Panikai šeit nav vietas | Intervija ar Lauru Adamoviču

Filmu projektu "Laik/a casting" aģentūras vadītāja Laura Adamoviča atzīst, ka izglītībai sākotnēji nepievērsa lielu uzmanību: "Pabružājoties darba vidē, saproti, cik daudz vēl nezini." Laura ir veiksmīga komunikācijas un sabiedrisko attiecību speciāliste, vadot projektus kino un reklāmas jomā. Viņas pieredze rāda, ka karjera bieži veidojas caur praktisko pieredzi un pašizziņu, nevis rūpīgi izplānotiem lēmumiem.

Emīlija Upmale un Daniela Savina, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2024. gada rudenī.

Kāds "Laik/a casting" projekts jums ir vistuvākais?

"Laik/a casting" kino nozarē ir 5 gadus, un mēs esam strādājuši gan ar vietējiem, gan starptautiskajiem kino režisoriem, kā arī ar reklāmu veidotājiem. Man filmu projekti ir saistošāki. Tas ir nopietnāks nospiedums Latvijas kultūrā, jo tie ir materiāli, kas saglabājas ilgstoši un kādā mirklī nonāk arī pie citām paaudzēm.

Es pieminēšu pagājušā gada Martas Seleckas un Andras Doršs veidoto bērnu un skolēnu filmu "Bum". Tas bija ļoti interesants piedzīvojums. Mēs meklējām galveno lomu atveidotājus no visas Latvijas, un filmēšana notika Liepājā. Bija iespēja iepazīties ar ļoti daudziem foršiem, talantīgiem bērniem un jauniešiem. Filma ir par draudzību, par jauniešiem svarīgām tēmām, kas šobrīd ir ļoti aktuālas – kā saglabāt cilvēcīgas attiecības un izkāpt ārā no mobilajām ierīcēm.

Kāds ir bijis grūtākais "Laik/a casting" projekts, kur jums vajadzēja sevi izaicināt visvairāk?

Castings (no angļu val. casting – atlase) ir ļoti sarežģīts talantu atlases process, jo mēs visu laiku esam konstantās izmaiņās. Bieži vien pirms filmēšanas rodas kādi neparedzēti gadījumi. Mums visu laiku ir jābūt spējīgiem risināt situācijas un reaģēt uz problēmām. Dažreiz problemātiski ir filmu vai reklāmu projekti, kur ir ļoti daudz masu skatu. Piemēram, vienā filmēšanas dienā ir trīssimt cilvēku, un mēs parasti paredzam, ka desmit procenti no tiem varētu neierasties. Tas ir viens liels un apjomīgs darbs, kur jāspēj ar katru aprunāties, parakstīt līgumu, izstāstīt, kas ir jādara, kur ir jāģērbjas, kur būs pusdienu pauze un kur aiziet uz labierīcībām. Man liekas, ka tās ir diezgan episkas dienas, bet viss ir izdarāms, jo mēs esam forša komanda. Tādās lielās un atbildīgās dienās es pieslēdzos arī pie citu darba pienākumiem. Cilvēki no rītiem var sākt slikti justies, ir slinkums vai aizguļas, saplīst mašīna vai bērns pēkšņi saslimst. Darbs ar cilvēkiem ir neparedzams un izaicinošs. Mūsu nozarē svarīgi ir saglabāt vēsu prātu un nekrist panikā.

Darbs ar cilvēkiem ir neparedzams un izaicinošs. Mūsu nozarē ir svarīgi saglabāt vēsu prātu un nekrist panikā.

Vai varat pastāstīt par "Laik/a casting" nosaukuma izveidošanu?

Daudziem šķiet, ka "Laik/a" ir atvasinājums no suņu šķirnes laika. Suns Laika bija pirmais suns, kurš devās kosmosā, un arī mums ir šie kosmiskie apgriezieni un tēmas, ko mēs mazliet cilājam, bet tas noteikti nav saistīts ar to. Starp citu, man šķiet, ka Berlīnē ir "Laika Productions", kur viņiem arī logo ir sunītis, bet mēs no tā attālinājāmies. Mūsu identitāti izstrādāja grafikas dizaineris Matīss Zvaigzne. Viņš izvēlējās vārdu like no angļu valodas. Vārdnīcās, kad mēs lasām tulkojumu no angļu valodas, parasti iekavās arī tiek norādīta izruna, un šī izruna slīpsvītrā ir “laik”. Kā arī sauklis angļu valodā very likeable casting agency (no angļu val. ļoti patīkama kastinga aģentūra) ir kā turpinājums tam, kāpēc mēs esam nosaukums "Laik/a", ar domu, ka mēs esam cilvēkiem saprotami, patīkami un viņi vēlētos pie mums atgriezties.

Ko jūs studējāt Latvijas Universitātē?

Es biju diezgan lielās dzīves krustcelēs pēc 12. klases. Es iestājos Latvijas Universitātē franču filologos. Franču valoda tajā laikā man bija ļoti laba, spēcīga. Man īsti nebija tāda konkrēta plāna, bet es zināju, ka savu nākotni gribu saistīt ar franču valodu un Francijas kultūru. Studējot tālāk, es sapratu, ka mani interesē konkrētāka kultūras joma, ka ar šīm studijām nebūs pietiekoši un ka es savu nākotni negribētu saistīt ar tulkošanas darbiem vai  pedagoģiju. Es sāku lūkoties uz kultūras nozari, paralēli arī sāku strādāt Rīgas domē kā projektu vadītāja pie Rīgas pilsētas lielākajiem kultūras pasākumiem. Diezgan lielu kultūras lauku un informāciju apguvu praktiskā ceļā, bet paralēli arī studēju kultūras teoriju un menedžmentu. Mana pamatizglītība nebija tieši saistīta ar manu nākotnes karjeras izvēli, tāpēc es pilnīgi noteikti nebūtu paredzējusi, ka mans karjeras kāpums varētu būt gan mākslas jomā, gan arī vēlāk komunikācijā, kur daudzas lietas apguvu pašmācības pieredzes ceļā, nevis teorētiskajās zināšanās.

Vai jūs vēlētos atgriezties pie kādas no studiju programmas, kas būtu noderīga profesijā tagad?

Man ik pa laikam piedāvā piedalīties vairākos valsts iepirkumos, konkrēti Venēcijas mākslas biennālē. Divus gadus pēc kārtas tieku aicināta uz komunikācijas vadītājas pozīciju, bet tas nozīmē, ka grādam ir jābūt komunikācijās. Manā gadījumā tā nav, bet man ir visa prasītā pieredze. Tas man lika domāt, ka, iespējams, es varētu maģistru studēt komunikācijas zinātnē, kas man palīdzētu Latvijas vidē realizēt vairākus projektus pēc nolikuma un pieprasītās informācijas, papīriem.

Vai piekrītat, ka izglītībai ir nozīme karjeras iespējās?

Jā, šiem papīriem nozīme ir bijusi arī valsts iepirkumos. Manā gadījumā es esmu mazliet mācījusies arī ārpus Latvijas. Viennozīmīgi, ja būtu iespēja, tad es studētu ārvalstīs.

Skatoties atpakaļ uz sevi kā studentu, kurš ir absolvējis universitāti, kas bija jūsu pirmais solis dzīvē?

Mana ambīcija bija secīgi sākt strādāt ar dažādiem lieliem mākslas projektiem, ko es arī esmu realizējusi. Es daudz nedomāju par savu izglītību, par to, cik īstenībā daudz jāmācās, jo mācoties var saprast, cik daudz tu vēl nezini.

Sākoties pirmajiem darbiem bija pilnīgi skaidrs, ka ļoti daudz kas būs jāmācās pašmācības ceļā. Galvenais motīvs bija vienkārši maksimāli iedvesmoties un skatīties, kā strādā mani kolēģi, censties būt elastīgai un būt atbalstošai. Jo vairāk uzdod darbus, jo vairāk aug pieredze. Mans galvenais vadmotīvs bija būt ar atvērtām acīm, ausīm un iespēju robežās būt blakus cilvēkiem, kas mani iedvesmo, lai no viņiem mācītos.

Mācoties var saprast, cik daudz tu vēl nezini.

Vai jums vairāk patīk būt radošam cilvēkam, kurš pats veido projektus, vai vadīt savu komandu?

Es esmu iepriekš bijusi saistīta tieši ar radošo procesu, strādājot ar radošo komandu. Tas ir intensīvs posms, bet arī ļoti atbrīvojošs, jo vari ļaut vaļu arī trakākām idejām. Tās projekta laikā var tikt apgāztas vai noliegtas, bet tas arī ir foršs process. Man liekas, ka tas ir katrā vecumā jāizbauda. Es savos 25 vai 30 gados radošo procesu izbaudīju daudz vairāk.

Šobrīd man ir laiks uzņemties atbildību un strādāt pie manas komandas iedvesmošanas un virzīšanas uz uzņēmuma mērķi. Man šķiet, ka ir svarīgi katram apzināties un nospraust sev mērķus zināmos vecumposmos. Iespējams man pēc 10 gadiem interesēs dārzniecība un atpūta brīvā dabā, bet šobrīd nē. Komandas virzība, vadība ir kaut kas, ko es pati apgūstu. Tas ir ļoti interesants process un arī veids, kā skatīties uz sevi, saprast, kas ir līderība, autoritāte un spēja iedvesmot citus cilvēkus.

Komandas vadība ir kaut kas, ko es apgūstu pati. Tas ir veids, kā skatīties uz sevi, saprast, kas ir līderība, autoritāte un spēja iedvesmot citus cilvēkus.

Kāds bija pirmais kāpums darba sfērā, kad jūs domājāt: ''Esmu tur, kur vēlos būt, un esmu panākusi to, ko gribēju.''

Tagad liekas mazliet amizanti, bet tas bija pirms 15 gadiem, kad Rīgā pirmo reizi tika organizēts mūsdienu mākslas un kultūras forums ''Baltās naktis''. 2009. gadā mēs bijām komandējumā Madridē, kur skatījāmies, kā šis kultūras forums tiek organizēts, kāda ir pilsētas iesaiste un atsaucība, un tas bija piemērs tam, kā mums to vajadzētu realizēt Rīgā. Rīgas delegāciju pārstāvēju es ar savu kolēģi. Tas bija ļoti foršs un lepns mirklis, jo pieņemšanā bija filmu režisors Pedro Almodovars, kuru ļoti apbrīnoju un cienīju. Mirklis, kad mēs viens otram paspiedām roku, man likās ļoti svarīgs un nozīmīgs. Vēlāk tas kalpoja kā foršs iedvesmas avots tam, kā organizēt šo pasākumu Rīgā. Protams, gadu laikā tas ir pilnīgi mainījies, bet uzsvars uz mūsdienu laikmetīgās mākslas izpausmēm noteikti ir palicis. Šis bija liels notikums man. Sajūta, ka esi nācis pārstāvēt savu pilsētu, kur esmu dzimusi, augusi.

Kā jūsu bakalaura grāds tagad ir palīdzējis atrast darbu tieši šajā profesijā un plašajā darba tirgū?

Man jāsaka godīgi, ka kultūras jomā, kurā es pēdējos 10 gadus esmu darbojusies, izglītības dokumenti noteikti ir būtiski, bet lielākoties pieredze un arī ieteikumi, rekomendācijas ir tas, kas ļoti paceļ iespējas tikt pamanītam un palīdz sadarboties. It īpaši starptautiskā pieredze un plašais paziņu, kontaktu loks ir kaut kas, kas noteikti ir pievienotā vērtība jebkuram no kandidātiem, bet man ir veicies, jo vienmēr esmu bijusi ieteikta.

Esmu divas reizes dzīvē pati pieteikusies darbam. Šobrīd strādāju filmu nozarē, kur ik pa laikam ir šie darba piedāvājumi. Man šķiet, ja tu esi labs speciālists un savas jomas profesionālis, tad noteikti tiec pieskatīts. Cilvēki seko līdz taviem profesionāliem gājieniem. Man šķiet, ka manā gadījumā bija forši, ka es darīju paralēli gan kādus mazos darbiņus, kuros varēja piepelnīties, gan arī studēju.

Tas, kas nereti nav salāgots ir šī teorētiskā daļa, kura ir atrauta no realitātes. Es noteikti neesmu izglītības speciālists, ne arī konsultēju, kā veidot programmas, bet tas, ko es vienkārši jūtu, ka nereti pietrūkst saķere ar to, kāds šobrīd ir darba tirgus vai konkrētās nozares problēmu jautājuma specifika. Bet, protams, pats pamats noteikti ir izglītība valstī un par to vispār nav šaubu. Es iedomājos, piemēram, bakalaura grāda prakse, kas, man šķiet, ir salīdzinoši īss periods, varētu būt, piemēram, pusgadu. Praksei ir noteikti jābūt ilgākam periodam un, tad tas ļautu cilvēkam saprast, kāds novirziens vai priekšmeti interesē, vai ko vajadzētu studēt padziļinātāk.

Varbūt cilvēkiem varētu piedāvāt gap year?

Jā, es arī tādu ņēmu. Es braucu pamācīties Francijā pusgadu. Man šķiet, ka uzreiz pēc vidusskolas nav obligāti jāskrien studēt, jo dažreiz izvēles nav tās labākās. To mēs redzam pēc tā, cik daudz studentu izvēlas pabeigt studijas. Man liekas, ka bieži vien tas ir gan ģimenes spiediens, gan sabiedrības. Es zinu, ka citās valstīs jauniešiem pēc vidusskolas beigšanas ir iespēja pastrādāt. Protams, tas ir saistīts ar finansēm, bet tu vēl vari mazliet noorientēties un saprast, sajust, ko tu gribi, jo man nešķiet, ka 18 gados tu tiešām esi pārliecināts par sevi vai savu dzīves mērķi.

Kāds bija jūsu lielākais spiediens, kas tika likts uz studiju izvēli?

Mans spiediens bija tieši no maniem vecākiem, kuri ļoti vēlējās, lai studēju uzreiz pēc vidusskolas beigšanas, tāpēc arī mana izvēle automātiski krita uz franču filoloģiju, bet, es domāju, ja es varētu nedaudz vēlāk veikt šo izvēli, visticamāk, tas būtu kritis vai nu uz antropoloģiju, vai arī žurnālistikas studijām.

Kādi ir tie paņēmieni, ko jūs izmantojat savā ikdienā, lai atpūstos no darba un tā rutīnas?

Tas ir labs jautājums. Es gribētu vairāk pie tā pastrādāt. Viens foršs veids kā izvēdināt galvu ir vienkārši aizbraukt pastaigā pie jūras vai mežā. Es ik pa laikam pieskatīju suņus, tas arī ir brīnišķīgs stresa noņēmējs, bet man ir arī ļoti svarīgi sekot līdz tam kas notiek mākslas vidē. Man liekas, ka forši var sevi iedvesmot ceļojot un arī apskatot aktuālās izstādes un koncertus. Protams, laiks ar draugiem arī, tos ir forši apvienot kopā.

Kādi ir vārdi, ko jūs teiktu savam iekšējam studentam ar tagadējām zināšanām un pieredzi?

Angliski ir tāds teiciens be gentle to yourself (no angļu val. esi maigs pret sevi). Es es biju daudz asāka un skarbāka, sevi vairāk stūmu uz priekšu, kas, protams, arī ir svarīgi, bet varbūt arī ne tik daudz pārdzīvot par lietām, kas ne vienmēr uzreiz sanāk tik perfekti kā vēlētos. Sevis mīlestību un iejūtību pret sevi es arī noteikti novēlētu sev šodien.

Varbūt ir kāda persona vai kompānija, no kuras Jūs iedvesmojaties?

It kā jau mēs visi, visticamāk, visvairāk un visātrāk iedvesmojamies no sociālo mediju komunikācijas. Instagramā es sekoju vairākiem mākslas kuratoriem. Ja man jāmin kāds no Latvijas vides, tad man vienmēr ir patīkami aprunāties un klausīties Paula Stradiņa medicīnas muzeja direktora Kaspara Vanaga stāstos. Man liekas, ļoti forša un kritiski domājoša ir arī žurnāliste Inga Spriņģe.