“No rīta atkal lec iekšā karuselī, nezinot, uz kurieni tevi aizmetīs.” Saruna ar Kristīni Žildi–Krēvicu

Pulkstenis rāda 5:50 no rīta, un gaisā plivinās mistiska migla. Viegla vēja brāzma dzen šermuļus pār kauliem, un valda neomulīga tumsa. Esmu piebraukusi pie TV3 studijas, gatava intervijai ar žurnālisti un raidījuma “900 sekundes” moderatori Kristīni Žildi-Krēvicu. Atverot ēkas durvis, dzīvība gāžas pār mani – cilvēki šur un tur steidzīgi staigā ar kafijas krūzēm un papīru kaudzēm rokās. Tomēr žurnāliste mierīgi sēž grimētavas krēslā – žirgta, enerģiska un pilnībā gatava doties ēterā.

Annika Īvāne, Studentu medijs Skaļāk

Kā tu definētu, kas tad īsti ir Kristīne Žilde-Krēvica?

Es gribētu uzreiz teikt “žurnāliste”, bet tas noteikti nav pirmais identifikācijas elements, un noteikti pirmais nav arī dzimums. Man ir palaimējies uzaugt ģimenē un sabiedrībā, kur nav jāpiepilda kādas sociālās lomas dzimumu kontekstā. Līdzīgi jūtos arī profesionālajā vidē, un tā ir liela laime un brīvība.

Tātad, ja pirmais nav ne dzimums, ne profesija, kas tad? Es esmu latviete. Esmu dzīvē ļoti izjutusi nevis tādu klišejisku patriotismu, bet to, ka šeit ir manas saknes, te ir arī mana pievienotā vērtība. Te ir jāliek lietā viss mans – kāds nu tas ir, cik dievs devis un cik pati esmu ieguldījusi – intelekts, darba spējas un enerģija, lai veidotu nākotni. Mums ir atbildība sargāt mūsu tautu, cik vien varam.

Pēc tam es esmu mamma. Tā, protams, ir absolūti dzīves lielā loma, un tad nāk visas pārējās. Profesionālās žurnālistes loma cieši sasaucas ar manu latvietību, un tā ir misijas profesija. Tā arī to uztveru.

Kāda ir tava spilgtākā īpašība, vai varbūt pat ieradumi, kas tevi raksturo?

Ir viena īpašība, kuru es nemīlu, bet domāju, ka tā būtu pirmā – es esmu perfekcioniste. Diemžēl ar to jau no skolas laikiem esmu diezgan saaugusi. Agrāk man likās, ka tā ir laba īpašība. Tagad redzu arī ēnas puses. Patiesība ir kaut kur pa vidu. Visu gribas izdarīt labi, un tā ir bezgalīga spirāle, kurā tu sevi ievelc. Nekad neesi mierā. Jā, var teikt, ka vienmēr vajag censties labāk, bet ir jāatrod arī saprātīgs miers.

Tāda ir mana pārliecība gan profesionālā, gan privātā dzīvē – par samērīgumu, jāatrod zelta vidusceļš. Protams, ir bijuši brīži, kad esmu kritusi dažādās prāta lamatu bedrēs. Tomēr varu teikt, ka perfekcionisms man ir palīdzējis nokļūt tur, kur esmu šodien, ar milzīgu neatlaidību, cīņas sparu un mīlestību pret darbu.

Nav tā, ka viss nāk viegli vai ka visi mani sagaida ar atplestām rokām. Ak dievs, cik daudz asaru ir izliets un cik daudz “zilumu” iegūts, profesionāli augot. Nebūtu man šīs “riebīgās” īpašības, es sen būtu metusi plinti krūmos. Nebija viegli. Bet tagad ir jāpārdefinē sev, kā turpināt. Un tad tu sāc saprast, ka perfekcionisms dažkārt traucē būt īstākai, dzīvākai.

Protams, ir bijuši brīži, kad esmu kritusi dažādās prāta lamatu bedrēs. Tomēr varu teikt, ka perfekcionisms man ir palīdzējis nokļūt tur, kur esmu šodien, ar milzīgu neatlaidību, cīņas sparu un mīlestību pret darbu.

Varbūt ir kādas personības vai radinieki, kas tevi veidojuši un iedvesmojuši? 

Iedvesmojusi noteikti ir mana mamma. Viņa vienmēr likusi lielu akcentu uz to, ka bērniem jābūt labi izglītotiem – tā ir kā ceļamaize dzīvei. Tas, protams, aizveda līdz dalībai olimpiādēs. Vidējā atzīme man bija 9.5. Visur budžeta vietas, stipendijas. Tev vajag vēl labāk, vēl vairāk. Tad tu aizbrauc Erasmus studijās kā pirmā no 120 kursabiedriem. To stāstot,  ne tik daudz lepojies, cik atceries, kā esi visu laiku dzinusi sevi uz mērķi, konkurencē atmetot savas emocijas – kā tu vispār esi tur jutusies? Tāpēc tagad, kad kādu dzīves posmu esi noskrējusi, gribas nedaudz apstāties un atvilkt elpu.

Tāpēc man ļoti patīk šis konkrētais amats un loma. TV3 es strādāju sešpadsmit gadus, bet šī ir tikai trešā sezona “900 sekundēs”. Tas man devis pavisam citu veidu un platformu, kā būt žurnālistikā dzīvākai, īstākai un ne tik ļoti sevi izsmeļošai. Pārmaiņas, acīmredzot, nāca. Viss ir likumsakarīgi.

“900 sekundes” man dod pavisam citu veidu un platformu, kā būt žurnālistikā dzīvākai, īstākai un ne tik ļoti sevi izsmeļošai.

Žurnālistikā svarīgs elements ir interese par to, ko tu dari. Vai tev vienmēr ir bijusi degsme uzzināt ko jaunu, iesaistīties, veidot stāstus un informēt sabiedrību?

Ja godīgi – nē. Neesmu no tiem cilvēkiem, kuri skolas laikā ar lakas pudeli vai ķemmi rokā stāvēja pie spoguļa, imitējot mikrofonu, lasīja ziņas. Ir tādi, kuri jau pamatskolā veidoja skolas avīzes, bija aktīvi, lasīja un skatījās televīzijas ziņas. Man tā nebija.

Vecāku mājās nebija tāda ieraduma, ka fonā būtu griezies televizors vai kāds būtu nepārtraukti skatījies ziņas. Kad izvēlējos studēt komunikācijas zinātni, tas bija tikai un vienīgi Latvijas Universitātes, Sociālo zinātņu fakultātes dekānes Intas Brikšes dēļ. Nu jau viņa, diemžēl, nelaiķe. Es ieraudzīju viņas personību. Biju absolvējusi Rīgas Franču liceju, stāvu ar savām atzīmēm un domāju – ko man darīt? Es esmu pabeigusi arī eksaktos priekšmetus drošībai, ja nu kaut kur noderēs ķīmija, fizika, matemātika. Padod tikai, un es mācos. Bet ko ar to visu darīt ? Tad "atvērtajās durvīs" ieeju un pēkšņi ieraugu tādu personību, ka man žoklis atkaras. Sāku meklēt, ko te studēt, lai varētu būt viņas tuvumā, viņas filozofiskajā skatu punktā.

Runājot par bērnību, varbūt ir kādi ieradumi, kas ir palikuši vēl līdz šai dienai? Kaut kas, ko nes līdzi arī ēterā. 

Noteikti ģimeniskums. Nāku no Ogres, bet tad ar visām tieksmēm uz augstāko izglītību sāku iekļauties Rīgā. Likās, ka ir jāizdzīvo Rīgas džungļos, elitārā skolā, kur ir pilnīgi citi dzīves noteikumi. Integrācija bija ļoti sarežģīta. Likās, ka lielajā pilsētā ir sevi jāpārdefinē un jāizdomā no jauna. Nu pilnīgas muļķības! Pēc tam saproti, ka tas tevi tikai bagātina, tā ir dzīves pieredze. Tā kā atbildot uz tavu jautājumu, tā īsāk es teiktu – jā, mīlestība pret dabu, būšana ļoti daudz dabā, zaļums apkārt, piemēram, aiz loga ir egles un priedes, bet iekāpju mašīnā, un pusstundas laikā es esmu televīzijas starmešos, pilnīgā kontrastā.

Mēs esam liela ģimene. Mēs bijām pieci bērni, un tagad arī man ir divi bērniņi. Tas ir mans kodols, tāda kā gaismiņa, siltums iekšā. Un katru reizi, kad mums ēterā ir tā saucamie čati pie "900 sekunžu" pie galda, cilvēks atsūta savu zemeni vai sēni, ko viņš ir nogriezis, vai tomātiņu uzlicis uz svariem, un ar tādu sirds siltu prieku tu jūti cilvēkam līdzi un saki – hei, nu malacis, tik forši tomātu izaudzēt. Jā, mēs šodien tūlīt intervēsim premjeri un runāsim par augstiem plauktiem, par budžetu, bet dienas beigās mēs visi esam cilvēki, kuriem gribas siltu rīta kafiju, prieku par tomātu vai saules staru aiz loga, un tas viss ir savienojams.

Jā, mēs tūlīt intervēsim premjeri, runāsim par budžetu, bet dienas beigās mēs visi esam cilvēki, kuriem gribas siltu rīta kafiju, prieku par tomātu vai saules staru aiz loga, un tas viss ir savienojams.

Kā žurnāliste tu vari  gan rakstīt, gan būt ēterā, tad kāpēc tieši šī ētera vide, nevis aizkadrs? 

Jā, interesanti. Man laikam rakstiski ir vieglāk izteikties. Mēģinu savas emocijas definēt, pierakstu pārdomas. Vai esmu alkusi uzmanības? Kaut kas jau tajā vilina. Ja cilvēkam nepatīk televīzija, diez vai tā būtu vieta, kur strādāt. Bet televīzija nav man organiska. Ir nācies ļoti grūti no čaulas kāpt ārā. Agrāk ļoti kautrējos, un kamera stindzināja. Es sāku strādāt uzreiz pēc pirmā kursa Latvijas Televīzijā, tur atvērās maza iespēja pastrādāt laika ziņās. Braucu pilnīgi pārbijusies. Ja man būtu pirmajā reizē jau pateikts "nē", es neietu otrreiz, goda vārds. Bet man visur teica: “Jā, būs! Tev viss sanāks! Nu viss labi!” Ļoti jauki un iedrošinoši, bet es pati skatos un redzu, kas man nesanāca. Tev nedod neko uzreiz. "Klausies, te ir apmācības, šeit runas kursi, šeit stilists!" – tā jau nenotiek. Priekšā neviens neko neteiks, ir jāburas un jālauž galva cauri.

Kad atbraucu no Erasmus studijām Maltā, tad gan man bija patstāvība un drosme. Uz savu galvu izdomāju atnākt uz TV3, jo kaut kad jau vajadzēs praksi. Ienācu pa durvīm, un man likās, ka viss beigsies. Esmu apģērbusies kā cilvēks, kuram ir divdesmit viens gads, karstā vasaras dienā, tikko atbraukusi pēc pusgada Vidusjūrā, mati ir izbalējuši pilnīgi balti, lokaini. Atnāk tāda meitene no ielas vasarīgā noskaņā ar CV un sekretārei saka: “Es gribu pie jums nākt praksē!” Tad skrējienā no Ziņu dienesta nāk ārā producents, paskatās uz mani, ļoti nicinoši nopēta un pasaka, ka viņam tādus mazus meitēnus te nevajag. To es saņēmu “labdien” vietā. Vai es varēju braukt mājās un raudāt spilvenā? Jā. Vai es to darīju? Varbūt, neatceros. Man likās, ka otrreiz nepiezvanīs, bet pagāja viena vai divas nedēļas, biju Ķeguma motokrosa trasē ar tēti, fonā troksnis, mašīnas brauc un zvana svešs numurs. Paceļu klausuli, tur tādā stieptā balsī saka: “Te TV3 ziņu producents, es atradu tavu mapīti”. Tātad bija atnācis otrs producents un ieraudzīja manu mapi. Viņš teica, lai atnāku praksē. Es, protams, atnāku joprojām bez žaketes skapī, pilnā pārliecībā, ka nāku paskatīties, kā citi strādā, un man pirmajā dienā iedod mikrofonu, kameru un saka, lai uztaisu sižetu par zvaigžņu lietu. Rīt jāuztaisa sižets par tikko piedzimušu kamieļu bērnu Rakšos. Braucu uz Cēsīm, un tas viss ir nenormāli interesanti, tevi ievelk. Nepaiet ne viss prakses laiks, kad Ēriks Niedra, kas tolaik lasīja ziņas, arī diemžēl nelaiķis, man saka: "Nu tad mēs tevi ņemam darbā!" Es biju vienkārši ekstāzē. Visu trešo kursu paralēli studijām klātienē strādāju TV3 ziņās. Un katru otro nedēļu strādāju ar producentu, kurš mani nicināja. 

Esmu apģērbusies kā cilvēks, kuram ir divdesmit viens gads, karstā vasaras dienā, tikko atbraukusi pēc pusgada Vidusjūrā, mati ir izbalējuši pilnīgi balti, lokaini. Tad skrējienā no Ziņu dienesta nāk ārā producents, paskatās uz mani, ļoti nicinoši nopēta un pasaka, ka viņam tādus mazus meitēnus te nevajag. Vai es varēju braukt mājās un raudāt spilvenā? Jā. Vai es to darīju? Varbūt, neatceros.

Par tavu pirmo sižetu, zvaigžņu lietus, kādas bija pirmās emocijas un sajūtas, kad rokās iedod mikrofonu un saka, ņem taisi sižetu?

Pirmais bija – no kura gala ķerties klāt? Es vēl kautrējos pārjautāt, jo īsti nesapratu, kas ir domāts ar zvaigžņu lietu, jo bija arī “Dejo ar zvaigzni” un citi ar zvaigznēm saistīti šovi. Tomēr to gan mana profesija ir iemācījusi, ka dažreiz vienkārši jānogaida un no konteksta ātri sapratīsi, par ko ir runa. Tā arī notika. Tad tu sāc meklēt ekspertu, un loģiskā ķēdīte sāk veidoties – neatkarīgi no tā, vai tev uzdos veidot sižetu par budžetu, veselību, izglītību vai zvaigžņu lietu. Zvanīju uz Latvijas Universitātes Astronomijas institūtu, Ilgonis Vilks laipni paceļ klausuli. Producents stāv blakus, es bailīgi saku: “Labdien, šeit jums zvana no TV3 ziņām." Balstiņa nepārliecināta. Prasu, vai mēs varētu atbraukt uz interviju, un viņš atbild: “Jā, protams, brauciet šurp!” Bet kas ir jāsaprot – ik pa laikam žurnālistikā būs temats, kurā tevi iemet un tu domā: “Bāc, es tagad esmu kā mežā apmaldījusies!” Sāc no viena gala, bet, kad sižets ir atdots, tu esi brīvs. Tad izej no darba pārguris, aizbrauc mājās, nokrīti, piecelies no rīta un atkal lec iekšā karuselī, nezinot, uz kurieni diena tevi aizmetīs. 

Esot kameras priekšā jau no pirmās darba dienas, vai lampu drudzis jeb stinguma sajūta bija problēma? 

Jā, tā pamazām pazūd. Ja tevī ir pārcentība un vēlme pēc perfekcijas un pietrūkst vienaldzības faila, tad tas izskatās vienkārši stulbi, jo tu pats mokies kameras priekšā. Turpretī tas, kuram ir bišķīt vienalga, vienkārši izdara labi. Tā ir mana filozofija. Man  tā saucamie stendapi, kad parādies kadrā ar mikrofonu rokā, nekad nav sagādājuši problēmas. Es tos ļoti izbaudīju. Tiešie ēteri sākumā gan bija ļoti, ļoti izaicinoši, it īpaši, kad tuvojās vēlēšanu naktis. Tu pēkšņi esi dzīvo ēteru režīmā, ir spriedze un svarīgums, ka nu šis gan ir nopietni – tas iedeva baigo stīvumu. Ēterā, protams, ir cita veida izaicinājumi. Bet "900 sekunžu" formāts un šis raidījums man ļoti patīk. Tagad ir tā, ka tiešām to var izbaudīt. Bet arī ēterā ir brīži, kad piedzīvojam uztraukumu – kā moderatori, tā viesi, pilnīgi visi.

Kā ir pierast pie šī agrā rīta režīma?

Labāk pieceļos četros un zinu, ka deviņos esmu brīva, jo tagad es esmu mamma. Man ir jābūt mājās noteiktā laikā. Savam otrklasniekam varu pateikt, ka palīdzēšu, aizvedīšu uz basketbola treniņu vai meitu izņemšu no dārziņa. Izklausās traki, bet man šis liekas plānojamāk nekā korespondentu trakais režīms.

Runājot par to periodu, kad bija tieši nezināmais grafiks. Vai bija grūti adaptēties rutīnai?

Es teiktu, ka nē, jo tas bija cits dzīves cikls. Man bija nedaudz virs divdesmit. Es ārkārtīgi jauna sāku strādā ziņās. Tev nav bērnu, tev nav vīra, tev ir draugi. Ja man svētdien nāk miegs un ir brīvdiena, ko es daru? Guļu. Tieši tik vienkārši. Kad tev ir visas pārējās ģimenes un dzīves lomas, tev nav opcijas visiem pateikt: "Hei, man miedziņš nāk, tieciet galā!" Ieslēgt Netflix un ielīst gultā – tādas opcijas vairs nav. Tas ir super, tu skrien un tev ir interesanti. Tu nepamani pat, kā dienas paiet, un tu esi bijis tur un šur, ir ārprātīgi jauka, forša klātbūtne un degsme.

Tomēr pat ja tev patika šis lielais skrējiens, vai bija brīži, kad saskārāties ar izdegšanu?

Droši vien man tā ir bijis. Mans raksturs gan nav ļāvis ieklausīties. Esmu bijusi baigi nežēlīga pret sevi, manā uztverē jebkuras izdegšanas vai depresijas ir bijušas vājuma pazīme. Tagad es zinu, cik tas ir nepareizi. Domāšana bija tāda – ja tu nevari, tad vienkārši pacenties vairāk, nedod sev atslābšanas failu. Vairāk mani traucēja tas, ka nevarēju plānot privāto dzīvi – teātri, koncertu vai satikt draudzenes vakarā. Ja ir vakarā plāni, kā Mērfija likums, kaut kas tieši notika tāds, ka ir garais, vēlais ziņu vakars. Mani kaitināja, ka es nevaru būt tā draudzene, ar kuru visi rēķinās. Es biju tā, kura pēdējā brīdī pie galdiņa, kad visi jau izstāstījuši, kā kuram iet, atkal iegāž ballītes vidū stulbu sajūtu.

Mainot nedaudz tēmu, tu minēji, ka mērojat ceļu no Ogres katru dienu. Vai ir sanācis aizgulēties vai neierasties ēterā?

Nē, nekad, bet man ir tikai trešais gads "900 sekundēs", tā kā viss vēl priekšā. Kolēģiem tā ir bijis. Jocīgā kārtā, kaut kas parasti nenostrādā tehniski. Citreiz mūsu raidījuma formātā to var pārvērst par mazu jociņu. Bet vispār Ogres brauciens izklausās tālāk nekā tas ir, jo tās ir precīzi trīsdesmit minūtes ceļā.

Vai ir bijusi saskarsme ar kritiku par izskatu vai apģērbu? 

Nē. Mums ir iekšējie jociņi, nav laika četrreiz pārģērbties. Ne vienmēr līdz galam patīk atnestās drēbes, ne vienmēr forši sēž. Kādreiz ir atnesta kleita vai svārki, bet plānā ir lielā intervija, piemēram, ar militārpersonu vai jūrnieku formā.

Par kritiku – nu tiešā veidā nav bijis, ka skatītāji kaut ko rakstītu vai sūtītu, lai gan mums ir arī asistente, un iespējams, mēs arī kaut ko neuzzinām.

Kā atgūsties no smagākiem tematiem, piemēram, nelaimes gadījums vai karš?

Sūdīgi. Es to nemāku. Mums nav iedots daudz darba rīku, kā šo pārstrādāt. Tikai tad, kad sākās karš, mums teorētiski piedāvāja psiholoģisko palīdzību, kuru tāpat daudzi atteica. Es nereti laižu caur sevi, nesu mājās šīs emocijas. Sajūta par pasauli veidojas, un liekas, ka taisnības ir arvien mazāk un agresijas arvien vairāk. Varētu pie tā vainot sociālos medijus un ātrumu, kā šīs ziņas apceļo. Tomēr es teiktu, jā un nē.

Sajūta par pasauli veidojas, un liekas, ka taisnības ir arvien mazāk un agresijas arvien vairāk. Varētu pie tā vainot sociālos medijus un ātrumu, kādā šīs ziņas apceļo. Tomēr es teiktu, jā un nē.

Ir gadījumi, kad ziņas lasām asaras rīdami. Tu saņemies, bet tev rokas trīc. Tomēr visgrūtāk ir, kad tev netaisnībā vārās asinis, bet parunāt grūti. Man ir bijis tāds ekscess ar Andreju Elksniņu Daugavpilī. Biju aizsūtīta veidot stāstu par Latgales mēriem un par sadarbību ar Krieviju. Jau gana sensitīvi, neilgi pēc kara sākuma. Un, kamēr es sēžu lielajā zālē, kur ir Latgales pašvaldību vadītāji, sāku skatīties ziņu lenti. Nāk gaismā zvērības Bučā. Mēs zinām, ka tur viss notiek, kaut kādā mēra esam, ne jau normalizējuši, bet pieņēmuši, ka tur ir notikušas nenormālākās zvērības – izvarotu bērnu kaudzes, sievietes, spīdzināšanas. Tas nav prātam aptverams. Un mēs tur sēžam, es lasu ziņas, un viņi fonā runā par Krieviju, Elksniņš laipo savā stilā. Tev ir tādas emocijas, ka tu vairs pat nevari. Mums esot jāsadarbojas, tie tak mūsu kaimiņi. Lūk, tas ir grūti! Bet ar sakostiem zobiem es mikrofonu izvelku un viņu nointervēju. Un ko beigās ar tām emocijām darīt? Nu neko. Tu vienkārši pārliecinies, kuri ir tie Latvijas īstie Kangari un kā viņi uzvedas publiskajā telpā.

Ja salīdzinām žurnālistiku toreiz un tagad, ko žurnālistam vajag šodien vairāk nekā pirms pieciem gadiem?

Ātrumu. Tur ir šausmīgi riski. Pārbaudīt informāciju prasa laiku. Bet informācija tev rodas kā sēnes, un vēl ir mākslīgais intelekts. Bet Latvijā mēs esam tomēr aizvējā. Ne propagandas ziņā. Ar visu, kas nāk no Krievijas, mums pašiem jātiek galā un skaidrībā, bet globāli mēs nekad neesam pirmavots ārvalstu ziņām. Cits izaicinājums - paši politiķi aktīvi sāk izmantot visus iespējamos kanālus – viņi paši kaut kādā mērā kļūst par medijiem. Latvijā protams, palīdz, ja tev ir savs kontaktu loks – paziņa no Ārlietu vai Aizsardzības sektora vai kā minimums normālas attiecības ar preses padomnieku, kuram tu vari īsziņu aizsūtīt arī ārpus darba laika. Ir arī ir ministri, ar kuriem ir tiešs kontakts. Bet kopumā kļūst tikai grūtāk, jo agrāk visiem šiem spēlētājiem publiskajā telpā mediju vajadzēja kā platformu. Tad tev atliek tikai un vienīgi kalpot kā vārtu sargam. Mēs, veidojot ziņas sabiedrībai, liekam domāt, kas ir svarīgs, un tās tās dienaskārtība atspoguļojas mediju dienaskārtībā. Un tagad ir ienākuši spēlētāji un saka: " Izmetam kvalitatīvu žurnālistiku ārā, izmetam šo vārtsarga elementu ārā, mēs paši tagad." Viņi visam pa vidu teiks: “Neuzticieties nekam, neuzticieties klasiskajam medijam, ka tie it kā viņi filtrē, cenzē, ka tie vispār ir varas rupori”. Sēj šaubas. Šī recepte strādā. Mēs redzam, kā tas notiek. Tramps par prezidentu jau kļuvis divas reizes. 

Un ko darīt žurnālistam? Turpināt darbu? Turpināt kalpot sabiedrībai? Covid-19 laikā bija tā sajūta kā ar spītīgu divgadnieku, kuru tu mēģini dabūt zeķubiksēs. Tu nes atbildību, bet sabiedrība niķojas. Bet, tad pāriet viens vilnis, un tad viņi izdomā kaut kam citam pieslieties. Tātad žurnālistam jāturpina strādāt un maksimāli ātri, bet korekti jāpārvalda fakti.