Magnuss Eriņš par dīdžeja būšanu, dzīvniekiem un labdarību

Magnuss Eriņš ir viens no zināmākajiem Latvijas dīdžejiem un radio ētera personībām, raidījuma Ķepa uz sirds balss un viens no trīs dīdžejiem Dod pieci! labdarības maratonā.Šogad gan Magnuss neatradās stikla studijā, bet gan kopā ar skrienošo dīdžeju Tomu Grēviņu vadīja Dod pieci! Labdarības koncertu Latgalē. Magnuss ir īsts mūzikas entuziasts, kurš arī intervijā atklāj daļu no savas mūzikas gaumes.

Pirmo reizi Magnusu ieraudzīju Domu laukuma vidū, kur viņš un pārējie dīdžeji man un manai ģimenei māja no stikla studijas. Lai noskaidrotu, kā ir dzīvot stikla kastē tik ilgi un vispārīgi kā ir būt radio ētera personībai un dīdžejam Latvijā un kas veidojis viņa mūzikas gaumi, devos un Latvijas Radio ēku Doma laukumā.

Arvīds Ermans, Studentu medijs Skaļāk

Foto: Arvīds Ermans

Kā vispār ir būt dīdžejam?

Dīdžejam būt ir patiesībā ļoti forši. Man ārkārtīgi patīk tas, ko es daru. Tas prasa no tevis zināmu atbildību, inteliģenci un izpratni par to, kā un ko darīt, kā rīkoties dažādās situācijās. Un, ja mēs runājam tieši par mūziku, tad manā gadījumā, vienojoties ar mūzikas redaktoru, man ir iedota absolūta brīvība, ko es varu darīt. Ēterā ir jābūt noteiktam daudzumam latviešu valodas dziesmām, bet pārējā laikā, ievērojot dažnedažādus radio rakstītus un nerakstītus likumus, varu diezgan brīvi izpausties.

Kādas bija tavas intereses pirms radio, vai tev bija hobiji, kas nav saistīti ar to, ko dari pašlaik?

Dzīve mani ir aizvedusi solīti pa solītim aizvien tuvāk un tuvāk medijiem caur mūzikas prizmu. Esmu mācījies mūzikas skolā, mūzikas vidusskolā, spēlēju saksofonu, un no tā arī mūzikas pamats ir izveidojies. Man šķiet interesanti tas, kā mūzika manā dzīvē ir ienākusi un aizvedusi mani līdz radio. Par hobijiem un aizraušanās lietām pirms tam ir grūti spriest. Mūzika bija milzīga daļa manas dzīves, to arī varētu pielikt pie vienām no savas dzīves kaislībām, bet citu hobiju baigi daudz nav bijis.

Vai mūzikas gaumi darbs radio ir iespaidojis, varbūt tagad skaties uz mūziku citādāk?

Jā, noteikti. Mūzikas gaume, tā ir ļoti delikāta, šķiet, ikkatram no mums. Mēs katrs mūziku dzirdam nedaudz citādāk, kāds krietni citādāk. Strādājot radio, iemācījos novērtēt kvalitatīvu mūziku dažādos žanros. Tas ir pats svarīgākais. Nevaru pateikt, kāds žanrs man vairs nepatīk, jo katrā žanrā noteikti atradīšu vairākus skaņdarbus, kas, man šķiet klausāmi, kurus vajag un var klausīties.

Varbūt bija kāda lieta, ko nevarēji iedomāties, ka tu spētu darīt?

Dod pieci! Kad biju savā ceļā uz radio, nebiju iedomājies, ka varēšu būt ēterā vairāk nekā 30 stundas no vietas, bez ēdiena, dzerot smūtijus un spēlējot dziesmas par ziedojumiem. Nekad dzīvē nebūtu iedomājies, ka man būs kādreiz kaut kas tāds jādara.

Kā zināms, esi piedalījies Dod pieci! labdarības maratonos kā dīdžejs, kas ir tava mīļākā lieta visā šajā pasākumā?

Pirmais, kas man nāk prātā, ir tā saliedētības sajūta, kura virmo visu laiku Dod pieci! labdarības maratonā no pirmās līdz pēdējai dienai. Kad visi cilvēki, šķiet, ir uz vienas lapas, un mums ir pilnīgi skaidrs, kas klausās, kas ir jādara, kā jārīkojas un laika gaitā mēs arī kaut ko iemācāmies. Vēl palīdzam cilvēkiem, tā būtu mana atbilde uz šādu jautājumu. Mīļākā lieta, tā pavisam triviāli runājot, ir pēc Dod pieci! mājās gulēt ērtākajā gultā pasaulē. Vēl man ļoti patīk tas, ka, atrodoties tur iekšā, pilnībā esmu atrauts no realitātes. Neeksistē ne ziņas, ne notikumi, ne ko citi liek Tviterī vai Instagramā, vai Bereal vai jebkur citur. Šai informācijai vienkārši nav vietas manā galvā.

Kā ir dzīvot tik ilgu laiku stikla kastē?

Tas prasa daudz no tevis fiziski un mentāli. Nav īsti veida, kā to kaut kam pielīdzināt. Tu dzīvo ēterā diezgan vienkāršos apstākļos, kas ir absolūtais minimums, lai tu justos kaut cik komfortabli. Tur nav ērti, manā gadījumā nav bijis gads, kad es būtu izgājis ārā un teicis, ka šis gan bija baigi ērti, es tā atpūtos! Bet es tur nedodos atpūsties. Mans uzdevums ir atskaņot dziesmas par ziedojumiem un būt pēc iespējas ilgāku laiku nomodā, un darīt to maksimāli labā kvalitātē.

Kā jums tur ir viss izvietots, jums ir noteiktas guļamvietas, varbūt virtuve?

Mums ir labierīcības, duša, atsevišķa guļamistaba, kur guļam divstāvīgās gultās. Mums ir ledusskapis, kurā stāv smūtiju sagataves, ir dzērieni, kas ir sulas, pieni, viss, ko liet klāt smūtijam. Virtuve pēdējos divos gados ir bijusi tehniskajā beksteidžā (no angļu val. backstage – aizkulises). Atsevišķas virtuves telpas mums nav, nav arī atsevišķas atpūtas telpas, ir vai nu tehniskais beksteidžs, mūsu guļamvieta, vai studija. Tu vari izvēlēties, kur vēlies atrasties, bet guļamvietā tu nevari atrasties, jo tur kāds vienmēr guļ. Ne vienmēr, bet lielāko dienas daļu kāds vienmēr ir aizmidzis. Tehniskajā beksteidžā vietas ir tik, cik ir. Tev atliek tikai studija, bet, ja esi studijā, tu esi ēterā, un tas nozīmē, ka jāstrādā, tur atpūsties īsti nevar.

Kas ir bijis interesantākais notikums ēterā vai studijā?

Vienreiz uzkārās pilnīgi viss! Un ar to vēl bija jātiek galā. Un mēs tikām galā. Man šķiet, to neviens nepamanīja, bet tas bija jautri.

Vienkārši vienā brīdī viss nostopējās?

Jā un nē. Tu saproti, ka šito es vairs nekontrolēju, dators pats tagad dzīvo savu dzīvi. Katrs Dod pieci! izceļas ar ko īpašu. Pirmos vienkārši neatceros, biju jauns zaļš gurķis, kurš nostrādājis ēterā deviņus mēnešus. Tikt iekšā tur bija kaut kas neticams. Interesantākie, amizantākie brīži bija, kad savuylaik troļļoju Grēviņu, tur bija visādi gājieni - zem pelītēm līmēju skoču, un tamlīdzīgi.

Esmu dzirdējis, ka tu kādreiz vēlējies pats būt mūzikas izpildītājs, šis sapnis vēl pastāv, vai kaut ko mēģini darīt?

Man tam nav laika pagaidām, bet, ja kaut ko darītu mākslinieciski, tad visdrīzāk būtu viens no drum&bass producentiem, kaut ko šajā nišā mēģinātu atrast un veidot.

Kas darbā kā Pieci dīdžejam ir viss nepatīkamākais?

Man ir jāceļas pirms pieciem no rīta. Tas varētu būt visnepatīkamākais, arī nogurums pa vidu. Jā, dienās, kad sāc strādāt no rītiem, miedziņu ir jāatrod. Pašam sākumā likās, ka man ļoti patīk celties agri.

Kā ir strādāt tieši Radio Pieci?

Esmu te no brīža, kad bija pirmais konkurss, un laika gaitā ir mainījušies ārkārtīgi daudz kolēģu, un skaidrs ir tas, ka Latvijas Radio Pieci ir radiostacija, kas nemitīgi mainās. Tai arī ir jāmainās! Šis ir tāds jauneklīgs radio, tam tādam arī jābūt un kolektīvam arī ir jāiet līdzi laikam.

Vēl ir sociālais aktīvisms, par ko jauniešiem patīk daudz un dikti runāt. Mēs diezgan daudz arī par to stāstām un runājam ēterā. Es nezinu, kā tas ir citiem radio un komercradio, jo, darbojoties medijos, skaidrs, ka tu paklausies, bet nesanāk dzirdēt citus kolēģus tik daudz, kā tu gribētu. Bet kas ir tā mūsu odziņa? Gribētos domāt, ka, ja klausies Pieci no rīta, pēcpusdienā, vakarā vai vienalga kad, nekad nevari zināt, kas būs nākamais gabals. Domāju, ka ir grūti prognozēt, tur mēs izceļamies, mēs varam uzspēlēt albuma dziesmas, kuras nav singli, lielākā daļa cilvēku varbūt pat nezinās šo septiņas minūtes garo dziesmu, un mēs varam to darīt tikai tāpēc, ka vēlamies to parādīt. Mēs ticam, ka klausītājs novērtē.

Esmu dzirdējis, ka radio nav pieņemts laist ēterā dziesmas, kas ir garākas par trim minūtēm, kā jūs ar to darbojaties?

Laika gaitā izveidojies radio popdziesmu standarts, bet visvairāk tas attiecas uz popmūziku. Kaut gan editus (no agļu val. edit – labot) var uztaisīt ikvienai dziesmai. Noteikti, ka tur ir kaut kāda sāls apakšā, ka trīs minūtes un pāris sekundes, acīmredzot ir tik ilgs laiks, lai klausītājs nepazaudē vaibu (no agļu val. vibe – sajūta). Uz to vienmēr esmu skatījies nedaudz citādāk, tikai tāpēc, ka esmu dīdžejs, un arī dīdžejojot man ir dziesma, kura ir sešas minūtes, bet es to varu samiksēt jebkurā brīdī, kad man šķiet, ka to vajag darīt.

Es tev došu noteikti situāciju, un tev man ir jāpasaka tajā momentā kādu mūzikas žanru vai izpildītāju tu klausītos.

Super, man jau tagad patīk šī spēle!

Tātad tu ar sabiedrisko transportu no rīta dodies uz darbu.

Es klausītos Tyler the Creator repu no Amerikas Savienotajām Valstīm, no Losandželosas. Riktīgi agresīvs, maksimāli tumšs. Tas būtu tas, ko es klausītos.

Nākamā situācija - tu esi devies vēlā vakara pastaigā.

Vēlā vakara pastaigā es uzliktu Marvin Gaye ar viņa dziesmu Inner City Blues. Ļoti mierīga mūzika.

Nākamā situācija - tu esi devies saulainā dienā atpūsties pie jūras.

Man ir pleiliste (no angļu val. playlist – dziesmu saraksts) šādiem brīžiem. Tur skanētu viens baigi jaukais remikss - Folamour, viens no producentiem, kas man ir dikti mīļš. Tad būtu Tony Allen dziesma Get Together, kas būtu Folamour harmony remikss, tas būtu tāds septiņu astoņu minūšu gabals saulītē, baigi skaisti.

Un tad vēl viena situācija - mājās tu gatavo sev pusdienas.

Drum&bass.

Tikai un vienīgi?

Esmu dzirdējis, ka daudzās virtuvēs klausās drum&bass, daudz pavāru klausās tādu enerģisku, piesātinātu mūziku, kura tev neļauj nosēdēt mierā.

Un tad pēdējā situācija - tikko esi beidzis savu ēteru, esi aizgājis atpūsties, ko tu klausītos?

Neko, pēc ētera vispār neko. Tu visu laiku mūzikā esi bijis iekšā. Reizēm vajag pilnīgu klusumu. Pirmajā gadā, kad sāku strādāt radio, man katru darbadienu vajadzēja kādas 15 līdz 20 minūtes pēc ētera pasēdēt klusumā, lai savāktu sevi. Tas liekas normāli, ka tu arī vari reizēm paņemt pauzi no mūzikas, it sevišķi, ja mūzika ikdienā ir tik piesātināta. Tad vienkārši vajag piespiest mute (no angļu val. mute - izslēgt skaņu), aiztaisīt visu ciet un pasēdēt klusumā, atpūsties, padomāt, nedomāt neko, koncentrēties uz vienu punktu. Tas ir grūti, bet to var, un tu ļoti labi atpūties tādā veidā.

Cik zinu, tev patīk apmeklēt dažādus mūzikas koncertus, arī piedalīties un dīdžejot viņos, kas ir tavs mīļākais pasākums, festivāls vai koncerts, kuru tu esi apmeklējis vai pat piedalījies?

Viens no visspilgtākajiem notikumiem, ko pieredzēju tepat Rīgā, bija tad, kad no Detroitas pie mums atbrauca Derrick May, viens no tehno žanra aizsācējiem. Viņa dīdžeja sets bija dzīvi mainošs.

Kāpēc tev ir svarīga dzīvnieku aizsardzība, un kāpēc, tavuprāt, cilvēkiem vajadzētu par to vairāk runāt?

Man pašam ir kaķis Žanis. Jau 10 gadus ierunāju televīzijas raidījumu Ķepa uz sirds, kas tiek rādīts Latvijas Televīzijas Pirmajā kanālā, tagad arī Latvijas Radio 1. Tā bija mana pirmā pieredze medijos, sāku ierunāt šo raidījumu, un tad aizvien vairāk un vairāk sāku saprast šo tēmu. Šķiet, ka viens no pilnvērtīgas, nobriedušas sabiedrības kritērijiem ir tas, kā mēs izturamies pret mazāk aizsargātajiem. Šajā gadījumā es runāju par mājdzīvniekiem nevis par visiem dzīvniekiem. Man šķiet, ka Latvijā joprojām ir nepareiza sistēma. Mēs mājdzīvniekus traktējam kā mantas, kā lietas, kā privātīpašumu, kas pēc būtības tā nav, un mēs pret dzīvniekiem nemākam pareizi izturēties. Liela daļa nemāk to darīt un nesaprot, kāpēc kaķis dara tā, kāpēc tavs suns uzvedas tā. Saprotu un redzu to, ka cilvēkus var informēt. Ko viņi ar to informāciju dara - tā jau ir viņu lieta. Ir visādas nevalstiskās organizācijas un dzīvnieku draugi un glabēji - malači. Paldies viņiem, ka viņi ir un to dara, bet valsts līmenī, man šķiet, ka mēs ļoti atpaliekam. Tas tikai norāda to, ka mēs esam nepieredzējuši. Nemākam izmantot, nemākam iemācīties, būt jēdzīgāki un sakarīgāki. Kā jau teicu, mazāk aizsargātais, šajā gadījumā mājdzīvnieks, daudz cieš. Katram ir jādara kaut kas labs savā dzīvē, kaut kas tāds, par ko var uzlikt roku uz sirds un teikt – jā, man rūp, tāpēc esmu gatavs veltīt tam savu enerģiju. Varbūt par to nesaņemu lielāko naudu pasaulē, bet es zinu, ka esmu izdarījis daudz labu darbu, tikai ar to, ka māku runāt. Mani uzaicināja ierunāt šo raidījumu, un esmu pārliecināts, ka daudz mājdzīvnieku, kas ir dzīvojuši dzīvnieku patversmēs, tagad ir atraduši burvīgus ģimenes cilvēkus.

Ko, tavuprāt, jebkurš varētu darīt, lai uzlabotu šo visu mājdzīvnieku situāciju?

Jāmaina normatīvos aktus saistībā ar mājdzīvnieka statusu - tā vairs nav lieta, tas ir kaut kas dzīvs, dzīva radība, dzīva būtne. Šķiet, tas būtu pats pirmais. Nākamais, ko es gribētu sakārtot, ir ka tādiem cilvēkiem, kas apdraud dzīvniekus, sakropļo tos, dzīvnieki netiek doti. Varētu darboties dzīvnieku policija. Būtu jāmainās labturības principiem. Cilvēkiem būtu jāsaprot, ka tev ir labi jāizturas pret radījumu, ko tu turi mājās. Es gribētu izskaust nelegālos pavairotājus, jo viņi ir kā vēzis sabiedrībā, it sevišķi dzīvnieku pasaulē. Tāpēc rodas slimi mājdzīvnieki, tāpēc var rasties agresīvi mājdzīvnieki. Tu nopērc suņuku, viņš tev kož, kož taviem bērniem, un tad tu viņu atdod patversmē. Vēl viena lieta, ko es aizliegtu uzreiz, ir turēt suņus pie ķēdes. Momentā! Ja tev ir suns pie ķēdes, tev nevajag suni! Viņš sargā? Ko viņš var nosargāt? Tavu šķūnīti? Uzliec taču signalizāciju, tas būs lētāk. Suns sajūk prātā pie ķēdes. Es varētu vēl turpināt. Bet vislielākais prieks ir par tiem cilvēkiem, kuri gadu gaitā ir nonākuši pie secinājuma, ka suns ir jāapmāca, ar suni ir jāiet kopā mācīties. Beigu beigās tu jau pats mācies saprast savu mājdzīvnieku, ja tev ir šīs zināšanas, ir pilnīgi skaidrs, kas tev ir jādara, tu izvairies no liekām problēmām.

Intervijas nobeigumā gribēju pajautāt, vai tu vari pastāstīt, kas pašlaik notiek tavā dzīvē un kādi ir tavi tuvākie nākotnes plāni?

Manā dzīvē šobrīd notiek tas, ka es saprotu, ka gribu kaut ko vēl. Meklēju veidus, kā līdz tam nokļūt. Vairākus gadus esmu pavadījis, pētot blokķēdes tehnoloģiju un kripto pasauli, un esmu nonācis pie pāris labām atziņām, un tagad esmu sapratis, kas man tālāk ir jādara, lai varētu attīstīties šajā virzienā. Tas būtu viens. Numur divi, es domāju par brīvdienām. Gribu kārtīgi nodzīvot un forši pavadītu laiku līdz Jaunajam gadam, pārdzīvot ziemu un atkal nākamajā vasarā vairāk laika veltīt atpūtai, mazliet, par kādiem 20% vairāk būtu gana.