Mīlas līkloči un dzeja. Saruna ar Madaru Gruntmani

“Mēs kaisli un atkarīgas attiecības saucam par mīlestību,” intervijas laikā secina Madara Gruntmane, “ļoti bieži mums ir lielā mīlestība, lai gan tā normāli dod pa purnu emocionāli vai fiziski, taču mēs to saucam par “kā es viņu mīlu, es nevaru aiziet!”

2022. gada vasarā rakstniece Madara Gruntmane izdevniecībā “Neputns” publicēja savu trešo dzejas krājumu “Aizmīlestība”. Dzejnieces radītais jaunvārds “aizmīlestība” ir mīlestība locīta visādos veidos. Autore dzejā emocionāli apraksta savas jūtas, otra cilvēka emocijas un to, kas paliek pāri no radītās enerģijas un mīlestības, kad mūsu vairs nav.

Madara stāsta, ka viņas mērķis ir padarīt cilvēku gudrāku, labāku un zinošāku, tāpēc kopā ar savu labāko draugu Kasparu, viņa nodibināja radošo apvienību “I Did It”. Kopējiem spēkiem, viņiem izdodas organizēt neaizmirstamus festivālus, koncertus un deju balles.

Una Laura Siliņa, Studentu medijs Skaļāk

Foto: Una Laura Siliņa

Jau kādu laiku jūsu trešais dzejas krājums “Aizmīlestība” ir skatāms mums visiem. Sakiet, vai šī atklātība jūs biedē?

Mazāk. Man ar pirmo grāmatu “Narkozes” bija visgrūtāk, jo tad bija riktīgi bail. Un ar “Dzērājmeitiņu” man arī bija bail. Tas, man liekas, ir saistīts ar egoismu, tāpēc, ka tu tik ļoti gribi patikt visiem. Šīs grāmatas rakstīšanas laikā es labā nozīmē pieaugu 41 gada vecumā. Mana bērnišķība nekur nav pazudusi, bet kaut kādas vērtības salikās pa plauktiņiem. Man laikam vairs nav tik ļoti svarīgi, ko par mani domā. Un es arī esmu iepazinusi literāro vidi. Sāku rakstīt agrā vecumā, vēl bērnudārzā, taču pirmā grāmata man iznāca tikai 33 gados, kas ir salīdzinoši vēlu. Pārdzīvojumi tad bija daudz lielāki, jo neticība sev bija daudz lielāka. Gūstot pieredzi festivālos, rezidencē Amerikā, noticēšana sev ir notikusi. Šobrīd ar cieņu pilnu un lielu bijību izturos pret to, ka kāds manu grāmatu nopērk, ja tā kaut ko dod vai palīdz kādam, vai gluži pretēji – sadusmo. Bet, protams, kad saņemu labus vārdus, tas mani vienmēr ir ļoti sildījis un motivējis rakstīt tālāk.

“Aizmīlestībā” rakstāt par savu dzīves pieredzi un cilvēkiem. Vai šie cilvēki zina, ka esat veltījusi viņiem dzeju?

Es domāju, ka jā. Protams, ka ir arī kaut kas, ko varbūt kāds nezina. Bet es esmu nepaskaidrojot sūtījusi dzejoļus, kas ir veltīti kādam. Un tad, ja tu esi tuvs tam otram cilvēkam un jūs piedzīvojāt kopā līdzvērtīgas sajūtas, tad nav jābūt dikti gudram, lai saprastu, ka tas ir par tevi.

Grāmatas "Aizmīlestība" vāks. Dizaina autors Armands Zelčs

Kādas bija jūsu tuvinieku atsauksmes, kad viņi izlasīja “Aizmīlestību”?

Man vairs nav daudz tuvinieku. Es visus savus tuviniekus esmu pazaudējusi. Mana ģimene šobrīd ir mans vīrs, kurš nerunā latviešu valodā, viņš nav izlasījis šo grāmatu. Mans tuvinieks ir mana meita, kurai ir 15 gadi, viņa vēl joprojām nav izlasījusi šo grāmatu, cik saprotu. Varbūt kādu dzejoli tikai. Viņa noteikti izlasīs, bet nevis tad, kad es to lūgšu vai prasīšu. Un tad mana ģimene ir mans labākais draugs Kaspars, kurš ir izlasījis, bet tas ir savādāk. Mēs ar viņu labā nozīmē esam tā kā viens vesels. Ne viņš objektīvi var manus darbus lasīt, ne arī es varu no viņa sagaidīt objektīvu kritiku. Vairāk vai mazāk, viņš ir bijis klātesošs manos dzīves notikumos, un, ja tu esi klātesošs, tad jau tu pilnīgi savādāk uz tekstu raugies.

Kā iepriekš minējāt, jūsu meitai ir 15 gadi. Vai ir noteikts vecums, kad jāsāk lasīt dzeju?

Katram tas ir ļoti individuāli. Es dzeju lasu jau tik ilgi, cik sevi atceros. Tādā ziņā biju sliņķis, jo man grūti gāja ar biezajām, viengabalainajām grāmatām, tāpēc man tik ļoti patika lasīt dzeju. Katrs dzejolis ir kā mazs mikrokosms. Tu to izlasi, tam ir sākums un beigas, un jebkurā brīdī var gūt gandarījumu, ka esi paveicis darbiņu no A līdz Z.

Bieži vien saka, ka pusaudžiem ir maza dzīves pieredze un viņi vēl nav iepazinuši pasauli.

Katra paaudze nāk ar savu gudrību un sapratni par lietām, kas, savukārt, iepriekšējai paaudzei ir savādāka. Man ir tāda sajūta, ka pusaudži kaut kādā mērā saprot daudzas lietas labāk nekā mēs, pieaugušie. Mēs jau tagad arī tik daudz ko nemākam, ko māk pusaudži. Laiks iet, viss mainās, attīstās un deformējas, tāpēc domāju, ka ir vērts pusaudžos ieklausīties un dzirdēt viņu skatījumu uz pasauli. Digitālajā pasaulē ir ļoti daudz lietu, ko es nemāku, bet mana meita to izdara dažās sekundēs.

Dzejas krājumā “Aizmīlestība” ir četras nodaļas. Zinājāt, ka grāmatā būs tieši tik nodaļu?

Noteikti nezināju. Nerakstīju ar domu, ka man būs grāmata ar nosaukumu “Aizmīlestība”. Svarīgi tas, ka nekad neesmu rakstījusi dzeju plānoti. Pierakstīju savas sajūtas iedvesmas brīžos. Tie ir īpaši momenti. Un, kad bija sakrājusies čupiņa ar dzejoļiem, tad sapratu, ka esmu iegājusi mīlas lirikā un ka tā varētu būt laba un jauka pārmaiņa manām iepriekšējām divām skarbajām grāmatām. “Aizmīlestības” kritiķi teica, ka es varētu šoreiz pārsteigt lasītāju ar tādu romantiskāku un miermīlīgāku skatījumu uz dzīvi. Bet tas noteikti nenotika mākslīgi. Kā var redzēt grāmatā, mans plāns līdz galam neizdevās, jo grāmata ne tuvu nebeidzas ar mīlestības liriku. Vairāk tad šis vārds “aizmīlestība” ir mīlestība locīta visādos veidos. Tas ir jaunvārds, jo latviešu valodā tāda nebija, bet tagad ir. Taču nezinu, kam ir jānotiek, lai literatūras zinātnieki iekļautu to mūsu leksikonā kā literāru vārdu.

Kā tapa dzejas krājuma “Aizmīlestība” nodaļas?

Pirmā nodaļa ir rakstīta no “es mīlu” pozīcijas, mēģinu aprakstīt to, ko jūtu. Kā es pa tiem mīlas līkločiem esmu plandījusies, kritusi un cēlusies. Otrajā nodaļā jau caur savu redzējumu mēģināju iztēloties to otru, kā viņš varētu justies. Trešā nodaļa ir “viņi mīl”. Kur tad tālāk? Man sākumā bija plāns, ka būs es mīlu, tu mīli, viņš mīl, viņi mīl, un viss, taču vienā brīdī man tas salikās banāli. Mana dzīve mainījās pirms diviem gadiem. Tā Madara, kas bija pirms tam, vienkārši pazuda. Mani tuvinieki varētu nepiekrist, ka pazudu pilnībā, bet es pati priekš sevis kaut kādā veidā nomiru ar savu dzīvesprieku, azartu un spēju just. Iemesls bija tāds, ka mana mamma jaunā vecumā aizgāja aizsaulē ar ļoti smagu slimību. Mamma bija vienīgais tuvākais cilvēks, kas man ir bijis. Nezināju, kā dzīvot tālāk. Samierināšanās ar nāvi, kā mēs zinām, ir visi tie dusmu, pieņemšanas vai nepieņemšanas posmi. Man tādu līmeņu nebija, manuprāt. Es nedusmojos baigi. Vienkārši paliku ļoti apātiska. Ja pirms tam biju ļoti jūtīga, tad sajutu, ka vairāk neesmu. Baigi grūti ir sadzīvot ar to savu jauno. Tad domāju tā, ka arī no šīs bēdīgās situācijas var izcelt kaut kādu labumu. Var sevi izprast vairāk.

Kā radās pēdējā grāmatas nodaļa un dzejolis “Nekrologs”?

Biju grāmatas pabeigšanas stadijā, bet sapratu, ka nevaru to beigt ar saldo mīlu. Jo mēs lielu daļu jēdzīgas un bezjēdzīgas dzīves pavadām cīnoties par mīlestību, kas, manuprāt, jau saknē ir nepareizi. Liekas, ka mums obligāti tā pirmā mīlestība būs nelaimīga. Vai arī mīlestībā jau ir labie un sliktie brīži, un tu nebūsi laimīgs visu savu dzīvi. Tad vēl tev ir jāpieņem tas otrs, un kas tik nē. Patiesībā, es noguru no vārda “mīlestība”. Mēs kaisli un atkarīgas attiecības saucam par mīlestību. Ļoti bieži mums ir lielā mīlestība, lai gan tā normāli dod pa purnu emocionāli vai fiziski. Taču mēs to saucam par “kā es viņu mīlu, es nevaru aiziet!”. Un tad es domāju, kur un kā mēs lietojam šo vārdu, kurā brīdī rodas atbildība par to un kurā ne. Visu dzīvi esmu izcīnījusies kādu mīlot vai nemīlot, vai mēģinot saprast, kas tā ir, bet kas tad paliek pāri pēc tam, kad manis vairs nav? Kur ir tā mīlestība, viss tas spēks, tā enerģija? Es nerunāju par enerģiju tādā ezotēriskā veidā, jo uzskatu, ka neesmu ne tuvu ezotēriska, bet tomēr kaut kam ir jāpaliek, jo mīlestība dara un atstāj paliekošas lietas. Lai to saprastu un šo eksperimentu savā galvā izveidotu, man ir jānomirst. Jānomirst kā literārajam varonim. Bet es nevarēju saņemties to visu uzrakstīt, jo man likās, ka tas būs baigi sāpīgs ceļojums. Taču sapratu, ka Valsts Kultūrkapitāla fondam jau drīz ir jānodod pilns manuskripts. Baigi daudz laika man vairs nebija. No rīta piecēlos, 9:00 izgāju no mājas, un savā studijā, Mākslas akadēmijā biju viena pati pie lielā galda, kur mums parasti notiek lekcijas. Tā bija viena no tām retajām reizēm, kad aizgāju rakstīt dzeju. Gāju kā uz darbu, jo visu “Aizmīlestības” ceļojumu es jau savā galvā biju izfantazējusi. Mirklī, kad uzrakstu, man obligāti vajag ar kādu padalīties, jo nezinu, kur likties. Pirms tam sūtīju mammai, bet tagad Kasparam: “Rekur ceturtais, rekur piektais…”. Protams, ka tas bija melnraksts, un es to pēc tam laboju un koriģēju, bet skelets deviņiem dzejoļiem radās deviņu stundu laikā. Tad gan jāsaka, ka man nedēļu vai pat ilgāk bija ļoti fiziski slikti. Jutos tā, it kā būtu izskrāpējusi un saklapējusi sevi pa visām malām.

Kāpēc tieši 2054. gada 16. novembris ir datums, kas minēts jūsu “Nekrologā”?

Tas bija datums, kas man pirmais ieskanējās galvā, un es tā arī to uzliku uz papīra. Tas datums nav ne kalkulēts, ne meklēts zvaigznēs. Pēc tam parēķināju, ka nav jau nemaz tik slikti. Kaut kādi 73 gadi man ir. Ja būs vairāk, tad labi, bet nav arī pārāk maz. Bet es to nekādā veidā netaisu kā rituālu, piesaukšu vai nepiesaukšu sev nelaimi. Mani brīdināja, ka spēlējos ar laiku. Bet tā taču ir māksla! Tas ir par mani, bet tajā pašā laikā tas nav par mani, jo kad tu liec lietas uz papīra, tās tev vairs nepieder. Tas ir darbs, kurš pēc tam dzīvo savu dzīvi. Tu esi tam pieskārusies un ar savu instrumentu to paveici, bet tagad tas ir neatkarīgs, atsevišķs organisms. Lūk, tā arī patiesībā tu radi dzejoļus.

Vienā no pēdējās nodaļas dzejoļiem rakstāt, ka gribat satikt omīti, mammu un lauku omi šādā secībā. Kāpēc tāds saraksts?

Tas ir tas, ko tu kā bērns gribi satikt un tas nav melots. Atceros, ka bija kara draudi tajā laikā, kad mēs dzīvojām padomju laikos, par tiem runāja visapkārt. Man kā bērnam ļoti interesēja kara stāsti. Pirms gulētiešanas mana tantīte, kura pieminēta “Amalfi” dzejolī, stāstīja viskautko interesantu. Gan kā viņa slēpās, kā dzīvoja mežā. Karš bija klātesošs stāstos un atmiņās. Ja man būtu jāizvēlas no ģimenes, kuram jāpaliek dzīvam, tad tā būtu ome, ar kuru kopā dzīvoju. Nav mana asinsradiniece, bet es viņu saucu par omi. Es gribēju, lai viņa paliek. Tad arī mamma un lauku ome. Tas ir mīlestības saraksts. Ko tu mīli visvairāk. Kad uzrakstīju dzejoli, kas veltīts lauku omei, viņa vēl bija dzīva, bet uz grāmatas izdošanas brīdi viņas jau vairs nebija šai saulē. Svarīgi ir novērtēt mīļos, kamēr viņi ir. Un neļaut citiem darīt mums pāri. Es nezinu, kāpēc mēs dzīvojam trešdaļu dzīves, ļaujot sev darīt pāri? To man grūti pateikt. Man mamma mēģināja to teikt, bet es taču viņu neklausīju. Acīmredzami dara man pāri. Labi, tagad es te runāju par kaut kādiem džekiem, bet pieaugušie arī dara ļoti daudz pāri bērniem.

Es nezinu, kāpēc mēs dzīvojam trešdaļu dzīves, ļaujot sev darīt pāri? Man mamma mēģināja to teikt, bet es taču viņu neklausīju. Labi, tagad es te runāju par kaut kādiem džekiem, bet pieaugušie arī dara ļoti daudz pāri bērniem.

Ko lasītājs varētu sagaidīt, izlasot šo dzejas krājumu?

Nevaru apsolīt katram kaut kādu pārdzīvojumu. Bet es ceru, ka kaut kas no tā visa varētu norezonēt. Domāju, ka nav neviena lasītāja, kurš ne reizi nav bijis iemīlējies. Un mīlestības formu jau nemaz tik daudz nav. Man dzeja ir par sevis atpazīšanu mirklī, kad es lasu citu autoru darbus. Visvairāk jau tas nostrādā, ja mēs paši sevi atpazīstam. Piemēram, mēs aizejam uz koncertu, kurā uzstājas atpazīstama grupa un tā izpilda savu jauno albumu. Klausītāji nav pārāk aktīvi. Bet kolīdz grupa atgriežas pie saviem superhītiem, kuriem visi zina vārdus, tad ir lielākās ovācijas un kliegšanas, un aplausi. Kāpēc? Jo klausītājs var dziedāt līdzi. Man liekas katrs, kurš bauda un patērē mākslu, kultūru un popkultūru, grib piedalīties. Un tāpat arī lasītājam dzejā ir jāpiedalās. Ja nepiedalās, tad tie ir tikai un vienīgi sarakstīti vārdi, jo līdzpārdzīvojumu var dabūt tikai kopā. Tāpēc jau arī saku, grāmata nav mana, bet tā ir lasītāja grāmata.

Kādas ir biežākās emocijas, ko jūtat, kad rakstāt dzeju?

Tā noteikti ir pārsātinātība. Var būt pārsātināts no laimes, no skumjām. Tu vari būt pārsātināts no apkārtējiem iespaidiem, piemēram, ceļojot. Tava sirds un emocionālā iekšējā pasaule to vairs nevar sevī noturēt un tu gribi dalīties. Tas viss izplūst pa maliņām. Tie ir dzejoļi un arī pieredzes stāsti. Dzejas krājumos “Narkozes” un “Dzērājmeitiņa” ir divi cikli, saucās “Narkozes” un “Karuseļi”, kuros es atskatos uz ļoti spilgtiem pieredzes stāstiem, kur manas emocijas ir pārvēlušās pāri, esot bērnam, pusaudzim. Sajūtas ir bijušas tik spilgtas, ka tās nekur nav pazudušas. Es to varu kā šodien uzburt un uzrakstīt. Un tā ir atkal tāda bagāža.

Ja būtu iespēja mainīt kaut ko “Dzērājmeitiņā” un “Narkozēs”, vai jūs mainītu?

Es neko nemainītu ne vienā, ne otrā. Kā ir, tā ir. Tas toreiz bija tikai godīgi. Man “Narkozes” pēc tam galīgi nepatika. Tagad, kad ir pagājuši septiņi gadi, man sāk patikt, bet es vēl neesmu nokļuvusi punktā, kad man patīk “Dzērājmeitiņa”. Man liekas, ka ir jābūt laika distancei starp autoru un sarakstīto, lai varētu paskatīties uz to mierīgāk.

Vai lasītājam ir jāsaprot Jūsu dzejas vēstījums?

Nav jāsaprot tas, ko es esmu domājusi. Ir jāsajūt katram pa savam. Lasot jāveidojas savai pasaulei. Un es tik ļoti negribētu iejaukties sajūtās, kuras lasītājam rodas, lasot manus dzejoļus. Man ir ļoti interesanti klausīties, kad citi lasa manus dzejoļus, jo viņi liks uzsvarus savādāk, nekā es tos jūtu. Un nav pareizi vai nepareizi saprast dzeju. Var arī nesaprast, tas arī ir okay.

Dzejā nav jāsaprot tas, ko es esmu domājusi. Ir jāsajūt katram pa savam.

Vai Jūs pārlasāt to, ko rakstāt?

Esmu spiesta pārlasīt, tāpēc ka ir lasījumi, sadarbības ar tulkotājiem un ir jāveido izlases festivāliem vai arī žurnāliem. Tad es zinu, kuri dzejoļi man pašai ir vismīļākie un ir labi. Es tos veru vaļā, pāršķirstu un ņemu. Mana ideālā grāmata šobrīd būtu, ja es saliktu savas mīļākās vietas no katra dzejas krājuma un uztaisītu vienu. Taču katra grāmata ir atsevišķs organisms, jo liekot visu kopā, Guntars Godiņš, mans redaktors, neiejaucas dzejoļu secībā. Vienmēr mēģinu veidot stāstu tā, lai rodas sakabe.

Vai daudzi dzejoļi, ko rakstāt, netiek publicēti?

Neesmu tas dzejnieks, kas raksta daudz. Grafomānija man absolūti nepiemīt. Es varu uzrakstīt kaut vai skices, tad piesēsties pēc laika, apstrādāt un izveidot dzejoli. Varētu teikt tā, ka pirmie uzmetumi daudzkur paliek, bet ir dzejoļi, kuri paliks kaut kādās mapēs. Es tos arī nedzēšu ārā. Interesanti ir tas, ka veidojot “Aizmīlestību”, es atradu kaut kādus pilnīgi vecus pierakstus, kuri man noderēja. Tos es varēju pārveidot un paņemt domas.

Vai ir bijusi liela vēlme kaut ko uzrakstīt, bet negaidīti pazūd iedvesma?

Laikam tā, ka man ļoti gribas rakstīt, nav bijis. Man ir brīži, kad vienkārši nevaru neuzrakstīt. Sāk skanēt, es pierakstu. Bet doma, ka tagad iešu rakstīt, tādas man nav. Reizēm ir bijis tā, ka pirms miega man ieskanas kaut kas foršs, bet kamēr ieslēdzu gaismu, paņemu pildspalvu un blociņu, tikmēr jau ir prom.

Tādā gadījumā jāliek mierā?

Jā, protams. Tu vispār nevari apvainoties uz savu galvu vai uz dzejoļiem. Man patīk tas, ka es negaidu dzejoļus. Man nav stresa. Negribas par visām varēm kaut ko uzrakstīt. Dzejoļi, kuri ir rakstīti un konstruēti kopā, tie man paslīd garām. Nevaru noķert to nervu, to emociju. Tie, man liekas, ir tādas mākslīgas konstrukcijas. Un zini, manuprāt, to var baigi just. Tu redzi, kad kāds ir apzināti rakstījis, un, kur ir tā dzeja, kas nākusi no patiešām īpašiem brīžiem.

Ir kāds dzejnieks, kas jūs iedvesmo?

Es ļoti daudz esmu lasījusi dzeju. Mans vīrs Efe Duyan ir atzīts turku dzejnieks. Viņa darbi mani iedvesmo. Mani iedvesmo Semjons Haņins ar saviem dzejoļiem. Mani iedvesmo igauņu dzejnieks Artūrs Alliksārs. Bet patiesībā, es parasti nesmeļos iedvesmu no citiem.

Vai gūstat iedvesmu no dabas? “Aizmīlestībā” tā ir daudz aprakstīta. 

Tāpēc ka es esmu riktīgs lauķis! Man tik ļoti trūkst dabas šeit, Rīgā. Mans sapnis ir dzīvot meža vidū, stikla būdā, lai es varu redzēt to dabu. Esmu jūras meitene, tāpēc ka piedzimu Liepājā, kaut gan tie arī nav lauki. Ja kaut kur es jūtos labi, tad tas ir vientuļās pludmalēs vai mežos, vai pļavās. Vai arī, kad skaties tālumā un nebeidzas tā aina. Tur ir mana vieta. Man ir arī izteikta mīlestība un interese pret putniem. Ļoti patīk lasīt par augiem. Jo man liekas, ka gan putni, gan dzīvnieki un arī augi sevī ir tik ļoti spilgtā veidā sakombinējuši tās īpašības, kas piemīt cilvēkiem.

Es esmu riktīgs lauķis! Man tik ļoti trūkst dabas šeit, Rīgā.

Pastāstiet par jūsu radošo apvienību “I Did It”.

“I Did It” ir mana darba vieta jau vairāk nekā 10 gadus. Tas ir pašu rokām veidots un mīlēts, un darīts. Mēs, manuprāt, atšķiramies no daudziem, tāpēc ka esam divi psihie, kuri ļoti mīl, ko dara. Mans mērķis ir padarīt cilvēku gudrāku, labāku, zinošāku caur pasākumu. Un nevis tāpēc, ka es baigi kaut ko zinu, bet tāpēc, ka pati tādā veidā palieku gudrāka, labāka un zinošāka, jo mēs ar katru pasākumu arī paši mācāmies.

Kā radās uzņēmuma ideja un nosaukums “I Did It”?

Pirmā bija doma, ka man būs tetovējums “I Did It”. Tas tad pārvērtās par biedrības nosaukumu. Bet doma radās tāpēc, ka radoša es esmu bijusi vienmēr. Es strādāju kultūras pārvaldē un man likās negodīgi, kāpēc mans darbs ir, teiksim tā, apkalpot un palīdzēt cilvēkiem veidot pasākumus, bet es savas idejas, kas man vienmēr ir bijušas, nevaru realizēt pati. Tad pieņēmu drosmīgo lēmumu pamest šo silto vietu, kur ir garantēta alga un sociālās garantijas, un tamlīdzīgi, bet mesties nezināmajā upē un mēģināt pašiem piedāvāt savu radošumu. Un kaut kā tas tā aizgāja.

Bet, manuprāt, veiksmīgi tas ir sanācis. Esat sarīkojuši daudzus pasākumus, piemēram, Baltajā naktī bija apskatāma igauņu mākslinieces Aļonas Movko-Magi instalācija “Biopoētika”.

Jā, mēs kopā ar Aļonu arī Mākslas akadēmijā uztaisījām vienu projektu, kurš tagad ir izstādē “Tallinn Art Hall”. Esam diez gan lielas lietas izdarījuši. Pirms tam ir bijuši tādi projekti ar kuriem patiešām lepojos, piemēram, mēs Īva Kleina “Monotonās klusuma simfonijas” noorganizējām Pētera baznīcā, kas bija absolūti unikāls projekts. Francijas mākslinieku apvienības “Cie Carabosse” lielās gaismas un uguns priekšnesumi bijuši Arkādijas parkā. Tas bija fantastiski. Man ir divi mīļi pasākumi. Viens ir tas, kas bija pie Brīvības pieminekļa 4. maijā, koncerts “Dziesmotā rezolūcija”, kur mēs dziesminiekus uzcēlām uz pjedestāla ar viņu sirsnīgajām un skaistajām dziesmām, un jēgpilno tekstu, jo reti popmūzikā var pateikt, par ko tā dziesma ir. Un otrs bija tik kruts pasākums Bolderājā. Atvedām ļoti labus māksliniekus, kas parasti ir centrālajā zonā, bet viņi atbrauca tur. Un redzēt cilvēku, kurš ar asarām acīs nāk tev klāt un saka paldies, ka beidzot mēs arī esam saņēmuši šo. Tas bija baigi foršs pasākums.

Tad ir ir dzejas festivāls “Page Break”. Tas ir ļoti izaicinoši un arī svarīgi, jo dzeja ir sarežģīts žanrs priekš cilvēka, tādā ziņā, ka mēs gribam dzeju pienest cilvēkiem tuvāk, jo man liekas, ka nereti arī paši autori ir vainīgi, kāpēc dzeju nesaprot un nemīl. Bieži vien dzeja paliek tikai paša autora vidū vai savu draugu lokā. Ir jāpiedāvā cilvēkiem iespējas dzeju sadzirdēt, bet tādā vienkāršā, cilvēcīgā veidā, nevis tā, ka tev bailes iet uz  pasākumu, jo es tur neko nesapratīšu. Ja mēs skatāmies uz padomju laikiem, tur bija cilvēku tūkstoši, kas pirka dzejas grāmatas, un Esplanāde vienmēr bija pilna Dzejas dienās, bet tas bija cits politiskais konteksts. Tad caur dzeju mēs mēģinājām pateikt to, ko mēs nedrīkstējām skaļi runāt, un dzeja bija izteikti simboliska. Mēs slēpām savas brīvības alkas caur dzeju un runājām par netaisnību. Šobrīd ir laiks, kad mēs varam runāt par visu, ko vien gribam. Tas uzreiz padara uzdevumu divkārt grūtu. Kāds uzdevums ir dzejai? Kāpēc, lai es ietu lasīt tos tavus murgus.

Tiešām murgus?

Tā jau ļoti bieži ir. Man ir bijis tā, ka pēc lasījumiem pienāk cilvēks, kurš piespiedu vai nejaušības kārtā ir nonācis tur, un viņš saka: “Nu bet paklausieties, Madara, es domāju, ka neko nesaprotu no dzejas, bet man patika!”. Es saku: “Nu redziet, kā jūs tā par sevi domājat, ka jūs nesaprotat. Protams, ka jūs saprotat.” Man liekas, ka ir tas veids, kā tu aiznes dzeju pie cilvēka.

Vai domājāt jau par nākamo dzejas krājumu?

Nē, bet esmu domājusi par to, ka gribu uzrakstīt grāmatu bērniem. Taču, ņemot vērā to, ka man ir jāpabeidz Mākslas akadēmija, maģistratūra, tad ir nedaudz jāpagaida. Un man ir liels motivators, mans bērns, jo viņa visu laiku saka: “Mammu uzraksti, uzraksti!”. Viņai patīk ideja, ko esmu stāstījusi un viņa gaida. Es gribu uzrakstīt grāmatu, lai tā ir bērniem, bet ne tikai. Lai ir arī vecākiem. Mana mīļākā autore ir Astrīda Lindgrēna no bērnu grāmatu autoriem, bet uzskatu, ka tā ir tikpat laba pieaugušo literatūra, jo viņa ir mācējusi tik ļoti daudzslāņaini domu ielikt grāmatā, ka tā der gan vecākiem, gan bērniem. Redzēsim, vai man sanāks.