi, bet tik daudz lietu mēdz kaitināt, piemēram, pēkšņi kaut kas uzkaras un ir jārestartē dators, jo nekas cits nepalīdz. Ja mēs runājam tieši par grāmatu, tad laba strukturizēšana, izkārtojumu veidošana, fontu saskaņošana, tekstu hierarhiju veidošana. Kopumā elementāras tipogrāfiskās iemaņas. Manuprāt, jebkurš cilvēks var darīt šajā dzīvē jebko, it īpaši radošajā industrijā. Arvien vairāk un vairāk es saprotu, ka cilvēki ir ļoti radoši. Radošums katram izpaužas savā jomā. Ja nedaudz padomā, pameklē un paskatās YouTube pamācības, jebkurš var jebko izdarīt. Vienkārši ir jāgrib. Jābūt vīzijai par to, ko vēlies uztaisīt.
Kas ir tava terapija?
Es atgriezīšos pie tā, ka mana terapija ir laiks pašai ar sevi. Laiks vienatnē man dod visvairāk enerģijas. Es vienmēr jūtos tik atjaunota, kad varu pievērsties tikai sev un rakstīt "Mana terapija" grāmatā. Mana terapija ir iet vannā, savā ziņā arī ceļot. Zinu, ka ceļošana daudziem ir stresains pasākums un, protams, ar divgadnieku ne vienmēr ir super viegli, bet man tā ir terapija.
