Mūzikas industrijas cietokšņa bruņiniece. Saruna ar Inesi Saulāju-Dobeli
Mēs tikāmies siltā rudens vakarā, saules pielietā terasē un man bija sajūta, ka Inesei ir iedalīta vairāku cilvēku enerģija, kas uzlādē visus, kas viņu pazīst. Viņa daudz runā un ļoti uzmanīgi klausās. Tas ir cilvēks bez atvaļinājuma un ofisu kabatā. Enerģiska un ar "krampi", viņa pārliecinoši iekarojusi savu vietu mūzikas industrijas pasaulē. Inese ir partneru novērtēta un draugu mīlēta. Lasiet sarunu ar romantisko reālisti Warner Music Baltics menedžere Inese Saulāja-Dobele.
Emīls Jonkus, Studentu medijs Skaļāk
Intervija notika 2023. gada rudenī
Inese Saulāja Dobele, foto no personīgā arhīva
Kā izskatās mūzikas menedžera ikdiena?
Mūzikas menedžeris principā ir konfliktu un situāciju risinātājs. Viņš ir nonstop telefons. Kad prasa, kur ir mans birojs, es rādu uz telefonu. Daudzi ir neizpratnē, kā tas var būt? Ir dienas, kad neko citu nedari, kā tikai runā pa telefonu. Tiecies ar cilvēkiem, veido attiecības, mēģini saprast, kā atbildēt, ko pateikt konkrētam māksliniekam. Kas ir tas, kas viņam šobrīd vajadzīgs. Viņš, piemēram, saka, ka grib pabeigt albumu, bet tu saki, nē, tagad tas nav jādara, tev ir jātaisa koncerts, bet viņš ir uzstājīgs par albuma pabeigšanu pirms koncerta rīkošanas. Tādos brīžos jāsaprot, ok, tev to vajag, tāpēc, ka tas ir tavs state of mind [no angļu val. prāta stāvoklis], un tas jāizdara, lai mēs varam iet tālāk.
Mūzikas menedžments šobrīd aizņem mazāko laika daļu, lielāko paņem tieši mākslinieku mūzikas dziesmu promotēšana, kas ir saistīta ar starptautisko tirgu. Piemēram, Edam Šīrenam nāk klajā jauna dziesma un man jāmēģina atrast labākais veids, kā ar to iepazīstināt Latvijas sabiedrību un viedokļu līderus. Ja pirms gada, diviem to varēja darīt citādāk, tad, parādoties TikTok, ir jādomā pilnīgi citā virzienā. Ir jāsaprot, kas notiek ar Spotify. Mēs mērām datus katru dienu, katru nedēļu. Tas ir tāds astoņkāja žonglēšanas darbs caur un cauri.
Mūzikas menedžera darbs ir tāds astoņkāja žonglēšanas darbs caur un cauri.
Runājot par TikTok, kā tas ir izmainījis darba tirgu un visu plānošanas procesu?
Tas ir izmainījis industriju neticamos ātrumos un apjomos. Izmainījis tik tālu, ka ietekmējis veidu, kā tiek rakstīta mūzika. Līdz ar TikTok ienākšanu parādījās minūtes garās dziesmas. Ja paskatās gadu atpakaļ, kas ir lielākie hiti? Tās ir no TikTok nākušās skaņas. No vienas puses, tas ir labs promocijas kanāls un labs veids, kā komunicēt un atrast jaunus fanus. No otras puses, tas uzliek papildu stresu pašiem mūziķiem. Cik radošs tu būsi? Vai uztaisīsi muļķīgo deju un pakļausies trendam vai iesi savā virzienā?
Warner Music Baltics ir starptautisks uzņēmums. Kā ir strādāt tāda mēroga uzņēmumā? Vai tas kaut kādā veidā atšķiras no darba vietējā?
Atšķiras ļoti, tāpēc, ka ir iespēja ikdienā komunicēt ar starptautisku komandu. Mums ir Ziemeļu reģiona komanda, kurā ir Ziemeļvalstis. Mums ir slēgtās WhatsApp grupas, kurās apspriežam, kas kurā vietā notiek, rodas lielāka izpratne par to, ko dara kolēģi Igaunijā un Lietuvā un cik ļoti atšķirīgi tirgi tie ir. Periodiski mums ir visu Ziemeļvalstu mārketinga tikšanās, tad var redzēt klātienē, cik atšķirīgi, pārliecinoši komunicē, prezentē un parāda savas idejas kolēģi no Zviedrijas, Dānijas. Tā kā, ja ir iespēja strādāt kādā starptautiskā komandā, saku - nedomā! Tā ir laba iespēja daudz ko iemācīties.
Izrādās esam novadnieki. Un šķiet, ka mums ir arī kas kopīgs. Abi esam mācījušies Jelgavas 4. vidusskolā. Kā tu atceries savu skolas laiku?
Es mācījos skolā tieši pārmaiņu laikā - deviņdesmitajos gados. Man patika skolas laiks, jo tad bija daudz iespēju, kuras es izmantoju. Biju gan skolas parlamentā, gan avīzes redakcijā. Par skolu man nav nekādu negatīvu atmiņu. Domāju piekritīsi, ka tā vienmēr ir bijusi un ir radoša daudz dažādās pieejās un virzienos. Tur varēja sevi apliecināt gan kā mūziķi, gan kā sportistu. Es apmeklēju arī teātra pulciņu, un mums bija iespēja strādāt arī ar Hermani Paukšu, kas bija Rīgas režisors. Arī skolas salidojumu jautrā dziedāšana man vienmēr ir labā atmiņā.
Kurā brīdī tevī pamodās mūzikas mīlestība?
Nezinu, vai tā ir tikai mūzikas mīlestība. Drīzāk tā ir ārkārtīgi liela interese iebāzt degunu aizskatuvē un tas nav tikai par mūziku. Tas ir par visu, kas tiek radīts publikai. Piedalījos Miss un misters Jelgava. Tā vietā, lai izbaudītu staigāšanu pa skatuvi un visu procesu, man daudz interesantāk likās piemeklēt mūziku iznācieniem, atrast sadarbības partnerus, atrast kādas kleitas, ko meitenes varētu vilkt mugurā, un tad, kad tas viss beidzās, man bija žēl nevis par to, ka es nebiju uz skatuves, bet par to, ka nevarēju redzēt, kas notiek aiz.
Tālāk es neiestājos žurnālistos, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē, paliku pirmā aiz strīpas. Tajā brīdī neiedomājos, ka es varētu darīt kaut ko vairāk vai palikt vai sarunāt.
Biju ļoti bēdīga, braucu atpakaļ uz mājām, iekritu gultā, raudāju. Liktenis man piespēlēja avīzi ar sludinājumu: "Rīgas Doma kora skola atver mūzikas menedžmenta programmu." Momentā noskaidroju kas ir kas, aizbraucu izpētīt, atbraucu mājās un teicu: "Es neiešu universitātē, es iešu tur!" Protams vecāki bija šokā, mācības bija maksas, bet neko darīt. Laimīgā kārtā vecāki piekrita, atbalstīja, un es iestājos tur. Gadu nomācījos, sapratu, ka zināšanu kvalitāte neapmierina, man vajag vairāk. Izdomāju, ka vajag mēģināt vēlreiz un tajā gadā es stājos žurnālistos un atkal neiestājos, bet šogad es domāju nē-nē-nē. Es iešu runāt! Aizgāju pie dekāna, sarunāju, viņš teica: "Jā, labi." Un tā es mācījos žurnālistos.
Runājot par studiju laikiem, varbūt ir kaut kas interesants palicis atmiņā?
Kārlis Streips. Viņš mums pasniedza rakstīšanu. Jau skolā bija daži skolotāji, kas darīja lietas atšķirīgi. Piemēram, pirmais angļu valodas skolotājs atnāca un sēdēja uz galda un lika arī mums sēdēt uz galda, lai nesēžam rindās. Kārlis Streips bija tas, kas novērtēja katru darbu, uzrakstīja komentārus, kas un kā uzlabojams. Beidzot kursu viņš teica: "Es uzsaucu picu, jūs nesat aliņu." Tā mēs izveidojām tādu studentu un pasniedzēju saikni.
Protams, arī studentu ballītes, pasākumi, bet es jau studiju laikā sāku strādāt. Tāpēc manas atmiņas par universitāti varbūt ir nedaudz saraustītas. Es bieži vien tur nebiju. Sāku strādāt izdevniecībā MicRec. Kad kursabiedri tusēja kojās, es biju MicRec un, iespējams, jau sāku piedalīties visādos mikrofona ierakstu pasākumos un prezentācijās, visur, kur varēja redzēt procesu.
Vai šo tad var uzskatīt par tavas karjeras sākumu mūzikas industrijā?
Nu teorētiski, bet nē. Tajā laikā, kad es mācījos Doma skolā, mums bija jāiet arī praksē. Pēc Doma skolas pāris mēnešusman bija prakse Platform records. Pēc šīs prakses sāku mācīties universitātē, jautāju Platform, vai viņiem nevajag kādu darbinieku, atbildēja, ka sastāvs esot pilns, nevajag. Dzirdēju, ka MicRec meklē cilvēkus, kuri var strādāt ar publishing [no angļu val. izdevniecību].
Man nebija ne jausmas, kas ir publishing, bet zināju, ka tas ir saistīts ar MicRec ierakstu kompāniju un, ka man to vajag. Rakstīju Guntaram Račam, lai pieņem mani darbā. Viņš teica, ka nav pārliecināts vai viņam vajag, drīzāk ka nē. Un tad sākās mācību priekšmets autortiesības, kas man ārprātīgi patīk. Tas varbūt liekas jocīgi, sausi: likumu pārzināšana, likumu studēšana un autortiesību būtība un principu izprašana. Man tas īstenībā ļoti, ļoti patīk un aizvien patīk. Nokārtoju šo priekšmetu uz 10. Aizsūtīju savu darbu Guntaram un teicu, nu varbūt tagad tu gribi ņemt mani darbā. Viņš teica: "Nu labi, pamēģināsim." Tā nu es pamēģināju un mana pamēģināšana izvērtās 11 gadu garumā.
2011. gadā tu saņēmi Britu padomes starptautiskā konkursa International Young Music Entrepeneur balvu, ko piešķir gados jauniem mūzikas industrijas uzņēmējiem. Kādas bija tavas sajūtas, saņemot šo novērtējumu?
Ļoti labas. Jebkurš novērtējums liek sasparoties un domāt, ko esmu izdarījis un ko vēl varētu izdarīt, es arī ļoti nopietni pret to izturējos. Tā bija iespēja braukt uz Great Escape, kas ir mūzikas festivāls-konference un satikties ar tādas pašas jomas starptautiskiem pārstāvjiem no Meksikas, Indijas, Polijas un vēl un vēl. Mēs ar tiem cilvēkiem vēl aizvien esam ne tiešos varbūt, bet attālinātos kontaktos. Atpakaļ braucot, bija jāizdara arī kāds darbiņš, jāveido tāda kā atskaite, kas man ļoti patika. Es atvedu un iepazīstināju vietējo industriju ar tādu Ian & Jane, kuri savā laikā veidoja dažādas reklāmas kampaņas zināmiem britu mūziķiem.
Kādas īpašības tev noder, veicot savus darba pienākumus?
Prasme komunicēt. Es gribētu lielāku prasmi arī klausīties. Bet komunikācija ir ļoti svarīga, žonglēt starp dažāda veida komunikāciju un saprast, kurā brīdī kādu pielietot. Ir vajadzīga lietišķā komunikācija, ir vajadzīga varbūt arī cilvēku pazīšana. Patiesībā ir arī vēl viena laba īpašība, redzēt un saprast, kāda ir situācija, kurā tu kā vari rīkoties. Drosme, reizēm drosme ir tikai kaut vai, lai ieietu telpā, kura ir pilna ar cilvēkiem, un reizēm tas prasa ļoti daudz. Uzrunāt. Pārdošanas prasme ir ļoti vajadzīga. Analītiska domāšana, saprast, salikt divus, trīs datus, erudīcija.
Drosme, reizēm drosme ir tikai ieiet telpā, kura ir pilna ar cilvēkiem, un reizēm tas prasa ļoti daudz.
Salīdzinoši nesen norisinājās Baltijā lielākais mūzikas festivāls Summer Sound, kurā tu biji daļa no organizētāju komandas. Kā ir rīkot tik grandiozus pasākumus?
Pasākumi, zini, tas ir nebeidzami, jo tāpēc šovakar es nokavēju. Tieši šodien ar komandu bijām ekskursijā uz Aldara alus darbnīcu, jo Mežpils ir viens no atbalstītājiem. Festivāla rīkošana nebeidzas nekad. Šķiet festivāls beidzies, tagad var uzelpot, patiesībā nē, visi jau ir atpakaļ pie darba. Uldis, kas ir festivāla organizators, saka, ka tas ir kā gatavoties dzimšanas dienai. Pa lielam jau tā arī ir - jāsakārto vide, kurā aicināsi ciemiņus, jāpadomā, kā viņus izklaidēt, jāpadomā, ko uzēst, ko padzert. Ja domāts ballēties ilgāk, kur paliks, kā jutīsies viesi. Patiesībā tas ir tas pats, tikai pilnīgi citā mērogā un ar daudz lielāku atbildības sajūtu. Pašiem organizatoriem tā nav ballīte. Tajās dienās ir ļoti intensīvs, apjomīgs un nervus kutinošs darbs.
Kādi ir kritēriji, izvēloties pašmāju un ārzemju māksliniekus festivālam?
Tas būtu Uldim jājautā, viņš izvēlas. Protams tiek ņemtas vērā personīgās intereses. Summer Sound ir dažādām gaumēm, dažādām vēlmēm, vienmēr tāds bijis un vienmēr tāds būs, tāpēc jādomā, lai ir ballīte visādu žanru cienītājiem. Noteikti arī kas tāds, kas aktuāls tirgū. Vai reģionā tas ir pieejams, vai ir atbilstošs noskaņojumam? Daudz dažādukritēriju saliekas kopā.
Svarīgi ir arī droši sadarbības partneri, jo mūzikas bukošanā [no angļu – rezervēt], tāpat kā jebkurā citā jomā, darbojas arī krāpnieki.
Kuri bija tavi favorīti Summer sound kā klausītājai?
Man jau, protams, mūsu igaunis NOËP ļoti patīk. Vienmēr izbaudu viņa priekšnesumus. Protams, Labvēlīgais Tips. Es pašiem kungiem arī teicu, ka tas ir kaut kas fenomenāls, ko viņi gadu no gada dara.
Izmantošu izdevību un pajautāšu par savu favorītu. Tu esi bijusi latviešu hip-hop leģendas Gustavo menedžere. Varbūt vari padalīties pieredzē, ar ko nākas saskarties, menedžējot tāda mēroga mākslinieku?
Ar visu iespējamo. Tad, kad mēs to sākām, gandrīz pirms 20 gadiem, tad jau kaut kāda izpratne bija. Bet es absolūti izbaudīju visu procesu. Ar viņu ir salīdzinoši viegli strādāt tāpēc, ka viņš ir super radošs un zina, ko grib. Tas, ko es tajā laikā un vēl aizvien mēģinu mācīties, ir psiholoģiski pasargāt, palīdzēt neizdegt, paņemt varbūt vairāk uz sevi. Viņš bija celmlauzis daudzās lietās. Liekas, ka mēs ar viņu bijām pirmie, kas Arēnā Rīga uzdrošinājās rīkot kaut ko tik vērienīgu hiphopā, tajā laikā tas bija absurds. Kad tapa albums "Pilsētas Portāls", izdomājām taisīt tiešraidi no studijas, kā tiek radīts albums procesā. Uzkārām Latvijas interneta serveri, meklējām risinājumus, toreiz jau pat normālu webkameru nebija. Atradām kaut kādu security [no angļu val. apsardzes] firmu, kas uzlika kameras. Tas bija kolosāls tapšanas process. Ja es varētu atgriezties tajā laikā, ar lielāko prieku to izdarītu.
Tas, ko es tajā laikā un vēl aizvien mēģinu mācīties, ir psiholoģiski pasargāt, palīdzēt neizdegt, paņemt varbūt vairāk uz sevi.
Tev noteikti ir laba intuīcija. Kurš no šī brīža jaunajiem "up and coming" [no angļu val. vizdrīzāk gūs panākumus] māksliniekiem Latvijā, tev šķiet daudzsološs?
Nu nebūšu oriģināla - Wiesulis. Domāju, ka viņam ļoti daudzi prognozē spožu karjeru. Ceru, ka tā arī būs, cerams, nesalūzīs no spiediena. Dažkārt par daudz labu uzslavu var arī kaitēt. Šobrīd citi īpaši spilgti vārdi man nenāk prātā, arī no citiem žanriem nē.
Nevienu nevar apmānīt ar feiku. Ja sakrīt tas, ko tu jūti un dari, tad arī aiziet.
Kas ir tie faktori, kas liek mūziķim kļūt mīlētam, populāram, atzītam un varbūt pat pelnošam?
Dažkārt pelnīšana var arī izpalikt, jo sevišķi Latvijas tirgū. Nevienu nevar apmānīt ar feiku [no angļu val. neīsts, samākslots]. Ja sakrīt tas, ko tu jūti un dari, tad arī aiziet. Tie ir labi indikatori, kas liek cilvēkiem ātri saprast, ka tu to dari ne slavas, ne naudas dēļ. Būt autentiskam ir ļoti liela nozīme, jo pelnošs var būt arī producēts, sataisīts un labi pārdots. Jābūt sava ceļa gājējam un patiesam pret to, ko dari, tad vienmēr atradīsi savu auditoriju.
Jābūt sava ceļa gājējam un patiesam pret to, ko dari, tad vienmēr atradīsi savu auditoriju.
No tavas lielās darba pieredzes mūzikas industrijā, kas ir visspilgtāk palicis atmiņā? Kāds koncerts, pasākums, saruna vai varbūt vienkārši darbiem pilna ikdiena?
Feileri - izgāšanās, kas liek mācīties. Ir viena drausmīga izgāšanās, ko es pastāstu, lai mācītos. Mēs atbraucām no Positivus festivāla. Nākamajā dienā jāstrādā, jo bija Metallica koncerts. Uz lielajiem koncertiem es tiku pieaicināta strādāt ar fotogrāfiem un žurnālistiem. Kā jau teicu, bijām pēc ballītes, un pirms koncerta grupa bieži vien iznāk ārā uz atsevišķu uzbūvētu fanu telti un satiekas ar faniem. Mēs ar vienu paziņu stāvējām pie telts, iznāk ārā vīrietis ar maza auguma aziātiska izskata kungu, kas viņam masēja plecus. Es, kā jau pēc festivāla sagurusi, izdomāju ka man arī vajag. Mazliet pastūmu malā to, kuram masē un kaut ko ķiķinu. Mazais vīriņš noskatās uz mani, tad saskatās ar to vīrieti, kuru pastūmu malā.
Sākas koncerts, es skatos, iznāk Metallica bundzinieks, tas, kuru es aizstūmu prom. Nekad mūžā to neaizmirsīšu, no tā arī iemācījos, ka pirms katra koncerta vai pirms katra darba, mazliet tomēr jāiepazīstas, ar ko tu strādāsi.
Tavā Instagram profilā ir pāris foto ar pasaules mēroga māksliniekiem, piemēram, Edu Šīrenu, Tiësto, Dua Lipu. Kā ir komunicēt ar tāda līmeņa zvaigznēm?
Gribot negribot tomēr piemetas biklums vai kā sauc starstruck [no angļu val. zvaigznes skarts] sajūta, kad esi viņiem tuvumā. Ar Edu Šīrenu varbūt nedaudz citādāk, ar viņu es tikos divreiz, tas bija jauks turpinājums. Viņam Latvijā bija pirmā tūre, vēlāk arī otrā. Mākslinieki, ar kuriem man ir bildes Instagramā, tie ir mūsējie Warner Music mūziķi, tāpēc man ir iespēja viņus satikt gan pirms, gan pēc koncertiem. Tas īstenībā ļoti palīdz darbā, kad viņus satiec, gūsti vēl lielāku uzmundrinājumu un tuvības sajūtu. Viņi jau tādi paši cilvēki vien ir, tikai neliela atšķirība, viņi ir megazvaigznes, kam ir milzīga ietekme ne tikai mūzikas industrijā, bet daudz plašāk.
Tev noteikti ir nācies iepazīt daudz un dažādus māksliniekus, iepazīt tos pamatīgāk nekā vidusmēra klausītājam. Kura tikšanās ir palikusi atmiņā un varbūt ir kāda, ko negribētos atcerēties?
Tādas, ko negribētos atcerēties nemaz nav. Ir viena tāda epizode, ko atceros, kas mani ļoti pārsteidza: darbs ar faniem. Tā bija grupa 30 Seconds To Mars, precīzāk Džareds Leto. Pēc koncerta Latvijā viņš iznāca satikt savus fanus un tur man atvērās acis - tie nebija latviešu fani. Tie bija starptautiski fani, kas brauc uz visiem viņu koncertiem, fani, kas ir redzējuši grupas 20 vai 30 koncertus. Viņš viņus atpazīst, atceras, runā ar viņiem. Tas tiešām bija ļoti īpaši - fani un viņu elka attieksme pret viņiem.
Kas pašai šķiet interesantākais tavā darbā un kas sniedz gandarījumu?
Gandarījums ir par to, ka esi varējis iepriecināt un radīt svētkus, un pie reizes izbaudīt procesu. Svētki ir jebkas - izdota dziesma, noorganizēts festivāls, patiesībā, kaut vai labi uzrakstīta preses relīze.
Interesantākais šķiet iekļūt tur, kur nevar iekļūt. Piemēram, Faktam nofilmējām pieteikumu, ka viņi strādās ar Warner, mākslas muzeja zelta liftā. Tur var sarunāt un iekļūt uz fotosesijām pēc darba stundām.
Ikvienā darbā ir arī sava, tā teikt, garoziņa. Kāda ir tavējā?
Nav brīvdienu. Man nekad nav bijis atvaļinājuma. Tāpēc, ka nav iespējams izplānot un pateikt kādam: tagad es ar tevi nerunāšu. Var mēģināt ieregulēt tā, ka, piemēram, pēc astoņiem es nestrādāju. Bet kā tu ieregulēsi, vai kā tu Edam Šīrenam pateiksi, ka viņš neizdos singlu Jāņos? Nē, nu tātad tev būs tas jādara. Ir negulētas naktis, bieži vien daudzas stundas ārā. Ir vajadzīgs uzlādēt baterijas, pabūt vienam, bet dažkārt tas nav iespējams. Tā mana garoziņa. Tas mans lielākais trūkums dažkārt, jo man ļoti, ļoti patīk brīvība. Man ir grūti ierāmēties birojos, nekad nevaru saprast, kāpēc jāsēž uz vietas? Un tad, kad kāds sāk vainot manu laiku. Nē, nē. Bet tā nu tas diemžēl ir. Komanda ir komanda un tu nevari savus untumus izrādīt.
Kā tu Edam Šīrenam pateiksi, ka viņš neizdos singlu Jāņos?
Tu esi enerģijas piepildīta, kur tu to rodi sev?
Dārzā. Man patīk rakt, stādīt, audzēt. Īstenībā enerģiju rodu arī runājot ar cilvēkiem, piemēram, šis mirklis mani diezgan labi uzlādē.
Tava ikdiena ir ļoti dinamiska. Kas ir tās lietas, varbūt vietas, kas dzīvē palīdz atgūt līdzsvaru?
Draugi, kas mēdz atgādināt un apturēt, tie tuvākie dvēseļu radinieki, kas saka: “Viss, šodien braucam skatīties rozes.” Yin joga, tā arī ir ļoti forša. Jūra. Bijām ar ģimeni aizbraukuši uz Portugāli pie okeāna, kur ir mīkstas smiltis un siltums.
