Lelde Ceriņa: Sievietes tur nēsā smagas ūdens kannas, kamēr vīrieši izklaidējas

Šajā pavasarī Go3 skatītājus pārsteidza jaunais raidījums “Etiopija. Cilšu noslēpumi”, kas iepazīstināja ar dzīvi Āfrikas ciltīs, to atšķirīgo ikdienu un neierastajām tradīcijām. Īpaši jāizceļ sieviešu loma Etiopijā, kur vēl viņu tiesības ir tikai pirmsākumā, tāpēc uz interviju aicinājām vienu no raidījuma vadītājām – Leldi Ceriņu. Lelde ir raidījumu un pasākumu vadītāja, žurnāliste, TV personība un šobrīd strādā Radio TEV komandā. Noskaidrosim, kādi bija viņas iespaidi un pārdzīvojumi, esot sievietei un redzot, kā citur sievietes tiek vērtētas un kā mums vajadzētu skatīties uz tiesībām un brīvajām izvēlēm, kas mums ir pieejamas.

Ance Bērziņa, Karlīna Bunkše, Studentu medijs Skaļāk

 Vai atceraties savu pirmo ceļojumu – kādā vecumā, uz kurieni tas bija un spilgtākās atmiņas no tā?

Pats pirmais nopietnākais ceļojums man bija ar mammu. Mēs braucām cauri Venēcijai, un tas bija brīnišķīgi. Tā bija ļoti, ļoti krāšņa pieredze, jo vieta bija īpaša ar tās mākslu un estētiskumu. Pēc tam mēs devāmies uz Horvātiju, kas savukārt bija dabas baudījums. Mēs toreiz braucām ar autobusu. Apstākļi autobusā man vienmēr ir likušies interesanti - sakāpj daudz dažādu cilvēku, katrs ar saviem paradumiem, apstāšanās nepieciešamību un vēl daudz ko citu. Kopumā tie ir ļoti izaicinoši ceļojumi. Es nezinu, kas ir sarežģītāk - ceļot uz kādu radikālu vietu vai ceļot radikālā grupā, vai ceļot uz kādām tuvām kaimiņvalstīm. Jā, tas bija vairāk psiholoģiski. 

Es nezinu, kas ir sarežģītāk - ceļot uz kādu radikālu vietu vai ceļot radikālā grupā.

Runājot par Āfriku, kādas bija jūsu domas vai priekšstats par Etiopiju pirms lielā ceļojuma?

Biju satrauktā sajūsmā, tādā tiešā ekstāzē. Par to biju sapņojusi ļoti, ļoti sen. Tas, vai mani sapņi atbilda gaidītajam, ir cits jautājums. Es ļoti gribēju saņemt šo pieredzi un noārdīties - noārdīt no sevis visu un nonākt līdz pirmsākumam, ko arī centos atrast tur. Atceros, kā režisore man teica, lai pārāk daudz negūglēju (no angļu valodas google – meklēt internetā) un nepētu informāciju par Etiopiju, lai man būtu pirmatnējs pārsteigums, tāpēc biju visnesagatavotākā no visas komandas. Varbūt tāpēc man arī bija vislielākais kultūršoks, jo Kaspars (ceļojuma biedrs Kaspars Blūms-Blūmanis jeb Kašers) jau tur ir bijis, un režisore ļoti nopietni tam gatavojās. Arī producenti un operatori zināja vairāk par Āfrikas apstākļiem un dienas plāniem. Man bija pateikts vienkārši - ļaujies un uzticies, līdz ar to man bija iespēja vērot visu ar pirmajām sajūtām. 

Kādas bija lielākās grūtības ar kofera krāmēšanu – ko nožēlojāt, ka paņēmāt vai nepaņēmāt līdzi? Jūs raidījumā minējāt par to, ka jums līdzi ir tikai viens pāris slēgto apavu, kā tad tur īsti bija?

Jā, es par to iedomājos. Tajā brīdī Āfriku iztēlojos kā ļoti smilšainu vietu, tuksnesi, kur noteikti būs karsti kājām, un būs vajadzīgi vaļēji apavi. Tā iemesla dēļ man arī nebija nekādu kedu. Izrādās, ka tur vairāk ir garas zāles, kur var gadīties satikties ar kādu čūsku. It kā smiltis bija, bet tās bija cieti sablīvētas ar asiem koka gabaliem, ar ko varēja sadurt kājas, tāpēc labāk bija vilkt slēgtos apavus. Tā bija lieta, par ko nepadomāju. Ar apģērbu arī bija grūti, jo jebkas, ko tur uzvelc, tāpat pēc pusstundas būs slapjš. Nākamreiz es noteikti koferi krāmētu citādāk, bet tā bija filmēšana, un bija vairāk jādomā par izskatu kameras priekšā. Man līdzi bija fēns, bet Kasparam gludeklis, un tā mēs mainījāmies ar šīm lietām. Ja nebūtu filmēšanas, noteikti iztiktu. To vietā aizvestu cilšu bērniem aptieciņu vai kādu dāvaniņu, nevis ņemtu līdzi lietas, lai izskatītos labāk. Par to man ir žēl un ir vainas apziņa.

Raidījumā tika attēlots tas, ka mūsu vērtības atšķiras no Etiopijas cilšu iedzīvotāju vērtībām, taču varbūt jūs pamanījāt kopīgas vērtības ar mums un Etiopijas cilšu iedzīvotājiem?

Pamatā gribam būt mīlēti, atbalstīti un justies īpaši. Tas bija novērojams, piemēram, kad viņi rotājās, jo viņiem vajadzīgas šīs rotas, lai veidotu savu iekšējo hierarhiju. Jebkura sieviete centīsies būt skaistāka par citām, gribēs sevi izcelt uz cita fona. Arī tur cilvēkiem ir vēlme kaut mazliet paspīdēt starp citiem, un tas ir dabiski. To ļoti varēja just ciltīs, kur nedominēja materiālā vērtība, bet bija šis cilvēciskums, savstarpējās attiecības un ģimeniskums. Nekur tālu jau neesam aizgājuši.

Kas būtu tas, kas mums būtu jāmācās no viņiem?

Man ļoti, ļoti patika dzīvošana bez kompleksiem. Pirmkārt, sajūta, ka esi pietiekams ar to, kas un kāds tu esi. Skaidrs, ka ir vēlme padižoties ar kaut ko, bet varbūt to ietekmē tas, ka viņiem nav spoguļu. Tur ir brīvības izjūta pret savu ķermeni, kas man likās fantastiski. Protams, ir pirmais šoks redzēt tādu kā nūdistu pludmali, tik daudz sieviešu ar kailām krūtīm. Savukārt to ietekmē faktors, ka ir vienkārši karsts un nav tik daudz apģērba. Saskāros ar brīvu sajūtu, un nelikās, ka tur būtu tādi skaistuma ideāli vai standarti, kā mēs to pieņemam. Jā, varēja izrotāt sevi ar rotām, bet pēc būtības tiki pieņemts tāds, kāds esi un kāds ir tavs ķermenis. Man tas ļoti patika, un tādēļ sajutu lielu klātesamības sajūtu. 

Mēs bērnībā jau tikām audzināti, ka mums ir kaut kas jāsasniedz dzīvē, līdz ar to cilvēki daudz streso. Man tajā brīdī likās, ka tu vienkārši esi, vienkārši dzīvo un baudi. Cilšu iedzīvotāji kopā ar draugiem piekopj savas tradīcijas un rituālus. Arī es raidījumā daudzkārt uzsvēru, ka šīs ir tās ģimeniskās vērtības - cieņa pret sevi un pret vecākajām paaudzēm, ieklausīšanās un izpalīdzēšana cits citam. Protams, mūsdienās vairākās ģimenēs ir citādāk, piemēram, ir ģimenes, kas tomēr savas attiecības vairs neizkopj tik regulāri. Ja mammai ir vajadzīga palīdzība laukos, bērns nebrauks tik bieži, lai palīdzētu, jo ir aizņemts ar savām lietām. Tas viss atkarīgs ir no mums – vai mēs gribam to mainīt, vai nē?

Cik liela uzticība jums bija cilšu iedzīvotājiem? Piemēram, aizkadros redzējām, ka Mursi ciltī karinājāt drēbes, vai uzticējāties, ka tās nenozags, vai tomēr kāds tās pieskatīja?

Neviens nepieskatīja mūsu lietas. Viņi ļoti ciena cilts vecākos, kas aizliedz zagt, citādāk var dabūt pa nagiem vai nozvetēt ar zariem līdz asinīm. Baltādainie tiek uzskatīti par svētajiem. Tas mums lika sajusties priviliģētākā statusā. Viņiem jau tā ir salīdzinoši neliels tūristu skaits, un tūristi ir tie, no kā viņi dzīvo, līdz ar to viņi pret katru iebraucēju izturas ļoti saudzīgi. Jā, bērni nāk klāt, skatās acīs un, ja tu viņiem iedosi vienu konfekti, viņi visi saplēsīsies, bet, ja man rokā būs konfekte, neviens to no rokām ārā neraus. Tas, ka mēs esam baltādainie, un pret mums izturas kā pret priviliģētajiem, ir neatbilstoši un netaisnīgi, jo mēs esam aizbraukuši pie citiem, bet beigās pret tevi izturas kā pret augstāk stāvošām personām. Man gribētos, ka mēs varētu veidot vienlīdzīgas, cieņpilnas attiecības, ka mēs esam visi kā viens, un nevis viens ir augstāk stāvošs, it īpaši tavās mājās vai teritorijā.

Man gribētos, lai mēs varētu veidot vienlīdzīgas, cieņpilnas attiecības, ka mēs esam visi kā viens, un nevis viens ir augstāk stāvošs, it īpaši tavās mājās vai teritorijā.

Tagad pievērsīsimies sieviešu tiesībām Āfrikas valstīs. Kādi bija pirmie iespaidi pirmajās sekundēs, redzot to, kā sievietes dzīvo Etiopijā?

Man ļoti patika pirmā cilts, kur bijām. Tā bija viena no trūcīgākajiem ciltīm. Pašas pirmās sekundes netika iekļautas raidījumā. Mēs iebraucām nepareizajā cilts apmetnē, kur vīrieši bija sadzērušies un uzbāzīgi, un tas mani visvairāk nošokēja. Tajā pašā laikā sievietes uz pleciem nēsāja smagas ūdens kannas, kamēr vīrieši izklaidējās, nīkuļojot kā dīkdieņi. Tā kā vīrietis vispār neko nedara, pieļauju, ka arī bērnu audzināšana ir uz sievietes atbildību. Jā, ir vīrieši, kuri iesaistījās bērnu aprūpē, bet galvenokārt par bērniem rūpējas sievietes - mammas, māsas un visas kopā.

Vai Kaspars saprata jūsu sajūtas, pārdzīvojot par sieviešu tiesībām, ceļojuma laikā?

Domāju, ka jā, jo Kaspars ir empātisks. Jebkuram vīrietim, kas ir mūsdienīgi domājošs un empātisks, nevarētu būt vienalga un arī viņam rastos izpratne, ka tas nav pareizi. Kaspars ir tāds, un viņš arī pats izteica komentārus par vīriešiem, jo viņam tas nelikās pieņemami, ka vīrieši var sēdēt visu dienu un gatavoties karam, kurš varbūt atnāks pēc vairākiem gadiem, kamēr sievietes katru dienu nēsā uz pleciem ūdens kannas 10 kilometru attālumā. Es noteikti negribētu nodalīt, ka vīrieši nespēj iejusties sieviešu ādā, un saprast, kā tas ir būt sievietēm. Man vienkārši šis jautājums skar daudz personīgāk. 

Kurš no veidiem, sievietei pierādot savu vērtību, jums likās nežēlīgākais, sāpīgākais?

Vistraģiskākais ir īstais apzīmējums. Piemēram, šī te klitora apgraizīšana, tāpēc ka tas notiek jaunām meitenītēm pirms mēnešreižu cikla sākuma, kas nozīmē aptuveni desmit gadu vecumā. Neviens jau nejautā, vai tu to vēlies, tu vienkārši esi piedzimis tajā ciltī un tā ir viņu tradīcija. Pat neiedomājies izbēgt no tā, jo to darīs arī visām draudzenēm un meitenēm blakus namiņos. Otrs ir fakts, ka apgraizīšana notiek vissāpīgākajos apstākļos ar žileti bez nekādiem medicīniski atsāpinošiem medikamentiem. Mums pat, piemēram, pie zobārsta ielaiž anestēziju pie jebkurām mazākajām procedūrām, bet tur gan tā nav. Tajā pašā laikā viņas nedrīkst izrādīt nekādas sāpes, jo tā būs necieņa ģimenei, parādot, ka esi vāja.

Apgraizīšana notiek vissāpīgākajos apstākļos ar žileti bez nekādiem medicīniski atsāpinošiem medikamentiem.  Nedrīkst izrādīt nekādas sāpes, jo tā būs necieņa ģimenei, parādot, ka esi vāja.

Arī nežēlīga ir sišana līdz asinīm, caur kuru sievietes izrāda savu mīlestību. Tradīcija paredz, ka sievietes aicina vīriešus sevi sist, proti, jo stiprāks cirtiens, jo vairāk pāršķeļ muguru, jo vairāk apliecina savu mīlestību, uzticēšanos un kalpošanu vīrietim.

Mana pēcgaršas sajūtas palika par izglītošanas jautājumu. Ja sieviete tiktu izglītota jau no bērnības, tad viņa zinātu, ka ir izvēles iespējas. Man liekas, viņas pat to nenojauš vai nezina, ka varētu būt citādāk. 

Ja sieviete tiktu izglītota jau no bērnības, tad viņa zinātu, ka ir izvēles iespējas.  

Ņemot vērā situāciju, ka 120 puišu vidū ir tikai divas meitenes, kas izglītojas Mursi cilts skolā, kā jūs domājat, kas būtu nepieciešams, lai veicinātu meiteņu izglītību Etiopijā?

Šobrīd šo problēmu cenšas risināt nevalstiskās organizācijas, tāpēc jau attīstītākās ciltīs skolas ir pieejamas ar skolotājiem un dažādu priekšmetu klāstu. Jautājums sakņojas daudz dziļāk, proti, tas viss sākas ģimenē, kur vecāki grib, lai bērni paliek ciltī un turpina cilts tradīcijas. Ja bērns tiks izglītots, viņš visticamāk pametīs cilti, līdz ar to pastāv risks, ka šīs tradīcijas izjuks un beigs pastāvēt. Savukārt, ja vecāki neizglītos savus bērnus, viņi varēs noturēt šīs tradīcijas ilgtermiņā. Tāpēc tas jautājums ir, kā izglītot nevis bērnus, bet vecāko paaudzi, lai viņi atļautu savus bērnus izglītot, un kāds varētu būt šis dialogs, lai aicinātu pieaugušos saprast, cik svarīga izglītība ir bērniem. 

Vai mums rietumu pasaulē ir kādi skaistuma rituāli, kas sievietēm Etiopijā liktos dīvaini?

Neredzējām nevienu cilvēku ar tetovējumiem. Viņi bija ļoti pārsteigti par Kaspara tetovējumiem, un nevarētu teikt, ka tādā pozitīvā nozīmē, kas ir interesanti. Balstoties uz to, ka tetovējumi jau radās sen, likās, ka tā ir pašsaprotama lieta uz sevis likt zīmes un rakstus. Izrādījās, ka tetovējumi viņiem nav kaut kas ierasts. Runājot par elementārām lietām, vienu brīdi sēdēju mašīnā un liku lūpu balzāmu, un pie manis pienāca meitenīte, skatoties uz mani ar lielām acīm. Izrādījās, ka viņiem nav tādi lūpu balzāmi. Arī dušas želejas nav, viņi iet ūdenī un aprīvējās ar vietējiem augiem. Par saules aizsargkrēmiem viņi var aizmirst, jo viņu āda ir pielāgojusies saulei.

Vai šis ceļojums jums lika novērtēt sieviešu tiesības Latvijā?

Mājās atbraucu bezgala pateicīga par visu, kas mums ir -  par katru izvēli, kas man ir. Piemēram, mana meita Adele var uzaugt pilnīgi citādākos apstākļos, kur viņas viedoklis jau tagad tiek respektēts. Es viņu nekad nepakļautu šādām tradīcijām un man tas arī nav jādara. Viņa var uzaugt drošā, saudzējošā un atbalstošā vidē. Viņa var izvēlēties studēt un mācīties jebko no plaši pieejamā augstskolu sortimenta. Latvijā vecākiem ir svarīgi un viņi arī atbalsta, ka bērni mācās, un tas ir brīnišķīgi. Mums tas ir jānovērtē, un tas var kalpot kā papildus dzinulis. Salīdzinot ar Āfriku, mēs dzīvojam medus maizē. 

Mājās atbraucu bezgala pateicīga par visu, kas mums ir -  par katru izvēli.

Vai jūs uzskatāt, ka mantiskajai vērtībai Etiopijā nav tik liela nozīme, ja aizkulisēs bija redzams, kā iedzīvotāji prasa atlīdzību materiālā veidā par nelielām darbībām?

Nevar teikt, ka nav tik liela nozīme, jo cilvēkiem ir nepieciešams izdzīvot - viņiem ir jānopērk ēdiens un apģērbs. Ir jautājums, cik daudz šīs vērtības ir atklājuši tie tūristi, kas atbrauc ciemos. Domāju, ka jautājums ir ļoti dziļš, jo mēs jau atbraucam kā tūristi ar mantām, ko viņiem iedodam. Mēs paši ierādām, ka tā ir vērtība. Viņi tiešām prasīja arī naudiņu, bet tas pat nebija tik uzbāzīgi. Mēs varam viņus tiesāt, bet, ieejot viņu mājās, ieraugam, ka viņiem varbūt ir sešas drēbju vienības. Man liekas, vai tiešām varam viņiem pārmest, ka viņi grib nedaudz vairāk? Nu nē.

Sanāk, ka šīs mantiskās vērtības vairāk esam mēs kā tūristi ieveduši.

Skaidrs, ka cilvēkam ir jādzīvo pasaulē, kur jebkurš grib papildināt savu komfortu, un to var saprast. Tas jau ir dabiski, ka pats sev veido labākus un komfortablākus apstākļus. 

Vai tur redzētais emocionāli stiprināja jūs kā personību?

Ar krokodiliem bija piedzīvojums uz mūžu. Nesen uzdevu sev jautājumu - vai es vēlreiz kāptu tādās medībās? Atbilde bija absolūti nē, jo tas bija tik radikāli un tik apšaubāmos drošības apstākļos. Kāpjot laivā nakts tumsā, kur pierē tikai lukturītis un telefons ir bez baterijām, bez zonas un viss, ko tev pasaka, ka nebāz rokas ārpus laivas, gan jau krokodils neiekodīs. Tas pat nebija joks. Ja kaut kas notiktu, B plāna nebūtu. Tuvākā slimnīca Kenijā bija 5 stundu attālumā. Kāpjot laivā, parakstījāmies, ka pat pie vismazākajām nedienām, ar mums var būt cauri un, man liekas, mēs to neaptvērām. Tas pabaroja to sajūtu kāri uz piedzīvojumiem. 

Vai kādreiz vēl atgrieztos Etiopijā vai kādā citā Āfrikas valstī?

Sākumā negribēju braukt atpakaļ uz ciltīm, bet, laikam ejot, parādījās vēlme atgriezties. Ceru kādreiz to izdarīt, jo Etiopija ir cilvēces pamata šūpulis. Arī vēlos aizbraukt uz Keniju un iepazīt Āfriku no dabas viedokļa.

Raidījums “Etiopija. Cilšu noslēpumi.”: https://go3.lv/series/etiopija-cilsu-noslepumi,serial-7341615