Nauris Dollins: Es esmu vienkārši skeitbordists ar kameru

Nauris Dollins (Kazāks) ir fotogrāfs un skeiteris, kas savu kaislību uz skeitošanu atklāja jau agrā bērnībā. Trauma, kas uz laiku lika pārtraukt nodarboties ar skeitošanu, pārtapa interesē par skeitborda fotogrāfiju. Naura neatlaidība ir devusi viņam iespēju sadarboties ar tādiem industrijas milžiem kā Red Bull un Thrasher, kā arī piedalīties daudzos citos projektos, kas nu ir kļuvuši par viņa profesionālo ikdienu.

Lauma Beļska, Aleksa Šumina, Studentu medijs Skaļāk

Kā tu sāki nodarboties ar skeitošanu? Kas tevi uzrunāja un cik tev bija gadu?

Es sāku skeitot, ja nemaldos, 14 vai 15 gadu vecumā, Liepājā. Kas mani uzrunāja? Kad biju maziņš, jau gribēju sākt skeitot, bet nebija tādas budžeta iespējas. Es nāku no piecu bērnu ģimenes, tā kā ar to bija mazliet grūti.

Sanāk, ka tev bija jāsagaida brīdis, kad tu pats sev varēsi sagādāt iespēju skeitot?

Jā. Tas nav lēts sporta veids, jo tajos laikos vajadzēja vismaz 100 latus. Tie ir apavi un dēlis, un katra ģimene nevar atļauties tādu naudu iedot. Tas nav futbols.

Kā ar fotografēšanu? Vai tur arī ir līdzīgs stāsts?

Fotografēšana nāca pēc tam. Bija pirmā krīze, es aizbraucu uz Angliju, vispār sāku pa Eiropu mētāties, strādāt bāros. Protams, paralēli arī skeitot. Viena trauma bija diezgan smaga un nometa mani no dēļa tā, ka es nevarēju četrus gadus skeitot. Tad man bija jāatrod kaut kas cits, ar ko es varu aizpildīt savu brīvo laiku un atrasties skeitbordā. Un tad es domāju, okei, man vienmēr apkārt ir bijusi fotografēšana. Mana ome fotografēja, līdz ar to tas vienmēr ir kaut kur bijis. Tad es sakrāju naudu pirmajam Canonam (Canon fotokamera) un tad tas viss sākās.

Vai tu esi mācījies par fotogrāfu?

Nē, pilnīgi viss, ko dzīvē esmu darījis, ir pašmācības ceļā.

Un kā tev šķiet - ja tev būtu izglītība fotogrāfijā, vai tas tev dotu kādas priekšrocības?

Protams. Es pats vēl šobaltdien lasu dažādu literatūru. Tas palīdz, ja tev sākumā iedod kaut kādu virzienu. Es atceros, ka pirmo pusotru gadu pavadīju vienkārši lasot Canon manuāli līdz sapratu kameru kā savu roku. Tas aizņem laiku. Es nezinu, vai var iemācīties redzēt kompozīciju, bet pa lielam viss ir atkarīgs no tevis.

Kas bija pirmais, ko tu fotografēji? Vai tas arī bija skeitbords?

Pirmais, ko es sāku fotografēt, bija kaut kādas stulbas klusās dabas. Vienkārši uz stikla saliku dārzā salasītus ābolus un ar long exposure (no angļu val. - ilga ekspozīcija) mēģināju tos izgaismot.

Tu saki “tie stulbie landskeipi (landscapes, no angļu val. – ainavas)”, bet vai tajā laikā tev nekas cits neinteresēja? Es nedaudz paskatījos tavus foto sociālajos tīklos un izskatās, ka tu esi fotografējis arī ēdienus un dzērienus.

Es vispār nekad mūžā nebiju iedomājies, ka fotogrāfija aizies tik nopietni. Un nu es esmu tur, kur esmu. Ar ēdieniem arī ir interesanti, jo es sāku strādāt bāros, paralēli vēl fotografēju. Atnāca fotogrāfs, kas taisīja restorānam menu (no angļu val. – ēdienkarte), kaut ko bildēja un es redzēju, ka tur galīgi nav. Tad es pateicu: “Varbūt es varu izdarīt labāk!” “Pierādi!” Man pāris reizes izdevās [sevi] pierādīt, un tad es jau strādāju pie Wolt.

Kā tu pie tā nonāc? Vai tu pats sarunā fotosesijas?

Vienkārši nevajag baidīties runāt. Par jautājumu neviens nesitīs.

Vienkārši nevajag baidīties runāt. Par jautājumu neviens nesitīs.

Vai biežāk sanāk, ka tev pasaka – jā, nofotografē, nekā [atsaka]?

Jā. Cilvēkus varbūt tas nošokē: “Ko viņš, bārmenis, var izdarīt.” Tu parādi vienu bildi, parādi otru bildi: “Okei, mēs tev iedosim iespēju.” Nevajag sākumā par to ņemt naudu, vienkārši pierādi sevi.

Cik es saprotu, tu zināji, ka gribēsi fotografēt skeitošanu un viss paralēlais bija veids, kā ar laiku pelnīt naudu.

Es zināju, ka negribēšu visu mūžu strādāt par bārmeni. Tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kas mani dzina pēc darba darīt kaut ko priekš sevis, lai ar laiku es varētu ar to pelnīt naudu. Vēl viens iemesls bija, ka ar savām traumām nekāds profesionālais skeiteris es nebūšu, to mēs svītrojam. Man plauktā stāv kamera, okei, sākam filmēt, fotografēt savus draugus. Vienam veikalam patīk, viņiem vajag kaut kādiem projektiem [fotogrāfijas]. Vārds pa vārdam, solis pa solim, viena kompānija, cits veikals un tu jau esi apritē.

Vārds pa vārdam, solis pa solim, viena kompānija, cits veikals un tu jau esi apritē.

Kad skatos tavas bildes, tās liekas pat bīstamas. Visos trikos tavās fotogrāfijās ir tāds adrenalīns. Vai tas tevi piesaista?

 Jā. Tad mans mērķis ir izdevies. Ja cilvēks, kurš neskeito, var sajust to emociju no bildes, tad super, es varu šonakt mierīgi gulēt.

Foto: Nauris Dollins. Attēlā – Madars Apse izpilda triku vēsturiskajā Spilves lidostā.

Pieļauju, ka kaut kas no tā visa ir pašdarbība, ka tev ir pašam jāatrod klients. Vai arī visi projekti paši atnāk pie tevis?

Nē, tev vienkārši ir kaut kāda ideja vai projekts, un tad tu uzliec viņu uz lapas un domā, kam viņš varētu būt interesants.

Tad tu piedāvā kādam to ideju.

Es aizrakstu tam pašam Instagram vai kam tur. Tā taču, man liekas, visi dara, mazliet to nekaunību vienkārši vajag uztrenēt. Un kā jau sākumā teicu, par jautāšanu mani vēl neviens nav sitis.

Nekaunību vienkārši vajag uztrenēt.

Vai tev jau no paša sākuma bija tā nekaunība?

Skeitbords man to ir iemācījis, jo visa dzīve ir pakārtota, lai es varētu skeitot. Tas viss arī atsaucās uz to, ko es daru. Nav tāds, vienreiz pamēģināju, nesanāca, atmetīšu malā. Daru līdz sanāk.

Runājot par Simple Session (starptautisks ekstrēmo sporta veidu pasākums), izskatās, ka tev tā ir atkārtota sadarbība. Vai tevi turp uzaicina?

Jā, sākumā tīri treniņu nolūkos braucu uz Simple Session skatīties sacensības. Aizbraucu vienu gadu, pasēdēju tribīnēs, nebija interesanti. Nākamajā gadā paņēmu kameru, aizrakstīju viņiem, ka būs preses dienests, varbūt es varu tikt iekšā. Viņi saka: “Jā, samaksā 40 eiro, mēs tev iedosim preses access (no angļu val. preses piekļuvi), tu vari būt tādās un tādās zonās.” Okei, man ir solis uz priekšu.

Tajā gadā es sataisīju pāris bildes, ko es tajā pašā dienā nošēroju (shared, no angļu val. – padalījos), kas viņiem patīk. Viņi pāršēroja savās relīzēs un tad domāju – nu lūk, āķis ir iemests. Nepagāja ne divi gadi un viņi paši man uzrakstīja: “Sveiks, vai tu negribi atbraukt? Mēs ar Red Bull tev maksājam un tu fotogrāfē.”

Red Bull intervijās ir publicētas arī tavas fotogrāfijas. Vai viņi tev prasa fotogrāfēt kādu konkrētu skeiteri vai triku?

Simple Session variantā man ir divi darba devēji – gan Simple Session, gan Red Bull. Simple Session ir vienalga, ko es fotografēju, galvenais, lai ir iespaidīgi. Red Bull vajag tieši Red Bull braucējus, kuri ir tieši viņu krekliņā vai ar Red Bull logo. Galvenais, lai logo ir bildē. Tādas bildes man vajag. Un protams, augstas kvalitātes [foto], tad ir jāizmanevrē starp diviem “lielajiem kuģiem”.

Kā izskatās tava darba diena, pieņemsim, Simple Session? Tu droši vien brauc tur gan uz darbu, gan izklaidēties.

Viss iet roku rokā. Darba dienā celies 8:00, aizej paēst bezmaksas brokastis viesnīcā. Tad kādos 10:30 ar visiem dalībniekiem un braucējiem kāp apmaksātā autobusā, kas mūs ar visu to haosu aizgādā līdz arēnai. Tur jūs izkrauj. Tad aizeju nomest savu datoru, izņemu visas kameras un man trīs stundas ir jālavierē pa visu lielo parku ar 40-50 pasaules līmeņa braucējiem, kuri, nedod Dievs, tevī ietrieksies. Tur labākajā gadījumā būs izšķīdusi kamera.

Ja tu neesi skeiteris vai līdz nierēm iekšā skeitbordā, tad tu to nevari izdarīt, jo ir jāzina katra braucēja stiprās puses. Tu zini, kādu triku viņš mēģina, kas būs iespaidīgāk. Tad tev jāmēģina būt tur, te, tur, tur, te un pēc tam tas viss ātri jāapstrādā un jāatdod.

Cik viegli vai grūti ir notvert to mirkli? Cik daudz ir opcijas izplānot kā kadrs izskatīsies?

Tev ir jāpārzina gan lēca, gan kameras bodijs (body, no angļu val. – ķermenis) kā savi pieci pirksti un reti kad var noiet zemāk par 1600 (kameras aizvara uzstādījums). Tad vēl ir jāizplāno ārējās gaismas, jo es ļoti daudz strādāju ar zibspuldzi.

Tad tomēr tas viss ir plānots?

 Jā, bet plānošana ir haotiska. Es vienkārši zinu, kā tas ir jādara.

Kā tu raksturo izdevušos skeita trika fotogrāfiju?

Ja triks ir tiešām nosēdināts un pareizā laikā noķerts, tad viss ir izdevies. Es esmu laimīgs, braucējs ir laimīgs un visi pārējie arī.

Izskatās, ka tu daudz izmanto fish eye (kameras lēcas veids) lēcu. Vai tas ir tavs stils vai efekts?

Ekstrēmajos sporta veidos ir vai nu long lens (no angļu val. - garā lēca) vai fish eye, jo fish eye dod klātbūtnes sajūtu. Konstrukcijas liekas maziņas, braucējs milzīgs, spēcīgs apgaismojums. Man liekas, tas skeitbordam ir mantojums no septiņdesmitajiem gadiem. Manuprāt, fish eye der tikai un vienīgi skeitbordam un varbūt kādai interjera bildei, kur tev vajag piecstāvenes dzīvokli sabildēt.

Kā tu raksturotu savu fotografēšanas stilu? Vai vēl neesi nonācis pie tā, ka varētu to raksturot?

Cik esmu runājis vai nopietni uztvēris kādus komplimentus, tad tas, ko citi cilvēki saka, redzot manu bildi, ir, ka viņi var izprast arī vietu, kurā tā tiek taisīta un pēc tā vadīties, ko viņš [cilvēks] tur varētu darīt. Jo daudziem tas pieklibo vai viņi nepievērš tam uzmanību, bet man tā ir svarīga daļa no kompozīcijas.

Foto: Nauris Dollins. Attēlā – skeitbordists Jaime Mateu, kas Simple Session laikā izpilda triku pāri kublam.

Tu saki “cik nopietni es varu pieņemt komplimentus”. Vai tu nepieņem komplimentus par savām fotogrāfijām?

Es esmu ļoti paškritisks un vēl joprojām domāju, ka tas ir wtf (what the fuck, no angļu val. – kas pie velna), kas notiek, kur es esmu nonācis, bet okei, turpinām.

Vai tevi vairāk publicē ārzemju medijos vai Latvijā?

Viena bilde man ir arī bijusi skeiteru bībelē - lielajā Thrasherā (Thrasher Magazine - amerikāņu skeitborda žurnāls).

Pastāsti, kā tas notika. Kā tu juties, kad uzzināji, ka tava fotogrāfija tika publicēta Thrasher?

Es jau zināju pirms tam. Tur lielākais pārbaudījums bija pusgadu klusēt par to.

Vai viņi tevi pieaicināja kā algotu fotogrāfu sakot, ka viņiem vajadzēs bildi?

 Viss sākās ar to, ka pie manis atbrauca Madars (skeitbordists Madars Apse), sastresojās un teica, ka mums ir mēnesis laika, lai uztaisītu bildi. Protams, tad bija sācies slavenais Kovids. Tad mēs domājām, ko lai dara. Izdomājām, ka ir viens variants, ko varētu uztaisīt un tas bija Liepājā.

Viņš brauca no Ventspils, es braucu no Rīgas, četras stundas vienā virzienā. Mums bija trīs stundās jānofotografē bilde. Mēs aizbraucām uz turieni, un man kaut kas negāja ar jauno bodiju, kas bija full frame (no angļu val. - pilnkadra kamera) un es dabūju fotografēt ar Canon 600D.

Vai tā neskaitās laba kamera?

Nu, tā ir budžeta, mazā kameriņa.

Vai esi apmierināts ar rezultātu, ko ieguvi?

Es biju pārlaimīgs. Es atceros, ka turēju to kameru: “Nedod Dievs kaut kas nesanāk!”

Foto: Nauris Dollins. Attēlā – Skeitbordists Madars Apse žurnālam Thrasher.

Par to bildi gan jau tu komplimentus labprāt saņem.

Nu, tā ir skeiteru bībele, nekā augstāka vēl nav.

Ja tu īpaši nepieņem komplimentus un arī neplāties apkārt ar saviem sasniegumiem, vai tu kādā brīdī gribētu būt spotlaitā (spotlight, no angļu val. – uzmanības centrā)? Pieņemsim, pēc Thrashera tevi uzaicina uz Ameriku fotografēt. Vai tomēr ir tā, ka gribi, lai tavas fotogrāfijas runā par sevi un tu paliec otrajā plānā?

Jā, lai darbi runā. Man ar runāšanu ne visai.

Es pieļauju, ka tevi arī filmē tad, kad tu pats skeito?

Jā.

Vai tu gribētu būt tādā līmenī, ka tevi publicē žurnālos?

Vairs nē.

Kāpēc?

Fotografējot tajos pašos Simple Sessions un HellRides, un visās tūrēs, es redzu, cik tas ir smags darbs un cik daudz tas prasa no tava ķermeņa, nemaz nerunājot par kaut kādām attiecībām, kas tev ir mājās. Nē, mani tas vairs nesaista. Tad, kad man bija 17, jā, tad varētu roku atdot. Tagad, nē.

Tu negribētu upurēt savu cilvēcisko komfortu?

Jā. Skeitbords ir ļoti nežēlīgs. Jebkura sporta industrija ir nežēlīga.

Skeitbords ir ļoti nežēlīgs. Jebkura sporta industrija ir nežēlīga.

Vai tu fotografē arī citus sporta veidus?

Ir bijis jāfotografē regbijs un futbols, bet nu, tas tā. Es nejūtu tur tādu degsmi. Es zinu, kādas bildes viņiem vajadzēs, bet tā, ka tas man pašam sagādātu tādu kaifu kā skeitu fotografēt, nē.

Tas ir vienkārši darbs?

Jā, tas ir vienkārši darbs, bez emocijām. Es cenšos tādus neņemt, tajos darbos zūd personība.

Vai Tev nesanāk tādēļ kaut ko upurēt?

Ar fotografēšanu full taimā (full time, no angļu val. – pilna laika) ir mazliet bail izdegt, ka man izbesīs fotografēt, un tas ir tas, ko es tiešām negribu. Tas ir vienkāršākais, ko izdarīt, sačakarēt savu fotogrāfiju, aizejot to darīt full taimā, bez personības. Tu aizej mājās, iemet kameru dīvānā un brīvajā laikā tai pat nepieskaries. Es daru visu, lai tas nenotiktu.

Vai tu sevi dēvē par mākslinieku vai radošu personību?

Mākslinieks manās aprindās ir mazliet dzēlīgs jēdziens.

Mākslinieks manās aprindās ir mazliet dzēlīgs jēdziens.

Vai nevari skaļi teikt, ka esi mākslinieks?

Ja kāds mani uzskata par mākslinieku, lai tā ir. Es pats sevi neuzskatu par mākslinieku, varbūt kaut kādā ziņā par radošu personību. Es esmu vienkārši skeitbordists ar kameru.

Tu ļoti daudz darbojies latviešu skeitborda kolektīvā. Cik saprotu, tu popularizē šo kultūru?

Kaut kā mēģinām, jā.

Vai tu pats sevi uzskati par vēstnesi Latvijas skeitborda kultūrai? Lai gan skeitošana nav nemaz tik nesen ienācis sporta veids, rodas sajūta, ka tas vēl joprojām mūsu sabiedrībā ir kaut kas nesens un jauns.

Nu, kaut kas tāds. Kvalitatīva bilde var daudz pastāstīt. Varbūt kādai omei ir tāds: “Wow! Varbūt tas nav tāds sūds, kurš skrāpē manam paģītim (no krievu val. - kāpņutelpai) kāpnes. Smuki izskatās, lai viņš nākamreiz nāk un taisa [trikus].”

Visi zina, kas ir basketbols, kas ir mūsu populārākie spēlētāji, bet par skeitošanu gluži tā nepateiksi. Vai tev tas nesagādā grūtības, ka skeitbords vēl nav tik akceptēts sporta veids Latvijā? Ja tu būtu kāzu fotogrāfs, tev problēmu nebūtu, katru dienu vienkārši fotogrāfē un pelni naudu. Vai nav grūti strādāt tādā nišā?

Nē, man liekas, ka tas super. Mazais nišas aspekts to padara par vēl aizraujošāku lietu, ko šeit darīt. Latviešiem, man liekas, ir iedzimts - jo mazāka un neizplatītāka ir lieta, ko mēs sākam darīt, jo labāk mums tā sanāk. Madars no Ventspils ir viens piemērs, mums ir vēl daudz tādu. Bet ārpus Latvijas tā industrija ir tik pārsātināta, ka viņiem nav iespēju izrauties. Latvijas vārds Eiropā un pasaulē nav svešs arī skeitbordā.

Vai tu plāno nākotnē pievērsties citiem sporta veidiem vai citai nišai? Varbūt tevi atkal ir ieinteresējis landscape (no angļu val. ainava)?

Landscape? Nezinu kam ir jānotiek, pensijā domāsim par landscape.

Beidzamais jautājums, pieņemsim, ir kāds topošais mākslinieks, kurš redz tavus darbus un domā: “Es arī gribētu fotografēt skeitošanu.” Ko tu viņam varētu ieteikt?

Nebaidies jautāt. Redzi mani “spotā”, kad es kādu fotografēju - nāc klāt un prasi. Es nevienam nesitu. Nekožu arī… vairumā gadījumu.