Linda Spundiņa: “Kad tu dedz, tu vari arī izdegt”

Tik tikko atgriezusies no sarunas par dokumentāriju “Justīne, kuras nebija”, Latvijas Televīzijas žurnāliste Linda Spundiņa sagaida mūs pie “Galerija Rīga” un ved uz “LuLū” picēriju. Linda jautā par studijām un dzīvi ārpus ikdienas lomām, bet intervijai sākoties, stāsts pievēršas viņas darbam. Linda nebaidās runāt par cilvēkiem un tēmām, ko sabiedrība bieži izvēlas ignorēt, piemēram, slepkavībām, dzimumnoziegumiem, ieslodzītajiem un probācijas klientiem. Tieši šī emocionālā atturēšanās ļauj viņai stāstu aplūkot dziļāk, atklājot to, kas parasti paliek aiz slēgtām durvīm.

Emīlija Štelmakere, Enija Enkuzena, Studentu medijs Skaļāk

Klausīties dokumentāriju "Justīne, kuras nebija", bija grūti, it sevišķi mirklī, kad esi Broņas tantes mājā. Tikai dzirdot tavu pieredzi, man izgāja tirpiņas caur visu ķermeni un palika mazliet slikti. Ja ieraksts vien var veicināt šādas izjūtas, kādu emocionālo iespaidu atstāja visa dokumentārija veidošana?

Lai man būtu vienkāršāk un vieglāk strādāt, nekad nemēģinu emocionāli piesaistīties. Kaut kādi brīži un momenti, protams, ir bijuši. Sākotnēji tā nebija mana ideja. Tā bija mūsu galvenās redaktores Anitas Braunas ideja. Viņa uzrunāja mani un Latgales kolēģus, jo bija skaidrs, ka ir nepieciešama sadarbība ar cilvēkiem uz vietas.

Kāda bija tava motivācija veidot šo stāstu?

Mani interesē krimināllietas, [par notikumu] maz bija zināms un lieta jau bija ar savāktiem pierādījumiem un gāja uz tiesu. 

Kad tieši bija šie emocionālie mirkļi?

Beigās. Bet man ir bijuši kādi trīs īsie momenti. Pirmais, rakstot scenāriju pirmajai epizodei, aprakstot kāda bija Justīne, es sajutu, ka runāju par īstu bērnu, nevis par manu žurnālistes uzdevumu un pierādījumiem. Pirmā daļa tika rakstīta Ziemassvētku laikā, kad raidīja “Eņģeļi pār Latviju”, un tur arī bija bērni ar funkcionāliem traucējumiem, kuru vecāki lūdza palīdzību. Viņi raudāja un pārdzīvoja, bet šeit ir stāsts par to, ka bērnam nodarīja pāri viņa vistuvākie. Tā bija pilnīgi apgriezta loģika.

Vēl viens brīdis bija tad, kad mēs filmējām promo materiālu un man rokās bija Justīnes bilde. Es ilgi skatījos uz to. Atkal sapratu, ka runāju par īstu bērnu, kura vairāk nav.

Trešais brīdis bija pārklausoties ierakstus. Mēs augustā aizgājām uz viņas kapiem un rakstījām par to, ko mēs redzam uz pieminekļa. Un kad gāju cauri šiem materiāliem pāris mēnešus vēlāk, biju aizmirsusi, ko es un mans kolēģis teicām. Šo pārklausoties, sapratu, ka tas ir ļoti emocionāls brīdis, ar ko mēs arī beigsim podkāstu. Man vajag faktiskus pierādījumus un bildes. Tad es jūtu, bet ļoti īsi un daudz neturot to atmiņā. 

Rakstot scenāriju pirmajai epizodei, aprakstot kāda bija Justīne, es sajutu, ka runāju par īstu bērnu, nevis par manu žurnālistes uzdevumu un pierādījumiem.

Vai tas ir tavs veids kā atslēgties no šādām tēmām, vienkārši nedomāt par to? Vai arī ir citas metodes, lai atdalītu darbu no savas privātās dzīves?

Varbūt būtu citādāk, ja man pašai būtu bērni. Manas kolēģes, kurām ir bērni, klausījās un teica, ka bija ļoti emocionālas, dzirdot šo stāstu. Varbūt tad es būtu bijusi racionālāka. Mana personība ir tāda, kas ar emocijām tik daudz nedraudzējas. Tas privātajā dzīvē ir kā mīnuss, bet darba attiecībās liels pluss - vienkārši nepieķerties.

Mana personība ir tāda, kas ar emocijām tik daudz nedraudzējas.

Pētnieciskā žurnālistika prasa ļoti daudz sevi ieguldīt. Kas ir svarīgākais, lai šādā darbā neizdegtu?

Tā ir atbildība pret kolēģiem. Tu nevari un nedrīksti padoties, tev vienkārši ir jāizdara. Ko darīt, lai neizdegtu? Es nezinu nevienu, kurš darītu savu darbu labi jebkurā jomā un nekad dzīvē nebūtu izdedzis. Ja tu kaut ko dari ļoti labi, tu esi kā svecīte, kas deg par to, ko dara. Un tad, kad tu dedz, tu vari arī izdegt.

Vai tev pašai ir bijis konkrēts brīdis, kad ir gribējies visu atmest?

Tas ir noticis tagad - es vairs neesmu pētnieciskajā žurnālistikā, bet tas nenozīmē, ka tā mani vairs neinteresē un ka es to nekad neturpinātu. Es vienkārši esmu mainījusi formātu. Acīmredzot, tāds brīdis ir pienācis, jo tagad esmu ziņu žurnālistikā. Man ir pašpārmetumi, ka tas ir atkāpšanās ceļš, jo ziņu žurnālistika, vismaz satura ziņā, šķiet vienkāršāka un vieglāka nekā pētniecība, bet katram [darbam] ir savi plusi un mīnusi.

Kādas ir atšķirības starp podkāstu veidošanu un ziņu reportāžām?

Podkāstā es varu būt radošāka un oriģinālāka. Ziņās noteikti ir struktūra, ir skaidrs, par ko tu runāsi, cik ilgi tu runāsi, tu nenovirzīsies no kursa un fokusa. No otras puses, runājot par pētniecību un analītiku, parasti ir ilgāks laiks, ko pavadi vienam darbam un neesi zem laika spiediena. Vienmēr ir deadlines (no angļu val., termiņi), bet tas nav salīdzināms ar ziņām. Vēl viena lieta ir tas, ko tu sniedz. Ilgāk strādājot un veidojot garāku materiālu, tu ilgāk paliec atmiņā skatītājiem, klausītājiem un lasītājiem. Bet ja tās ir ziņas - tās ir šodien un rīt vairs nebūs.

Vai tāpēc tu izvēlējies pāriet uz ziņu žurnālistiku - lai iegūtu rutīnu?

Jā, varbūt. Man ir ārkārtīgi grūti celties un domāt par vienu tematu, un būt tajā visu laiku. Es atceros, kā tas ir, kad esmu dušā un domāju par to, kam varētu piezvanīt vai kādu jaunu leņķi pagriezt. Ziņās tā nav. Vakarā, kad esmu mājās, zinu, ka esmu izdarījusi savu darbu, to aizmirstu un eju tālāk uz nākamo darbu. Pētniecībā, kamēr es strādāju pie kāda darba, to neaizmirsu un nevarēju nodalīt, piemēram, pulksten piecos vai sešos beigšu par to domāt.

Kāda ir tava pieredze ar paškritiku?

Tā palīdz veidoties un kļūt labākam, bet tajā pašā laikā ir ārkārtīgi kaitīga. Kad sāku strādāt televīzijā, man bija sajūta, ka es neko nespēju un neprotu, un tas, ko es esmu izdarījusi, ir slikti. Pat ja tā nav. Tas ir ārkārtīgi graujoši. Iespējams, arī profesionāli graujoši, bet tajā pašā laikā, nekad nevajag iedomāties, ka esi izdarījis labāko. Atkal piesaucu sportu, bet tas ir tāpat kā skriešanas sacensībās. Ja tu skrien ar kādu ātrāku, tavs rezultāts ir krietni labāks nekā tad, ja tu skrien viens pats un tev liekas, ka esi uzvarētājs, jo tu esi priekšā.

Tas ir tāpat kā skriešanas sacensībās. Ja tu skrien ar kādu ātrāku, tavs rezultāts ir krietni labāks nekā tad, ja tu skrien viens pats un tev liekas, ka esi uzvarētājs, jo tu esi priekšā.

Kā tu rīkojies situācijās, kad intervējamais vispār neko negrib teikt un neatklāj informāciju? Kā turpini darbu?

Ja tas cilvēks tev neko nestāsta, meklē kādu citu, kas tev var pastāstīt. Ja neviens nestāsta, tad tev vienkārši nav šīs informācijas. Tā arī bija šajā ["Justīne, kuras nebija"] stāstā. Es nejutu to, ka stāsts ir pabeigts, ka esmu uzzinājusi visu. Tur daudz kā trūkst.

Reizēm palīdz "fake it till you make it" (no angļu val., izliecies, līdz sasniedz to). Pasaki kādas frāzes cilvēkam, kas liek viņam domāt, ka zini vairāk un tad cilvēks turpina runāt par to, ko tu it kā zini, bet patiesībā viņš stāsta lietas, ko nezināji.

Kur likt robežas starp sabiedrības tiesībām zināt un cilvēku privātumu?

Ja mēs runājam par konkrēto podkāstu, tad tas bija viens no aspektiem, kas radīja šaubas. Es joprojām atceros, ka man rakstīja, ka "jāliek tai nabaga dvēselei miers un mēs neļaujam bērnam atdusēties mierīgi," bet šis stāsts ir par sekām un robeža ir tajā brīdī, kad redzi, ka no tava darba tiek sasniegts balanss. Vai ja tās vienas privātās dzīves izgaismošana sniedz lielāku sabiedrības labumu nekā privātās dzīves sargāšana, tad robežu nav. Tā ir svēršanās un galvenais ir atrast diskusiju, jo kādam var likties, ka tie svaru kausi sver citādāk.

Šajā stāstā varēja būt arī mazāk privātās dzīves aizskārumi, noteikti. Bet no otras puses, man visu laiku bija sajūta, ka mēs, kā sabiedrība, esam parādā bērnam, kuru tā nav nosargājusi. Mēs neļaujam šim notikumam kļūt par normu - mēs atgādinām un liekam domāt par cilvēkiem.

Ja vienas privātās dzīves izgaismošana sniedz lielāku sabiedrības labumu nekā privātās dzīves sargāšana, tad robežu starp sabiedrības tiesībām zināt un cilvēku privātumu nav.

Kā ir būt pētnieciskajai žurnālistei Latvijā? Vai draudi ir kaut kas, ar ko esi saskārusies?

Es pētnieciskajā žurnālistikā neesmu tik ilgi un neesmu nevienam aizrakusies līdz sāpīgai vietai, lai kāds man mēģinātu ieriebt. Bet no otras puses, ja par tevi runā un tevi mēģina nomelnot, tātad esi kaut ko izdarījis labi, jo kādam ir bijusi vēlme kaut ko noslēpt.

Runājot par komentāriem, vai ir bijusi kāda īpaša reakcija vai atsaucība no klausītājiem, kas tevi īpaši aizkustināja?

Īsā atbilde ir nē, bet ir paticis, ja ir uzķerta tā pati doma, ko es negribot esmu izcēlusi. Piemēram, es pārrunāju šo pašu podkāstu ar savu paziņu, kurš teica, ka visvairāk nokaitināja, ka tiesas process bija slēgts. Ka sabiedrībai nebija tiesības uzzināt to, ko tā bija pelnījusi. Jā, šī ir tā doma, kas arī mani kaitināja un sadusmoja.

Kādas izmaiņas mediju vidē Latvijā tu uzskati par nepieciešamām, lai žurnālistika vairāk kalpotu sabiedrībai?

Tiesas procesiem nevajadzētu būt aiz aizslēgtām durvīm, respektīvi, slēgtām tiesas sēdēm. Vēl viena lieta ir apsūdzēto tiesības. Pašlaik ziņās daudz strādājam ar tieslietām un esmu pamanījusi, ka ar kameru ir grūtāk strādāt, jo apsūdzētie var pateikt, ka viņi nevēlas, lai viņus filmē. Būtībā man nav materiāla. Es varu tur klāt atrasties, bet es nevaru palīdzēt skatītājiem izstāstīt šo stāstu. Cilvēkiem ir tiesības uz privātumu un neviens nav vainīgs, kamēr netiek notiesāts, bet tas traucē.

Vai ir bijis kāds gadījums, kad materiāls ir bijis gatavs publicēšanai, bet kaut kādu iemeslu dēļ tas netika publicēts?

Pats materiāls nē, bet arī Justīnes stāstā sākotnēji bija plānots vairāk epizožu. Mums savākto materiālu arī ir daudz vairāk, bet es neuzrakstīju visas lietas, ko mēs zinājām. Šajā gadījumā - to, kas notika ar Justīnes pusmāsu un pusbrāļiem. Tas, ko mēs uzzinājām, nav nekas labs, bet vienkārši pietrūka skaidru faktu un pierādījumu, kurus tobrīd nevarēja iegūt. Joprojām tiek izsvērta robeža, kurā brīdī tā ir privātā dzīve un kurā sabiedrības intereses.

Kāds bija tavs sākotnējais mērķis mācoties komunikācijas zinātni un pēc tam turpinot ar žurnālistiku?

Tas ir bijis ļoti skaidrs mērķis un plāns jau kopš ceturtās klases. Tajā brīdī tas bija saistīts ar iedomu par žurnālistu darbu. Ne jau divpadsmit gados es gribēju kļūt par ziņu žurnālisti vai par pētniecisko žurnālisti, es gribēju intervēt dziedātājus un aktierus. Sapņi ar laiku pārauga un nobrieda par to, ka šī profesija ir tas, ko es gribu darīt.

Vai tev ir žurnālists, kas tevi agrāk iedvesmoja vai tagad iedvesmo?

Nē. Ne jau tāpēc, ka mums nav labu žurnālistu, kas varētu iedvesmot. Vienkārši tādēļ, ka cilvēkus, ko es agrāk pati skatījos televizorā, tagad saucu par kolēģiem, kuru darbu es novērtēju. Reizēm es veidoju tāda paša temata darbus un materiālus, ko viņi un tad es saprotu, ka mēs esam uz vienas strīpas. Trūkst elka sajūtas, bet tas ir normāli.

Vai tu uzskati, ka žurnālistam ir jāatbild par savu intervējamo, it īpaši, ja tas ir kāds cietušais?

Protams. Cilvēkam ir jāsaprot, ar kādu mērķi mēs runājam. Kad rakstām publicēšanai, var arī izvērtēt un vēlreiz intervējamam pajautāt, vai tiešām tas, kas ticis stāstīts, var palikt. Vēl viena lieta ir otrreizēja traumatizēšana. To nedrīkst pieļaut. Man pašai ir bijusi liela interese runāt ar ieslodzītajiem un vardarbības upuriem. Tur ir jāzina robežas - kurā brīdī piebremzēt. Vislabākais ir tad, kad cilvēks pats izstāsta savu stāstu. Ja nepasaka pats, tad es to nenoskaidrošu.

Kā tu atrodi ieslodzītos, viņu stāstus? Kā ir piekļūt cilvēkiem cietumā un intervēt viņus?

Man vakar bija saruna ar Tieslietu ministru par to, ka agrāk man bija vienkāršāk piekļūt, jo šobrīd ir grūti tikt ieslodzījuma vietu pārvaldē un komunicēt ar ieslodzītajiem tāpēc, ka tas ir milzīgs saskaņošanas process. Pārsvarā sērijās intervēju probācijas dienesta klientus. Probācijas dienests zina, ko es daru, kā es to daru un tāpēc viņi man uzticas. Es saku, ka gribu runāt ar cietušajiem un ka mans mērķis ir tāds. Atrodiet man šādus stāstus - nevis konkrētus - bet aptuvenus. Piemēram, man bija noruna par interviju ar īstu dzimumnoziedznieku. Tad viņi atsūta tā cilvēka spriedumu un es saku, jā, šis varētu derēt - es iedodu kaut ko, ko es gribētu. Nevis tikai tāpēc, ka man vajag, bet arī vai cilvēks pats grib runāt. Tā ir sadarbība.

No kurienes tev ir interese par cietumniekiem un probācijas klientiem?

Tas, pie kā nevar tikt, šķiet visinteresantākais. Man tas sākās, kad bija iespēja braukt uz Norvēģijas cietumu. Runāt ar dažādiem speciālistiem par cietuma vidi un ieslodzītajiem. Pasākumā man pretī sēdēja divi puiši un mēs ļoti forši parunājāmies. Viņi stāstīja, ka ir sēdējuši Kalifornijas cietumā n-tos gadus. Šādos momentos es beidzu stigmatizēt tos cilvēkus, beidzu baidīties. Man vienkārši interesē viņu stāsti.

Norvēģijas cietumā mēs runājām ar ieslodzītajiem un tas pavēra iespēju paskatīties, kā tas notiek pie mums. Tad sekoja mana sērija par Latvijas ieslodzītajiem un cietumiem. Pēc tam darbs ar probācijas dienestu un cita veida sadarbības.

Galvenais, ko varu pateikt studentiem ir - kad atrodat kaut ko savu, ar darbu un rezultātiem pierādiet, ka jūs jāņem vērā. Man tās pirmās reizes bija veiksmīgas, tāpēc tālāk sadarbība kļuva plašāka.

Vai nav bijusi tāda sajūta, ka cilvēks atklāti melo un arī līdz intervijas beigām nepasaka patiesību?

Jā, bet tāpēc man patīk multimediāli video, jo rakstītā tekstā nevar parādīt intonāciju. Es atstāstu stāstu no cilvēka skatījuma - viņš var arī melot. Protams, pamata lietas, par ko viņš nevar melot, ir nozieguma apstākļi, kas ir norādīti tiesas spriedumā. Bet tad, ja viņš melo, es vienkārši parādu, kā viņš to dara, viņa uzskatus, jo bieži viņi paši nenotic tam, ka viņi būtu darījuši ko sliktu. Protams, viņi saka, ka nožēlo, bet to var dzirdēt balsī vai redzēt skatienos, ka tā nav patiesība. Ja es redzu, ka man melo, tad to redz arī mani skatītāji un klausītāji.

Kādas bija tavas sajūtas saņemot LŽA 2025. gada balvu par “Justīne, kuras nebija”?

Es nesaņēmu to [uz skatuves], jo nokavēju pasākumu. Man liekas, ka es nokavēju speciāli. Bija prieks, bet nelikās, ka tas ir kas īpašs, nevis tāpēc, ka es nenovērtētu balvu vai nebūtu pateicīga, bet tādēļ, ka pārējie kolēģi arī bija lieliski un katru gadu kādam ir balvas un nominācijas. Tas ir ļoti subjektīvs vērtējums, jo šajā kategorijā katrs darbs bija citādāks un šis bija kaut kādā mērā sāpīgākais stāsts. Tā ir mērīšanās ar sajūtām. Tur nav stāsts par žurnālista profesionalitāti. Man, iespējams, tāpēc patīk strādāt ziņās, jo mēs visi darām un strādājam pie viena un tā paša. Šeit tie nebija salīdzināmi darbi.

Kas ir viena lieta, ko tu būtu gribējusi zināt vai iemācīties agrāk?

Es gribētu piedzimt agrāk. Nopietni! Jo es esmu salīdzinoši jauna un tās lietas, ko mani kolēģi atceras, kad tajā brīdī strādāja nozarē, es [tobrīd] varbūt vēl pat nebiju dzimusi. Pietrūkst tas, ka es neatceros daudz ko, neesmu sekojusi daudz kam līdzi, ko mani kolēģi jau darbā ir darījuši. Vēl es gribētu vairāk avotus. Man liekas, neviens žurnālists neteiks, ka viņam ir gana avoti. Kas man vēl būtu pietrūcis? To es varbūt zināšu tad, kad es zināšu, ko es nezinu. Jā, bet tiešam būtu gribējusi ātrāk piedzimt, vēl lielāku profesionālo pieredzi un visu pārējo. Tad varbūt būtu vislabāk.

Es gribētu piedzimt agrāk. Nopietni!

Lindas darbi:

Latvijas Radio, "Justīne, kuras nebija" | Dokumentārijs
https://www.youtube.com/playlist?list=PLR2yUDK6PMAigl-te993…

Linda Spundiņa, audiostāsts ""Vienkārši spēlējāmies ģimenēs": Gata dzimumnozieguma stāsts" https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/labrit/vienkarsi-spelejamies-g…

Linda Spundiņa, audiostāsts "Noslepkavoja bijušo draugu. Guntas stāsts par vardarbīgām attiecībām" https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/labrit/noslepkavoja-bijuso-dra…