Panākumu atslēga ir līdzsvars starp perfekcionismu un uzticību. Saruna ar Lindu Pūli

Iepriekš viņu pazinām kā kanāla TV3 žurnālisti un raidījumu vadītāju, bet šobrīd Linda jau zināma arī kā divu filmu producente. Viņas darbi - dokumentālās filmas “Mūsu gads” un “Vienoti brīvībā” izceļas ar dziļu ieskatu brīvības un vienotības tēmās, kuras viņa pēta caur dažādu paaudžu skatījumu. Radot savus projektus, Linda tiecas pēc izcilības un kameru priekšā pārliecinoši atklāj savu aizrautību ar izvēlēto profesiju.

Krista Makevica un Evija Puriņa, Studentu medijs Skaļāk

Šī gada augustā tu nosvinēji savas otrās dokumentālās filmas “Vienoti brīvībā” pirmizrādi. Kādas ir tavas sajūtas pēc šī svinīgā notikuma?

Sajūtas mainās pa dienām un nedēļām. Man vairāki cilvēki ir uzdevuši šo jautājumu - “Nu, kā tev gāja filmēšanā?” Droši vien, ka manas atbildes šodien un dienu pēc filmēšanas būtu atšķirīgas, jo man patīk salīdzināt šo filmēšanas procesu ar bērna piedzimšanu. Man pašai nav bērnu, bet es no draudzenēm esmu dzirdējusi, ka tad, kad tiek piedzīvotas dzemdības, tajā un nākamajā dienā tev šķiet, ka nekad vairs, viss! Šis ir mans vienīgais bērns, es vairs tam negribu iet cauri! Tieši tāpat ir ar sarežģītiem un ilgiem filmēšanas projektiem. Tā man bija ar šo filmu, jo mēs to filmējām trīs diennaktis. Idejas autori ir triatlonisti Lukass Lappuķe un Aijens Trušins. Viņi veica distanci trīs diennakšu laikā, kas nozīmē, ka arī filmēšanas komanda viņiem bija līdzās visas diennaktis. Tas bija gan morāli, gan fiziski grūts process, pēc kura vakarā un nākamajā dienā šķiet, ka vairs nekad netaisīšu šādas filmas un vairs nekad nebraukšu trīs diennaktis filmēt.

Ir pagājušas vairākas nedēļas, un tagad domāju - nu, varētu nākamo filmu, varētu nākamo grūto filmēšanu. Tās grūtības un sarežģījumi, ko piedzīvoju, ir aizmirsušās un ir palikušas tikai labās emocijas. Gribas teikt: “Paldies Dievam, šis projekts ir noslēdzies!” Tas tiešām bija ārprātīgi sarežģīts process, jo šī filma nebija tikai latviešu auditorijai. Filma, kā zināms, bija paredzēta visām trīs Baltijas valstīm, kas padarīja šo procesu krietni sarežģītāku. Tāpēc tagad es esmu priecīga!

Ir pagājušas vairākas nedēļas, un tagad domāju - nu, varētu nākamo filmu, varētu nākamo grūto filmēšanu.

Kā tev izdevās izveidot radošo komandu un sadalīt pienākumus, lai trīs dienu laikā varētu to visu nofilmēt?

Es un Jānis (Freibergs) esam producenti, tāpēc pienākumus dalījām uz pusēm. Par to esmu pateicīga, jo vienam šo paveikt ir teju neiespējami. Ja runājam par radošo komandu - es biju satikusi režisoru Raiti Ābeli tieši vienu reizi, intervējot viņu kā žurnāliste. Intervēju viņu sižetam, un man ienāca prātā doma - kāpēc mēs nevarētu pamēģināt uztaisīt filmu kopā ar Raiti? Piezvanīju un viņš teica, “Jā, kāpēc gan ne!”

Tad mēs nonācām līdz operatora pozīcijai. Ar operatoru Mārci Slavinski mēs abi ar Jāni bijām kopā strādājuši jau agrāk. Mārcis Ābele ir Raita Ābeles brālis, kuru es nebiju nekad satikusi un nebiju kopā strādājusi, bet zināju, ka viņš ir labs operators. Mums bija divi Mārči un vajadzēja vēl trešo, bet tā kā neviens cits Mārcis netika, mēs kā trešo operatoru paņēmām Mārtiņu Kivlinieku.

Mums bija tiešām superīga komanda. Triatlons ievilkās par 20 stundām ilgāk nekā sākotnēji bija plānots, kas nozīmē, ka arī mūsu filmēšanas laiks un mūsu darba stundas bija par 20 stundām ilgākas. Visiem bija jāpielāgojas situācijai. Bija paredzēts, ka brauksim mājās no Viļņas svētdienas rītā, taču atbraucām pirmdien. Visi pārcēla savus plānus, savas darīšanas, jo nav izvēles - projekts ir jāpabeidz. Paldies komandai, kura nečīkstēja un izdarīja visu līdz galam. Bez šīs komandas, mēs noteikti to nevarētu izdarīt - vismaz ne tādā līmenī.

Filmā no katras Baltijas valsts izvēlējāties personības, kas dalījās savās sajūtās un atmiņās, un caur dažādo paaudžu atšķirībām panācāt vienojošu elementu - brīvības novērtēšanu. Vai tas bija galvenais filmas mērķis un vai vari pastāstīt par šo vairāk?

Tā tas arī bija, tu pareizi esi nolasījusi! Mums bija mērķis no katras Baltijas valsts atrast divu dažādu paaudžu vienas nozares cilvēkus, kuri savā starpā var padiskutēt par to, ko agrāk cilvēki uzskatīja par brīvību un kāda brīvības izpratne ir mūsdienu jaunietim. Es tiešām ceru, ka visiem tas bija saprotams, skatoties filmu. Mūziķei Ievai Akurāterei termins “brīvība” ir pilnīgi kas cits kā reperim ansim, kurš filmā uzsver, ka vienīgais brīdis, kad viņš jūtas nebrīvs, ir kad viņam ir cīņa pašam ar sevi, ar kādu iekšējo konfliktu vai kompleksu sevī. Ja mēs skatāmies uz mūzikas jomu - turpinām šo Akurāteres un anša stāstu - šobrīd mūzikā atļauj pilnīgi visu. Tāpat kā sportā un visās citās nozarēs. Agrāk bija pagrīdes grupas, kuras nedrīkstēja dziedāt vai publicēt dziesmas par konkrētām tēmām - daudz ko nedrīkstēja darīt un bija cenzūra jebkurā jomā. Tagad, paskatoties uz repu, mums ir izpildītājs Mauku Sencis. Vai mums ir kāda cenzūra? Nē, tiešām, nē. Cenzūru var ieviest katrs sev personīgi.

Mums ir arī piemērs - visiem zināmā Ogres rīkotā pēdējā skolas diena vai izlaidums, kur tika uzaicināts Mauku Sencis. Viņam beigās neļāva uzstāties, jo direktors saprata, par ko viņš dzied. Tādā ziņā, mums ir kāda minimāla cenzūra, vai ne? Domāju, ka šī brīvība toreiz un tagad ir divas pilnīgi krasi atšķirīgas lietas. Un es ceru, ka tas filmā arī bija saprotams.

Mums arī bija ļoti svarīgi iekļaut seksualitātes tēmu šajā filmā. Zinājām, ka būs jautājumi, un arī pirmizrādē dzirdējām cilvēkus sakām: “Kāpēc jūs sačakarējāt filmu ar šādu tēmu?” Bet, mums bija svarīgi apskatīt ne tikai mūziku un mākslu vai sportu, bet runāt par to, kas šobrīd ir aktuāls un kāda ir mūsdienu pasaule. Parādīt atšķirīgās lietas - kas bija toreiz Baltijas ceļa laikā un kas ir tagad. Tik daudz viss ir mainījies, ka to pat nevar vienā filmā parādīt.

Ko tev pašai nozīmē vārds “brīvība”?

Es esmu nonākusi pie secinājuma, ka nevaru izteikties par šo jautājumu, jo neesmu dzīvojusi nebrīvē. Visdrīzāk, tāpat kā jums - nezini, ka var būt citādi, jo esi piedzimis brīvībā, dzīvo brīvībā un tev nav ar ko salīdzināt. Tev viss vienmēr ir bijis un tu vienmēr esi visu varējis darīt. Vienmēr esi varējis izbraukt no valsts, vienmēr varējis dziedāt, par ko gribi. Iet, kur gribi, runāt, ko vēlies. Mūsdienās cilvēks var būt tas, kas vēlas būt un justies, vai ne? Ja mēs runājam arī par seksualitātes tēmu - agrāk tas tā nebija, bet es jau varu tikai runāt. Runāt un reflektēt uz to, ko esmu dzirdējusi no citiem, kas ir dzīvojuši tajā laikā. Tāpēc brīvība ir mana dzīve, jo esmu dzīvojusi un piedzimusi brīvībā un es negribētu zināt, kā tas ir dzīvot nebrīvē.

Tev viss vienmēr ir bijis un tu vienmēr esi visu varējis darīt. Vienmēr esi varējis izbraukt no valsts, vienmēr varējis dziedāt, par ko gribi. Iet, kur gribi, runāt, ko vēlies. Mūsdienās cilvēks var būt tas, kas vēlas būt un justies, vai ne? 

Latviešu patriotismu un vienotību varam saskatīt arī tavā pirmajā dokumentālajā filmā “Mūsu gads”. Kā radās ideja dokumentēt 2023. gada Latvijas komandu sasniegumus - 5. vietu Pasaules čempionātā basketbolā un bronzas medaļu Pasaules čempionātā hokejā?

Atceros to dienu, kad mēs ar Jāni (Freibergu) mājās skatījāmies televizoru, basketbola čempionātu, bet neatceros, pret ko spēlēja Latvija. Paralēli tika translēta studija, kas atradās Esplanādē un to vadīja Renārs Zeltiņš. Spēle beidzās, mēs uzvarējām pretinieku komandu un kāds pie studijas skaļi iekliedzās: “Šis ir mūsu gads!” Tas bija brīdis, kad arī mēs sapratām, ka šis ir mūsu gads un šim cilvēkam ir taisnība. Pāris dienas pēc spēles abi ar Jāni aizbraucām pastaigāties pa Cēsīm. Staigājām pa bruģētajām ieliņām un domājām, kāpēc gan mēs nevarētu uztaisīt filmu? Tajā brīdī tas šķita nereāli, jo mēs nekad nebijām taisījuši īsfilmu. Mums nebija ne jausmas, kā tas notiek un kas ir nepieciešams, lai to realizētu. Bija septembra beigas - es jau biju visu izkristalizējusi savā galvā un pieņēmu lēmumu, ka mēs ejam uz priekšu un mēģinām. Oktobra vidū TV3 vadība teica: “Nu, mēģiniet!” Jāsaka paldies TV3, ka viņi mums uzticējās, jo mēs vēl nebijām neko tādu darījuši. Abi bijām strādājuši televīzijas jomā, bet pašiem producēt filmu ir pilnīgi kas cits.

Uzrunājām režisoru Sandiju Semjonovu pievienoties filmas veidošanā un kopīgi gājām uz priekšu. Tas arī bija diezgan sarežģīts un grūts posms, kā jau visu filmu veidošana un radīšana. Filmā mēs visi trīs intervējām cilvēkus. Tas bija sirsnīgi un jauki, un tur varēja noķert patriotisko sajūtu. Atnāk cilvēks it kā uz vienkāršu interviju un tad sāk stāstīt par šiem sportistu sasniegumiem, un saproti, ka šie sasniegumi gandrīz katram latvietim bija ļoti nozīmīgi. Tas nav tikai vienkārši sportiņš, vienkārši basītis vai hoķis. Tas tiešām bija Latvijas mēroga sasniegums, tāds milzīgs! Intervijās ļoti daudzi raudāja un ļoti daudzi smējās - tur bija pilna emociju gamma no A līdz Z. Tu sēdi un jūti, ka šis ir pa īstam un ir forši, ka mēs sākām to veidot. Intervijās, sēžot blakus šiem cilvēkiem, nāca atklāsme, ka to vajadzēja darīt.

Ir pagājis gads, un, skatoties šo filmu pirmo reizi, es atcerējos visas savas sajūtas - satraukumu, prieku un laimi - atbalstot un ticot mūsu komandu spēkam. Kādas ir tavas sajūtas par savu filmu?

Tā ir interesanta ideja - es arī varētu vēlreiz pēc gada noskatīties savu filmu, jo pati to pēdējo reizi redzēju tad, kad tā iznāca. Redz, te atkal ir interesants stāsts, jo es vispār neko nesaprotu par sportu. Es neesmu sporta fans un, ļoti iespējams, ka tāpēc arī šī filma izdevās skatāma un baudāma ikvienam. Tā nav tikai kvēliem sporta faniem, kuri saprot, kas ir trīspunktnieks vai zina abu sporta veidu noteikumus. Jānis, savukārt, ir liels sporta fans un entuziasts. Mēs bijām arī Tamperē uz spēlēm. Es braucu līdzi, jo Jānis teica, ka ir jābrauc un es gāju uz visām spēlēm, lai gan es neko nesapratu. Un vēl aizvien es neko nesaprotu no šiem sporta veidiem, bet tas netraucē izveidot filmu. Es arī neapzināti kļuvu par hokeja fani.

Latvieši brauca uz Tamperi piedzīvot komandu sasniegumus un pasaulē runāja par to, ka esam vislabākie hokeja un basketbola fani. Visur skanēja latviešu mūzika un Tamperes iedzīvotāji svinēja kopā ar mums. Kas motivēja cilvēkus mērot šo tālo ceļu uz Tamperi?

Es nezinu, vai es tur kādu vietējo vispār satiku. Un nav jau arī tā, ka daudziem mājās stāv pāris lieki tūkstoši, lai tagad aizbrauktu uz Tamperes čempionātu, vai ne? Bet, redz, mūsu filmā vairāki cilvēki stāstīja par to, ka tas ir brīdis, kad tiek darīts viss, lai tiktu uz spēlēm - aizņemas naudu no draugiem un pārplāno atvaļinājumu uz rītdienu, atrod cilvēku, kas pieskatīs bērnus - neviens nevarēja laicīgāk zināt, ka jābrauc uz Tamperi. Visu var, ja grib un šis bija tas mirklis un notikumi, kurus mēs visi gribējām. Un tāpēc mēs visi tikām un bijām klāt kaut uz vienu spēli.

Tavas filmas parāda to, ka līdzās esošo cilvēku uzmundrinājums palīdz noticēt saviem spēkiem un sasniegt uzstādītos mērķus. Uz ko tu paļaujies sev nozīmīgos dzīves brīžos?

Tikai un vienīgi uz sevi. Man ir diezgan grūti paļauties uz citiem, bet es to mācījos, veidojot šīs abas filmas. Ja esi producents, ir jāpaļaujas uz kolēģiem un klātesošajiem. Es esmu jau visu iztēlojusies savā galvā un man ir vienkāršāk izdarīt pašai, nekā to izskaidrot kādam citam, un, iespējams, man būs tas jālabo. Ļoti bieži uzņemos lietas, ko varēju atdot kādam citam izdarīt. Droši vien tas ir labi, ka dažreiz paļaujos tikai un vienīgi uz sevi, bet saprotu, ka tā nedrīkst. Ir jāmācās deleģēt pienākumus un sadalīt darbiņus, lai nesajuktu prātā. Vienīgais cilvēks, kuram simtprocentīgi uzticos, ir Jānis. Tāpēc, mēs abi divi esam kopā šajā uzņēmumā un dzīvē.

Kur tu smelies iedvesmu saviem radošajiem projektiem?

Mana iedvesma ir motivācija un perfekcionisms, lai cik absurdi tas neizklausītos. Es zinu, ka tas ir mans darbs un man tas ir jāizdara labi. Paškritika noteikti arī varētu būt atslēgvārds, jo es nemāku izdarīt slikti. Darīšu tik ilgi, kamēr būs labi. Vēlos, lai mana priekšniece saka, ka ir labi un lai citi redz, ka ir labi. Es nekad nenodošu puspabeigtu sižetu vai raidījumu. Cīnīšos līdz galam. Darīt manu darbu iedvesmo mans darbs. Absurdi, bet fakts. To mieru dod nemiers, jeb, jo vairāk dzīvo nemierā, jo vairāk saproti, ka tev vajag mieru. Bija un izbija, pāries un no rīta neatcerēsies, kas tur vakar notika un saproti, ka ir arī svarīgākas lietas dzīvē.

Darīt manu darbu iedvesmo mans darbs. Absurdi, bet fakts. To mieru dod nemiers, jeb, jo vairāk dzīvo nemierā, jo vairāk saproti, ka tev vajag mieru.

Atskatoties uz abu filmu veidošanas laiku, vai tev ir kāda lieta, ko tu mainītu vai darītu citādi?

Es noteikti nepiekristu vēlreiz veidot projektus īsos laika termiņos. Mums bija ļoti maz laika, lai izveidotu abus projektus. Pirmo filmu “Mūsu gads” sākām filmēt oktobra beigās un Go3 ēterā tā tika publicēta jau 18. decembrī, savukārt, kanālā TV3 tā tika publicēta 1. janvārī. Tas ir ļoti mazs posms, lai izveidotu filmu. Otrajai filmai, “Vienoti brīvībā”, bija līdzīgs termiņš. Mums principā bija trīs ar pusi nedēļas, lai samontētu filmu un saprastu, cik daudz materiāla ir jāizņem, jo melnais materiāls kopā bija 36 stundas. Piecas stundas no tām bija (triatlonistu) skrējiens, piecas stundas bija intervijas ar katras valsts pārstāvjiem, bet pārējās stundas montierei ir jānoskatās un jāizgriež labākie momenti - to visu filmēja vairākas kameras.

Papildus šim, tu strādā arī kanālā TV3 kā žurnāliste un korespondente raidījumam “Bez tabu”, un esi vadījusi arī tādus šovus kā “Extra faktors” un “Viens maskā”. Vai vari pastāstīt, kā tu uzsāki savu darbu vienā no vadošajiem televīzijas kanāliem?

Es aizsūtīju savu CV, un mani pieņēma darbā. Ļoti klasisks stāsts. Šīs darba vides ir ļoti atšķirīgas - vai es vadu raidījumu vai esmu žurnālists. Tās ir divas pilnīgi dažādas jomas. Žurnālista ikdiena ir spraiga, mainīga un neparedzama. Un tā ir teju katru dienu - nekad nezini, kāds sižets būs jāveido, kādi cilvēki būs jāsatiek. Patiesībā, sākumā arī nav zināms, kā tas gala rezultāts beigu beigās izskatīsies. Gribētu teikt, ka vadīt raidījumus ir vienkāršāk, bet katrā jomā ir vienkāršākas un grūtākas lietas.

Man patīk būt kameru priekšā. Man patīk vadīt raidījumus un man patīk arī būt žurnālistei kameru priekšā. Tāpēc, esmu daļa no “Bez tabu”, kas ir audiovizuāls medijs, nevis rakstisks medijs.

Vai vari pastāstīt, kādu izglītību tu esi ieguvusi?

Es absolvēju Latvijas Kultūras Akadēmiju un mana apakšprogramma ir kultūras socioloģija un menedžments. Un nē, es neesmu pabeigusi žurnālistus. Studiju laikos, pirmajā kursā, es sāku strādāt kino, biju izpildproducents režisora Andra Gaujas kinofilmai. Pēc filmas es aizgāju strādāt mārketinga jomā Latvijas Valsts radio un televīzijas centrā.

Tad es kādu brīdi biju mūzikas menedžmentā, tad atgriezos pie kino, un tad nonācu raidījumos un šovos kā redaktore un projektu vadītāja. Tas periods ilga kādus 2-3 gadus. Pēc šiem gadiem, es nonācu TV3. Šis, patiesībā, ir mans pirmais darbs kā žurnālistei. Kad nācu pieteikties darbā par “Bez tabu” žurnālisti, darba intervijā priekšniecība ļoti novērtēja faktu, ka man ir pieredze šajā industrijā un man ir ļoti daudz kontaktu. Žurnālistam ir ļoti svarīgi, ka ir iegūts ļoti daudz kontaktu dažādās jomās - tas ikdienā palīdz veikt nepieciešamos darbus.

Domāju, ka esmu arī pierādījums tam, ka nav obligāti jāizmācās par žurnālistu, respektīvi, iegūt augstāko izglītību žurnālistikā, lai būtu labs žurnālists. Žurnālistam ir jābūt sakarīgam un kritiski domājošam cilvēkam. Ar pieredzi un kontaktiem var panākt daudz un ne tikai tā augstākā izglītība ir tas, kas iedos labu darbu.

Vai esi ieguvusi pieredzi arī kādos mācību vai radošajos projektos ārpus augstskolas?

Es esmu izgājusi producēšanas kursus pie režisores un producentes Daces Pūces. Biju arī Erasmus, bet vai es tur kaut ko esmu ieguvusi, tas ir cits stāsts. Studijas ārzemēs un vēl pie tam tieši šajā industrijā ir vienkāršākas nekā Latvijā. Studēt Latvijas Kultūras Akadēmijā ir ārkārtīgi grūti - tas nav nekāds noslēpums, un man tiešām nav kauns to teikt. Visi, kas ir absolvējuši Latvijas Kultūras Akadēmiju, zina, ka tas ir nenormāli grūts posms. Tāpēc es nekaunoties varu teikt, ka pusgads Erasmus Portugālē man bija atslodzes periods. Es biju Erasmus pus gadu pirms bakalaura nodošanas, nedaudz atpūtos un tad atgriezos ar pilnu sparu, lai uzrakstītu bakalauru.

Ar kādiem izaicinājumiem tu esi saskārusies savā darbā kā žurnāliste un producente?

Kā producentei katra diena ir izaicinājumu pilna. Nevarētu nosaukt lietu vai notikumu, kas ir aizgājusi kā pa sviestu. Ir jāuzņemas liela atbildība. Es esmu priekšnieks savai komandai un esmu atbildīga par visu. Par labajām lietām, par sliktajām un arī par tām, kas noiet greizi. Piemēram, saistībā ar šo filmu “Vienoti brīvībā”, ja gadījumā operators nofilmē kaut ko slikti vai “Tilde” slikti iztulko, atbildība ir uz maniem pleciem. Tāpēc, tas ir milzīgs izaicinājumu kopums - tur nevar nosaukt kādu vienu konkrētu lietu.

Žurnālistikā mēdz satikt ne tik jaukus vai sirsnīgus cilvēkus kā gribētos. Ir super jauki un sirsnīgi cilvēki, kurus tiešām varētu un gribētos satikt vēl. Ir tādi, pie kuriem aizbrauc un pēc tam jūties izsmelts. Tie saucamie enerģijas vampīri. Tad vakarā brauc mājās pēc darba un negribi nevienu redzēt vai dzirdēt - tu guli dīvānā, viens pats mazā depresijā, ēd saldējumu un skaties filmas.

Nevarētu nosaukt lietu vai notikumu, kas ir aizgājusi kā pa sviestu.

Vai tu sevi uzskati par ekstravertu personību?

Jā, nu redzi, es neesmu ekstraverta. Tas parasti ir stereotips, un es esmu iemācījusies radīt šo iespaidu, ka es esmu ekstraverta. Cenšos vienmēr runāt un smaidīt, un būt aktīva, bet tā kaut kādā ziņā ir darba maska.

Ja man jautātu: “Ko tu labāk darītu, paliktu mājās un skatītos filmas vai ietu uz ballīti?” - ļoti bieži es izvēlētos pirmo variantu. Protams, eju uz ballītēm, tiekos ar draugiem un daru aktīvas lietas, bet vairumā gadījumu - esmu mājas cilvēks. Man gribas mieru, man vajag stabilitāti, man vajag klusumu. Jā, patiesībā, esmu intraverts.

Ja man jautātu: “Ko tu labāk darītu, paliktu mājās un skatītos filmas vai ietu uz ballīti?” - ļoti bieži es izvēlētos pirmo variantu.

Viena lieta, ko tu ieteiktu jaunajam žurnālistam?

Žurnālistam ir jāsaprot, ka šis nebūs darbs no 8.00 līdz 17.00. Tas ir tas, ar ko mēs tagad saskaramies, jo pie mums (TV3) nāk ļoti daudz praktikantu. Jauniešiem to ir diezgan grūti saprast, jo, atnākot uz darbu, liekas, ka darbs beidzas kādā konkrētā laikā. Ja esi žurnālists, ir jārēķinās, ka būs jāstrādā vakaros, dažkārt būs jāstrādā brīvdienās vai jāpielāgojas kādiem pasākumiem, uz kuriem ir jābrauc veidot sižetu. Ir jāpielāgojas arī pašiem cilvēkiem, kas tiek intervēti - iespējams, ka viņi tiek tikai pēc plkst. 17.00 vai pirms plkst. 8.00. Ir jāpielāgojas lietām, vietām, cilvēkiem un situācijām, un savs ego būs jānoliek kaut kur maliņā.

Ja es vēlētos izveidot dokumentālo filmu, ko tu man ieteiktu vai varbūt tieši neieteiktu darīt?

Ja vēlies kā producents veidot filmu - es iesaku izvēlēties uzticamu un labu režisoru, kā arī uzticamu un profesionālu komandu. Kā jau teicu pirms tam, bez mūsu projektu vadītājiem, režisora, montieres, operatoriem, skaņu inženieriem - bez visas komandas šī filma vienkārši nebūtu, tas ir tiesa. Droši vien arī ir jāsaprot, kā noritēs filmēšanas posms, jo, ja saproti, ka būs trīs diennaktis jāpavada kopā ar šiem cilvēkiem, tad ir arī ļoti vērtīgi, ka tev ir labs kontakts. Jums būs jābūt vienā mašīnā teju trīs diennaktis, un, ja pretī sēž pilnīgs pretstats tev un tu nevari to cilvēku izturēt, tad varbūt izvēlies citu profesionāli.

Mums bija ļoti paveicies - es varu uzsist sev un Jānim pa plecu, jo mēs bijām izvēlējušies ļoti foršus džekus un arī montiere mums bija super meitene. Vajag uzticēties cilvēkiem un sev pašam. Visi ir profesionāļi un pēc tīrākās sirdsapziņas dara savu darbu. Neviens jau negrib sabojāt tavu projektu, un tas arī ir jāieņem galvā un sev jāpasaka: “Viss, atslābsti! Lai katrs dara savu darbiņu, un būs jau labi!”

Es vienmēr cenšos neiespringt par daudz visos projektos, jo gribas izdarīt visu kvalitatīvi un profesionāli līdz galam. Mani kolēģi to noteikti apstiprinās, ka esmu, iespējams, mierīgākā kolēģe. Viss var degt un brukt, un es mēģinu palaist lietu un nestresot par to. Un arī raidījumus vadot, darot jebko šajā nozarē, tiešām cenšos nestresot, jo pārsvarā jau viss tas, kas nobrūk, ir tādi dzīves sīkumi. Ja ikdienā strādā šajā jomā, tad tie dzīves sīkumi ir teju katru dienu. Un, ja stresosi par sīkumiem katru dienu, tad jūs nojaušat, kur var attapties. Tāpēc jāmēģina būt mierā visu laiku ar sevi un apzināties arī savas dzīves prioritātes.