“Mans sasniegums ir arī lielākais skandāls!” Bērnu grāmatu ilustratore Elīna Brasliņa

Māksliniece Elīna Brasliņa šajā profesijā darbojas jau desmit gadus. Viņas bērnību viscaur skāra māksla, pateicoties tēvam, kurš ir gleznotājs, un mātei, kura plaši darbojas ar rokdarbiem.

Intervijā ne tikai runājam par Elīnas bērnību, bet arī par viņas lielāko sasniegumu – grāmatu "Laiks iet gulēt" un "Rīta agrumā" ilustrēšanu, kurās stāstīts par ģimenēm ar viendzimuma vecākiem. Neskatoties uz lasītāju negatīvajām atsauksmēm un viedokļiem, Elīna uzskata par vajadzību izrādīt savas vērtības, neietekmēties no dažādajiem viedokļiem un izvēlēties ilustrēt grāmatas, kuras dos pienesumu pasaulei.

Marta Dzilna, Studentu medijs Skaļāk

Elīna Brasliņa, foto: Marta Dzilna

Pastāstiet, kā jūs nonācāt līdz šādai profesijai?

Zīmēšana patikusi vienmēr. Tētis ir gleznotājs, bet mani neveda uz pulciņiem un nemācīja, kā zīmēt. Pirmo studēju franču filoloģiju Latvijas Universitātē, bet visu laiku bija sajūta, ka būtu jāpamēģina iestāties sagatavošanas kursos Mākslas akadēmijā. Beidzot franču filoloģiju sāku studēt Mākslas akadēmijā. Studiju trešajā kursā parādījās priekšmets Bērnu grāmatu ilustrācija, kuru pasniedza Juris Petraškevičs. Viens no studiju uzdevumiem bija uzzīmēt bikibuku, kas baigi iepatikās, tā arī tika nopublicēta ar nelielām izmaiņām. Tagad jau desmit gadus ilustrēju bērnu grāmatas.

Tā kā jūs ilustrējat bērnu grāmatas, pastāstiet mazliet par savu bērnību vai kādu interesantu stāstu no tās.

Spilgti atceros, kā ar mammu dzīvojām Liepājā. Pirmās atmiņas ir tieši no Liepājas jūrmalas, un tas, kā mamma šuva mantiņas. Tā kā bija 90. gadi un tobrīd neko daudz nevarēja nopirkt, man bija mammas šūtas mantiņas un drēbītes. Darbošanās ar šūšanu un procesa novērošana bija pirmie radošie impulsi, kuri, iespējams, mani ievirzīja radošā profesijā.

Atceros mammas stāstīto, ka viena no viņas bērnības sapņu profesijām bija bērnu grāmatu ilustratore. Diemžēl viņa par tādu nekļuva, jo pārāk vēlu saprata, ka vēlas to darīt. Bērnībā mamma daudz lasīja priekšā. Spilgti palikuši atmiņā ir grāmatu zīmējumi, it īpaši Gundegas Muzikantes grāmata par zaķiem. Tagad pazīstu viņu, un, ieraugot dzīvē, bija tāds: "Wow, tu iekrāsoji manu bērnību!"

Darbošanās ar šūšanu un procesa novērošana bija pirmie radošie impulsi, kuri, iespējams, mani ievirzīja radošā profesijā.

Kāpēc ilustrējat tieši bērnu grāmatas?

Drīzāk tas ir jautājums par to, kāpēc ilustrācija. Ilustrācija patikusi vienmēr, jo spēj izvērstāk veidot vēstījumu, kas ir vieglāk nekā sakoncentrēti kaut ko pasniegt. Ir grāmata, kurā ir padsmit atvērumi, esi spējīgs izvērsti stāstīt stāstu, izdomāt tēlu, vidi un detaļas. Tas sniedz iespēju uzturēties un iezīmēties stāstā.

Bērnu grāmatu ilustrācija, tāpēc ka iegājies, ka tajās ir visvairāk ilustrāciju. Protams, eksistē fantastiski grafiskie romāni, bilžu grāmatas un komiksi pieaugušajiem, bet tik un tā, bērnu grāmatu stāstos ir iespēja plašāk izvērsties.

Ekrānšāviņš no Elīnas Brasliņas Instagram konta

Lūdzu, pastāstiet par grāmatas ilustrēšanas procesu.

Tipiskais variants ir tāds: grāmatas izdevējs vai autors tevi uzrunā, iegūsti grāmatas tekstu, nereti tas vēl ir procesa un rediģēšanas stadijā, bet apmēram skaidrs, kāds ir stāsts.

Pirmām kārtām, stāsts ir jāizlasa. Nākamais solis ir uzskicēt tēlus, atzīmēt tekstā vietas, kuras varētu būt ilustrējamas. Protams, ja tā ir garāka teksta grāmata vai bilžu grāmata, skaidrs, ka jāilustrē viss. Tālāk seko melnraksta versija jeb storyboard, kad ilustrē katru atvērumu un nosaki, kas katrā atvērumā būs. Nereti šajā posmā to saskaņo ar izdevēju vai māksliniecisko redaktoru, tad to var komentēt un veikt labojumus. Pēc melnraksta saskaņošanas var izvēlēties tehniku, kādā zīmēt izveidoto melnrakstu. Pārsvarā izmantoju digitālo vidi, tad zīmēšana, krāsošana un skenēšana uzreiz top datorā, kas ļauj ļoti brīvi labot kļūdas. Kad saliek tekstu kopā ar bildēm un viss ir apstiprināts sagatavoju drukai failu. Dažkārt, sagatavoju grāmatas vāku, ieklājlapu un tad visi faili jāsūta uz tipogrāfiju. Parasti tā ir “Jelgavas tipogrāfija”, kas ir vislielākais drukātājs Latvijā un darbojas arī ar ārzemju klientiem. Grāmatas ilustratoram arī ir jādodas uz tipogrāfiju, ja rodas kādi riski pie attēla krāsu košuma, lai spētu visu vēl pēdējā brīdī nokontrolēt. Tad jau grāmata iznāk un nekas vairs nav tavās rokās, cilvēki pērk vai nepērk, izsaka atsauksmes un raksta recenzijas.

Novērojot jūsu darbnīcu, vai aplīmētās sienas ar fotogrāfijām, zīmējumiem, plakātiem ir iedvesmas avots?

Neesmu vēl neko daudz uzlīmējusi, jo nesen ievācos šajā darba dzīvoklī, bet jā, tie ir iedvesmai. Tie attēlo lietas, kas man patīk, fotogrāfijas un kartiņas no vietām, kur esmu bijusi, fotogrāfijas ar cilvēkiem un ģimeni. Savu darbu īpaši daudz tur nav, dažas skices. Zinu, ir cilvēki, kuriem patīk pēc iespējas tīrāka vide, kad nekas netraucē, bet man noteikti tā nav, patīk pacelt acis, ieraudzīt kaut kādu foto vai skici, no kā iedvesmoties.

Kur smeļaties iedvesmu ārpus savas darbnīcas?

Principā no visa, no pasaules vērošanas. Manu interesi piesaista citu cilvēku grāmatas, svarīgi uzskatu skatīties, ko dara cilvēki manā jomā, Latvijā un ārpus. Ir citi darba stili, kuri man ļoti patīk, bet mēģinu ne viens pret viens paņemt, bet integrēt to savā stilā. Dabas vērošanā arī var smelties iedvesmu, jo ilustrācijām fonu būs pāri 1000. Noteikti nevar katru fonu izveidot oriģinālu, bet cenšos stilizēt detaļas - lapu formas, ziedus, kokus. Varbūt kādā veidā ietekmējos no filmu skatīšanās vai grāmatu lasīšanas, jo nekad nezini, kas nogulsnējas galvā un vēlāk var atspoguļoties ilustrācijās. Savā ziņā tā ir iedvesmošanās. Iedvesmas mirkli ilustratori savā darbā gaidīt nevar atļauties. Neskatoties uz to, tādi iedvesmas mirkļi ir. Mēdz būt tā, ka mazgā traukus savā nodabā vai mazgājies dušā un pēkšņi uznāk iedvesma "Varbūt šito risināt šitā?" Bet kā jau minēju, aktīvi strādājot pie projekta, nav laika gaidīt iedvesmas mirkli.

Iedvesmas mirkli ilustratori savā darbā gaidīt nevar atļauties.

Kāds ir jūsu pirmais instinkts iedvesmas mirklī?

Cenšos uzskicēt ideju, bet īstenībā esmu šausmīgi slinks cilvēks uz to. Pati arī ieviesu skices blociņu, bet man tāda baltā skaudība uz tiem, kuriem visādi skiču bloki, kuros savam priekam zīmē un fiksē idejas. Skiču bloks ir nepieciešams, jo skiču albums ir tava "darba ierocis", kurā glabājas skices un idejas.

Pastāstiet, kam tieši jāpievērš uzmanība ilustrējot grāmatu varoņus?

Būtībā visam. Ir grāmatas, kurās nefigurē varoņi, bet viss balstās uz ainavu vai sajūtām. Tomēr bērnu grāmatās visbiežāk varoņi tiek minēti. Uzmanību pievēršu tam, lai tēls tiešām izskatās pēc sevis katrā atvērumā, lai nav iespējams sajaukt tēlus savā starpā. Iesaku dažkārt ieviest cittautiešus un citas etnicitātes. Latvija samērā ir balta sabiedrība, bet tomēr arvien vairāk parādās cittautieši, citas etnicitātes pārstāvji. Varbūt Latvijā tam šobrīd nepievērš lielu uzmanību, bet domāju, ar laiku tas attīstīsies un tiks attēlota daudzveidība.

Mans sasniegums un arī viens no lielākajiem skandāliem ir grāmatas "Laiks iet gulēt" un "Rīta agrumā", kuras ir par ģimenēm ar viendzimuma vecākiem.

Zināms, ka tieši vecāki ir tie, kuri iegādājas grāmatas saviem bērniem. Kā jūs izveidojat ilustrācijas tā, lai tas uzrunā gan vecākus, gan bērnus?

Nedomāju par to, ja domātu, nepiekristu visādiem projektiem. Mans sasniegums un arī viens no lielākajiem skandāliem ir grāmatas "Laiks iet gulēt" un "Rīta agrumā", kuras ir par ģimenēm ar viendzimuma vecākiem. Šobrīd tās ir tulkotas vairāk nekā 40 valodās. Tā ir cietā grāmata, tas nozīmē, ka paredzēta bērniem no 0-2 gadi, paši, paši mazākie bērni. Grāmatā nav fokuss uz to, cik savādāk ir būt gejam vai lesbietei, tajā ir ilustrēta parasta ģimene, kurā ir sagadījies, ka ir divi tēti vai divas mammas. Šī grāmata arī vinnēja gada grāmatas apbalvojumu skotu valodā, kas ir ļoti sirreāli un neaptverami. Neskatoties uz apbalvojumu, grāmata saņēma lielu daudzumu negatīvu atsauksmju un komentāru. Daļai no pasaules sabiedrības grāmata šķita pretīga, briesmīga, nopirkta un izmesta pa taisno miskastē, neizpratnē pat to, kas tas vispār ir. Ar to ir jāsamierinās, tavas vērtības ne vienmēr sakritīs ar citu. Šeit arī pierādās tas, ka mani neinteresē un man nerūp, tas ko domā daļa pasaules vai būtiska daļa latviešu sabiedrības.

Elīnas Brasliņas ilustrētās grāmatas "Rīta agrumā" un "Laiks iet gulēt"

Vai izjūtat konkurenci šajā profesijā?

Par šo tieši nesen domāju. Mums ir paveicies, jo mēs esam šaura grupa, ne sevišķi liels dīķis. Izdevēju un ilustratoru nav ļoti daudz, protams, rodas arvien vairāk, bet man nav sajūta, ka kāds būtu kaut ko noskaudis vai izbīdījis no iespējas. Ir tieši pretēji, piespēlējam cits citam darbu, jo dažkārt ir pārāk daudz piedāvājumu, ar kuriem nespētu tikt galā, tad iesaku citu ilustratoru, kurš labprāt pieņemtu piedāvājumu. Ilustratora profesija nav tā stabilākā eksistence, nav viegli izdzīvot šādā profesijā, tāpēc vairāk cenšamies viens otru atbalstīt.

Vai jūs klausāties mūziku, kad ilustrējat?

Nē, mūziku klausos ļoti maz, reizēm pat nenoklausos nevienu dziesmu nedēļas laikā. Man ir audiogrāmatas un podkāsti, kurus es ļoti daudz klausos ilustrējot grāmatas. Ir pat iespēja, ka grāmatas ilustrēšanas procesā atgriežoties pie darba, pēc kādas dienas pauzes, ieslēdzot podkāstu, atcerēšos savas sajūtas un radīsies asociācijas par iepriekš iesākto darbu un būšu spējīga to turpināt it kā pauze nemaz nebūtu bijusi. Ilustrēšanas process nereti ir stundām ilgs, ļoti tehnisks un samērā garlaicīgs. Podkāstiem dažkārt ir vairākas sērijas, kuras varu klausīties gandrīz visas grāmatas ilustrēšanas procesā. Laikam mūzika vienkārši tik ļoti neizklaidē kā audio grāmata vai podkāsts.

Kāda veida podkāstus klausāties?

Viens no podkāstiem, kuru vēlētos ņemt līdzi uz neapdzīvotas salas būtu The Case Podcast, par keiss [no angļu val. case – gadījums]  failiem. Samērā ļoti smags podkāsts, tas ir par noziegumiem. Vienubrīd daudz klausījos līdz tam, kad noziegumi tika stāstīti detalizēti par traģiskajiem notikumiem. Šis keiss failu žanrs pasniedz faktus ar maksimālu cieņu pret upuriem un atstāsta dažādus gadījumus par notikušo.

Otrs podkāsts ir You're Wrong About. Vairāk Amerikas kultūrai piesaistīts, par dažādiem notikumiem. Podkāsts mēģina reabilitēt cilvēkus, kurus mediji ir kauninājuši. Tajā stāsta par to, kā notikumi iesakņojušies cilvēku apziņā, nereti viņu viedoklis par tiem veidojies no mediju atspoguļojuma. Apgalvojot, ka sabiedrībai ir nepietiekama informācija, lai kritizētu un kauninātu noteiktu personu, un cilvēku nevar identificēt ar sliktāko lietu, ko savā mūžā viņš ir izdarījis.

Saprotu jūsu aizraušanos ar šādiem podkāstiem, tie ir interesanti, taču šķiet tik īpatnēji, ka šis ir tas ,ko klausāties ilustrējot bērnu grāmatas.

Jā, tā varētu šķist. Vienubrīd, klausījos par pazudušām sievietēm un dažādām briesmām. Esmu palikusi izvēlīgāka, pievēršu uzmanību, kas tiek stāstīts, kāds ir mērķis. Izvēlos neitrālāku un cieņpilnāku veidu, kā pasniedz šos noziegumus un notikumus. Cilvēkiem vienmēr ir paticis šausmināties, tas nav pēdējā laika fenomens.

Jūsu interese patiesu noziegumu saturā ir pamanāma. Varbūt jums ir radusies arī interese veidot ilustrācijas grāmatām, kuras balstās uz noziegumiem?

Nav bijusi iespēja. Biju nedaudz greizsirdīga uz Kristiānu Brekti, kuru dēvē par šausmu mākslinieku. Viņš tika aicināts ilustrēt Māra Runguļa bērnu grāmatas. Šausmu literatūra ir mans mīļākais žanrs, ja radīsies iespēja ilustrēt šāda veida grāmatas, labprāt izmēģinātu.

Kas ir labākais, ko jūsu profesija jums sniedz?

Kaut kādā ziņā jaukts labums. Darbs ir būtiska identitātes sastāvdaļa, tas veids kā iepazīstu sevi, apzinos savu vērtību. No vienas puses, tas ir ļoti iedrošinoši, sava veida apziņa, ka tu ilustrē grāmatas bērniem. Ēnas puse ir tāda, ka grūti distancēties, paņemt pauzi. Tas ir darbs, kas tevī ļoti saaudzis, sevišķi strādājot no mājām. Priecājos, ka šobrīd ir atsevišķa telpa darbam, spēju nodalīt darbu no ikdienas dzīves. Šādā profesijā daļēji darba laiku nosaki pats sev, tāpēc tuvojoties projekta beigām, nereti sanāk strādāt naktīs. Ir jāspēj novilkt robežas, lai spētu pilnvērtīgi veikt darbu. Noteikti nemainītu savu profesiju, jo beigās ieguldītais laiks kļūst par labu sasniegumu.

Kāds būtu jūsu ieteikums jaunajiem grāmatu ilustratoriem?

Personīgi, uzsākot karjeru, man neizdevās brīvo laiku veltīt savām ilustrācijām. Svarīgi veidot to, kas pašam patīk. Ar laiku noteikti atradīsies kāds, kuram interesēs jūsu darbi un kurš būs gatavs tos izdot. Noteikti jāapzinās, ka šī profesija peļņas ziņā nav tā ienesīgākā, bet patiešām novēlu cilvēkiem ar šādu aizraušanos nepadoties, zīmēt un meklēt iespējas. Iesaku savus darbus publicēt sociālajos tīklos, nekautrēties sūtīt portfolio un nekautrēties uzrakstīt lielākiem ilustratoriem, jautāt ieteikumus un sadarboties ar citiem ilustratoriem, kuri tev palīdzēs ievirzīties šajā profesijā profesionāli. Negaidīt, kad kaut kas notiks, bet interesēties un uzdrīkstēties darīt.