Paula Saija: “Džezs bija ļoti spontāns lēmums”

Paulas Saijas vārds sabiedrībai kļuva zināmāks pēc viņas pirmās uzstāšanās kopā ar maestro Raimondu Paulu un iegūtās trešās vietas džeza konkursā Riga Jazz Stage 2022. Šobrīd jaunā vokāliste cītīgi studē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, paralēli koncertējot Raimonda Paula jaunajā koncertprogrammā “Atkal no jauna” un citos mūzikas projektos, Paula arī pasniedz vokālās nodarbības bērniem un jauniešiem. Šogad mūziķe nominēta balvai "Kilograms kultūras" nominācijā "Starts".

Par pārsteigumu mums abām, Paula Saija mani atpazina no Kandavas mūzikas skolas laikiem, kad viņa mācījās klasi augstāk par mani. Vijoles un flautas klases tajos laikos atradās blakus, pasmējāmies, ka varbūt esam spēlējušas kopā un jau tad ar mūzikas palīdzību sarunājušās.

Jaunā vokāliste par satikšanās vietu izvēlējās omulīgu kafejnīcu Vecrīgā, kur abas pasēdējām un parunājāmies, un labi, ka tā, jo laikapstākļi aiz loga bija pelēki un nepatīkami. Paula ir cilvēks, kurš ar savu smaidu un attieksmi spēj sasildīt telpu. Viņā varēja redzēt lielu dzīvesprieku un mīlestību pret to, ko dara.

Monta Bērziņa, Studentu medijs Skaļāk

Foto: Monta Bērziņa

Tu ieguvi trešo vietu Riga Jazz Stage konkursā. Kāds bija ceļš līdz šādam sasniegumam?

Tas ir ārkārtīgi interesanti. Kad mācījos mediņos (Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā), vokālistus dēvēja par slinkajiem, bet es biju citāda. Citi nāca klāt un pārsteigti  prasīja: “Ko?! Džeza vokālists mācās?” Vokālistu slava bija necila, bet es ļoti daudz mācījos un biju izcilniece. Skolotāji, protams, pamanīja un teica, lai eju uz Riga Jazz Stage, kas ir lielākais džeza vokālistu konkurss Latvijā, pat Baltijā. Es nejutos gatava un tā vietā piedalījos mazākā konkursā Cēsīs. Uzskatu, ka tas bija labs treniņš. Patiesībā arī šogad es nejutos īsti gatava un pati es nepieteicos konkursam. Tā kā pagājušajā gadā kovida dēļ konkurss nenotika, tad vairāki dalībnieki bija atteikušies un atbrīvojās pāris vietas. Māris Briežkalns bija tas, kurš man piedāvāja šo iespēju. Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc es piedalījos, pati vēl tagad dzīvotu ar domu, ka neesmu gatava. Viss notika pēdējā brīdī, bet varbūt pat labi, jo nebija laika satraukties. Stress gatavojoties konkursam bija liels, mācījos naktīs, jo pa dienu bija citas lietas darāmas un konkursā tomēr jāiegulda milzīgs darbs. Rezultāti sanāca ļoti labi, uz ko es nebiju cerējusi. Trešā vieta ir ļoti, ļoti labi.

Varbūt esi piedalījusies vēl kādā starptautiskā konkursā?

Es neesmu liels konkursu cilvēks. Vismaz man tā šķiet. Tas ir citādāks stress. Protams, ir vokālisti un mūziķi, kuri var sevi dēvēt par konkursu cilvēkiem, bet es esmu pieņēmusi sevī, ka tāda neesmu un uz to arī neeju. Piedalos tikai tad, ja dzīvē viss tā sakārtojas. Ir arī dziesmu konkurss, bet tas jau ir cits stāsts.

Pastāsti, lūdzu, vairāk par pieredzi Eirovīzijā.

Es biju Samantas Tīnas bekvokāliste, kad viņa piedalījās Eirovīzijā 2021. gadā Roterdamā. Tas bija ļoti spilgts notikums. To var piedzīvot tikai vienreiz dzīvē. Publika ļoti dažādi pieņēma pašu Samantu un viņas dziesmu. Ārzemēs pieņēma ļoti labi, grūtāk gāja ar latviešiem un, protams, mums kā komandai visvairāk tomēr gribējās savējo atbalstu. Bet uzskatu, ka bijām lieliska komanda – draudzīgi, atbalstoši, daudz strādājām pie priekšnesuma. Tajā gadā man bija jābeidz vidusskola un tam līdzi nāca eksāmeni, bet visu izdevās apvienot, tikai pastaigāju ar ziliem riņķiem zem acīm. Konkurss ir ļoti iespaidīgs - stāvēt uz skatuves televīzijas priekšā, visa Eiropa skatās, pilna arēna ar cilvēkiem. Vai es gribētu tur būt kā soliste, manuprāt, ka nē. Sadarbība ar Samantu vēl ir turpinājusies, bet man vairs nesanāk tik daudz laika, ko tam veltīt.

Kā nonācāt līdz džezam?

Pamatskolā neklausījos džezu. Man vairāk patika popmūzikas dziesmas, kurās bija interesantākas harmonijas, kaut kas vairāk par četriem akordiem. Džezs bija ļoti spontāns lēmums. Ietekmējos no Artas Jēkabsones, kura bija sākusi mācīties Rīgas Doma kora skolā. Paklausījos viņas ierakstus un sapratu, ka man ļoti patīk tā mūzika, patīk simbioze, kas starp mūziķiem konkrētajā brīdī rodas. Sapratu, ka gribu pamēģināt un iestājos Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, neko daudz nezinot un nesaprotot par to, kas džezs vispār ir. Ļoti spontāns lēmums. Tagad studēju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.

Esi pabeigusi vijoļspēles klasi. Vai tu teiktu, ka tas ir pamats tavai muzikālajai karjerai?

Es tā varu teikt. Vijole joprojām ir man sirdī, bet, diemžēl, vairs nespēlēju. Vijole tagad skaisti stāv man plauktiņā. Protams, ir nedaudz sāpīgi, kad paskatos uz to un nodomāju, ka tomēr varētu paspēlēt, bet… Tie bija astoņi gadi mūzikas skolā un man ārkārtīgi patika. Uzskatu, ka vijoļspēle man ļoti palīdzēja vēlāk mūzikas vidusskolā, jo tas ir ārkārtīgi labs pamats. Galvenokārt, dzirde ir uztrenēta, jo spēlējot ir jāmēģina uztrāpīt uz konkrētajām notīm. Bet šobrīd esmu pārgājusi uz dziedāšanu. Mani ļoti ietekmēja Arta Jēkabsone, kura arī nāk no Kandavas novada un varu teikt, ka viņa ir mans piemērs.

Uz skatuves tevi bieži redz kopā ar Raimondu Paulu, un medijos teikts, ka esat maestro “jaunā zvaigzne”.

Šis ir savādi, jo izklausās, ka tas viss ir tik ļoti vienkārši noticis, bet tā nav. Uzskatu, ja esi ieguldījis darbu, tad tas atmaksājas. Es mediņos sēdēju no astoņiem rītā līdz vēlam vakaram, pēc stundām devos uz mazu klasīti, kur ir klavieres un varēju mācīties.

Uzskatu, ja esi ieguldījis darbu, tad tas atmaksājas.

Mēs braucām mājās no Eirovīzijas un man pienāca zvans no Māra Briežkalna, kuru mēdz dēvēt par maestro talantu mednieku un viņš piedāvāja atnāk uz satikšanos ar Raimondu Paulu. Bija arī izmēģinājuma koncerts, kurā man piedāvāja piedalīties Rīgas Ritmos un izpildīt pāris maestro dziesmas. Uzskatu, ka tas bija izmēģinājums, kurā pārbaudīja, vai un kā tikšu galā.

Kā ir strādāt kopā ar maestro?

Ar viņu ir ļoti interesanti un forši. Protams, Raimonds Pauls ir ļoti nopietns vīrs, bet tajā pašā laikā arī nē. Viņam patīk jokot, mīļi un sirsnīgi apcelt. Jāņem vērā mūsu vecuma atšķirība, tomēr savi sešdesmit gadi būs un tas mūsu komunikāciju ikdienā un uz skatuves padara interesantu – kā vecā skola cenšas satikties ar jauno domāšanu. Maestro man ir ļoti mīļš, tuvs un spēlē lielu lomu manā dzīvē kā atbalsts.  Viņš man ir stāstījis par brīvību, kuru parādīt uzstājoties, nepazaudējot savu identitāti. Pateicoties Raimondam Paulam, tagad uzvedos daudz pārliecinošāk uz skatuves. Nenoliedzami, viņš ir sniedzis lielu atbalstu arī muzikāli. Maestro ir ģēnijs, no viņa varu daudz mācīties.

Koncertējam mēs ar lielākām un mazākām pauzēm. Jau gadiem pats maestro saka, ka ies prom no skatuves, bet viņš turpina sadarbību ar jaunajiem. Paspējam atpūsties viens no otra, bet neesam arī aizmirsuši kopā izveidoto. Kad sākam muzicēt, uzreiz visu atceramies. Varu teikt, ka man ir paveicies nokļūt tur, kur esmu. Man patīk domāt, ka ir pareizais laiks un pareizā vieta – ja tu notrāpies tajā, var forši sanākt.

Man patīk domāt, ka ir pareizais laiks un pareizā vieta – ja tu notrāpies tajā, var forši sanākt.

Spotify tavs vārds parādās kopā ar Very Cool People. Kā radās ideja par šādu sadarbību?

Es ar šo grupu sadarbojos pāris gadus un divi no grupas dalībniekiem bija mani pedagogi mediņos. Sākumā mani palūdza tikai nedaudz uzstāties ar viņiem, vēlāk jau vairāk, līdz kopā sākām strādāt pie albuma. Dziesma “Viens otram pretī” ir tikai viena no dziesmām albumā, un pagaidām tā ir vienīgā latviešu valodā. Tas ir kaut kas īpatnējs, jo latviešu valodā fanka dziesmu īsti nav. Dziesmas izveide arī notika ļoti spontāni, strādājot pie albuma. No sākuma nāca melodija un tad tikai teksts, kas gan nav manis rakstīts. Dziesmu spēlējām, vienā brīdī sāka pēc kaut kā izklausīties, tad jau kopīgi domājām, kurš instruments labi iederētos, kurš varbūt ir jāizņem ārā, neizpaliek arī domāšana par klausītāja uztveri – vai teksts būs saprotams. Šī mūzika ir kas pavisam cits kā maestro radītā, bet man patīk pamainīt izpildīto mūziku.

Kā pagāja kopīgā tūre ar Very Cool People?

Šī bija maza tūrīte, kurā uzstājāmies trīs reizes. Bija interesanti, jo arī viņi visi ir vecāki par mani, esmu jaunākā. Varu daudz mācīties. Man patīk, ka visi ir gatavi jokoties un smieties, tādas nopietnības ir diezgan maz. Protams, kad jāizpilda kaut kas ļoti svarīgs, tad ieslēdzas nopietnība. Šī bija iespēja uzstāties citās valstīs un paskatīties, kā Čehijā vai Vācijā pieņem Very Cool People stilā izpildīto mūziku.

Kādu mūziku ikdienā klausies?

Pirmos gadus, kad sāku mācīties Jāņa Mediņa mūzikas vidusskolā, tā bija džeza mūzika, jo, mācoties mūziku, vislabāk ir klausīties to, ko mācies. Tā visvieglāk var iepazīt specifisko džeza valodu. Tagad gan esmu no tā atgājusi. Popmūziku gan es īsti neklausos, man patīk indie, soul, fank dziesmas, kurās dzirdami džeza elementi. Mana mīļākā grupa ir Lawrence, kura izpilda funky, pop, soul dziesmu apvienojumu.

Kā izjūti ģimenes atbalstu šajā straujajā un piepildītajā dzīves posmā?

Mamma ir mans lielākais fans. Viņa seko līdzi visam, pat tādēļ tika izveidots instagrama un feisbuka profils. Man vienmēr ir jāpastāsta, kā gājis mēģinājumos ar Raimondu Paulu, ir jāpiezvana vai jāuzraksta, pastāstot par aizvadīto koncertu. Mamma pati arī jaunībā dziedāja un mūzika viņai ir sirdslieta, tādēļ labi saprot, kas notiek. Priecājos, ka vecāki ar mani lepojas. Man kā bērnam tas ir svarīgi. Galvenais, to nedarīt tāpēc, lai vecāki lepotos.

Kā tiec galā ar ilgām pēc mājām?

Laikam esmu pieradusi pie dzīves Rīgā un varu to saukt par savām mājām. Cērē sanāk būt reti, bet, protams, ka pietrūkst. Kad sanāk, tad es aizbraucu un ir patīkami. Man svarīga ir apziņa, ka visa ikdiena ir šeit, Rīgā. Tuvākie draugi, apkārtējie mūziķi – tā ir cita ģimenīte. Mājās man ir sunītis. Kādreiz ļoti gribēju uz laukiem, jo tur ir manas ģimenes sunīši, tad tagad arī Rīgā ikdienu izkrāso četrkājis. Aizbraucot kaut kur tālāk, tā gribās atpakaļ uz Rīgu, jo tur ir sunītis. Svarīgi ir tas, ka ikdiena pakāpeniski izveidojas dzīvesvietā. Rīgas ielas, parki, Vērmanītis – viss ir kļuvis mīļš. Atbraucot no tūres, atgriežoties Rīgā, ar prieku pie sevis nodomāju – ak, cik patīkami būt mājās!

Vai turpini strādāt par vokālo pedagoģi?

Jā, vokālā pedagoģija ir viena no manām sirdslietām. Man patīk saprast to no anatomijas puses, kā darbojas balss saites, kādi vēl muskuļi ir iesaistīti, kas notiek ar žokli. Tas viss ir ļoti svarīgi vokālajā pedagoģijā. Man bija slikta pieredze un tas man lika pašai daudz meklēt un pētīt, jo nebija blakus cilvēka, kas man to sniegtu. Uzskatu, ka katram mūziķim ir vajadzīgs tāds cilvēks. Balss saites ir smalks instruments un tās sabojāt ir ļoti vienkārši. Vēlos būt pedagogs, kas iedvesmo un tajā pat laikā arī sniedz teorētisko daļu, lai pasargātu no ievainojumiem.  

Cik liela nozīme ir ikdienā pabūt ar sevi, būt prom no cilvēkiem?

O, jā! Tā ir atbilde. Pēc dabas esmu introverts un pavadīt laiciņu vienai man ir ļoti svarīgi. Mācoties jau arī esmu viena. Esmu mūziķe un šķiet, ka tad man vajadzētu būt ekstrovertai ne tikai uz skatuves, bet arī ikdienā.

Kas ir tavs iecienītākais restartēšanās veids?

Daba mani ļoti piepilda. Mana mīļākā vieta Latvijā un iespējams pat uz Zemes ir Ventspils. Bieži mēdzu aizbraukt tur uz jūru, atslēgties no telefona, menedžēšanas un visa pārējā un vienkārši būt pie dabas, klusumā. Tās ir garas pastaigas, pasēdēšana pie jūras. Es pat tajā brīdī neklausos mūziku. Visu laiku esmu mūzikā – uz skatuves, mēģinājumos, mācoties jaunas dziesmas. Tas ir tas brīdis, kad izbaudu, kā akmentiņi rīvējas gar zoli, kā jūra šalc, kā kāds koks mežā nolūzt. Tas ir laiks ar sevi. Dabai ir liels spēks. Es domāju, ka cilvēki to novērtē. Cilvēkiem daba ir vieta, kur atgūt resursus. Daba dziedē – to mēs redzēsim vēlāk.

Mūzika, tāpat kā daba, ir dziedējoša.

Kas mūziku padara tik īpašu?

Mūzika man ir ļoti svarīga, jo tā ir palīdzējusi tikt cauri smagiem posmiem dzīvē – gan to izpildot, klausoties, kā arī mācoties. Ja ir bijis grūti izlikt savas emocijas, tad uzkāpjot uz skatuves, tās dabīgi iznāk ārā. Ir ārkārtīgi interesanti, ko mūzika spēj izdarīt ar cilvēku. Skatoties uz to pašu introvertu. Mūzika spēs viņu atvērt tā, ka viņš dejos pirmajās rindās. Koncerts vienā vakarā var cilvēkam likt smieties, raudāt, smaidīt, mīlēt tik ļoti īsā laika periodā. Tā spēj ietekmēt cilvēka emocijas. Mūzika, tāpat kā daba, ir dziedējoša.

Ja ir bijis grūti izlikt savas emocijas, tad uzkāpjot uz skatuves, tās dabīgi iznāk ārā.

Kā redzi mūzikas attīstību Latvijā un arī pasaulē?

To ir grūti prognozēt, jo ir daudz žanru, kuros darboties. Man liekas interesanti, ka pēdējos gados žanri vijas kopā un cilvēki sāk vairāk pieņemt to interesanto, citādo. Kā piemēru var minēt tradicionālās mūzikas iezīmes popmūzikā, arī džezā kas tāds ir manāms. Tas ir ļoti labs kurss, uz kuru mūzikas pasaule iet. Tāpat kā modē, arī mūzikā nāk atpakaļ viss vecais.

Kādi ir tavi sapņi saistībā ar mūziku?

Mans mērķis vienmēr ir bijis būt labai sev, nepadoties, turpināt iet uz priekšu. Dzīvē viss mainās, arī mūzika ir tāda mainīga industrija. Vienā dienā tev var būt viss, nākamajā viss var būt pazudis. Ejot šo ceļu uz priekšu, vēlos nepadoties un iet pa kalniņu uz augšu. Apzinos, ka būs gan lejupslīdes, gan kāpieni, jo nekas nav lineāls. Man attīstības ceļā svarīga ir vide, kas ir apkārt. Arī mentālais stāvoklis nozīmē daudz, par to ir regulāri jārūpējas.

Vai ir sanācis izjust “pēdējā salmiņa” brīžus?

Jā, protams un tas ir pilnīgi normāli. Tie izdegšanas posmiņi, kas katram parādās savādāk – citam tie vājāki, bet citam daudz spēcīgāki. Pie izdegšanas nonāk katrs cilvēks. Un kad nonāk, vislabāk ir saprast, ka ne jau tev nepatīk mūzika un tu neko negribi, bet esi pārguris un ir vajadzīga atpūta. Universitātes sesijas laikā sevi ir īpaši jāpieskata un jāļauj paņemt kaut vienu dienu nedēļā brīvu, kurā neko nedaru, aizbraucu uz jūru vai mežu un pastaigājos. Atpūta ir tikpat svarīga kā darbs.

Kas palīdz iet uz priekšu?

Viens no lielākajiem atbalstītājiem mūzikas karjerā bija vectēvs. Viņš bija liels filozofs, un mums vienmēr bija par ko runāt. Vectēva moto bija: “Dzīvība ir kustība un kustība ir dzīvība.” Es atļāvos no viņa to pārņemt un tas kļuvis par manu moto. Nezinu, vai man vairāk ir jāizskaidro, moto runā pats par sevi.

Ko tu ieteiktu tiem, kam nolaižas rokas pie pirmās neveiksmes?

Klišejiskākais, ko teikt, būtu: “Nepadoties!”, bet tas, ko es personīgi esmu iemācījusies  – kāpēc daba ir tik perfekta un skaista? Tāpēc, ka tā nav perfekta vai lineāla. Kalni ir uz augšu un leju. Koki un meži nav vienādi, viss ir ļoti dažāds, atšķirīgs ar augšupejām un lejupslīdēm. Var būt lejupslīdes un vilšanās, kad kaut kas neizdodas un tās ir jāizdzīvo. Tad atkal pa pakāpienam ir jāiet uz priekšu. Pēc lielākā kritiena nāk lielākais kāpiens.

Paula Saija https://open.spotify.com/artist/6Mw5sDhrgRXD9rUNdNJnta

Riga Jazz Stage, Paulas Saijas profils: https://www.rigajazz.lv/lv/contestant/7666