Manipulēt ar skatītāju. Saruna ar montāžas režisori Paulu Popmani

Paulas Popmanes darbi rotā Latvijas kinoteātru un televīzijas ekrānus. Viņas specialitāte ir montāžas režija jeb filmu sakārtošana pa plauktiņiem. Par darbu filmā Sema ceļojumi Paula tikusi nominēta Lielā Kristapa balvai kā labākais montāžas režisors. Paula kārtojusi pa plauktiņiem arī Latvijas kino vidē plaši apspriestas filmas, kā Neona pavasaris un Saule spīd 24 stundas. Tādēļ es nolēmu tikties ar Paulu viņas piemājas pagalmā Ķīpsalā, odiem labvēlīgā septembra vakarā, lai aprunātos par saceltajiem un topošajiem filmu plauktiņiem.

Rihards Edžus Paegle, Studentu medijs Skaļāk

Kā sākās tavs ceļš montāžā?

Kad mācījos vidusskolā, bija ārzemju projekts, kurā piedalījās pasniedzēji no Amerikas, - viņi mācīja žurnālistiku. Toreiz man likās, ka gribu kļūt par žurnālisti, tādēļ pieteicos projektam. Mums mācīja visas praktiskās zināšanas, piemēram, kā ierakstīt un samontēt audio un video intervijas. Viņi man iemācīja montēt un filmēt, un 17 gadu vecumā sapratu, ka montēt ir riktīgi forši. Tas ir tāpat, kā stāstīt stāstus, tikai ar bildītēm. 

Pēc vidusskolas pabeigšanas audiovizuālajos nebija uzņemšana, tādēļ izlaidu vienu gadu. Vēlāk joprojām īstajos audiovizuālajos nebija uzņemšanas, un nodomāju, ka negribu gaidīt vēl divus gadus, tādēļ iestājos uz kino un teātra producēšanu. Tur mācīja pilnīgi visu - operatora meistarību, producēšanu, režiju un aktiermeistarību. Ātri sapratu, ka man nepatīk producēt, es gribēju montēt.

Kultūras akadēmijā ir forši, ka tev visu uzliek kā uz paplātes: “Lūdzu, te mēs esam!”, jo liela daļa no pasniedzējiem darbojas kino vidē, un tavs uzdevums ir iepazīties ar viņiem. Viņi tev var ieteikt projektus vai arī projektiem ieteikt tevi.

Kas bija tavs pirmais nozīmīgais darbs?

Pašā sākumā gribēju taisīt baigo mākslu ar montāžu, jo man likās, ka naratīvs ir stulbs. Tas laikam bija tas gads, kad nekur nemācījos. Ar mūziķiem Stasi [Staņislavu Kuļikovu] un Tomu Lazdovski taisījām projektu, ko nosaucām par Sinestēziju. Tur es filmēju dažādus reljefus dabā un tos samontēju. Viņi spēlēja dzīvo mūziku pēc projekcijas, kamēr tā tika atskaņota uz sienas. Tas bija mans pirmais montāžas mākslas projekts… un tad sapratu, ka man tā māksla nepatīk tik ļoti, cik naratīvs.

Otrā montāžas kursa laikā man piedāvāja montēt pirmo pilnmetrāžas filmu, kas iznāca tikai pagājušogad, jo filmas režisors Juris Poškus ir slavens ar to, ka ilgi montē savas filmas. Tur gāja baigi traki. Tas vēl joprojām ir ļoti mīļš projekts, jo tā bija pirmā lielā pilnmetrāžas filma, ko montēju, bet īsti līdz galam nepabeidzu.  

Esmu manījis recenzijas, kurās uzslavē montāžu Neona pavasarī. Kāda bija tava pieredze šajā projektā?

Tas viss notika ļoti ātri. Salīdzinot ar citiem projektiem, es ļoti maz sazinājos ar režisoru. Filma sastāvēja tikai no gariem kadriem, tādēļ nebija jāveic tik daudz labojumu. Vēl bija kovidlaiks, un es montēju mājās. Mēs ar filmas režisoru Matīsu Kažu tikai sazvanījāmies. Toreiz man nepatika tik atsvešināti strādāt, jo  visinteresantākā daļa ir savstarpējā komunikācija. Režisora un montāžas režisora darbs parasti iet roku rokā, jo ar montāžu var izmainīt pilnīgi visu. Piemēram, ar montāžu var uztaisīt labu aktierspēli no slikta aktiera, bet ne vienmēr - atkarībā no tā, cik slikts ir tas aktieris. Montāžas process ir daudz interesantāks, ja esi tiešā komunikācijā ar režisoru, nevis tikai sarunājoties pa telefonu. Tāpēc arī tā filma nav iesēdusies atmiņā.

Režisora un montāžas režisora darbs parasti iet roku rokā, jo ar montāžu var izmainīt pilnīgi visu.

Tu esi strādājusi pie filmas Circenīša Ziemassvētki. Vai mainās tava pieeja montāžas darbam projektā, kura mērķauditorija ir bērni?

Jā, jo montējot nepārtraukti jādomā par to, cik ātri informācija nonāk pie skatītājiem. Piemēram, ja pieaugušo filmā ieliktu vienreiz kādu norādi, tad bērnu filmās jāpadomā - varbūt tā jāieliek vēlreiz, vai varbūt jāieliek garāks teksts. Tas tāpēc, ka to skatīsies bērni, nevis pieaugušie, kas var uztvert zemtekstu. Tas nebija high art [augstās mākslas] projekts, kas pretendētu uz kaut kādu nenormālāko mākslu. Man likās, ka esmu perfektais cilvēks, kam to montēt, jo katru gadu skatos Ziemassvētku filmas, un man tās ārkārtīgi patīk. Iztēlojos, ka šī arī varētu būt viena no filmām, ko bērni skatītos katru gadu.

Vai tu maini pieeju montāžai, ja jāstrādā pie pilnmetrāžas vai daudzsēriju filmas?

Tas atkarīgs no tā, kāda veida stāsts tas ir - komēdija, drāma, īsie seriāli vai garie seriāli jeb mini series (daudzsēriju filma). Tas var būt atkarīgs arī no režisora koncepta. Ir nedaudz atšķirīga pieeja drāmai vai komēdijai, jo vienam vairāk rāda varoņu reakcijas, otram - kā varoņi runā. Piemēram, mēs šobrīd montējam daudzsēriju filmu Pansija pilī, kas it kā ir komēdija, bet tajā ir ļoti gari kadri. Sapratu, ka dažviet jāizmanto paralēlā montāža, jo nav īpaši smieklīgi skatīties, kā cilvēki četras minūtes runā. Vajag ieturēt dinamiku, jo komēdija parasti nav lēna. Ieviešot paralēlo montāžu, var paātrināt ainu maiņu, un skatītājam rodas sajūta, ka sērija paiet ātrāk un netiek bremzēta. Ja komēdijā kāda aina liekas par lēnu, tai var pielikt jautrāku mūziku, kas arī maina skatītāja uztveri. Tā visa ir manipulēšana ar skatītāju, jo tu vari no nekā iegūt to, ko tu gribi.

Tā ir manipulēšana ar skatītāju, jo tu vari no nekā iegūt to, ko gribi.

Vai tev ikdienā vēl ir laiks skatīties filmas?

Daudz mazāk nekā gribētu. Esmu runājusi ar citiem montāžas režisoriem par to, cik tas ir stulbi. Jo vairāk tu montē, jo mazāk ir laika skatīties filmas, kas ir absurdi, jo, skatoties filmas, mēs mācāmies jaunas lietas un ieraugām interesantus montāžas paņēmienus. Es visu laiku gribu skatīties daudz vairāk, bet citreiz dienas grafiks to neļauj, īpaši, ja ir vairāki projekti. Režisors var piezvanīt deviņos vakarā un prasīt kaut ko izlabot, un tad jau ir jāiet gulēt, un tu baigi neko nenoskaties.

Kas tev visvairāk patīk montāžas darbā, kas nepatīk?

Visvairāk man patīk naratīvs, stāsta veidošana, visiem patīk stāsti. Nepatīk tas, cik daudz laika nākas pavadīt pie datora, jo es daudz laika pavadu dažādās krāsainās pasaulēs, bet fiziski – vienā vietā. Man galvā notiek viss, bet kustību ir maz, jo strādāju no mājām, tāpēc papildu uzmanība jāvelta kustībām, jo varētu mierīgi nekustēties vispār.

Kādreiz man nepatika strādāt no mājām, bet tagad nevēlos nekur braukt. Esmu iekārtojusi savu montāžas staciju. Mans draugs arī montē, un mēs varam viens otru pakonsultēt. Kad ir vairāki projekti dienā, ir forši, ka, tā vietā, lai brauktu no viena projekta uz nākamo, vari uztaisīt sev ēst, un režisors atbrauks pie tevis. Kādreiz bija tā, ka visa diena bija jāpavada ceļā. Tagad abām pusēm ir vieglāk pielāgoties un nav jādomā, kurā studijā būsim šodien.

Man arī patīk komunikācijas apjoms ar cilvēkiem, jo nevaru iztēloties, kā es visu darba dienu ar kādu runātu vai būtu uz laukuma ar daudziem cilvēkiem. Man ļoti patīk darbs, kad var apspriesties viens pret vienu vai mazā grupā un kad ikdiena norit mierīgi. Stress ir tad, ja ir kaut kādi dedlaini [no angļu val. deadline – nodošanas laiks], bet ikdienas darbs nav super-stresains. Man patīk neformāli runāt ar cilvēkiem, nepatīk būt uz skatuves. Man patīk, ka es nedaudz pamontēju un tad mēs mētājam idejas - tas ir kopīgs process.

Tavuprāt, kādām prasmēm un zināšanām jābūt, lai kļūtu par montāžas režisoru?

Ir jābūt pacietībai, jo tiek prezentēts milzīgs daudzums materiāla, un tam visam ir jāiziet cauri. Vajag pacietību, kad režisors nāk un saka: “Es gribu citādāk”. Jābūt gatavam montēt atkal un atkal, jo montāža ir process, ar kuru var atklāt jaunus ainu savienojumus. Iespējams, būs jāmaina pilnīgi viss, kas bijis iepriekš, lai gan esi nenormāli pūlējies. Tu nevari pieķerties nekam, pat ja esi ieguldījis sirdi un dvēseli šajā ainā, jo jebkurā brīdī var izrādīties, ka konkrētā aina neder attiecīgajam stāstam.

Jābūt gatavam montēt atkal un atkal, jo montāža ir process, ar kuru var atklāt jaunus ainu savienojumus.

Nevajag uztvert personīgi to, ko tev saka, jo tas ir ļoti emocionāls darbs un visi cilvēki, kas strādā kino, ir emocionāli. Bieži vien, kad cilvēki nav paēduši, viņi ir emocionāli, un kāds tev var pateikt kaut ko sliktu tikai tāpēc, ka ir izsalcis. Esmu piefiksējusi, ka 97% gadījumu, kad kāds tev procesa laikā pasaka kaut ko sliktu, šim cilvēkam bijusi slikta diena… it’s not about you [ no angļu val. tas nav par tevi]. Jābūt biezai ādai. Ja ir pārāk lecīgi režisori, es izvēlos ar viņiem nestrādāt, jo man ir svarīgi justies forši ar to cilvēku. Mēs izvēlamies viens otru, mums ir jāpavada daudz laika kopā, un ir diezgan grūti strādāt ar cilvēku, kas tev nepatīk.

Bieži vien, kad cilvēki nav paēduši, viņi ir emocionāli, un kāds tev var pateikt kaut ko sliktu tikai tāpēc, ka ir izsalcis.

Ir jāzina stāsta principi. Jebkurš cilvēks var iemācīties programmu, bet ir svarīgi iemācīties dramaturģijas principus, jo tad ir vieglāk saprast stāsta uzbūvi. Montāža jau nav tikai par to, kā tu saliec tos kubiciņus kopā, bet par to, kā pēc tam skatītājs to jūt. Tev katru dienu jāmāk skatīties uz materiālu tā, it kā to redzētu pirmo reizi. Jāatceras, ka visi cilvēki, kas nāks skatīties, skatīsies tikai vienreiz. Piemēram, tu vari uztaisīt montāžu, kas nav pilnīgi precīza, bet emocionāli tev riktīgi nostrādā. Visticamāk, ka, skatoties vienu reizi, to neviens nepamanīs. Ja kāds noskatīsies trīs reizes, tad varbūt būs raksti internetā par to.

Montāža jau nav tikai par to, kā tu saliec tos kubiciņus kopā, bet par to, kā pēc tam skatītājs to jūt.

Vai tu vari pastāstīt vairāk, kā notiek darba komandas savstarpējā sadarbība?

Dažreiz liekas, ka visas komandas sadarbība ir pārāk maza, jo bieži vien uz sapulcēm aizmirst uzaicināt montāžas režisorus. Primārā sadarbība ir ar režisoru, bet pēc tam ir kopīgais darbs ar post production [no angļu val. pēcapstrādes] profesionāļiem. Ideālā pasaulē pirms montāžas vajadzētu sazināties ar skaņu režisoru un cilvēkiem, kas gatavo un kārto projektu, un noskaidrot, piemēram, kāds disks būs vajadzīgs.

Ļoti bieži tieši tehniskās lietas notiek par vēlu. Ir bijis tā, ka man tiek atvests disks, kas ir uztaisīts uz PC, bet es montēju uz Apple programmatūras, - it kā mazas lietas, bet tās aizkavē visu procesu. Tagad es to neaizmirstu, bet karjeras sākumā neiedomājos pateikt, kādā programmā es montēju, jo man likās, ka visi taču sapratīs, ka Premjerā [Adobe Premiere], bet man atved DaVinci Resolve projektu. Toreiz es nemācēju ar to strādāt un nezināju, ko darīt, - teikt, lai viņi pārtaisa projektu vai divu dienu laikā iemācīties strādāt ar jaunu programmu.

Pārsvarā tās ir daudzas tikšanās reizes ar režisoru, jo ļoti reti montāžas režisoru iesaista pirms filmēšanas vai filmēšanas laikā. Ir projekti, kur iesaista, bet man nav bijusi tāda pieredze ārpus skolas projektiem.

Kādi ir bijuši tavi lielākie izaicinājumi šajā darbā?

Izaicinājumi visticamāk ir mazāk saistīti ar radošām lietām, bet vairāk ar to, kā mana dzīve strādā kopā ar montāžu, jo viss, ko es daru filmās, nav tikai darbs, bet ir dzīvesveids. Mani lielākie izaicinājumi ir saprast, kur darbs nošķiras no dzīves, kuras ir manas darba stundas un kurā brīdī nav, kā arī iemācīties laicīgi pateikt “nē”. Es nevaru visu dienu montēt, jo notiek vēl citas lietas. Man vajag ēst un kustēties, jāsaglabā attiecības ar draugiem un ģimeni. To visu ir jāiemācās nošķirt.

Nesen nodomāju, ka pilnīgi visos projektos esmu iemācījusies kaut ko jaunu, pat ja ir bijis projekts, kas man mazāk patīk. No visiem projektiem, kuros esmu piedalījusies, vissarežģītākais ir drāmas seriāls Dumpis, kuru vēl joprojām montēju. Tur notiek ļoti daudz aktierspēles labošanas. Tiek izmantoti dažādi paņēmieni, lai labotu aktierspēli, un mēs ļoti daudz pārmainām scenāriju, kā arī vienā no epizodēm notiek baigais ekšens [no angļu val. action - darbība], un man nav liela pieredzes ar ekšen ainām. Tā ir liela mācīšanās. Tagad atgriežamies pie pirmās sērijas, jo mēģinām saprast, kā uztaisīt pietiekami labu klifhengeri [intriga pirms atrisinājuma] sērijas beigām. Tas ir izaicinošs process, jo esmu strādājusi tikai ar komēdijseriāliem, kuros klifhengeri nav tik būtiski. Ja tā ir drāma, tad sērijas beigās vajag dzīvības un nāves jautājumu. Pirmās sērijas parasti ir vissarežģītākās - tajās ir ekspozīcija, bet tev ir jāiegūst arī kaut kas interesants, jo pēc pirmās sērijas cilvēks izlemj, vai viņš turpinās skatīties. Šobrīd nav tā sajūta pirmajai sērijai - to vajag atrast.

Viss, ko es daru filmās, nav tikai darbs, bet ir dzīvesveids.

Kas tev sagādā gandarījumu darbā?

Brīvdienas.

Man patīk, ka montāžā var ļoti ātri redzēt rezultātu. Man noteikti būtu grūti strādāt kā skaņu režisoram, jo patīk, ka es visu vizuāli uzreiz redzu - es kaut ko nogriežu, noskatos un man momentā ir fīdbeks [atsauksmes]. Man patīk, ka varu uztaisīt savu dienas plānu, kurā ir konkrēts saraksts ar darbiem, kas man jāveic. Dienas beigās redzu padarīto, un katru reizi, kad izdodas atkost kādu sarežģītu ainu, man ir gandarījums - tā ir riktīgi forša sajūta. Forši ir arī tad, kad cilvēki, ar kuriem kopā strādā, saka, ka kaut kas ir ļoti labi sanācis.

Citreiz arī pirmizrādes sniedz gandarījumu, bet tās pārsvarā ir drausmīgi bailīgas, jo tur ir šausmīgi daudz cilvēku. Cilvēki bieži vien nesaka, ko viņi domā pa īstam, man tas nepatīk. Viņi saka, ka bija forši, bet tu redzi, ka viņi tā īstenībā nedomā. Man kā montāžas režisoram tas nav tik personīgi. Režisoram varbūt bišķiņ citādāk to būtu teikt, jo tas ir viņa bērniņš, bet tas nav tik ļoti mans bērniņš. Ir gadījies tā, ka tuvs draugs runā sliktu par kādu filmu, ko esmu montējusi, un nezina, ka es to montēju. Kad viņam pateicu, ka esmu montējusi to filmu, viņš atvainojās, bet man liekas, ka tas jau ir okei, ka viņam tā filma nepatīk. Man tieši interesē, kas viņam nepatīk filmā, ja tas ir saistīts ar montāžu, jo man patīk gan pozitīvs, gan negatīvs fīdbeks. Es mēdzu arī draugiem rādīt nepabeigtu montāžu, jo mani interesē, kā skatītāji, kas nav saistīti ar kino, to redzēs un sapratīs.

Atsauces uz filmām:

Sema ceļojumi (režisors Aiks Karapetjans) - https://www.filmas.lv/movie/4208/  

Neona pavasaris (režisors Matīss Kaža) - https://www.filmas.lv/movie/4200/

Saule spīd 24 stundas (režisors Juris Poškus) - https://www.filmas.lv/movie/4224/

Circenīša Ziemassvētki (režisors Aigars Grauba) - https://www.filmas.lv/movie/4204/