Neighborhood kā tilts, kas apvieno kultūras

Anna Spelova ir iedvesmojoša ideāliste, kas pieaugusi, vairs nav apmierināta ar jauno kārtību tēvzemē, un tagad meklē mājas un jaunu jēgu. “Rīga šķiet kā pilsēta, kas balansē uz robežas starp daļēju drūzmu un tieksmi uz kaut ko jaunu. Tā ir ļoti kontrastaina, un notiek līdzsvarošanās starp veco un jauno, starp saplūšanu un atdzimšanu,” intervijā stāsta Anna. Viņasprāt, pilsētas vēsturiskā sāpe un mēģinājumi to risināt joprojām ir jūtami, un tas notur pilsētu uz vietas, neskatoties uz tās centieniem virzīties uz priekšu. Portāla Neighborhood radošā redaktore sarunā dalījās ar savu skatījumu uz jaunatklāto pilsētu Rīgu un tās iedzīvotājiem, kā arī stāsta par savu migrācijas pieredzi un domām par mājām.

Viktorija Brando, Studentu medijs Skaļāk

Jūs portālā Neighborhood no jauna iepazīstināt iedzīvotājus ar pilsētu un liekat viņiem to iemīlēt. Pastāsti lūdzu kas tevi iedvesmo?

Es ļoti mīlu dizainu un visas tā izpausmes, kopumā vizuālo kultūru – no mākslas vēstures līdz pat pašiem mākslas priekšmetiem. Globālais dizains, pasaules dizains, pasaules iekārtojums, arī vides dizains. Es pastāvīgi studēju mākslas un dizaina vēsturi, apmeklēju dažādas mākslas izstādes, pasākumus, performances un tā tālāk. Labs kino, laba literatūra – un laba literatūra šeit, iespējams, ir prioritāte. Laiks ar sevi, daba, ja godīgi. Es nevēlējos atzīt, ka esmu vairāk introverts nekā ekstraverts. Man likās, ka ir daudz foršāk būt ekstravertam, kam apkārt ir milzīgs cilvēku, ideju un kustību daudzums. Bet es saprotu, ka mans iekšējais miers un iedvesma rodas no stāvokļa, kas ir līdzsvarots un vienots ar sevi. No lēnas, mierīgas lasīšanas, kino skatīšanās, mākslas vēstures lekcijām un tā tālāk. Bet, protams, bez cilvēkiem laikam tomēr neiztikt. Man ļoti patīk cilvēki, kuri veido lieliskus projektus – tie, kas patiesi aizraujas ar to, ko dara, un kas neuztver darbu kā pienākumu.

Es pamanīju, ka Instagramā tev ir saglabāti storiji ar grāmatu ieteikumiem. Es nesen sāku dziļāk pievērsties lasīšanai. Vai varētu ieteikt kādu grāmatu, ko, tavuprāt, būtu jāizlasa ikvienam?

Protams, tas ir atkarīgs no tā, vai cilvēks lasa non-fiction [no angļu val. – tāds, kas balstīts uz faktiem, dokumentāls], daiļliteratūru vai varbūt autobiogrāfijas. Bet, godīgi sakot, pirmā grāmata, kas man nāk prātā, ir Marinas Abramovičas – „Walk Through Walls” (Марина Абрамовић, Marina Abramović). Grūti to izteikt vārdos, bet man šķiet, ka grāmatas un mākslas darbi bieži parādās tieši tad, kad tās ir visvairāk nepieciešamas. Šī grāmata ilgi stāvēja uz plaukta, līdz beidzot kļuva aktuāla. Man šķiet, ka tā ir lieliska lasāmviela ikvienam, kurš vēlas izprast performanci un dažādus dzīves piedzīvošanas veidus.

Ir vēl viena grāmata, kas arī parādījās ļoti piemērotā brīdī – Massimo Pigluči (Massimo Pigliucci) „Kā būt stoiķim”. Šo grāmatu man uzdāvināja laba draudzene, kas ir ļoti aizrāvusies ar literatūru un filozofiju, šķiet, pirmajā kursā. Godīgi sakot, pirmajam kursam bija par agru lasīt par stoicismu. Tas šķita neaktuāls un nebija, kur to pielietot. Tomēr vēlāk, kad piedzīvoju grūtu dzīves periodu, atcerējos par šo grāmatu. Tā jau trīs vai četras gadus stāvēja uz plaukta, putekļojoties un gaidot savu brīdi. Grāmata ir izcila – tā vienkāršā valodā izskaidro stoicismu un parāda, kā to pielietot ikdienas dzīvē, kā tas var palīdzēt kļūt stiprākam un pārliecinātākam. Man šķiet, ka šī grāmata atšķiras no citām mūsdienu grāmatām par stoicismu.

Un, Prusta grāmatа „Atrastais laiks”. Kāpēc tieši šī grāmata? Man šķiet, ka literatūrā šobrīd ir liels trends, kas koncentrējas uz laika un atmiņas izpēti. „Atrastais laiks” ir tieši par to – par meklējumiem pēc zaudētā laika, kas palicis tikai sajūtās un atmiņā. Tas ir kā laika analīze. Kā jau teicu, šis trends ir aktuāls tieši tagad, kad mēs visi piedzīvojam nestabilitāti un neskaidrību par nākotni, un vēlamies pie kā pieķerties, bet pagātne sniedz šo atbalstu. Tajā pašā laikā šis romāns ir ļoti svarīgs arī man personīgi, es to pārskatu no jauna ar citu perspektīvu. Tagad man ir divdesmit seši gadi, un es atceros, ka maniem vecākiem bija divdesmit seši, kad es piedzimusi, un tas vienmēr man šķita svarīgs skaitlis. Nezināju, cik tas ir svarīgi man pašai, un šķiet, ka tagad es pārskatu attiecības ar vecākiem, laiku un sevi.

Tu pieminēji, ka grāmata „Kā būt stoiķim” palīdzēja tev grūtos dzīves brīžos. Kas, izņemot literatūru, palīdz tev tikt galā ar stresu vai izsīkumu?

Es domāju, ka ļoti vienkāršas lietas, tāpat kā visiem. Kvalitatīva un sirsnīga komunikācija ar cilvēkiem, kuri saprot. Es izjūtu satraukumu, ka man ir Krievijas konteksts, kas šeit ne vienmēr tiek labi uztverts. Vislielākais šoks man, protams, bija 2022. gads, karš. Es apzinos, ka esmu priviliģētā situācijā – tā jau ir, es piedzimu Maskavā. Tā arī ir, ka man neviens neuzbruka. Tā arī ir, ka man bija iespēja aizbraukt. Divi gadi ir pagājuši, un tas viss joprojām sāp un rada daudz jautājumu un globālu bērnišķīgu vilšanos pasaulē. Būšana šeit palīdz saprast, ka neesi viens, un, protams, kvalitatīva komunikācija ar cilvēku, kuram nav jāizskaidro. Runājot par karu, man šķita, ka man ir resurss un viss ir tik acīmredzams, ka varu izskaidrot un mēs varēsim parunāt, un cilvēks sapratīs vai dzirdēs mani, bet nē, man neizdevās pārliecināt. Varbūt es neprotu pārliecināt, varbūt tēma ir tik sarežģīta, ka katrs paliks pie sava viedokļa. Tāpēc sajūta, ka esi drošībā un sapratne, ka esi uz viena viļņa, ir ļoti svarīga. Tāpat arī sporta aktivitātes ir ļoti būtiskas. Es dievinu sportu. Bija laiks, kad mans grafiks bija pilna ar treniņiem septiņas dienas nedēļā, un man šķita, ka esmu sajukusi, bet vēlāk sapratu, ka tas man palīdz. Varbūt arī grāmatas un kaut kas iekšējs, kāda iekšēja apņēmība ir svarīga.

Man šķita, ka man ir resurss un viss ir tik acīmredzams, ka varu izskaidrot un mēs varēsim parunāt, un cilvēks sapratīs vai dzirdēs mani, bet nē, man neizdevās pārliecināt.

Es priecājos, ka tavā dzīvē ir cilvēki, kas sniedz drošības sajūtu un ar kuriem tu jūti patiesu saikni un tuvību. Vēlos atzīt, ka ilgu laiku pēc tam, kad sākās karš Ukrainā, es pat biju nikna par to, kakrievi izsaka savas negatīvās sajūtas un personīgo uztraukumu. Es sāku domāt, ka viņiem nav tiesību tā justies. Es sāku pētīt migrācijas tēmu un pilnīgi mainīju savu skatījumu. Tagad, kad tu runā par savu pieredzi, jūtu, cik dziļas un, daļēji, sāpīgas ir tavas domas un sajūtas šajā jautājumā. Man ir ļoti žēl dzirdēt, ka šie jautājumi skar visus abās barikāžu pusēs. 

Es nevēlos pārāk dramatizēt savu situāciju, jo saprotu, ka viss ir relatīvs. Katrs piedzīvo savu, un daži varbūt piedzīvo vēl grūtākas situācijas. Sākumā man bija plaša emociju gamma – sajūta, ka nevaru sūdzēties, jo šķiet, ka man nav tiesību, esmu no agresora valsts un ka man būtu jākaunas visur un vienmēr. Lai gan neviens mums nejautāja: “Vai sāksim karot vai ne?” un “Vai mēs bombardēsim vai ne?”. Es piedalījos visos protestos un demonstrācijās, nekad neslēpu savu pozīciju, bet beigu beigās patiesi jutos vainīga. Es centos izprast, kur ir vaina, un kur ir atbildība. Tomēr man bija bezgalīgs kauns, briesmīgs. Man šķita, ka es nevaru sūdzēties. Es domāju, ka atradīšu skaidras un saprotamas atbildes uz jautājumiem par karu, migrāciju un kādu atbalstu karam. Bet tā arī neatradu. Es joprojām nesaprotu, kas ir māja un kur tagad ir manas māja, vai es vēlos kaut ko atgūt vai ne. Kopumā tas ir kā neizskaidrojams sajukums, kas vēl ilgi būs jāapstrādā un jāizprot. 

Es domāju, ka atradīšu skaidras un saprotamas atbildes uz jautājumiem par karu, migrāciju un kādu atbalstu karam. Bet tā arī neatradu.

Kad un kādā situācijā tu pārcēlies dzīvot uz Latviju?

Tas notika 2022. gadā. Es meklēju risinājumu un atklāju, ka cilvēki, ar kuriem iepriekš strādāju dažādos kultūras un izglītības projektos, jau bija pārcēlušies šeit, jo šī ir viņu dzimtene. Viņi bija atgriezušies pēc laika Maskavā un piedāvāja man pievienoties. Es nolēmu izmēģināt, jo nebija daudz citu iespēju. Man uzreiz bija ļoti ērti un pārsteidzoši viegli iejusties. Latvijā neesmu piedzīvojusi nekādu agresiju. Es atbraucu, un mēs gandrīz uzreiz izstrādājām projektu Neighborhood. Neskatoties uz visām apkārt notiekošajām lietām, es biju ļoti laimīga. Man bija svarīgi, ka varu sevi ieguldīt kaut kādā projektā un nodarboties ar kaut ko, kas šķita nozīmīgs. Tas, ko mēs darīsim, ir ne tikai interesants, radošs un aizraujošs, bet arī būtisks. Rezultātā Latvija kļuvusi par ļoti svarīgu vietu manā dzīvē, lai gan es nekad nebūtu iedomājusies, ka tā būs.

Neighborhood komanda: Viktorija, Anna, Jorta 

Domāju, ka tas, ko tu esi radījusi kopā ar citiem, ir ļoti svarīgi. Tas ir noderīgi ne tikai tev personīgi, bet arī citiem cilvēkiem. Vai projekts Neighborhood un tava dalība tajā nav veids, kā pielāgoties jaunajai dzīvei šeit?

Jā, tieši tā. Man iepriekš nebija nekādas migrācijas pieredzes. Es pat nebiju pārvākusies uz tuvākajām pilsētām – vienīgais, ko es biju darījusi, biju pārvietojusies no vienas ielas uz citu. Tāpēc šī vide bija pilnīgi jauna un neierasta. Nebija skaidrs nekas – ne vieta, ne iela, ne arī cilvēki. Es pazinu tikai divus cilvēkus pilsētā, kas, patiesībā, jau bija daudz. Paldies viņiem par to. Kad ierodies jaunā vietā, tev ir vēlme ātri iejusties, saprast, kā cilvēki dzīvo un kāda ir pilsēta. Vai tā ir vieta, kas runā ar tevi, vai arī tu to nemaz nesaproti. Tāpēc es ar lielu interesi meklēju visu, ko varēju izpētīt – kur doties, ar ko iepazīties, kas ir šī vieta. Es neko nezināju par mūsdienu Rīgu vai Latviju, tāpēc meklēju svarīgas vietas un atbalsta punktus, kas būtu saistīti ar mani un kur es varētu justies ērti. Vai arī, kur es varētu justies iekļauta kontekstā, kas man ir saprotams.

Kā jums ienāca prātā ideja par Neighborhood?

Daudzi vietējie, kuri vienmēr ir dzīvojuši šeit un nav pārvākušies, sūdzējās, ka Rīgā nekas nenotiek. Nav ko darīt, nav kur iet. Pamatā ir trīs ielas centrā, visi viens otru pazīst, un šķiet, ka pilsēta vienmēr ir miegā. Tā radās doma, ka šo visu varētu apvienot un pārvērst kaut kādā interesantā projektā. Turklāt, kā cilvēks no Krievijas, neskatoties uz to, ka jūtu vainu vai atbildību, mani ļoti uztrauca nacionālā šķelšanās. Cilvēku dalīšana labajos un sliktajos, pareizajos un nepareizajos, jums pa kreisi, mums pa labi. Iepazīstoties ar dažādiem cilvēkiem Rīgā un nezinot neko par pilsētu, es arī saskāros ar to, ka daudzi vietējie minēja divas grupas: tās, kas runā latviski, un tās, kas runā krieviski, un parasti tās nesatiekas, tikai ļoti reti. Man tas šķita ļoti dīvaini. Es uzskatīju, ka Neighborhood varētu kalpot kā tilts, kas savieno cilvēkus no dažādām grupām, apvieno kultūras un veicina kopības sajūtu. Tomēr vēlāk izrādījās, ka konteksts ir daudz sarežģītāks un situācija nav tik vienkārša un pozitīva, kā sākumā šķita. Es ceru, ka, neskatoties uz visu, Neighborhood var dot savu mazo, bet nozīmīgo ieguldījumu.

Es uzskatīju, ka Neighborhood varētu kalpot kā tilts, kas savieno cilvēkus no dažādām grupām, apvieno kultūras un veicina kopības sajūtu.

Es esmu pārliecināta, ka tā ir. Man šķiet, ka tieši šādi mazi ieguldījumi veido lielāku bildi. Tu pieminēji, ka iepazīstināji Rīgu. Kādas personīgas atziņas un sapratni tu guvi par šo pilsētu?

Es biju pārsteigta, uzzinot, cik dziļi padomju pieredze vēl joprojām ietekmē cilvēkus un ka šī tēma tiek nopietni pārdomāta. Ir svarīgi un vērtīgi, ka valsts cenšas saprast un apstrādāt savu vēsturisko pieredzi. Protams, šajā procesā var būt arī pārspīlējumi, bet tas ir dabiski, un laika gaitā šie pārspīlējumi var izlīdzināties. Man ir pārsteigums, ka šī sāpju telpa vēl joprojām pastāv un izpaužas ikdienā dažādos veidos.

Mani ļoti interesē vērot radošo vidi. Man šķiet, ka šeit ir daudz lielisku cilvēku. Latvija ir skandināviska telpa, īpaši attiecībā uz šiem stilīgajiem, radošajiem cilvēkiem, kuri šeit rada kaut ko jaunu. Es ļoti vēlētos, lai visi šie projekti saņemtu atbalstu un lai šeit būtu vairāk cilvēku, kas būtu gatavi ieguldīt, kas spētu novērtēt to kvalitāti un interesantumu. Varbūt kādreiz tā arī būs.

Rīga šķiet kā pilsēta, kas balansē uz robežas starp daļēju drūzmu un tieksmi uz kaut ko jaunu. Tā ir ļoti kontrastaina, un notiek līdzsvarošanās starp veco un jauno, starp saplūšanu un atdzimšanu. Pilsētas vēsturiskā sāpe un mēģinājumi risināt šo sāpi joprojām ir jūtami, un tas notur pilsētu uz vietas, neskatoties uz tās centieniem virzīties uz priekšu.

Pilsētas vēsturiskā sāpe un mēģinājumi risināt šo sāpi joprojām ir jūtami, un tas notur pilsētu uz vietas, neskatoties uz tās centieniem virzīties uz priekšu.

Komentējot mūsu priekšgājēju pieredzes sāpes un ciešanas, šķiet, ka situācija ar karu ir ļoti spēcīgi veicinājusi un kā likusi vaļu naida vairošanai. Jo līdz šim attiecības ar krieviem arī bija pretrunīgas. Var saprast, kāpēc, bet tagad tās kļūst nedaudz radikālākas dažos savos izpausmes veidos, dažādās sfērās. Lieliski, ka neesi sastapusies ar nepatiku no latviešu sabiedrības puses.

Šeit gribētu izdarīt nelielu precizējumu. Es runāju par to, ka personīgi neesmu piedzīvojusi šādu attieksmi. Es kādu laiku dzīvoju arī Gruzijā un varu salīdzināt, kāda bija attieksme tur, ko es tur dzirdēju. Taču, kad pirmo reizi saskaries ar šādu situāciju, tas ir šoks, jo es nekad neesmu bijusi diskriminējamā grupā – vismaz tā man ir bijis paveicies. Jā, es esmu sieviete, bet man apkārt bija ļoti progresīvi cilvēki, bez aizspriedumiem. Man bija šoks sastapties ar šādu situāciju pirmo reizi.

Kas bija tava doma, kad teici, ka pati neesi saskārusies ar neiecietību Latvijā?

Mēs veidojam mediju un augam. Jo vairāk mēs augam, jo plašāka kļūst mūsu auditorija. Tā var nebūt tieši mūsu mērķauditorija, bet cilvēki uzzina par mums un sāk pievērst uzmanību. Dažkārt saņemtie komentāri mani neaizvaino, bet pārsteidz. Es nespēju saprast, kāpēc cilvēki vēl joprojām domā šādi. Ja 2022. gadā es teiktu: “Nu, tas ir tāpēc, ka karš,” tad tagad es neesmu gatava attaisnot šo ekstremāli izkropļoto nacionālismu un nevēlos to darīt. Mēs bieži veicam pašcenzūru, lai gan ne pārāk stingri, jo mēs esam vairāk orientēti uz dzīvesstilu, nevis politiku, un šķiet, ka… Mēs mēģinām cenzēt dažas lietas, kas saistītas ar postpadomju tēmu, lai gan, manuprāt, tas ir muļķīgi, jo tā ir vēstures daļa, un kur mēs to liksim? Tas mani ļoti uztrauc, jo šķiet, ka ar savu klusēšanu mēs patiesībā atbalstām diskrimināciju, konkrētāk – pēc nacionālā principa. Tomēr, ja vēlies dzīvot un piesaistīt reklāmdevējus, tev jāspēlē pēc vietējiem noteikumiem.

Ja vēlies dzīvot un piesaistīt reklāmdevējus, tev jāspēlē pēc vietējiem noteikumiem.

Tu teici, ka tev ir grūtības sajusties kā mājās jebkurā vietā. Vai tu izjuti mājīgumu un piederību, kamēr dzīvoji Krievijā pirms pārcelšanās?

Jā, protams. Šobrīd es meklēju, kā definēt, kas ir mājas. Visi mani migranti draugi izjūt to pašu. Krievija, Maskava – tās ir manas mājas. Tā ir mana iecienītākā vieta ar daudzām nepilnībām, bet tā joprojām ir mana. Tur ir mana ģimene, manas ielas. Viss romantiskais un nostalģiskais ir saistīts ar šo vietu. Bet tajā pašā laikā es šeit esmu dzīvojusi pusotru gadu pilnībā un divus gadus ar izbraukumiem, un, kad šeit atgriežos, es saku: “Es braucu mājās.” Tā kā es dodos mājās gan uz turieni, gan šeit, rodas jautājums par to, kas ir īstās mājas: vai tās var būt vairākas? Ja var, vai ir kāda hierarhija? Vai arī mājas var būt tikai vienas? Un, ja Rīga nav mans galamērķis un es pārvietošos tālāk, vai Rīga joprojām būs mājas vai tikai pagaidu mājas? Milzīgs jautājumu kopums, uz kuriem es vēl nevaru atrast atbildes. Varbūt es tās nekad arī neatradīšu. Varbūt vienīgais risinājums ir pieņemt šo situāciju. Es izjūtu dažādas emocijas pret šīm vietām, bet tās ir siltas. Gan šeit, gan tur ir arī sāpes. 

Rodas jautājums par to, kas ir īstās mājas: vai tās var būt vairākas? Ja var, vai ir kāda hierarhija?

Vai Maskavā bija kāda vieta, kas tevi īpaši ietekmējusi vai veidojusi?

Sakot godīgi, domāju, ka tie bija pagalmi un paneļu mājas. Es tās ienīdu ar visu savu sirdi, bet, kad aizbraucu, sāku domāt: "Kur palikuši mani paneļi? Kur ir kvadrātveida skola? Kā es varu dzīvot bez tā?". Kā tas notiek arī šeit, starp paneļu mājām bieži ir cilvēki, kas ļoti rūpējas par pagalmiem un pilsētas skaistumu, radot iespaidīgas ziedu kompozīcijas. Kādā brīdī izņēma riepu gulbjus, bet ziedi palika. Kad domāju par Maskavu un savu bērnību, atceros pagalmu, kas bija pārpildīts ar nezālēm, liela auguma lapu augiem un ziediem – viss zem logiem. Kas vēl nepieciešams dzīvei? Un bērnu laukums blakus, kur visi kliedz, trako un lec. Es domāju, ka postpadomju estētika nav man piemērota, bet, kad mainīju kontekstu un pārcēlos uz citu vietu, izrādījās, ka tā patiesībā ļoti labi atbilst man.

Kad domāju par Maskavu un savu bērnību, atceros pagalmu, kas bija pārpildīts ar nezālēm, liela auguma lapu augiem un ziediem – viss zem logiem. Kas vēl nepieciešams dzīvei?

Pirms intervijas tu minēji, ka esi ieguvusi žurnālista izglītību. Kāpēc tu izvēlējies žurnālistikas specializāciju?

No 9. klases es biju pilnīgi pārliecināta, ka iešu studēt žurnālistiku uz MGU (Maskavas Valsts universitāte)un nekur citur. Šī vēlme radās no mīlestības pret vārdiem, to salikšanu teikumos un literatūru. Filoloģija man nešķita pievilcīga, bet žurnālistika... Kad man bija 17 gadi, es biju dumpīgā vecumā, tāpēc vēlējos nodarboties ar politisko žurnālistiku. 2015. gadā žurnālistika Krievijā vēl bija dzīvotspējīga, kaut arī jau bija sākusi saskarties ar ierobežojumiem. Opozīcijas mediji vēl pastāvēja, un bija iespējams izteikt vārdus, kurus tagad nevar. Man bija ļoti romantiskas idejas par šo profesiju. Man šķita, ka tas ir ļoti svarīgi. Es iedomājos par 90. gadu redakcijām: liela telpa, daudz galdu, papīru kalni, visi smēķē, lamājas, strīdas, un visi ir spilgti, trokšņaini, skaisti, ļoti drosmīgi, protams, un neticami intelektuāli, nodarbojoties ar patiesi svarīgām lietām. Man šķita, ka žurnālistika varētu kaut ko mainīt. Tomēr mācību laikā mainījās mans viedoklis un attieksme pret daudzām lietām, un arī valsts konteksts strauji mainījās. Beidzot žurnālistikas fakultāti, es jau vairs nebiju tik pārliecināta, ka vēlos būt žurnāliste. Varbūt es gribēju strādāt medijos kaut kādā formā, bet vēlme būt politiskajai žurnālistei, piemēram, kā Anna Politkovska vai [Jeļena] Kostjučenko... Man šķiet, ka tam vajag pavisam citu raksturu un prāta tipu, kā arī īpašu attieksmi pret dzīvi, bet es jau vēlējos kaut ko citu, jo konteksts ļoti mainījās.

Man šķita, ka žurnālistika varētu kaut ko mainīt.

Jā, lai kļūtu par politisko žurnālistu, nepieciešams ne tikai būt sacelšanās pilnam un jauneklīgajam maksimālistam, bet arī būt ideālistam, kaut kādā mērā.

Jā, ideālistam, kurš savas lieliskās pārliecības nekad nepārdod un nemaina.

Vai tu sevi neuzskati par ideālistu?

Šādā izpratnē, iespējams, nē. Es tagad prātā attēloju tās lieliskās žurnālistes, par kurām es runāju, un es nevaru sevi pat salīdzināt ar viņām. Ne tāpēc, ka es viegli atteiktos no saviem uzskatiem vai priekšstatiem par to, kā pareizi un kā vajadzētu būt, bet tāpēc, ka man ir daudz cilvēku, kurus es nevēlos pievilt un nevēlos apdraudēt. Man tas ir ļoti svarīgi, man ir ļoti svarīgs komforts. Proti, drošība gan man, gan manai ģimenei. Pirmkārt, ģimenei. Un, plus, pasaule ir tik liela un dažāda, un man kādā brīdī kļuva daudz interesantāk nodarboties ar mākslas vēsturi vai pavadīt laiku ar foršiem cilvēkiem interesantos projektos, nevis sapņot par ideālas pasaules veidošanu.

Pasaule ir tik liela un dažāda, un man kādā brīdī kļuva daudz interesantāk nodarboties ar mākslas vēsturi vai pavadīt laiku ar foršiem cilvēkiem interesantos projektos, nevis sapņot par ideālas pasaules veidošanu.

Pastāsti, lūdzu, kāda tu biji kā studente?

Es studēju žurnālistikas fakultātē MGIMO. Biju studente ar ļoti augstu pašapziņu, taču to teicu ironiski. MGIMO ir pavisam īpaša sistēma. Kā jau teicu, es ļoti vēlējos iestāties žurnālistikas fakultātē MGU, kas ir ļoti bohēmiska vieta, kur visi viens otru pazīst, strādā dažādos medijos, visi ir lieliski un brīnišķīgi, bet vienlaikus jauni un ļoti brīvi. MGIMO ir vieta, kas veido raksturu. Tu vari vai nu iekļauties un ļaut šai sistēmai tevi „apēst”, vai arī visu 4–6 gadu laikā turpināt cīnīties, strīdēties, traucēt un attīstīt savu pozīciju. Man tas bija otrais variants – bezgalīgs iekšējs strīds un nepiekrišana. Es biju ļoti protestējoša, iedvesmota, naiva, ziņkārīga, kā lielākā daļa studentu, kuriem dzīvē vēl nav nācies piedzīvot lielas vilšanās vai milzīgus zaudējumus.

Es biju ļoti protestējoša, iedvesmota, naiva, ziņkārīga, kā lielākā daļa studentu, kuriem dzīvē vēl nav nācies piedzīvot lielas vilšanās vai milzīgus zaudējumus.

Intervijas sākumā tu pieminēji, ka 26 gadu vecums tev ir nozīmīgs un ka tu vairāk izjūti pieaugšanu. Kādas svarīgas lietas esi sapratusi, kļūstot vecāka? Kādas jaunas atklāsmes vai sajūtas esi ieguvusi šajā dzīves posmā?

Man šķiet, ka ir vienkāršas patiesības, kuras mēs uzskatām, ka saprotam. Zināšanas par kaut ko ir viena lieta, bet patiešām izjust un izdzīvot šo pieredzi ir pavisam kas cits. Varbūt pats svarīgākais atklājums man ir tieši šis pieaugšanas ceļš. Tu sāc patiešām izjust sevi kā pieaugušu cilvēku ar daudzām atbildībām, nevis kā bērnībā. Svarīgākais ir uzņemties atbildību par sevi, kas ir izaicinoši. Tāpat būtiski ir piedzīvot pieaugšanu, redzēt, kā cilvēki apkārt kļūst vecāki, un kā arī vecāki noveco. Man īpaši svarīgs ir šis pieaugšanas ceļš un mainīgās attiecības ar vecākiem, kad viņus sāc redzēt kā atsevišķas personas, nevis tikai kā lomas tavā dzīvē. Es piedzimusi vecākiem, kad viņiem bija 26 gadi, un es vienmēr skatījos uz vecām fotogrāfijām un video, redzot vecākus kā pieaugušus un nostabilizējušus cilvēkus. Tagad es pēkšņi sapratu, ka viņiem bija tikpat daudz gadu kā man. Es jūtos nedaudz pieaugusi. Vai es droši stāvu uz kājām? Nē, man ir daudz jautājumu, un es neesmu pārliecināta, vai atradīšu uz tiem atbildes; man trūkst skaidrības par to, kā virzīties un dzīvot šajā pasaulē. Un tu saproti, ka arī vecākiem bija tādas pašas šaubas, un, iespējams, viņi vēl joprojām tās piedzīvo. Varbūt tu visu dzīvi nēsā šo telpu ar daudz jautājumiem un ļoti maz atbilžu.

Varbūt tu visu dzīvi nēsā šo telpu ar daudz jautājumiem un ļoti maz atbilžu.

Ņemot vērā jūsu tuvās attiecības ar vecākiem, kā viņi reaģēja uz tavu pārcelšanos uz Latviju? Vai tev viņu pietrūkst?

Es ļoti ilgojos pēc viņiem. Kad es atgriežos Krievijā un pienāk diena, kad jāaiziet, tā vienmēr ir visgrūtākā. Es nebiju domājusi, ka esmu tik dziļi emocionāli piesaistīta. Man ir ļoti svarīgi zināt, kā viņiem klājas un kā mēs attiecamies viens pret otru. Ir ļoti sāpīgi, ka šobrīd es redzu viņus tikai dažas nedēļas gadā, maksājot augstu cenu par šo attālumu. Protams, viņi mani atbalsta. Bet viņi vienmēr saka: "Anja, ja kaut kas nesanāks, tu vienmēr vari atgriezties, un mēs būsim šeit visi kopā. Taču, kamēr tu esi izvēlējusies šo ceļu, mēs būsim blakus, bet no attāluma." Pat ja es gribētu atgriezties, viņi būtu tie, kas mani atkal izsūtītu. Man ļoti paveicies. Ģimene, vecāki un jaunākais brālis ir vienīgais aspekts, kas man liek šaubīties, vai es esmu izdarījusi pareizi. Dažreiz domāju: "Kādas lietas dzīvē ir patiesi svarīgas? Man ir ģimene, bet es viņus redzu tikai dažas reizes gadā."

Kādas lietas dzīvē ir patiesi svarīgas? Man ir ģimene, bet es viņus redzu tikai dažas reizes gadā.

Ja tu varētu uzrunāt sevi kā aktīvu studentu ar lielu pašapziņu, kura vēl neapzinās, kas viņu sagaida – migrācija un pieaugšana, - kādus brīdinājumus, atbalstu vai padomus tu viņai sniegtu par nākotni?

Es ieteiktu viņai nebaidīties un necensties paredzēt, kā viss attīstīsies, bet vienkārši dzīvot. Es neesmu neko nožēlojusi, lai arī ir brīži, kad šaubos. Viss notiek tā, kā tam jānotiek, un es esmu ļoti pateicīga par to. Ir svarīgi saglabāt savus uzskatus, bet vienlaikus būt atvērtai tam, ka viss var izrādīties sarežģītāks nekā šķiet. Nešaubīties par sevi, bet atcerēties, ka šaubīšanās ir vērtīga prasme, kas palīdz izprast apkārtējo pasauli, un nepretoties visiem izaicinājumiem līdz pēdējam.