Piešķirt saturam cilvēcisku seju. Intervija ar Delfi galveno redaktoru Filipu Lastovski
Lai gan saulainā piektdienas pēcpusdienā redakcijas dunoņa pieklususi, Filipa Lastovska darba diena turpinās vairākās sanāksmēs. Pērn kļūstot par medija Delfi galveno redaktoru un apņemoties stiprināt kvalitatīvu saturu, šogad viņu nominēja Latvijas Žurnālistu asociācijas Izcilības balvai. Redaktoram ir svarīgi vienmēr būt attīstībā, meklēt jaunus ceļus sabiedrības uzrunāšanai un skaidrot portāla darbu. Filips ar aizrautīgu degsmi vērtē Latvijas žurnālistikas izaicinājumus un iespējas, ziņu knifus TikTokā, kā arī atklāj dzimtas pētniecības aizkulises un lasīšanas nozīmi.
Mariss Priekulis, Studentu medijs Skaļāk
Filips Lastovskis, foto: Mariss Priekulis
Esat stāstījis, ka bērnībā laikraksts Saldus Zeme publicēja jūsu dzejoļus. Kā tālāk virzījās ceļš uz darbu žurnālistikā?
Jā, tās bija pirmās publikācijas avīzē. Mācījos tikai ceturtajā vai piektajā klasītē. Pēc pāris gadiem pie viņiem gāju ar ideju par rakstiem jauniešu lapā Mikslis - ar ko nodarbojas politisko partiju jauniešu nodaļas, vai cik viegli ir iegūt autovadītāja tiesības, vai intervija ar kādu spilgtu skolēnu, kurš ir devies ceļojumā – šāda veida jauniešiem domāti rakstiņi. No šī brīža skatoties, saturs bija visai bērnišķīgs, arī žanru noteikumi ne vienmēr tika ievēroti, bija kļūdas. Bet tā bija lieliska iespēja pietuvināties darbam medijā. Sūtīju tekstu, redaktore atsūtīja kādu labojumu, tad to nopublicēja. Pēc tam atsūtīja pasta kvīti, ka varu saņemt honorāru, tad varēju dabūt kādus četrus, piecus vai sešus latus. Pats sākums ir Saldus Zemītē, bet Druvas vidusskolā pēc tam veidoju avīzīti Pēdas. Iestājos žurnālistos, kur mani uzrunāja vairāki pasniedzēji, un soli pa solim attīstījās karjera medijos.
Kādām īpašībām un prasmēm jāpiemīt žurnālistam?
Jābūt precizitātei, neatlaidībai, vēlmei pēc taisnīguma, valodas prasmei un izjūtai, godaprātam. Jāpiemīt arī līdzjūtībai, empātijai. Jāmācās ātri un jāprot veikli prātā apstrādāt dzirdēto. Vienlaikus nevar pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā, informācija ir jāapdomā un jāanalizē. Man ļoti patīk Politico raksti kurā, piemēram, publicēta uzruna Eiropas Parlamentā vai Eiropas Komisijā, rindkopās vēlāk skaidrojot ar bultiņām, ko ar šo mēģināja pateikt. Dažkārt jāspēj informāciju izskaidrot cilvēkam. Tā brīžiem ir papildu tulka funkcija sarunā ar sabiedrību.
Šogad tikāt nominēts Latvijas Žurnālistu asociācijas apbalvojumam Izcilības balva 2023 kā gada redaktors. Kāda ir jūsu ikdiena?
Ļoti piepildīta, katra diena pārsvarā ir pilna ar sanāksmēm. Ikdienā nemēdzu mikromenedžēt un sekot līdzi katra raksta tapšanai. Nereti pārlasu lielākas rakstu sērijas, īpaši, ja ir ētiski vai juridiski jutīgas tēmas. Manā pārziņā ir darba organizēšana, redakcijas satura stratēģijas izveide – kur būsim pēc diviem gadiem, kā izskatīsies redakcija, kā neļaut aiziet rutīnā? Žurnālistiem visapkārt pasaulē ļoti patīk aiziet rutīnā – “ja šādi strādāju pirms pieciem gadiem, gribu strādāt šādi arī tagad”. Galvenajam redaktoram jānodrošina, ka attīstība redakcijā notiek, nevis visi dara tā, kā kādreiz. Pašapmierinātība ar darbu un stāvēšana uz vietas ir viens no lielākajiem draudiem redakcijām.
Žurnālistiem visapkārt pasaulē ļoti patīk aiziet rutīnā – “ja šādi strādāju pirms pieciem gadiem, gribu strādāt šādi arī tagad”.
Vai jums nepietrūkst jūsu agrākā žurnālista darba?
Ik pa laikam pietrūkst. Reizēm apskaužu žurnālistus, man arī gribas lekt iekšā, un domāju: “Kā es būtu šo prasījis, būtu to darījis, kā šo cilvēku nointervēt vai to tematu apskatīt.” Tomēr tā ir pozitīva, balta skaudība, jo žurnālisti dara aizraujošu darbu. Laiku pa laikam pieslēdzos saturam. Pat ja tās ir kādas izšķirošās situācijas, tomēr gūstu lielu gandarījumu.
Kā jūsu karjeras gaitā uzkrātās zināšanas noder medija galvenā redaktora amatā?
Primāri saprast, kas ir žurnālista problēmas un izaicinājumi. Žurnālistika nav tikai par to, ka cilvēks rada saturu. Tās ir redakcijas darba noslodzes, nianses, komunikācija ar cilvēkiem, sadzīves apstākļi. Gribētu domāt, ka tas sniedz priekšrocības sajust komandas noskaņojumu.
2019. gada pavasarī jūs bijāt viens no Delfi Plus izveidotājiem. Kā radās ideja par šādu medija satura produktu?
Šī ir valdes priekšsēdētāja Konstantīna Kuzikova un iepriekšējā galvenā redaktora Ingus Bērziņa ideja. Aizvien ticu, ka šis ir veids, kā medijam dažādot savu darbību. Mana atbildība bija satura stratēģija, bija jāizlemj, kāpēc un kādu saturu likt aiz maksas sienas. Tas bija ļoti biedējošs brīdis, īpaši pirms paša pirmā raksta publicēšanas. Man priekšā ir dashboard [no angļu val. informācijas panelis], kurā tu redzi nulle abonentu, taču pirka to rakstu un arī nākamo. Šobrīd četru gadu laikā ir ap 25 tūkstošiem abonentu. Tas ir ļoti labs augšanas temps, jo cilvēkus ir sarežģīti uzrunāt. Cilvēki portālā ir pieraduši, ka informācija ir par velti. Par žurnālu ir jāmaksā – jā, bet kāpēc būtu jāmaksā par šo? Katru nedēļu mans darbs saistās arī ar skaidrošanu, kāpēc mēs šo darām un kā tas mums palīdz. Ir jāskaidro, ka saturs nerodas vienkārši no zila gaisa. To rada žurnālisti. Bet žurnālistika ir dārga, žurnālistiem ir jāvar samaksāt algu.
Ir jāskaidro, ka saturs nerodas vienkārši no zila gaisa. To rada žurnālisti. Bet žurnālistika ir dārga, žurnālistiem ir jāvar samaksāt algu.
No otras puses, sabiedrībā laiku pa laikam manāms viedoklis, ka interneta vides saturam jābūt brīvi lasāmam vai skatāmam.
Jā, tas ir ļoti sarežģīts un lēns process. Iekšējo aptauju rezultāti liecina, ka lielākoties cilvēks nekļūst par abonentu, jo neatrod interesējošu saturu vai laika trūkuma dēļ. Sociālajos medijos redzam dažādās attieksmes pret medijiem, piemēram: “Kāpēc maksāt par to dzelteno mēslu? Tur taču ir tikai [Andris] Kivičs.” Tas nekas, ka apmēram piecus gadus pašmērķīgi nepublicējam nu jau klasiskās klikšķu izklaides ziņas par Kiviču. Man nav kauna par to, ka kādreiz izklaides žanra Delfi saturs bija ar zemāku kvalitātes latiņu un ka šāds “Kiviča tipa saturs” bija iespējams. Tā ir daļa no vēstures, kura, kamēr šeit strādāšu, vairs neatkārtosies. Bet vēsturi neizmainīsi, tā bija tā laika realitāte. Kvalitāte laika gaitā ir absolūti mainījusies, bet jāsaprot, ka cilvēkiem ir šādas atmiņas. Tas ir normāli, paies laiks, kamēr šie priekšstati mainīsies. Var būt viedoklis, ka nevajag maksāt par saturu, bet nav tā, ka tas man traucētu naktī gulēt. Iespējams, cilvēks vēl nav atradis sev interesējošo saturu, tāpēc mans pienākums ir nodrošināt plašu satura klāstu medijā Delfi.
"Kiviča tipa saturs" ir daļa no vēstures, kura, kamēr šeit strādāšu, vairs neatkārtosies. Bet vēsturi neizmainīsi, tā bija tā laika realitāte.
Lielbritānijas mediju uzraugs 2023. gadā secinājis, ka 83% jauniešu patērē ziņas tiešsaistē, bieži vien sociālo mediju platformās. Kādas izmaiņas žurnālistikā viesušas sociālo mediju nozīmes palielināšanos?
Šobrīd liela ziņu daļa pie auditorijas nonāk trešo pušu platformās – caur Facebook, TikTok, Instagram. Tādēļ jābūt pamanāmam, ka tas ir Delfi saturs. Facebookā varbūt cilvēks pat neatšķir, kas ir LSM.lv, kas ir TVNET, kas ir Jauns.lv. Saturam jābūt pārdomātam, ar augstu interesi, dažādību un svarīguma pakāpi.
Jāpiebilst, ka Google un Facebook ir noēduši Latvijas reklāmas tirgu, daudzi reklāmdevēji vairs nepērk reklāmas Latvijas medijos. Tomēr mums jābūt tur, kur ir auditorija. Šie apstākļi ir paralēli viens otram. Nevaram mākslīgi uztaisīt jauniešu portālu un teikt: “Hey, hey, fellow kids, [no angļu val. ‘Hei, hei, draugi’] nāciet tagad šeit!”. Mūsu stratēģija ir neuztvert jaunu cilvēku kā idiotu, bet gan kā normālu lasītāju, kuru interesē kvalitatīvs saturs. Šis temats ir sarežģīts daudziem medijiem, jo jāadaptē saturs, vienlaikus nezaudējot portāla auditoriju. Tā ir dubultspēle, kurā spēlētājam jābūt pietiekami filigrānam.
Mūsu stratēģija ir neuztvert jaunu cilvēku kā idiotu, bet gan kā normālu lasītāju, kuru interesē kvalitatīvs saturs.
Delfi bija viens no pirmajiem Latvijas medijiem, kas pieteica sevi TikTok vidē. Cik viegli jūs pieņēmāt šo lēmumu? Piemēram, BBC sākotnēji nevēlējās TikTokā stāstīt tikai par vieglajām ziņām. Toties šobrīd viņiem ir vairāk nekā divi miljoni sekotāju TikTok.
TikTok nenozīmē automātiski soft news [no angļu tulk. vieglās ziņas] – nozīme ir satura pasniegšanas formai. Delfi TikTok ir sajukums – redzams gan kā Eds Šīrans sveicina Latviju, kas ir softs [no angļu val. viegls, viegli uztverams] un izklaide, bet ir atrodamas sporta norises, aktualitātes valstī, arī saturs par Ukrainu. Nedrīkst pakļauties tendencei “vienkārši sekosim trendiem”, kas novedīs pie konta stagnēšanas. Pareizāk būtu saturu dažādot – domājot gan par cilvēku emocijām, gan ziņām. Šobrīd Latvijas mediju vidū mums ir populārākais TikTok konts latviešu valodā ar vairāk nekā 40 tūkstošiem sekotāju. Ir arī vairāk nekā miljons like [no angļu val. patīk]. TikTokā ir procentuāli vislielākā jauniešu daļa – vairāk nekā 30% vecuma grupā līdz 24 gadiem – kas ir lielisks rādītājs.
Filips Lastovskis, foto: Mariss Priekulis
Jūsu veidotais rakstu un raidierakstu cikls "Saturs nav sēnalas" šķetināja mediju satura lomu un nozīmību sabiedrībā. Kādi izaicinājumi, jūsuprāt, sagaida Latvijas medijus tuvākajos gados?
Vispirms reklāmas tirgus svārstības, mediji paliks vājāki, iespējams, kādi mediji arī pazudīs. Šobrīd ir nepietiekams valsts atbalsts. Latvijā ilgstoši finanšu ministrs ir bijis Jānis Reirs ar ārkārtīgi vāju izpratni par mediju politiku un vispār kopējo situāciju, viņš pat, nākot uz raidījumu, nezināja, kur Delfi žurnālisti maksā savus nodokļus – Latvijā vai Igaunijā. Tā ir Latvija, bet viņam nav iebildumu tiešraidē teikt, ka mēs Igaunijā maksājam. Tā bija maldināšana. Pēc tam rakstījām precizējumu J. Reira kungam: “Sorry [no angļu val. atvainojiet], mēs maksājam Latvijā, esam akciju sabiedrība”. Fakts, ka tik augstai amatpersonai ir šādas pamatlietu zināšanu bedres, ko viņam, esot šajā konkrētajā pozīcijā, vajadzēja zināt, ir ļoti skumji. Runa nav tikai par vienu epizodi, šāda neiedziļināšanās ir simptomātiska politiskajā elitē.
Vēl viens aspekts ir arvien pieaugošais pandēmijas un Krievijas kara Ukrainā raisītais nogurums no ziņām, ko apstiprina 2023. gadā publicētais Reuters Institute pētījums. Jāņem vērā arī uzticēšanās trūkums, jo politiķi un politiski motivētas cilvēku grupas rada politisko polarizāciju un izmanto medijus kā tautas ienaidnieku. Vienlaikus varam pamazām uzlabot caurskatāmību – skaidrot savu darbu un redakcionālās izvēles. Ir būtiski skaidrot savu darbu, nevis pieņemt, ka cilvēki Tviterī atkal vienkārši piekasās. Nedrīkst pieņemt, ka visiem viss ir saprotams. Mums ir jāskaidro.
Ir būtiski skaidrot savu darbu, nevis pieņemt, ka cilvēki Tviterī atkal vienkārši piekasās.
Grūti prognozējams izaicinājums ir mākslīgā intelekta ienākšana Latvijā. Šobrīd vairāki Latvijas mediji izmanto Midjourney [mākslīgā intelekta attēlveidošanas programmatūra] radītās fotogrāfijas. Medijs Bloomberg uztic robotam saražot milzīgu skaitu biznesa ziņu. Mākslīgais intelekts var radīt satura vienību par dienas noslēgumu biržā vai NHL spēli. Šobrīd ļoti grūti pateikt, ko tas nozīmē medijiem. Nedomāju, ka tas atņems darbu žurnālistiem – dienas beigās ir vajadzīgs kāds, kurš pārbauda mašīnmācīšanās rīkus – tie nav pavisam uzticami avoti. Kādam ir jāpielāgo robota radītā ziņa, lai vēstījumā saturiski izceltu, piemēram, [Kristapa] Porziņģa vai [Elvja] Merzļikina lomu šajā spēlē.
Iespējams, šobrīd visgrūtāk ir ar izvairīšanos no ziņām. Cilvēki ir noguruši, un tas ir ļoti sarežģīts un skarbs temats.
Vairākus gadus strādājat Latvijas Žurnālistu asociācijas valdē. Kādu pienesumu jūsu darbam sniedz šāds skatījums uz Latvijas žurnālistikas vidi?
Darbojos Žurnālistu asociācijā, jo ir jādara vairāk, ja vēlies uzlabojumus nozarē. Nevar vienkārši no malas teikt, ka viss ir slikti: “Te maz maksā, cilvēki neuzticas, mediji nemaksā sociālos nodokļus utt.” Esmu priecīgs, ka Delfi darbiniekiem maksā pilnas algas. Ir dažādas problēmas, uz kurām var skumji noraudzīties no malas, vai arī mēģināt būt klātesošs un censties pielikt savu pirkstu nozares kopējai attīstībai.
Kas jūs mudināja 2022. gada pavasarī pievienoties Latvijas Radio kolektīvam un vadīt Pētnieciskās žurnālistikas nodaļu?
Portālā Delfi biju nostrādājis vairāk nekā deviņus gadus. Nolēmu pieteikties Latvijas Radio Pētnieciskās daļas vadītāja konkursā, lai pamainītu zināšanas un dažādotu pieredzi, strādājot arī sabiedriskajā medijā. Pēc septiņiem mēnešiem radio darbā mani uzrunāja Delfi direktors saistībā ar galvenā redaktora amata vakanci. Šī iespēja uzradās negaidīti, ņemot vērā uzkrāto pieredzi portālā, tas bija loģisks turpinājums, kā dot savu labumu Delfi un žurnālistikas attīstībā Latvijā.
Ļoti novērtēju laiku Latvijas Radio, ļoti patika gan radio kolēģi, gan atmosfēra, gan tas, ko radio mēģina panākt ar savu darbu. Es to ļoti cienu.
Kādas atšķirības jūs saskatāt radio un tiešsaistes ziņu medija darbā?
Latvijas Radio finansē Latvijas iedzīvotāji, tas ir ļoti birokratizēts kā sabiedriskais medijs, papīri ir papīru galā. Delfi darbā satura ideju var realizēt ļoti ātri. Sabiedriskā radio budžets ir lielāks, tādēļ tur ir plašākas iespējas satura radīšanai. Tolaik strādāju ar raidījuma “Atvērtie faili” komandu, kur pusstundu garš raidījums tika veidots intensīvā darbā mēneša garumā, turpretī komercmedijā šādi strādāt ir liela privilēģija, mēs šobrīd to tā pagaidām nevaram atļauties. Esam ceļā uz to. Bet tomēr mēģinām turēt līdzi, satura ziņā esam konkurenti. Tas gan netraucē arī līdzpastāvēt un arī atsevišķos gadījumos sadarboties. Abi mediji noteikti ir vērsti uz Latvijas iedzīvotāju dzīves uzlabošanu.
Par kuru jūsu izveidoto rakstu vai stāstu ir vislielākais gandarījums?
Grūti atbildēt uz šo jautājumu, jo esmu strādājis vairākos žanros. Spilgtā atmiņā palikusi intervija ar diviem deviņdesmitgadniekiem. Tik tikko nosvinējuši 70 gadu kāzu jubileju, pēc kovida pārslimošanas abi gāja vakcinēties. Viņi stāstīja par savu dzīvi un novērojumiem pandēmijā. Šis stāsts kovida saturam piešķīra ļoti personiski cilvēcisku seju, cenšos cilvēcisko kombinēt ar analītisko. Piešķirt saturam seju. Spilgtā atmiņā palikušas reportāžas no Atēnām, kur vietējie iedzīvotāji balsoja par to, vai atdot starptautiskajiem aizdevējiem parādu, tāpat spilgtas atmiņas no pieredzētā komandējuma Berlīnes bēgļu centros, kur ziņu virsrakstos un attēlos redzētos cilvēkus izdevās sastapt klātienē.
Intervija ar diviem deviņdesmitgadniekiem kovida saturam piešķīra ļoti personiski cilvēcisku seju, cenšos cilvēcisko kombinēt ar analītisko.
Jūs esat rakstu sērijas "Dzimtas DNS" redaktors. Kā pievērsāties ciltskoku pētniecībai un kas patīk šajā procesā?
Ar ciltskoku pētniecību padziļināti nodarbojos astoņus gadus. Dzimtas pētniecība ir ārkārtīgi aizraujošs izziņu, pārsteigumu pilns process un relaksācija. Reizēm atrodu, ka 18. vai 19. gadsimtā konkrētajā muižā ir bijušas kādas mājas. Mēģinu atrast to vietu mūsdienās, bet tur aug koki, un varbūt ir gruveši. Varu tur apsēsties un tikai iztēloties, kas šeit bijis iepriekš, kur gāja cilvēki un par ko viņi runāja. Man patīk interneta lapa Ciltskoki.lv, kuru uztur Egils Turss un citi dzimtu pētnieki. Lapas hederī [no angļu val. galvenē] rakstīts – “Kas pagātni pētī, tas nākotni svētī”. Saredzu nozīmi šajā tekstā, un esmu ļoti priecīgs, ka Delfi ir žurnālists Viesturs Radovics. Viņš ļoti aktīvi nodarbojas ar vēstures pētniecību, stāstiem – gan ar interesantiem vēstures pastāstiņiem, gan ar pētnieciski vēsturiskiem rakstiem un ar nopietnu izpēti. Ļoti svarīgi analizēt un pētīt vēsturi, jo vēstures stāsts Latvijā nav izrunāts, tas ir dzīvs. Tādēļ nepieciešams kvalitatīvs saturs, kurš par to vēsta. Delfi to nodrošina.
Ļoti svarīgi analizēt un pētīt vēsturi, jo vēstures stāsts Latvijā nav izrunāts, tas ir dzīvs. Tādēļ nepieciešams kvalitatīvs saturs, kurš par to vēsta.
Ziņu medijā Delfi strādājat desmit gadus. Kā šo gadu laikā ir mainījusies žurnālista ikdiena, nepieciešamās prasmes?
Laikmets ir absolūti mainījies, bet pamatvērtības žurnālista darbā nav. Jāspēj būt profesionālim un jāizpilda žurnālista kritērijus tā, kā tas bija arī pirms desmit gadiem. Mainījusies tehnoloģiju ārkārtīgā attīstība, palielinājušies dezinformācijas riski, cilvēku uzmanība ir fragmentētāka, un ir pārbagāts informācijas apjoms. Ja 2000. gadu vidū varējām atvērt laikrakstu un noskatīties “Panorāmu”, tagad ir lielāka pieejamība dažādam saturam. Ņemot vērā Latvijas mediju smago finansiālo situāciju, nevaram vienkārši turēt žurnālistus, kuri uzskata sevi par labiem žurnālistiem, ja viņiem nerūp uzlabot prasmes un zināšanas. Jāprot parādīt, ka tu aizvien dedz par savu profesiju. Negribu teikt, ka agrāk tā nebija, bet tagad to izdarīt ir arvien izaicinošāk, nepieciešamo prasmju klāsts palielinās.
Kas jūs dara laimīgu ārpus darba?
Ģimene ir svarīgākā, kas man ir – mana sieva un meita, un es ļoti mīlu viņas. Tas ir mans primārais gandarījums manā dzīvē. Žurnālistika ir otra lieta.
Ja jūs atminētos sevi kā vidusskolas absolventu, kurš sācis studēt žurnālistiku, ko jūs viņam ieteiktu, raugoties no šodienas perspektīvas?
Slīpēt latviešu valodu. Nesaku, ka esmu vecūksnis, kurš sūdzas, ka skolās vairs neko neiemāca, tomēr problēma skar rakstību, izteiksmes stilu un valodas bagātību. Iesaku lasīt grāmatas latviešu valodā, arī kvalitatīvi tulkotās. Kurts Vonnegūts ir lieliski tulkots, tāpat ir brīnišķīgi Mišela Velbeka tulkojumi latviešu valodā. Protams, tie ir tikai daži piemēri, kas man pašam palīdzējuši strādāt ar valodu. No latviešu autoriem man topā ir Alfrēds Dziļums, šobrīd lasu Vizmu Belševicu. Mums ir daudz brīnišķīgu autoru.
Ieteiktu to, ka paralēli žurnālistikas studijām jāattīsta kāds zināšanu lauks. Tu pabeigsi žurnālistus – ļoti labi, par ko tu vēlies rakstīt? Par žurnālistiku? Varam šādu tematiku reizi mēnesī nodrošināt, bet slodze tā nebūs. Tādēļ jāsaprot, kas tev vispār dzīvē patīk, kas tevi uzrunā?
Pārvaicājiet redaktoriem: “Ko jūs gribētu citādāk?” Nepadoties pie tā, ka atraida pirmās piecas reizes.
Vai ir vēl kāds padoms?
Tagad jau viegli gudri runāt, bet man nav tādu pareizo padomu. Esmu pats pietiekami daudz kļūdu pieļāvis. Kopumā apzināti mēģināju veidot darbu un dzīvi žurnālistikā, jo tā ir ļoti tuva. Ja vēlaties strādāt, nepadodieties pie pirmā atteikuma. Bakalaura studijās pirmajā kursā rakstīju vēstules žurnāliem ar lūgumu publicēties. Dažkārt neatbildēja vai rakstīja: “Nē, šis raksts nav interesants. Tas mums jau ir bijis piecas reizes”. Tad pārvaicāju redaktoriem: “Ko jūs gribētu citādāk?” Nepadoties pie tā, ka atraida pirmās piecas reizes. Nevarētu teikt, ka esmu bijis talantīgākais žurnālists, noteikti nē. Bet nepārtraukti cenšos savas prasmes uzlabot, ieteiktu to arī jaunajiem žurnālistiem.
