Marta Elīna Martinsone: “Ir jābūt gatavai nenormāli izgāzties”
Siltā septembra nogalē mēs ierodamies franču kafejnīcā, kur sarunāta tikšanās ar režisori Martu Elīnu Martinsoni. Ieņemam vietu pie pašām durvīm, lai nenokavētu viņas ierašanos. Katrs cilvēks, kas ienāk, pievērš mūsu uzmanību, taču tā nav viņa. “Sorry, ka esmu es nedaudz vēlāk, nevarēju izčammāties,” ģērbusies ādas jakā, ar lielām austiņām un raksturīgo sarkano lūpukrāsu, viņa apsēžas pie mūsu galdiņa.
Pēdējos gados Marta Elīna Martinsone ir pierādījusi sevi Latvijas kino vidē. Viņas debijas pilnmetrāžas filma “Tizlenes” ir ieguvusi 10 nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” nominācijas, tostarp balvu kā gada debija. Kopā ar režisori Alisi Zariņu par filmu “Blakus”, Marta ir saņēmusi “Lielā Kristapa” balvu “Labākā scenāriste”.
Starp jaunā projekta, mūzikla “Līgavas”, filmēšanas un montāžas procesiem režisore ir atvēlējusi mums brīdi, lai parunātu par dzīvi filmēšanas laukumā, par viņas pieredzi kā sievietei režisorei un par to, kāda būs Latvijas kino nākotne.
Evelīna Diebele, Rūta Pinkule, Studentu medijs Skaļāk
Iesildošais jautājums, kādu mūziku jūs klausāties ikdienā? Redzu, ka atnācāt ar austiņām.
Jā, es klausos ļoti daudz popmūzikas. Tikko klausījos Sabrinas Kārpenteres (Sabrina Carpenter) jauno albumu. Teilore Svifta (Taylor Swift), Sabrīna, Olīvija (Olivia Rodrigo), Lana Del Rey, Billija (Billie Eilish), visas dāmas. Vienkārši tas, kas mani uzrunā. Tad ir otra puse, kas pārsvarā ir vairāk depresīvā, alternatīvā mūzika. Ļoti patīk tumšais džezs un tas, ko saucu par [festivāla] “Skaņu Meža stila mūziku”. Mālers (Gustav Mahler), Bovijs (David Bowie), Niks Keivs (Nick Cave).
Vai jūsu pleilistē ir dziesma no kāda zināma mūzikla?
No mūzikliem, protams. Es ļoti daudz klausos “Hamiltona” (“Hamilton)” saundtreku (no angļu val. soundtrack – skaņu celiņš). Man reizēm uznāk lēkme atkal un atkal viņu klausīties. No mūzikliem man ļoti patīk “Hamiltons”, “Tick, Tick… Boom!”, “Mulenrūžas” (“Moulin Rouge”) saundtreks un arī “Wicked”. Īstenībā ļoti daudz, man ir tādas izlases, kas saucas ”mūzikli'', kur tikai lieku vēl un vēl kaut ko klāt.
Varbūt arī savam mūziklam iedvesmojaties no tā, ko jūs klausāties?
O, jā, noteikti! Īstenībā mūzika ir galvenais iedvesmas avots un parasti ir pāris dziesmu, kas man ir katram projektam. Piemēram, mūziklam “Līgava”, man ļoti palīdzējis Teilores Sviftas iepriekšējais albums ''The Tortured Poets Department'', jo tur tēmas sasaucās. Mūzikls “Tick, Tick… Boom!” bija viens, no kā mēs vizuāli un muzikāli iedvesmojāmies, mazliet arī no “Rent” filmas versijas, kaut gan filmas versija man ne pārāk patīk. Man liekas, ka skatuves mūzikls ir labāks nekā filma.
Mums katru dienu pie kolšīta (no angļu val. callsheet – filmēšanas grafiks) filmēšanai bija viena dziesma no kāda mūzikla, ko biju izvēlējusies. Neviens viņu neklausījās, bet tas nekas, vienkārši bija tāda iespēja. Mēs skatījāmies arī “Wicked”, un mums bija skaņu departaments no Čehijas, kas pieminēja, ka viņiem ir tādi mikrofoni, kādi tika izmantoti “Wicked” un vienkārši bija tāds: ''Oh my god! Okay!'' (no angļu val. Ak dievs! Labi!)
Vēl man ļoti patīk arī viss no klasiskajiem mūzikliem - Džīns Kellijs (Gene Kelly), Vinčente Minelli (Vincente Minelli), Bārba Streizande (Barbra Streisand), Džūlija Endjrūsa (Julie Andrews). Un tad jau nāk septiņdesmitie un Bobs Foss (Bob Fosse). Arī horeogrāfijas ziņā mēs ar horeogrāfi Ramonu Levāni lielā mērā runājām tieši par Bobu Fosu. Nu jā, “Kabarē” (“Cabaret”) un “All That Jazz”. Vispār “All That Jazz” ir viena no labākajām filmām, kāda jebkad ir pastāvējusi.
Mūzikls ir ļoti komplicēts žanrs. Kāds bija jūsu lielākais izaicinājums, strādājot pie šī projekta, salīdzinot ar citiem jūsu darbiem?
Man liekas lielākais [izaicinājums] ir tas, cik daudz finanšu apēd sagatavošanās mūziklam. Latvijas kino jau ir ļoti ierobežots budžets un neviens nav šokēts, ka nav naudas. Mūziklam vajag sarakstīt un ierakstīt visas dziesmas, vajag studiju un horeogrāfijas mēģinājumus, par kuriem arī aktieriem, protams, ir jāmaksā. Trešdaļa no budžeta jau ir prom pirms ir sākusies filmēšana un tas nozīmē to, ka ir mazāk filmēšanas dienu, kaut gan mūziklam tieši vajadzētu vairāk. Uzreiz sāc plānot un izgriezt kaut ko, lai samazinātu budžetu.
Bet tā ir mācīšanās. Mums visu laiku bija jāmācās kaut kas jauns, jo neviens no mums, atskaitot skaņu departamentu, nebija strādājis pie mūzikla. Ir svarīgi saprast montāžas secību, jo viss ir pieskaņots dziesmas ritmam un secībai. Jau pirms tam ir ļoti precīzi jāzina, ko gribi. Vēl ir milzīgais [darba] apjoms, kad ir jāskatās ne tikai uz aktieru spēli, bet uz to, vai aktieri precīzi lipsinko (no angļu val. lipsync – lūpu sinhronizācija) pie fonogramas, vai dejotāji izdara visu, ko vajag.
Kas tieši bija pirmais impulss vai attēls, kas jūsu prātā iezīmēja ,,Līgavas'' stāstu?
Mēģinu atcerēties. Tas viss laikam sākās ar Lorkas (Frederico Garsía Lorca) “Asins kāzām”, ko biju iestudējusi Kultūras akadēmijā kā diplomdarbu. Tieši tur man pirmo reizi parādījās līgavas tēls. Pirmais attēls bija tas, ka viņa aizbēg. Pirmajā versijā tas nebija mocis, tas bija kabriolets. Viņa aizbrauc prom, un mēs nezinām, no kā.
Kaut gan, nē. Pirmais impulss bija Maika Nikolsa (Mike Nichols) filmas “Absolvents” (“The Graduate”) beigu kadrs, kur Dastins Hofmans (Dustin Hoffman) kopā ar Ketrīnu Rosu (Catherine Ross) līgavas kleitā sēž autobusa aizmugurē un viņu sejās ir nolasāms tik nenormāli daudz. Un filma beidzas. Es domāju – bet kas notiek pēc tam? Kas nāk pēc tā kadra filmas beigās? Tā pamazām dzima pirmie aizmetņi “Līgavai”.
Ar kuru no jūsu izdomātajiem varoņiem asociējaties visvairāk un kāpēc?
Es visvairāk [asociējos] ar “Tizlenes” Sarmīti. Man liekas, ka tas pusaugu tēls un kā mēs sevi atceramies tajā laikā, tas paliek līdz pat vecumdienām. Nezinu, skatos uz savu mammu un varu pilnībā iztēloties, kāda pusaudze viņa bija, kādi bija viņas kompleksi, kas viņai bija galvā un kāpēc viņa ir tāda, kāda ir. Kaut kas arī no Kleo [mūzikla “Līgavas” galvenā varone] tagad, bet Kleo ir kaut kas tāds, ko gribētu bišķi atstāt aizmugurē.
Man liekas, ka tas pusaugu tēls un kā mēs sevi atceramies tajā laikā, tas paliek līdz pat vecumdienām.
Tad jūs teiktu to, ka jaunībā bijāt kā Sarmīte?
Īstenībā, jā, jo vispār filmas iedvesmas avots bija tas, ka atcerējos savas skolas draudzenes – šo mūsu trijotni, kas joprojām bieži komunicē. Es ļoti bieži braucu ciemos pie savas labākās draudzenes no trijotnes uz Skotiju. Vienkārši atceros to, cik mums bija forši, kad mēs bijām tādas tizlas nūģes. Mums bija ļoti, ļoti jautri, jo mēs trijatā visu ko izdomājām. Man likās, ka tur kaut kas ir, un ņēmu savas dienasgrāmatas kā palīgu atcerēties. Bet Sarmīte, viņa ir drosmīgāka, asāka nekā es, jo tu jau pieliec kaut ko vēl klāt, lai tas tēls ir interesantāks, jo dzīve jau nav baigi interesanta.
Atgriežoties pie ,,Līgavas’’, mūzikls ir tāds darbs, kur ļoti cieši jāsadarbojas ar komponistiem. Kā jūs panācāt to, lai mūzika un stāsts veidotu vienotu veselumu?
Tur lielākais žetons ir [mūziķim un komponistam] Edgaram Šubrovskim, kurš pieskatīja visu procesu – viņš ir tāds kā mūsu tētis, arī pa dzīvi. Viņš savāca kopā komponistus. Ar britu komponistu Niku Mosu Rodžeru (Nick Moss Rogers) visu ierakstījām pie viņa, bet Edgars skatījās, kā kurš strādā. Bija pāris visu komponistu jau esošās dziesmas un tad: “Okei, kurš aranžēs?” Juris (Simanovičs) pieteicās [aranžēt] vienu, Edgars, Sniedze (Prauliņa) un Keitija (Bārbale) paņēma citas. Tad mēs ar Edgaru un Niku kopā skatījāmies, lai viss sasaucas un nav viendabīgi.
Bija viena “smieklīgā” dziesma, kas mūziklos man parasti besī – bet to piepeši lieliski atkoda Juris. Un viena lielā, svarīgā dziesma, ko lieliski bija uzrakstījusi Sniedze, bet filmas versijai mēs ar to ilgi mocījāmies. Dziesma nestrādāja, skanēja gaudulīgi un vispār nebija tāda, kā vajadzētu. Tad Edgars izgāja uzsmēķēt, atnāca un teica: “Divreiz ātrāk uzliekam.” Un viss! Dziesma gatava, viss strādā. Katrs komponists izdarīja brīnišķīgas lietas, bet to vienotību noturēja Edgars.
Kā jūs pieņēmāt lēmumus saspringtās situācijās? Kas bija jūsu tā saucamais “glābšanas riņķis” brīžos, kad šķita, ka viss iet greizi?
Zini kā, vienīgais, kas palīdz, ir pieredze. Šis bija ļoti emocionāls, smags projekts. Bieži atcerējos sevi, kā filmēju “Tizlenes”, “Vecāku sapulci” un “Pansiju pilī”, un domāju – ja tā būtu gājis toreiz, es vienkārši aizietu no laukuma. Tagad jau ir citādi – savāc sev apkārt tuvus cilvēkus. Operators Aigars Sērmukšs, ar kuru filmēju gandrīz visu un visa komanda, ar ko jebkurā brīdī var parunāt.
Ja jūtu, ka nevaru, aizeju maliņā, paprasu “vēl piecas minūtes pauzi”, kas vienmēr nozīmē vismaz divdesmit. Paklausos Metallica, Black Sabbath vai Taylor Swift – vajag to pauzi, lai ātri pieņemtu lēmumus. Jo katra minūte maksā, viss notiek ātri.
Ļoti palīdz arī tas, ka tikai tev liekas, ka tā ir dzīvības un nāves situācija. Mēs neglābjam dzīvības, neesam karā. Ja kaut kas neizdodas, būs sāpīgi tikai tev, bet pasaule nebeigsies. Atceros, Orsons Velss teicis: “Režisora darbs ir pārvaldīt nejaušības un nelaimes gadījumus.” Tā arī ir, kaut kas nestrādā, izdomā jaunu risinājumu. Tehnika salūzt, lokācija citādāka nekā plānots – pārprogrammē smadzenes un ej tālāk.
Ļoti palīdz arī tas, ka tikai tev liekas, ka tā ir dzīvības un nāves situācija. Mēs neglābjam dzīvības, neesam karā. Ja kaut kas neizdodas, būs sāpīgi tikai tev, bet pasaule nebeigsies.
Varbūt ir kāds brīdis, ko jūs atceraties no filmēšanas procesa, kur jūs tieši jutāt iepriekš minēto komandas spēku?
Tādu situāciju bijis baigi daudz. Klasika – vajag ātri uzfilmēt kadru ar cilvēku mugurām, bet nav cilvēku. Tad visi komandas dalībnieki, kam nav kas jādara, sēž un “skatās izrādi”, palīdz. Daudz tādu mirkļu, kad pēkšņi kaut ko vajag un kāds skrien pakaļ. Vislabākie brīži ir, kad filmē lielos muzikālos numurus un redzi, ka pat tie, kas parasti sēž birojos, atnāk paskatīties. Tā rodas kopības sajūta. Un visvairāk jūt to atbalstu, kad cilvēki nāk atpakaļ, nāk ar tevi strādāt atkal – tas ir pats svarīgākais.
Kā jūs uzturat emocionālo balansu un radošo enerģiju, kad filmēšanas laukumā paliek grūti?
Cola Zero, jo vienu brīdi sapratu, ka filmēšanas laukuma kafija ir diezgan sūdīga – paliek slikti. “Vecāku sapulci” filmējot, dzēru tikai tēju un bija vieglāk. Tagad pārsvarā nesu no mājām kafiju un to koliņu. Saldumus arī gribējās, pārmetu producentam, ka viņš nenes neko garšīgu. Viņš teica, lai atsūtu sarakstu un tad lepni nesa želejkonfektes un mafinus. Tas bija ļoti jauki.
Emocionāli – klusums ir lielākā valūta. Filmēšanas laukums ir nenormāli skaļš, īpaši ar simtiem ekstru, tāpēc [palīdz] austiņas, mūzika, nolīst stūrītī. Reizēm pusdienu pauzē ātri paēdu un atlikušo laiku paguļu kādā stūrī. Komanda smejas, ka “Dailes teātrī mētājas bomzis.” Jā, tā esmu es.
Filmējot “Pansijas pilī” Zaļumballes ainas, bija nenormāli grūti. Divu dienu apjoms jānofilmē vienā, vēsturiskā mašīna visu laiku noslāpa, gaisma zuda, visi nikni. Man likās, sākas panikas lēkme, tāpēc vienkārši aizgāju atlaisties, pagulēt, paelpot un paklausīties tibetiešu dziedošo bļodu mūziku.
Un vēl palīdz vienatne un draudzeņu čatiņi. Uzrakstīt, pasūdzēties un visi atbildēs: “Nabadzīte.” Un es: “Jā, nabadzīte.” Bet kopumā jāiemācās, ka tas nav tik nozīmīgs darbs. Tas ir nozīmīgs tev, bet pasaule no tā neapstāsies.
Emocionāli – klusums ir lielākā valūta.
Kas bija jūsu kā režisores lielākais prieks filmēšanas laukumā?
Lielākais prieks ir redzēt cilvēkus, kas dzied un dejo. Mani tas vienkārši aizkustina. Tā skaņa, visa Bruņinieku iela naktī, tas ir ļoti īpaši. Dejotāji un ekstras no visām Latvijas malām, cilvēki savācas, lai piedalītos. Reti eju runāties, man patīk vienkārši skatīties. Reizēm atpazīstu kādu, kas jau filmējies, piemēram, “Tizlenēs”. Pieeju, parunājos un viņiem prieks, ka atceros. Īpaši aizkustina dejotāji un dziedātāji – rockabilly, stepa, līnijdejas, visādi cilvēki ar savu pasauli. Viņi atnāk un uz vienu dienu tev iedod savu talantu. Un tad ir arī tās ainas, kas balstītas uz kaut ko personīgu – izspēlē un palaid prom.
Kā šis projekts jūs ietekmē kā radošu personību?
Vienkārši nogurums. Grūti vēl pateikt, montāža nav sākusies. Liela atbildības sajūta. Esmu pēdējos gadus aktīvi strādājusi, bet šis ir tikai mans otrais oriģināldarbs. “Vecāku sapulce”, “Pansija pilī” – tur ir daudz no manis, bet ne mans scenārijs.
Šeit atbildība ir lielāka gan par darbu, gan par žanru. Latvijā mūziklu ir maz, kino vispār īsti nav, nevar to sačakarēt, jo nākamais, visticamāk, būs pēc daudziem gadiem. Un arī kā sievietei režisorei tā atbildība ir jūtama. Ja vīrietim filma ir neveiksmīga, visi saka “nepaveicās”, bet ja sievietei, “viņām visām nesanāk”. Smieklīgi un skumji reizē. Pēc filmēšanas bija liels emocionālais izsīkums. Dabūju Covid, nogulēju gandrīz divas nedēļas, skatījos krimiķus – ļoti relaksējoši. Un sapratu, ka reizēm vajag vienkārši nedarīt neko, lai smadzenes paelpotu.
Kāda ir jūsu pieredze kā sievietei režisorei, vīriešu dominējošā industrijā?
Ziniet, šobrīd Latvijā vairs nav tik traki, bet teātrī joprojām ir daudz grūtāk. Tur ir daudz talantīgu sieviešu režisoru, bet bieži vien tas ir džeku klubiņš. Lielākoties tikai vīriešus atpazīst pēc uzvārdiem.
Man ir daudz draugu vīriešu režisoru, un mēs lielākoties esam draudzīgi. Tomēr viņu stāsti bieži tiek uztverti kā svarīgāki, kamēr sieviešu stāsti skaitās nišīgi. Sievietes ir cilvēki, kas maksā par kultūru Latvijā. Sievietes ir galvenais apmeklētājs. Ja sievietes neietu uz kultūras pasākumiem, nebūtu ne teātru, ne kino. Nekas nenotiktu. Viņas pērk biļetes ar savu naudu vai ar vīru naudu un maksā par to, lai Latvijas kultūra vispār eksistētu. Un viņas, protams, interesē stāsti arī par viņām. Latvijā vairāk kā puse iedzīvotāju ir sievietes un viņu stāsti skaitās nišīgi un minoritāri, nu what the fuck (no angļu val. kas pie velna), kādā sakarā? Neinteresanti skatīties par kārtējo vīrieti, kuram nepatīk viņa māte, cik tādu filmu jau redzēts. Vārdu sakot, viduvēja vīrieša pašpārliecinātība ir apbrīnojama un to ik pa brīdim mācos.
Bieži pārdzīvoju, ja kādam uz laukuma kaut kas nepatīk. Tad mēģinu sevi nomierināt, domājot, ka [režisori] Dāvis Sīmanis vai Viesturs Kairišs visticamāk par to nedomātu. Tas viss atkarīgs no komandas. Man ir brīnišķīga komanda. Operators Aigars Sērmušs, piemēram, ir kļuvis par feministu. Kad uz divām dienām atbrauca ukraiņu Steadicam operators, viņam priecīgi pateica: “She really hates men!” (no angļu val. Viņa ļoti ienīst vīriešus!) Nabaga operators ļoti apjuka. Protams, joks, bet Aigars pieņem to visu. Piemēram, ja kāds vīrieša tēls man ir jāpataisa par pilnīgu idiotu, viņš nesāk pukstēt, viņš redz, ka mana stāsta kontekstā tas ir svarīgi. Mēs par to iesmejam, jo zinu, ka to tā apzināti nedaru, jo tas ir slikts skrīnvraitings (no angļu val. screenwriting – scenārija rakstīšana). Citi džeki to ņemtu ļoti personiski. Tev ir komanda, kas zina, ka tev ir krampji un zina, kad tev vajag vairāk laika, jo ir fiziski slikti. Viņi pienes Ibumetin, tējiņas un respektē to, un tu nejūties neērti. Ir arī daudz fizioloģisko lietu, kas sieviešu dzīvi padara sarežģītāku.
Daudzas režisores pēc 40 gadiem atkal sāk parādīties kā “jaunās režisores”, un cilvēki brīnās: “Kur viņas visu laiku bija?” Kā kur? Viņas dzemdēja, taisīja ģimenes un studiju laikā jau bija krutākās, bet tad aizgāja malā un tika aizmirstas. Tagad viņām jāmēģina sevi atkal iebīdīt vidē, kur pirms padsmit gadiem jau bija uzspīdējušas. Pēc iespējas ātrāk jātiek pie pirmā darba, bet ja esi stāvoklī, tas ir daudz grūtāk.
Kādas ir sabiedriskās vai sociālās tēmas un problēmas, ko jūs atklājat savos projektos vai arī šajā projektā specifiski?
Man interesē sievietes vieta sabiedrībā un dubultie standarti. Šajā darbā gribēju paspēlēties ar ideju, ka romantiskā mīlestība tiek uztverta kā vienīgais veids, kā sevi piepildīt. Arī piefiksēju, ka drīz būs 40 un vairs nevar ballēties kā 20 [gados]. Un par to arī gribēju parunāt - kā pienāk vecums, kad ir jāpieņem lēmumi. Jo daudziem bohēma un atkarības pāriet no jautrības uz reālu problēmu. Ir moments, kad ir “it's all fun and games” (no angļu val. viss ir joki un spēles), un tad jau esi pārdozējis un mētājies uz ielas. Latvijas sabiedrībā šobrīd daļa cilvēku ir atkarīga no odekolona, lai izdzīvotu. Nevis lai jautri pavadītu laiku, bet lai nenomirtu. Tā ir smaga tēma, līdzīgi kā emocionālā vardarbība vai šantāža. Savos darbos vairāk domāju par to, kas man ir svarīgi.
Daudziem bohēma un atkarības pāriet no jautrības uz reālu problēmu.
Ko jūs vēlētos pateikt jaunietēm, kuras sapņo būt par režisorēm?
Vienkārši to darīt. Neklausīties, ko visi stāsta par to, cik tas ir nerentabli. Ja tev tas ir svarīgi, tad dari. Dažreiz redzi, ka cilvēki, īpaši džeki, grib būt režisori nevis tāpēc, ka viņiem ir stāsts, ko stāstīt, bet tāpēc, ka gribas statusu. Bet nu, tas nav nekāds baigais statuss – tas ir kaut kāds džeku izdomājums. Vajag iet pa dzīvi ar tādu vidusmēra vīrieša pašpārliecinātību. Tiešām, tas palīdz. Paskaties uz kādu mazāk spējīgu cilvēku, kurš ar pilnu pārliecību iet uz priekšu. Ja vīrietis var kļūt par ASV prezidentu, nezinot, kuras valstis karo, tad viss ir iespējams. Vienīgais ir jāsaprot, ka tas paņem daudz laika un vilšanās. Ir jābūt gatavai nenormāli izgāzties un iet uz priekšu. Mums bieži ir grūti to pieņemt, jo sievietēm šķiet, ka jābūt teicamniecēm, bet dzīvē tā nav. Tu nevari apstāties tikai tāpēc, ka baidies kļūdīties – visu var.
Ir jābūt gatavai nenormāli izgāzties un iet uz priekšu.
Kādu jūs redzat Latvijas kino nākotni? Vai mūzikla žanrs iedvesmos arī citus režisorus?
Es ceru, ka nākotnē būs vēl vairāk mūzikas filmu, jo zinu, ka daudzi režisori, mani kolēģi, ir gribējuši taisīt mūziklu un interesējas par šo žanru. Tas viss, protams, atkarīgs no skatītājiem – ja viņiem nepatiks, tad neviens īpaši nebūs sajūsmā. Latvijas kino nākotne, man liekas, nav īpaši spoža. Pasaules situācija nav viegla un nauda šobrīd vairāk nepieciešama ārstiem un armijai. Kino finansiāli nav prioritārs.
Tomēr, ja par to nedomā pārāk daudz, notiek ļoti foršas lietas: jauni režisori, drosmīgi žanri, iespēja izmēģināt ko jaunu. Straumētāji dod iespējas arī jaunajiem, pat bez lielā finansējuma, un mācies tikai darot, nevis lasot. Pirmajā dienā uz laukuma bieži aizmirsti, ko nozīmē režisēt, bet vienkārši dari: “Nu, spied REC un kaut ko darīsim.” Tikai darot tu audz un iegūsti pieredzi.
Piemēram, ir režisori, kā Kairišs (Viesturs Kairišs), kur, skatoties viņa pirmās filmas, tās arī ļoti, ļoti patīk, bet var redzēt, ka viņš ir nenormāli izaudzis, tāpēc ka vienkārši ir strādājis. Viņš visu laiku ir taisījis [filmas], pat tajos divtūkstošajos, kad naudas vispār nebija, viņš ir maucis un redzi, ka tagad viņa jaunākie darbi ir jau cits līmenis, ar katru filmu kas jauns. Ne jau visi ar pirmo piepeši visu saprot. Mani šobrīd vairāk uztrauc pašas Latvijas nākotne. Manuprāt, mums priekšā ir smagas cīņas. Esmu tāds, bieži vien pārspīlēti, sliktākā scenārija cilvēks.
