Mūzika ir valodas forma, es pat teiktu - maģija | Intervija ar Reini Rabenau

Latvijas pagrīdes elektroniskās mūzikas scēna vairs nav iedomājama bez mūziķa un skaņu mākslinieka Reiņa Rabenau un viņa atmosfēriskajām kompozīcijām, kurās dabai un mūzikai savijoties kopā, rodas neatkārtojamas skaņu ainas. Viņš ir piedalījies tādos projektos kā Podruga, Antenas un Klausāmdzeja kopā ar dzejnieci Danu Zālīti, kā arī producējis vairākus neatkarīgus popmūzikas projektus. Viņš aktīvi piedalās dažādos Latvijas kultūras pasākumos un festivālos, kā, piemēram, ''Baltā Nakts''.

Kā aizsākās Reiņa ceļš skaņu pasaulē, kā izskatās viņa radošais process un kādas ir viņa domas par nākotni kopā ar mākslīgo intelektu?

Jurgite Romule, Studentu medijs Skaļāk

Foto: Jurgita Romule

Kā aizsākās tavs ceļš mūzikā un mākslā?

Sākās viss ļoti sen. Tas īstenībā ir diezgan interesants stāsts. Tagad, uz to visu tā psiholoģiskāk atskatoties, saprotu, ka man bija nepieciešamība vairāk izprast savu emocionālo pasauli. Tīņu vecumā, kad man bija četrpadsmit, piecpadsmit, es visu laiku domāju: Kas man patīk? Kas manī rada prieku? Kas mani interesē? Tas bija grūts laiks, tādēļ, ka bija grūti atrast šīs lietas, kas man personīgi patīk. Un vajadzēja to uguni un degsmi, kas ir iekšā, kaut kur izpaust. Skatoties gan uz saviem klasesbiedriem, gan uz pasauli, gan to, kas notiek apkārt, bija sajūta, ka vajag kaut kur kaut ko darīt. Varbūt tas skan klišejiski, bet mūzika man vienmēr lika justies saprastam. Vienmēr esmu gribējis, lai mani saprot, līdz ar to, kā savu izpausmes veidu izvēlējos tieši mūziku. Mūzikai ir liels spēks emocionāli un garīgi ietekmēt, attīstīt apziņu.

Varbūt tas skan klišejiski, bet mūzika man vienmēr lika justies saprastam.

Sākumā tu esi bijis dīdžejs, setos esi atskaņojis tehno un futuristiskus gabalus. Kādēļ tieši tehno mūzika?

Tas šobrīd man ir posms, bet elektroniskā mūzika man vienmēr ir bijusi tuva. Tā kā es nāku no Cēsīm, un, neskatoties uz to, ka ļoti gribēju iet mūzikas skolā, es tajā nekad neesmu gājis, droši vien sava kautrīguma dēļ. Varbūt mani vajadzēja nedaudz pagrūstīt tajā virzienā, bet, kā ir, tā ir, es nesūdzos. Tehnoloģija, kas tajā laikā bija pieejama, bija dators, un es sāku ar dīdžejošanu. Spēlēju priekš sevis savas mīļākās dziesmas, centos tās salīmēt kopā pēc iespējas vairāk. Sāku darboties ar cilpām, šādi radot savas pirmās kompozīcijas. Tad es nonācu pie atziņas, ka gribu sintezatoru. Tajā laikā mācījos tehnikumā, un tur bija tāda lieta kā stipendija. Ja tev vidējā atzīme bija sešinieks, tad stipendija mēnesī bija 15 eiro, bet nedrīkstēja būt kavētu dienu, un, ja tās bija, tad tām vajadzēja būt attaisnotām. Un tā, lūk, es sakrāju gada laikā pietiekami, lai nopirktu savu pirmo sintezatoru. Tas bija diezgan vienkāršs, bet darīja savu darbu. Atceros, ka tur bija smieklīga iespēja mācīties spēlēt klasiskās kompozīcijas, piemēram, Ave Maria. Vajadzēja uzspiest kompozīciju, un sintezators gaidīja, kad tu nospied taustiņu, tad noskandina nākamo noti, tālāk tev pašam visam ir jāiziet cauri. Tā es aptuveni iemācījos notis, nospēlēt arī kaut kādas kompozīcijas, un tālāk pāris gadu sintezators man kalpoja kā MIDI kontrolieris datorā, kur es jau sāku vairāk iedziļināties skaņas dizainā un taisīt tieši savas skaņas.

Kāda bija tava pirmā reize, spēlējot dzīvai publikai, kādas bija tavas sajūtas?

Tagad jāatceras, kura bija tā pirmā reize. Es atceros, ka lielākai publikai pirmo dīdžejsetu spēlēju Catas kultūras namā 2012. gadā, un sajūta bija laba, jo tu saproti, ka cilvēki no tevis kaut ko sagaida. Respektīvi, tajā brīdī, kad no tevis kaut ko gaida, tas nozīmē, ka tev ir uzdevums un mērķis, kuru tev jāizpilda. Un, manuprāt, tieši šī sajūta ir pati labākā, kas vien ir.

Kam šobrīd ir pievērsta tava uzmanība? Pie kā tu tagad strādā?

Es strādāju pie sava albuma pabeigšanas. Šajā mirklī man problēmas sagādā tieši mikss, jo, kad es kaut ko radu vai taisu, tas ir ļoti ātrs process. Tas ir mirklis, kad doma iešaujas galvā, un gribas to izlikt. Kad taisa tieši elektronisko mūziku, miksēšana gandrīz pat nav nepieciešama, ja skaņas dizains ir pareizi izveidots. Šobrīd cīnos ar to, ka man ir pāris dziesmu, kurām skaņas nedraudzējas viena ar otru, un tagad domāju, kur atrast kompromisu, lai tās spētu kopā eksistēt.

Tev kopā ar dzejnieci Danu Zālīti ir projekts klausāmdzeja. Kādēļ tu esi daļa no tā, kas tevi tanī piesaistīja?

Tas ir ļoti emocionāls stāsts. Šis projekts tapa pirms mēs dzīvojām kopā, tad, kad mēs sākām satikties. Tas īstenībā bija labs veids, kā iepazīt vienam otru, un mēs turpinām vēl joprojām strādāt pie klausāmdzejas projekta. Dana izmācījās rakstniekus Liepājas universitātē, un tur viņai arī bija maģistra diplomdarbs par klausāmdzeju, kuru viņa aizstāvēja uz desmit. Termins ''klausāmdzeja'' iepriekš vēl nav bijis pie mums Latvijā. Varbūt idejiski, bet pie mums dzeju ar mūziku parasti sauc par ''performanci'', kas savukārt gluži nesavijas kopā ar to, kas īsti tajā brīdī notiek. Tāpēc klausāmdzeja ir kā žanrs, kur tiek apzināti savīta dzeja kopā ar mūziku. Tā ir ne tikai improvizācija, bet vislielākā loma ir tieši vārdu spēlei un tam, kā mūzika seko līdzi domai, kas plūst cauri vārdiem. Man personīgi šis projekts ir ļoti tuvs. Domāju, tas ies viscauri laikam, un būs vēl daudz interesanta, ko sniegt.

Kurš ir viens tavs skaņdarbs vai mūzikas projekts, kas izsauc īpaši stipras emocijas?

Jā, tas pats klausāmdzejas ''Bet varbūt'' skaņdarbs. Tas ir skaņdarbs, kurā es iemīlējos, jo tas sanāca tik izjusts. Tam ir divas versijas: viena ir tīri atmosfēriska klausāmdzejas forma, un tā kā es nevarēju palaist vaļā to sajūtu, džemojot izveidoju arī ritmisko daļu, un tas būs skaņdarbs, kuru es laidīšu ārā arī ar citiem skaņdarbiem, kam būs līdzīgas noskaņas. Man tagad galvā ir plāns, kā es gribu lietas izdarīt; tiesa, esmu ļoti lēns un slinks... nē, es neesmu slinks. Īstenībā, ja man nav enerģijas, tad nav enerģijas, tas arī viss. Es neesmu tāds cilvēks, kas ne no kā pēkšņi var un viss notiek; tur vajag kaut kādu pamatu.

Esmu ļoti lēns un slinks... nē, es neesmu slinks. Īstenībā, ja man nav enerģijas, tad nav enerģijas, tas arī viss. Es neesmu tāds cilvēks, kas ne no kā pēkšņi var un viss notiek.

Kur tu parasti smelies iedvesmu?

Dzīvē. Lietas, kas notiek apkārt, lietas, kas individuāli iespaido, bet visvairāk laikam tomēr cilvēku attiecības. Tas kalpo kā iedvesmas avots, un pēc tam notiek interpretācija manā galvā. Kad interpretēju, notiek emociju izlāde, jo varbūt emocijas iekšā, manī pašā, pat ir daudz. Tas ir meditatīvs brīdis, un, izejot cauri šim muzikālajam zemapziņas emocionālajam ciklam un stāstam, prāts atbrīvojas no kaut kā uzkrāta vai nevajadzīga.

Kāds ir tavs radošais process?

Agrāk bija tā, ka es piesēdos pie datora, un, kad man bija sajūta, ka vajag to emociju realizēt, to arī darīju ar kaut kādiem tēliem. Skaņas dizains man ir tēli. Kā es to izveidoju? Pieņemsim, ka skan viena nots, bet kā skan tā pati skaņa? Vai tas ir sitiens, vai tas ir kaut kas atmosfērisks, plūdošs? Šie tēli mijiedarbojas viens ar otru, ''Cirslītis'' ir labs piemērs. Tas bija ļoti interesants periods dzīvē. Kad bija iekšēji ļoti slikti, bet vajadzēja radīt balansu, tad sanāca tāds bērnišķīgs, ar krītiņiem zīmēts albums. Varbūt tas nav tehniski visizcilākais, bet personīgi ļoti tuvs, jo process man palīdzēja iet uz priekšu.

Vai, tavuprāt, mūzika ir valodas forma? Ko tu vēlies caur to pateikt?

Jā, mūzika ir valodas forma, ļoti spēcīga valodas forma, es pat teiktu - maģija. Tā ir vissaprotošākā valodas forma sajūtu ziņā. Ja alu cilvēks sākumā sazinājās ar acīm, tad mūsu attīstība tālāk veidojās tieši no šīs valodas formas, kas iet caur runu, caur skaņu. Vai ir jābūt kaut kam, ko gribu pateikt? Manuprāt, tas nav vairāk par mani, jo nejūtos tā, ka man kādam būtu kaut kas jāpasaka. Tas, kas sadzird šo meditatīvo procesu, tas arī sadzird, jo cilvēkam nevar uzspiest lietas. Mēs dzīvojam tādā kapitālisma sabiedrībā, kur visu var jebkuram pārdot, bet cilvēks īstenībā pats izvēlas, ko viņš liek savās smadzenēs. Īstenībā tādas lietas kā izvēle, manuprāt, nav, bet ir cilvēki, ar kuriem tā doma rezonēs. Indivīda zināšanas par to, kas cilvēkiem patīk, var palīdzēt radīt produktu, kas labi pārdodas. Es mazāk domāju par to, ko kādam pārdot, bet vairāk par garīgo izaugsmi. Tas ir gan egoistiski, gan arī nav; tagad pats par to aizdomājos, jo nodoms kaut ko radīt arī ir egoistiski.

Vai tev šķiet, ka trūkums vai ierobežošana, piemēram, finansiālā vai tehniskā ziņā, apspiež radošumu, vai tieši otrādi - to veicina?

Zināšanas un radošums - tās ir vienīgās limitācijas. Man viss sākās ar datoru, bet gribējās mazāk klikšķināt ar pelīti un vairāk strādāt ar rokām, lai mans ķermenis arī tanī visā ir iesaistīts, lai attīstās muskuļu atmiņa. No mana ego skatpunkta, sintezatori, MIDI kontrolieri vai vispār audiotehnika ir rīks, kas palīdz neiestrēgt vienā formā tieši skanējuma ziņā. Piemēram, tur stāv mans modulārais sintezators, un, kad ar to darbojos, tā ir pavisam cita pieeja tam, kā es skatos uz mūziku, jo man ir jādomā, kādu ceļu tagad iešu. Kad tu sāc darboties, tas ceļš ir pavisam citādāks nekā klikšķināt ar peli. Es nesaku, ka klikšķināt ar peli ir kaut kas slikts, bet manā gadījumā tas ir vairāk ego trips, tas ir viens. Otrs ir tas, ka man vairāk patīk darboties ar rokām, un trešais - tur, savukārt, arī ir limitācijas, kuras tevi noved citos ceļos.

Pastāv stereotips, ka elektroniskai mūzikai baigās prasmes nevajag, visi elektroniskie mūziķi ir vienādi. Kas ir tas autentiskums skaņā, kas raksturo tevi?

Tā jau ir! Baigās prasmes no vienas puses nevajag tāpēc, ka industrija mēģina radīšanas procesu padarīt pēc iespējas vieglāku, it sevišķi datorā, pārdodot MIDI pakas, kas ir jau gatavas melodijas cilpas, kuras atliek vienkārši kā lego klucīšus salikt kopā. Bet arī kopā likšana ir laiks, un kvalitatīva kompozīcija, tas arī ir ļoti subjektīvs termins - ko nozīmē kvalitatīvs? Vai tas labi pārdodas, vai labi skan? Es uzskatu, ka jebkurš to var uzsākt darīt, bet ir jautājums - cik ilgi šis cilvēks varēs to darīt? Kur tas noved? Un vai no pirktā materiāla nepaliek garlaicīgi? Man personīgi ir ļoti svarīgi pašam radīt skaņas, zīmēt tēlus galvā. Es vienkārši zīmēju tēlu un pēc tam veidoju kompozīciju, un kompozīcija ir stāsts, kā šis tēls dzīvo.

Un vai no pirktā materiāla nepaliek garlaicīgi? Man personīgi ir ļoti svarīgi pašam radīt skaņas, zīmēt tēlus galvā.

Kādu mantojumu tu vēlētos atstāt skaņu pasaulē?

Es jau gribētu teikt, ka vēlētos radīt kaut ko jaunu un nebijušu. Iespējams, tā ir noticis, bet varbūt es to pats nezinu, varbūt kāds cits to dokumentēs. Bet, kā jau mēs visi zinām, katrs esam indivīdi ar savu prizmu un skatījumu. Uzskatu, ka visi cilvēki ir mākslinieki. Gribu ticēt tam, ka cilvēks pats par sevi ir radītājs. Viens no mantojumiem, ko gribētu atstāt aiz sevis, ir iedrošināt, un, manuprāt, tas man arī ir sanācis. Domāju, ka esmu iedrošinājis ļoti daudz cilvēku tieši uz šo mūzikas skaņas pasauli kā izpausmes veidu, kas kļūst brīvāk pieejams, un tā ir vieta, kur nav jābaidās būt pašam.

Kādu padomu tu dotu topošajiem māksliniekiem?

Šī ir klasika. Ir tikai viens, ko var pateikt. Ja ir interese, degsme un vēlme to darīt, ja tas ir process, kurā emocionālais gandarījums ir lielāks nekā materiālais, tad viss pats par sevi dabiski notiks. Protams, ir arī visādas tehniskas lietas, ko var ieteikt, bet mums mūsdienās ir pieeja ļoti milzīgam informācijas apjomam. Es domāju, ka pat ChatGPT var būt labs mūzikas asistents, kaut vai tikai ar tehniskām lietām. Par radošo procesu - kaut kādā brīdī gan jau AI to pārņems, bet uzskatu, ka tas tiks ierobežots. AI nevar uzražot neko jaunu, tas var tikai atdarināt to, ko cilvēks ir izdarījis. Jāatceras, ka īstais radītājs esi tu, un, ja gribi pelnīt ar to, tad tam ir savs laiks.

Tev kā māksliniekam šķiet, ka AI tevi apdraud?

Ir tā, kā ir, es to apzinos. Pieļauju, ka AI spēs radīt arī to, ko es spēju radīt, bet tas tikai pierādīs to, ka tas spēj radīt to, ko es spēju radīt. Nejūtos apdraudēts, galīgi nē, vienkārši ir tā apziņa, ka daudz laika ir veltīts tehniskām lietām, kuras esmu iemācījies laika gaitā, un ka tās lietas pazudīs vējā. Tad atskaties uz to dzīves posmu un saproti - nu kāpēc tad nevarēja tā būt? Tas ir vienīgais apstāklis, kas nedaudz sagādā negatīvas emocijas. Lūk, šī apziņa, ka tagad viss ir tik vienkārši. Es domāju, ka arī iepriekšējām paaudzēm tāpat ir bijis ar tehnoloģiju attīstību. Skatoties uz to, kā kapitālisms kustas uz priekšu, AI mums tikai palīdzēs. Tad jau redzēsim!