Marta Selecka: Televīzija ir kā sprints, un sprints man patīk
Martas Seleckas vārds mediju vidē noteikti nav svešs. Viņas veidotie raidījumi iekļauj plašu tematisko spektru, kā arī nodrošina kvalitatīvu saturu dažādām vecuma mērķauditorijām - ar saviem darbiem Marta sasniedz gan jauniešus, gan pieaugušos, piemēram, ar raidījumiem Literatūre, TE, Tava darīšana, gan arī Latvijas mediju vidē vēl salīdzinoši nesen iepazītās bērnu auditorijas - viņa ir Tutas lietu radītāja, kā arī cita bērnu satura veidotāja. Devos pie Martas uz sarunu, lai gūtu plašāku ieskatu viņas dinamiskajā profesionālajā dzīvē.
Tīna Enia Goba, Studentu medijs Skaļāk
Pastāsti par saviem pirmsākumiem šajā jomā. Kas bija pirmais dzinulis, kas mudināja sākt ceļu tieši komunikācijas sfērā?
Latvijas Radio bija pulciņš, kurā bērni varēja vadīt radio raidījumus, un man bija 8 gadi. Man bērnībā ļoti patika skatīties televizoru. Interesēja viss, piemēram, kas cilvēkiem mugurā un par ko viņi runā. Ar vecākiem skatījos tādus raidījumus kā Labvakar, ko bērniem varbūt nevajadzēja tajā laikā skatīties.
Mans tēvs bija kinooperators, līdz ar to tā vide jau bija pazīstama. Tā bija ļoti radoša un likās, ka tas ir ceļš, kas man jāiet, kas man interesētu visvairāk. Pēc vidusskolas aizgāju mācīties uz Latvijas Kultūras akadēmiju, kur studēju sabiedriskās attiecības un socioloģiju. Sākumā strādāju radio, toreiz bija tāds Radio Rīgai, kas tagad ir StarFM. Tur nestrādāju kā žurnāliste, bet gan mārketinga nodaļā. Pārliecinājos, ka mani ļoti saista tā vide. Tālāk aizgāju strādāt uz producentu grupu Beta fakts, un pamazām viss aizgāja. Vēlāk Latvijas Universitātē pabeidzu maģistrantūru un pēc tam arī doktorantūru komunikācijas zinātnē, bet vēl neesmu uzrakstījusi disertāciju. Tas vēl priekšā.
Ikdiena tev ir ļoti raiba un arī profesionālā darbība līdz šim ir bijusi ražena - tu esi žurnāliste, raidījumu veidotāja un arī vadītāja, producente, režisore un, visbeidzot, arī uzņēmēja. Var secināt, ka rutīna tev ir svešvārds.
Jā, man ir ļoti daudz pienākumu. Dažreiz liekas, ka to ir mazliet par daudz, bet man ļoti patīk un interesē viss, ko daru, tāpēc negribas no kaut kā atteikties. Tagad man ir uzņēmums un arī 12 darbinieki, līdz ar to mēs varam sadalīt darbus, un man nav vienai pašai viss jādara. Tas palīdz atvieglot ikdienu.
Mēs šobrīd atrodamies tava uzņēmuma Ausma Media birojā. Ar ko tu un tavi kolēģi šeit nodarbojas ikdienā?
Šajā birojā mēs nodarbojamies ar bērnu satura ražošanu. Mūsu galvenais vezuma vilcējs ir bērnu raidījums Tutas lietas, bez paša raidījuma taisām arī koncertus, ražojam mīkstās rotaļlietas un izdodam grāmatas, diskus, divriteņus, ziepes, ūdeņus un visu citu. Zīmols izaudzis baigi liels, tāpēc vajag daudz darbinieku. Ir jāiesaistās arī dažādās kampaņās ar citiem uzņēmumiem, interesantos projektos.
Mums šeit ir ne tikai ofiss, bet arī noliktava, kurā glabājas visas preces, dekorācijas un tērpi no filmēšanām un koncertiem.
Pērn vienā intervijā tu Tutas lietas nosauci par joku darbiņu, tomēr tas tagad ir izaudzis jau pat līdz uzņēmumam. Nav tā, ka tas joku darbiņš nomāc nopietnos darbus?
Es domāju, ka tas joprojām ir joku darbiņš, bet rezultāts no joku darbiņa pārsvarā ir kaut kas ļoti jautrs, jauks, smieklīgs un mīļš. Ikdiena uzreiz gaiša veidojas. Man tādus nopietnos darbus vispār īsti negribas darīt, un tad visas atskaites un projekti jādara citiem darbiniekiem.
Kā darbošanās vairākos amatos palīdz pilnveidoties tieši profesionālajā ziņā?
Visi darbi nāk ar jauniem izaicinājumiem. Es neko nezināju par mīkstajām rotaļlietām, bet, kad zīmols attīstījās, man vajadzēja saprast, kas tas vispār ir un kā tādas ražot. Tu to izmēģini, saproti, kā tā lieta strādā vai nestrādā, un visu laiku mācies procesā. Šobrīd es kā uzņēmēja visu laiku mācos, kā var uzvesties, kā ar darbiniekiem komunicēt, runāt un kādas tās attiecības veidot. Vai mēs esam tikai draugi? Vai tomēr vairāk darba biedri… visu laiku jādomā par to.
Tad sanāk, ka tev pašai nav īsti jāmeklē, ko darīt. Lietas pašas atnāk pie tevis.
Noteikti. Viena sieviete man reiz teica, ka esmu cilvēks, kas pats sev darbus sagādā. Man nav jāiet un kādam jāprasa, lai iedod man kaut ko padarīt. Es vienkārši izdomāju, ko gribu darīt un to daru. Var teikt, ka es nodarbojos ar ideju realizāciju. Visādās jomās.
Es vienkārši izdomāju, ko es gribu darīt un to daru.
Varbūt ir vēl kāda sfēra vai joma, ko tu vēl neesi izmēģinājusi, bet ir vēlme?
Jau ir daudz kas izdarīts, un laikam tādas nav. Šovasar pirmo reizi biju režisore pilnmetrāžas filmai, kas ir pilnīgi kaut kas cits. Sākumā likās - ārprāts, kur es atkal esmu iekūlusies, kaut kādā nenormāli milzīgā projektā, un man tur jābūt kā galvenajai. Beigās bija ļoti interesanti un forši, lai gan tā scēna man nav tuva. Jutu, ka televīzija mani daudz vairāk saista - tā ir kā sprints un man patīk sprints, bet kino ir maratons, un maratons man nepatīk.
Jutu, ka televīzija mani daudz vairāk saista - tā ir kā sprints un man patīk sprints, bet kino ir maratons, un maratons man nepatīk.
Intervijās esi atklājusi, kā dažādu raidījumu koncepti un idejas ir atnākušas pie tevis. No malas klausoties, šķiet, ka tev tas notiek organiski, bet varbūt tomēr ir gadījies tā, ka pienāk tāda radošā izdegšana un idejas nenāk?
Radošā izdegšana nav bijusi, drīzāk fiziskā izdegšana. Ideju man ir ļoti daudz. Gribas visas realizēt, līdz vienā brīdī saprotu, ka nē, es nevaru, vienkārši ir par daudz visa. Ideju realizācija ir ļoti ilgs process. Piemēram, tagad mēs sarunātu - taisām raidījumu par sportu. Tad jāzina, vai Latvijas Televīzija vispār ņemtu tādu raidījumu? Pieņemsim, ka ņemtu, tad atkal kanālam ir savi noteikumi. Tālāk jādomā, kas vadīs visu - tas vienkārši aizņem šausmīgi daudz laika un enerģijas, lai raidījumu palaistu. Tā man liekas izdegšana. Drīzāk es neprotu savu enerģiju sadalīt uz visiem projektiem, kuros esmu, bet tāpēc man ir baigi foršie palīgi un nenormāli stipra komanda. Man jau ir tik daudz darba, ka es drīzāk baidos no jaunām idejām, nevis priecājos par tām.
Man jau ir tik daudz darba, ka es drīzāk baidos no jaunām idejām, nevis priecājos par tām.
Pagājušovasar darbojies pie raidījuma Literatūre jaunās sezonas izveides un tā ir jau sestā sezona. Sešas sezonas - tas ir daudz Latvijas Televīzijā?
Vispār tas nav baigi daudz. Izklausās daudz, bet vienā sezonā ir tikai astoņi raidījumi, kas ir ļoti maz, ja padomā, cik ir nedēļas gadā un no tām tikai astoņās rāda šo raidījumu. Varētu taisīt vairāk, bet katrs raidījums paņem daudz laika. Mēs izdomājam scenāriju, kur brauksim, par ko runāsim. Tā ir liela gatavošanās. Man jāizlasa šausmīgi daudz grāmatu. Vismaz divas nedēļas pirms tam jāsāk lasīt, lai sagatavotos filmēšanai.
Mums jau ir daudz autoru apskatīti, bet ir arī pilns ar tādiem autoriem, kuri joprojām nav apskatīti, piemēram, Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, līdz ar to mums ir darbs vēl daudziem gadiem uz priekšu.
Mani ļoti uzrunāja raidījuma formāts. Tu ceļo kopā ar rakstnieku, bet tavs kolēģis Gustavs Terzens ceļo kopā ar grāmatu. Kā nonācāt līdz idejai par šādu formātu?
Es formātu biju iecerējusi mazliet citādāku, nekā sanāca. Citu raidījumu vadīšanas procesā vienmēr ceļā patrāpījās kāds rakstnieks. Tad sapratu, ka tie rakstnieki ir tik forši cilvēki, bet par viņiem vispār nav neviena raidījuma. Mani interesē literatūra, nolēmu, ka kaut kas jādara lietas labā.
Man mājās ir grāmata "Rakstnieki par rakstniekiem", un grāmatas ideja ir tāda, ka, piemēram, Jānis Peters raksta eseju par Zentu Mauriņu. Iedvesmojoties no šīs grāmatas, izdomāju, ka jātaisa raidījums, kurā rakstnieks stāsta par kādu citu rakstnieku, respektīvi, dzīvais rakstnieks stāsta par kādreiz bijušo rakstnieku - dižgaru. Uzrakstīju Kultūrkapitāla fonda projektu, to apstiprināja, un mēs varējām sākt taisīt raidījumu.
Satiekoties ar Gustavu un Uģi sapratām - ja es un Gustavs ietu ar rakstnieku un mēs abi apmētātu viņu ar jautājumiem, tad rakstniekam paliktu maz vietas, kur izpausties. Tad Uģis Olte izdomāja, ka mums vajag sadalīties. Tas nodrošina to, ka ir gan intervija ar rakstnieku, gan ceļojums, gan arī, ka Gustavs var lasīt kādam priekšā. Tas ir ļoti forši – viņš cilvēkiem uz ielas lasa priekšā dzejoļus vai kādus fragmentus.
Raidījumā apskatāmo autoru izvēlas rakstnieks, ar kuru kopā ceļo tu. Bet kā jūs ar komandu izvēlaties rakstnieku, ar ko ceļot?
Mums katru gadu ir tusiņš, kur sanākam visi raidījuma veidotāji un vienkārši sēžam un runājam. Skatāmies, kas ir dabūjis Latvijas Literatūras gada balvu iepriekšējā gadā, kas ir tie pamanītie autori. Piemēram, šogad Osvalds Zebris dabūja Literatūras gada balvu par savu romānu Mežakaija. Viņš ir ļoti novērtēts literārajā vidē, un mēs viņu uzaicinājām uz raidījumu. Tālāk Osvalds izdomāja, kuru autoru vēlas ņemt – viņš izvēlējās Gunaru Janovski. Tad varbūt ir kāds autors, kas mūs pašus ir uzrunājis, piemēram, šogad mums būs raidījums ar Rasu Bugavičuti-Pēci. Viņa varbūt nav baigā autore-rakstniece, bet ir dzejniece. Viņai ir Lec, saulīte! un šogad Dziesmu Svētkos viņa ļoti daudz parādījās.
Un tad ir autori jau gados, ko mēs noteikti gribam paspēt vēl noķert, lai viņi mums kaut ko forši pastāstītu. Mums bija raidījums ar Knutu Skujenieku, un viņš stāstīja par Blaumani. Tas bija viens no foršākajiem raidījumiem.
Mēs noteikti nekad neaicinātu kaut kādu Raču vai Kiviču… nekad mūžā. Mums tomēr ir kvalitātes latiņa.
Iepriekš minēji, ka, lai sagatavotos Literatūre raidījumam, jāizlasa grāmata, bet visādi citādi tu dodies vadīt raidījumu kā balta lapa un mācies kopā ar skatītāju?
Ir ļoti dažādi. Piemēram, raidījumā TE visu laiku gāju kā balta lapa. Tā ir forša metode tāpēc, ka tu aizej uz interviju un pats uzzini, kā, piemēram, taisa ozolzīļu kafiju. Es nekad tādu neesmu dzērusi, neko nezinu par to. Skatītāji arī caur tevi tā spēj saprast, kas tas par procesu. Ar rakstniekiem ir citādāk. Nevar iet neko nezinādams un tad prasīt: "A kas viņš bija - dzejnieks vai kas?"
Man jābūt atbilstošā noskaņā un jādomā, lai mani jautājumi saskan ar to, ko Gustavs lasa. Mums jāsaprot, ka esam uz viena viļņa un zinām to materiālu, ko runājam.
Grūti nepamanīt jūsu komandu – tu, Gustavs Terzens un Uģis Olte. Esat strādājuši kopā vairākas reizes, dažādos projektos. Kādas ir tās labās puses, strādājot komandā un varbūt ir bijusi vēlme kādreiz vienai vadīt savu raidījumu?
Man nav bijusi vēlme nošķirties un darboties vienai, bet īstenībā jau nošķīros tad, kad sāku taisīt Tutas lietas. Uztaisīju pati savu biroju, kur ikdienā visbiežāk uzturos, un tas ir mans pamatdarbs.
Man ļoti patīk strādāt mūsu komandā, mums ļoti forši saskan. Laiks skrien uz priekšu, un mēs viens otru esam iepazinuši līdz vīlītei. Nekad neesmu iekūlusies piedzīvojumos un smējusies tā, kā ar viņiem abiem kopā. Mēs paliekam vecāki, domas mainās un šķiet, ka agrāk mums bija daudz vieglāk saskaņoties savstarpēji. Dažreiz strīdamies par tiem autoriem, ko gribam vai negribam ņemt Literatūrē vai par citām radošām lietām, jo visiem ir ļoti spēcīgas personības.
Ko tu uzskati par labi sagatavotu raidījumu?
Labi sagatavots raidījums skatītāju spēj aizraut un liek tam padomāt. Ir svarīgi ne tikai izklaidēt, bet arī kaut ko jaunu iemācīt vai palīdzēt izzināt. Protams, pamatā jābūt labai izpētei, kā arī jābūt kvalitatīvi nofilmētam. Latvijā ir mazliet grūti ar to, jo ir ļoti minimāli budžeti raidījumiem.
Kā man teica raidījuma Tava darīšana kolēģis Jānis Kļaviņš - kas ir sliktākais, kas var notikt?
Vai izveidot raidījumu ir pa spēkam jebkuram cilvēkam? Kādas īpašības vai spējas tas prasa?
Jābūt drosmīgam, un tad tas ir pa spēkam. Ja cilvēki ir drosmīgi un nebaidās darīt, tad arī viss izdodas. Kā man teica raidījuma Tava darīšana kolēģis Jānis Kļaviņš - kas ir sliktākais, kas var notikt?
