Kritisks brīdis kino kultūrā | Intervija ar kritiķi Dārtu Ceriņu

Kino kritiķe, kuratore un pētniece Dārta Ceriņa ir vidutājs starp ekrānu un skatītāju – pieved klāt, lai negaidām šurpnākam. Pagājušogad Dārtai sniegta Latvijas kino žurnālistiem vēl nebijusi iespēja vērtēt filmas, kas izvirzītas prestižajam Zelta globusa (Golden Globes) apbalvojumam. Sasniegums aktualizē akūtu problēmu: vai Latvijā vairs atrodams ieinteresēts skatītājs, kurš gatavs ne tikai skatīties, bet arī redzēt? Kāds pašizziņas jautājums atklāj mūsu kinematogrāfiskā redzējuma dziļumu?

Sarunā par mūsdienu skatītāju raksturojošām tendencēm Dārta apcer kinoteātra kā svētnīcas trauslo statusu un iestājas par pieejamākas kino pieredzes veidošanu. Kritiķes uzmanību saista arī modernā sinefīla jēdziens, spriestspējas muskuļa vingrināšana, un kritiķa mainīgā loma audiovizuālās pārsātinātības laikmetā. Kustīgais attēls nestāv uz vietas, un kino kultūra mainās līdzi.

Dārta Frančeska Rikarde, Studentu medijs Skaļāk

Foto: Dārta Frančeska Rikarde

Esi stāstījusi, ka tavas pirmās kino atmiņas saistās ar bailēm, skatoties Frānsisa Forda Kopolas (Francis Ford Coppola) filmas “Drakula” parodiju, jo noticēji ekrānā redzamajam kā īstenībai. Arī mana pirmākinoteātra pieredze bija baiļpilna, jo uz ekrāna uzpeldēja 3D haizivs. Ja mītam var ticēt, arī pirmos kino iesvētītos šokēja vizuālā medija reālisms, skatoties brāļu Limjēru (Lumière) “Vilciena pienākšana stacijā”(L’arrivée d’un train en gare de La Ciotat). Vai kino spēks slēpjas ticamības momentā? 

Iespējami vairāki pavedieni, kā uz to skatīties. Pirmajās bērnības atmiņās par kino pats medijs šķiet kaut kas jauns. Varbūt racionāli nevaram nodalīt to, kas redzams uz ekrāna, no tā, ko paši esam piedzīvojuši. Atceros: pēc tās parodijas par grāfu Drakulu ielīdu dīvānā zem segas un pāris stundu nelīdu ārā. Vēlāk, jau astoņu, deviņu gadu vecumā noskatījos Pītera Džeksona (Peter Jackson) “Karali Kongu” (King Kong). Nekad neaizmirsīšu: ar tēvu bijām uz nakts seansu kinoteātrī Forum Cinemas, un pēc filmas stāvvietā pie Stockmann raudāju. Nevarēju samierināties, ka galvenais varonis gājis bojā. Tolaik mans empātiskais aparāts bija ārkārtīgi nokaitēts, un..

Pārdzīvojums bija īsts.

Īsts, jā. Par kino spēku… Agrākā vecumā vienkārši pieņemam, ka tā varētu būt realitāte. Vēlāk tā ir vēlība, lai viss atrisinātos tieši šādi, kā kino. Domāju, tā ir būtiskākā atšķirība.

Šķiet, ticības moments visspilgtāk ieslēdzas tieši kinoteātra gaisotnē. 

Tā ir. Pirmkārt, kinoteātris nav tava privātā telpa. Filmas seanss kino – šis viens stāsts tumsā – nozīmē ko citu, atrodoties savā komfortablajā vidē mājās. Mājās tev ir preventīvi, droši apstākļi, kur ļauties pieredzei. Mājas rada drošības sajūtu. Nedrošība, spēja sevi palauzt, atvērties saturam, ir kinoteātra specifika. Kur nu vēl starp svešiem cilvēkiem! Vislabāk šo psiholoģisko trauslumu var manīt žanru kino. Komēdiju seansos pamani, ka ir joki, par kuriem smejas vairums zāles, par citiem – vien atsevišķi cilvēki. Vari sekot līdzi emocionālam pulsametram, kas arī ir daļa no kinoteātra pieredzes. Saproti, ka cilvēki reaģē uz vienu un to pašu saturu ļoti dažādi. Nemaz nerunājot par mazām meitenēm, kas raud autostāvvietā pēc “Karaļa Konga”, kā bija manā gadījumā.

Esejiste Sūzena Sontāga (Susan Sontag), rakstot par kinoteātra pieredzi, apgalvo, ka šie apstākļi apmierina vēlēšanos tikt nolaupītam, pakļauties augstākam spēkam, kas tev norāda, kāds stāsts būs jāizdzīvo un kam līdzpārdzīvot. 

Jā, tā ir ļoti ritualizēta, sakrāla pieredze. Kino ir sava baznīca – kinoteātris. Institucionālajām reliģijām ir savas svētvietas. Tā ir jebkurai kultūras parādībai. Ir vieta, kur mēs to varbūt ne pielūdzam, bet pieredzam kopā. Tas ir rituāls. Tomēr laikmets piespiedis domāt un attiekties pret kinoteātriem fleksibli. Tie ir svarīgi kinomākslas piedzīvošanā. Tiešām uzskatu, ka kinomāksla ir kolektīvs piedzīvojums. Bet grūti iestāties par tādu pūrismu, kāds bija pēckara gados, arī no Sontāgas sešdesmitajos, septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados - par skatītāja aizsaukšanu citā pasaulē. Tā ir nostaļģija, kas nav slikta. Domāju, ka kinoteātriem tā ir vitāli svarīga, ņemot vērā to, ka mums Latvijā ir mazs kinoteātru tīkls, un, diemžēl, nepatērējam tik daudz kino satura kinoteātros, kā, piemēram, Igaunijā vai Lietuvā. Ja nemaldos, līderi ir Igaunija, kur pirms pandēmijas katrs valsts iedzīvotājs gadā noskatījās tuvu trim filmām, kas ir diezgan daudz attiecībā pret viņu populāciju. Latvijā nebija pat divas filmas. Latvijas iedzīvotājs kinoteātrī noskatās vienu filmu gadā.*

Dati liecina, ka pagājušogad kinoteātru apmeklējumu skaits bija piecreiz mazāks nekā 2019. gadā. Protams, kinoteātri ilgtoši bija slēgti. Vai tagad cilvēki atgriežas kinoteātros, vai tomēr kaut kas viņus attur? 

Grūti spriest, jo nebiju klāt jaunās sezonas restartā augusta beigās. Grūti novērtēt pirmizrādes – fotoliecības nav nekāds rādītājs. Ir bijuši gadījumi, kad esmu ļoti patīkami pārsteigta, piemēram, kad novembra sākumā aizgāju ar ģimeni uz Vesa Andersona (Wes Anderson) “Francijas vēstnesi” (The French Dispatch). Svētdienas seanss pulksten vienos, un kinoteātra zāle ir puspiepildīta. Tā kā ir apmeklētības, labā nozīmē, anomālijas. Vai tā ir kopējā tendence, ka būtu vairāk cilvēku? Drīzāk teiktu, ka nē. It sevišķi esošajos ekonomiskajos apstākļos, kad ir neziņa par to, kas sagaidāms tuvākajās nedēļās un mēnešos. Tas, protams, attur no kultūras patērēšanas. Kultūra ir pirmā, kurai tiek samazināti tēriņi, gan no patērētāja puses, gan no valsts dotācijām. Kinoteātri tiešām atrodas ļoti, ļoti neērtā pozīcijā. 

Ekonomiski apsvērumi liek cilvēkiem skatīties filmas mājās? 

Noteikti. Latvijā ārkārtīgi mīlam visu, kas ir bezmaksas. Mūsu autortiesību vide attiecībā uz filmām nav sakārtota. Zinu, ka Vācijā, cenšoties nelegāli skatīties vai lejupielādēt filmu torrentos (failu izplatīšanas sistēma), tev pienāk sods, kas pievienots tava interneta pakalpojuma sniedzēja rēķinam. Latvijā vēl joprojām dzīvojam Eiropas mežonīgajos austrumos. Esam pieraduši, ka varam skatīties klasiku, nedomājot, kur to darīt. Varam skatīties arī Netflix filmas nelegāli, nemaksāt abonomentu. Par to nav gana daudz runāts, lai risinātu un mainītu šo kultūru. Tēze, “Ejiet uz kino skatīties!”, tāpēc, ka kino ir īstā vieta, kur rodas kino pieredze, šajos apstākļos vairs nestrādā. 

Rīgas Starptautiskais kino festivāls, kura retrospektīvajai programmai esi kuratore, pagājušogad filmas raidīja arī attālināti. Vai šī straumēšanas tendence ir neizbēgama? Industrijai jāpielāgojas? 

Jāpiebilst, ka šis formāts tika ieviests 2020. gadā ar neziņu, kas notiks ar pandēmijas ierobežojumiem. Tas organiski saglabājies, saprotot arī to, ka nevēlamies būt vienas pilsētvalsts festivāls. Vēlamies, lai visi Latvijas iedzīvotāji varētu skatīties filmas arī mājas ekrānos - datoros, televizoros, mājas kinozālēs. Tas, ka nav jāvelta laiks vai izdevumi ceļam, manuprāt, ir būtiski. Šogad festivālā daudz strādājam, lai padarītu kultūru pieejamāku. Kā iesaistīt cilvēkus ar dažāda veida invaliditāti, funkcionāliem apgrūtinājumiem? Kā iedrošināt? Ir daļa sabiedrības, kas nekad nav bijusi kinoteātrī, tāpēc sākt ar viņiem dialogu vai komunikāciju ir diezgan grūti. Mēs to darām tikai otro gadu un vēl daudz ko nezinām. Kultūras pieejamība ir nopietna problēma, jo aptuveni piektdaļai sabiedrības kino nav pieejams. Tie ir cilvēki ar invaliditāti, redzes, dzirdes, kustību, mentālās veselības apgrūtinājumiem, autisma spektra bērniņi. Nepieciešami arī citi kino izrādīšanas formāti. Šogad festivālā būs audio apraksts. Cilvēkiem, kuriem, piemēram, ir redzes apgrūtinājumi, bija iespējams klausīties filmu austiņās, atrodoties kinoteātrī. Audio aprakstā dzirdamas arī filmas vizuālās norises, ko izskaidrojis profesionāls tulkotājs. To var pielīdzināt audiogrāmatai. Tas ir kaut kas jauns un Latvijā nebijis. Citviet Eiropā tā ir standarta prakse, ka festivālos ir pāris seansu, kuros cilvēkiem, kas patiešām nekad nav redzējuši filmu, ir iespēja to pieredzēt. Fantastiski. Mēs ļoti ceram, ka mums tas izdosies. 

Svarīgi, ka katrs var iesaistīties kolektīvajā skatīšanās pieredzē. 

Mums tas ir ļoti svarīgi. Nevēlamies būt festivāls saviem domubiedriem vai tikai noteiktai sabiedrības daļai. Divpadsmit tematiskās programmas liecina, ka domājam par dažādām auditorijām. Sākot ar Baltijas mūzikas video konkursu, kur katrā seansā ir muzikāli žanriskā un vizuālā kakofonija, un beidzot ar retrospektīvo programmu In Kino Veritas, šogad ar Pjēra Paolo Pazolīni filmām (Pier Paolo Pasolini); bija filmas arī bērniem. Saturiski var redzēt, ka mērķtiecīgi ejam vairākos virzienos. Jebkuras attiecības prasa laiku. Šis bija devītais, šogad jau desmitais, pastāvēšanas gads, tāpēc mums pieejamības dimensija šķiet ļoti svarīga. Ne tāpēc, lai frāžaini un tēžaini rādītu, ka esam ļoti iekļaujoši, pieņemoši un paši sev sitam pa plecu par to. Nav viegli strādāt ar auditoriju, ar kuru neesi strādājis, un pārliecināt, iedrošināt, veidot savstarpēju uzticību. Tas prasa laiku. 

Kinomīļi tiešām var būt dažādi. Nesen mūžībā aizgāja viens no sinefīlu zieda laika režisoriem Žans Liks Godārs (Jean-Luc Godard). Ko, tavuprāt, nozīmē “sinefīls” mūsdienu izpratnē? Vai kino mīlestība izpaudās citādi sešdesmitajos gados? 

Domāju, ka kino skatīšanās kultūra bija tiešām sakrāla, pārlaicīga, vismaz tālaika franciski runājošā sabiedrībā, kas, protams, atšķīrās no Austrumeiropas. Francijā kino kultūra tika uzturēta sākot jau ar franču poētisko reālismu, ar pēckara gadu kino. Tad Bazēns (André Bazin) rada žurnālu Cahiers du Cinéma, parādās Godārs, Trifo (François Truffaut), Anjēze Varda (Agnés Varda), Klods Šabrols (Claude Chabrol) un citi. Viņi kā apustuļi stiprināja šo kultūru. Interesanti, ka piecdesmitajos, sešdesmitajos gados kino skatījās ļoti daudz gados jauni cilvēki. Piecdesmito gadu beigās pēkšņi ienāca režisoru paaudze, kas veidoja filmas par jauniem cilvēkiem. To pamatā nebija literārās tradīcijas, romānu vai lugu ekranizācijas. Trifo ir tāda skaista eseja “Dažas tendences franču kino” (Une Certaine Tendance du Cinéma Français), kurā viņš raksta par jaunajiem režisoriem – autoriem. Protams, mantojumā esam saņēmuši pilnīgi nekritisku attieksmi pret kino kā autordarbu, lai gan filmas tapšanā ir iesaistīti nereti vēl tūkstotis cilvēku. Kino tomēr ir komandas darbs, kolektīvs darbs. 

Kā, tavuprāt, mūsdienās izpaužas sinefīlija? Vai tā vispār vēl pastāv, vai ir pagājusi ēra? 

Es domāju nišētāk, šaurāk. Kā minēji, tā bija vairāk ar paaudzi saistīta kultūra. Sinefīlijas koncepts radās Francijā. Viņiem gan bija arī sineasti – kino mīļi, kuri kļuva par praktiķiem un sāka veidot filmas. Mūsdienās cilvēki segmentējas. Šobrīd ar vienu un to pašu apzīmētāju saprot ļoti daudz ko vienlaikus, jo ir cilvēki, kas uzskata, ka viņi ir sinefīli, ja skatās Netflix saturu. Būsim godīgi, Netflix saturs nav ļoti labs. Ir pāris filmu, pāris seriālu, bet viss kopums? Par kino mīļiem sevi dēvē arī cilvēki, kuriem ļoti patīk komiksu ekranizācijas. 

Marvel? 

Jā, jā, jā. Viņi ir film buffs, kino fani. Arī cilvēki, kuriem patīk mākslas kino no dažādiem kontinentiem, dažādiem nacionāliem kinematogrāfiem, sevi dēvē par kinomīļiem. Kino entuziasms ir ļoti segmentējies. Nav sinefīlija ar uzstādījumu, ka jābūt kam jaunam, kontrrevolucionāram, kā tas bija pirms gadiem sešdesmit. Attieksme ir mainījusies. 

Mēdz teikt, ka sinefīls un snobs ir sinonīmi. 

Šis pieņēmums ilustrē to, ko mēģināju pateikt, runājot par auditoriju segmentāciju. Cilvēkiem mainījusies izpratne par to, ko nozīmē degt par kino, dzīvot kopsolī ar kino vai pat fanot par to. Bieži “sinefīlam” ir negatīva konotācija, negatīva nokrāsa. Kad centies ieteikt tiešām labu kino, tevi dēvē par snobu, jo ikdienā neraksti par Marvel filmām. Man šķiet, ka Marvel reklāmu ir gana, auditorijas pietiek. Kāpēc neizcelt ko neordinārāku, interesantāku, un dažādot sevi? Es arī reizēm eju uz Marvel filmām un intereses pēc sekoju līdzi. Nav tā, ka būtu sajūsmā, bet saprotu, ka ir cilvēki, kuriem šāds kino ļoti patīk. Taču tas nav viss kino piedāvājums. Kino ir ļoti daudzveidīgs, bet Latvijā uz ekrāniem nonāk tikai ļoti maza daļa. Gadā top vēl tūkstošiem filmu, tā kā varam saprast, ko neredzam apjoma ziņā. 

Bērnībā ar tēvu daudz gāji uz kino. Kā tas veidoja tavu padziļināto interesi par kino?

Tā aizrautība… Vecāki šķīrās, kad mācījos pirmajā klasē. Tā kā dzīvojām atsevišķi, kino seansi bija iespēja pavadīt laiku ar tēti. Ar māsu tolaik daudz lasījām Normunda Naumaņa un Ditas Rietumas recenzijas laikrakstā “Diena”. Ikmēneša TV Izklaidē bija tabuliņa, kur viņi apskatīja piecas filmas, un katrs lika savus rimbuļus un vērtējumus. Tas bija aizraujoši. Mēs noteikti vismaz vienreiz nedēļā braucām skatīties filmas. Kino kļuva par ļoti organisku daļu no dzīves. Vēlāk, atklājot torrentus - neviens neesam bez grēka – filmu skatīšanās turpinājās. Varēju mierīgi noskatīties piecas filmas naktī – sākt septiņos, astoņos vakarā un beigt no rīta, pagulēt un iet uz skolu, un izpildīt mājasdarbus. Mani tas viss ļoti aizrāva, arī sliktas filmas. Reizēm domāt pat par pliekaniem Holivudas kinodarbiem – meklēt formulējumus, kāpēc kaut kas nestrādā vai kā veidojas tava attieksme - man šķita interesantāk nekā ikdienas dzīve. 

Kurā brīdī kļuvi par profesionālu, kritiski domājošu skatītāju? 

Nezinu, vai esmu kļuvusi par profesionālu skatītāju. Tas nāk ar laiku un pieredzi. Tā izklausīsies pēc standarta atbildes, bet savulaik domāju, ka ir noteikts skaits filmu, kas jānoskatās, lai varētu orientēties dažādos kino procesos. Tagad domāju, ka paralēli tam vēl ir jāatgriežas pie tā, ko esi redzējis. Tagad esi cits cilvēks. Piemēram, bērnībā, skatoties filmu “Mulenrūža” (Moulin Rouge), jutos aizgrābta, aizrauta, lai gan nezināju neko par Traviatu, par Pučini. Pusaudža gados skatoties, šķita jokaini. Kāpēc viņi tik ļoti seksualizē Kidmenu? Nesen, vēl Kultūras akadēmijāstudējot, centos skatīties un sapratu, ka vairs nevaru noskatīties. Tās man ir trīs dažādas filmas, kas it kā ir viena un tā pati. Savulaik domāju, ka, vienreiz noskatoties filmu, tā kļūst par pieredzi, ko tu iegrāmato, bet tagad šķiet ļoti interesanti atgriezties pie filmām, kas man iespiedušās atmiņā vai veidojušas manu kino uztveri. Manuprāt, tas ir ļoti vērtīgi. 

Ja jāatgriežas pie iepriekš redzētā, bet kritiskā domāšana veidojas ar gadiem, kā varam jaunākiem cilvēkiem iemācīt kinopratību? 

Domāju, ka kritiskās domāšanas izkopšana prasa darbu ilgtermiņā. Ar to visu laiku jāstrādā, tāpat kā ar muskulatūru vai stāju. Visu laiku jāpiedomā. Antuana Duanela kino skolā man it īpaši patīk strādāt ar cilvēkiem, kas ir gandrīz mana vecuma. Viņus interesē tas pats, kas mani. Protams, arī ar gados vecākiem cilvēkiem – viņi ir patiešām kompetenti, zinoši. Esmu iesaistījusies arī kinoizglītības projektā “Pēcstundas” skolēniem un skolotājiem. Kultūrizglītības programma “Latvijas skolas soma” mani tikko uzrunāja uzrakstīt ievada eseju visa vecuma skolu jauniešiem un pedagogiem, pamatojot, kāpēc kino jāizmanto mācību saturā. Mani ļoti interesē darbs ar auditoriju, kuru nesatiec savos sociālajos burbuļos. Savukārt, tie, kas nāk uz Antuana Duanela skolu, jau ļoti skaidri zina, ko viņi skatās un kāpēc. 

Par ko jāpārliecina skolotāji un skolēni, kas nāk uz “Pēcstundām”? Kāpēc kino vērts izmantot mācību procesā? 

Tu sāki ar jautājumu par kinoteātra nozīmi. Esi devies uz svešu telpu, kur atrodies ar svešiem cilvēkiem, tevi sagaida svešs saturs, kas tiek rādīts uz virsmas, kas ir lielāka par tevi. Tu tiec konfrontēts ar situāciju, no kuras nevari izvairīties, ja nu vienīgi izejot ārā no zāles. Skatīšanās laikā esi spiests formulēt viedokli par redzēto. Darbs sākas brīdī, kad apzinies, kāpēc tev kaut kas šķita veiksmīgs, pārliecinošs, aizkustinošs – jebkāda veida apzīmētājs. Kad sāc analizēt, kāpēc tu domā, kā tu domā – tajā brīdī, manuprāt, veidojas filmpratība. Tā ir spēja darbināt savus intelektuālos instrumentārijus. 

Kā meta-cognition, kad apzinies savu prātu. Prāts vēro prātu. 

Tā ir! Tu sāc domāt. Filmpratības nodarbības ir svētīgas brīdī, kad tev pavaicā, nevis, ko tu domā par šo filmu, bet kāpēc tu tā domā. Tas ir svarīgākais jautājums arī kritikā. Kritiska spriestspēja ir kinoizglītības virsmērķis. Spriestspēja mums kā sabiedrībai ļoti, ļoti, ļoti noder. 

Mēdz teikt, ka kino demokratizēja kultūru. Vai internets un sociālie mediji demokratizē kritiku? Ko nozīmē būt kritiķim 21. gadsimtā? 

Pagājušogad “SestDienai” intervēju Ditu Rietumu, kura stāstīja, ka kritiķa loma ir mainījusies. Jā, influenceri, ietekmētāji ir pastāvējuši visos laikos. Tās ir autoritātes, kas zina, ko ieteikt. Kādu laiku kinokritiķis bija autoritāte. Atkal atgriežamies pie Godāra, pie pēckara situācijas Francijā četrdesmito gadu beigās, piecdesmito gadu sākumā, kad intelektuāļus un intelektuālu kino augsti novērtēja. Tajā laikā radās, manuprāt, ļoti interesanti darbi. Lai gan sešdesmito, septiņdesmito gadu kino man šķiet vēl interesantāks, jo refleksija par sabiedrību un autoriem par sevi bija novatoriska. Šāds kino prasīja ļoti gudru skatītāju. Negribu teikt, ka šobrīd refleksija ir noplakusi, bet mums dominējošās, pelnošākās ir supervaroņu filmas. Sabiedrības vairākums vēlas izklaidi, ļoti sakārtotu, sen zināmu stāstu, kuru jau trešo reizi pēdējādesmitgadē atveido cits aktieris. Vēlamies stabilas vērtības, kas ir mazlietiņ uzlabotas, bet paši nemaināmies. Nezinu, kur ir vieta ieinteresētajam skatītājam, kritiķim. Nav īsti vietas. Tikai mazam segmentam, kuriem vēl ir interese par autoritātēm, kuri vēlas sarunāties ar cilvēku, kuri ir studējuši kino, kuri pārzina vēsturi vai laikmetīgos kino procesus. Tā ir maza sabiedrības daļa. Anglofonajā kultūrā kinokritikai ir nozīme kino preses izdevumos, kuros kritiķi veido industrijas attieksmi. 

Kritiķis mūsdienās uzrunā kino veidotāju, nevis plašāku sabiedrību? 

Jā, to arī Dita sarunā teica, un es piekrītu. Kritika tiešām interesē filmas veidotājus. Viņi gan teiks, ka neinteresē, bet vispirms izlasa un tad pasaka, ka neinteresē. Bet izlasījuši ir. Kino kritiķiem apstākļi nav labvēlīgi. Kinokritikas situācija ir mazliet citādāka lielajās nācijās. Mans iecienītākais kinokritiķis šobrīd ir Marks Kermode (Mark Kermode). Viņš strādā gan Britu filmu institūtā, gan BBC. Kermode spēj fantastiski sniegt ieskatu filmas sižetā, pārstāstā paužot savu attieksmi. Viņš labi saprot, ka atslēga ir neatklāt filmas sižetu – tas ir viens no kino kritikas grēkiem. Filmas recenzija nav filmas satura pārstāsts. Krieviski runājošās valstīs un kopienās Antons Doļins (Антон Долин) ir zināmākais kinokritiķis, kurā ieklausās. Mazajās nācijās es domāju, gribot vai negribot, jākonvertējas citā valodā. Valoda ir kritiķa instruments. Mazākas valsts pārstāvjiem daudz kas jāpārvar iespēju topogrāfijā. 

Neatlaidīgi turpini pārvarēt, visustarp ar rakstiem Dienā, video īslektorijiem tet+ platformai, kuratores darbu, arī Zelta globusa vērtēšanu. Viss, šķiet, ar mērķi orientēt skatītāju daudzveidīgajā kino piedāvājumā. 

Noteikti. Kino kritika ir akadēmisks, teorētisks darbs. Zināms, ka cilvēki ikdienā nelasa pētījumus. Tas ir ieguldāmālaika un nepieciešamo zināšanu ziņā apjomīgs darbs. Mans tuvāko gadu mērķis ir vairot interesi par augstas kvalitātes saturu, lai vairāk cilvēki spētu skaidrot savu viedokli par to, ko redz, vai tā būtu “Pūķu nama” (House of the Dragon) pirmā sērija vai Karapetjana “Sema ceļojumi”. Kad apzinies, kā par to domāt, saproti, ka vari runāt par ļoti daudz ko ar kino starpniecību. Apgūsti ko jaunu, mācies kritiski izvērtēt, ko tev rāda, piemēram, vēsturiskajā kino, un saproti, kas varētu nebūt vēsturiski precīzs. Nav viegli skatītājam iemācīt, ka ir jāiegulda darbs, bet man tas šķiet tālaika vērts. Tāpēc rakstu, stāstu, skatos, dalos. 

Kāds ir kritiski spriestspējīga skatītāja ieguvums? Minēji, ka var dziļāk izprast vēsturi, varbūt arī kultūru, politiku? 

Pirmkārt, trenē sevis iesvaidīšanu nezināmos apstākļos un situācijā. Kā minēju – viens tēls tumsā svešinieku vidū, svešā vidē. Tad centies izprast, kāpēc tev kaut kas nepatīk – tāda apziņas apzināšanās, lai arī cik tas varbūt neizklausītos aroganti. Ja saprotam, kāpēc mums rodas konkrēta attieksme pret kaut ko, to var attiecināt uz ļoti daudzām dzīves izvēlēm – piemēram, par ko balsosim vēlēšanās, ko iegādāsimies veikalā, kāpēc pērkam vegāniskus produktus, vai kāpēc ēdam gaļu. Bieži nespējam formulēt, kas virza mūsu dzīves lēmumus. Protams, iegūsti spēju apzināties sevi kā daļu no pasaules. Jo dažādāks būs filmu saturs, jo dažādākas pasaules tiks iepazītas. Tas bagātina. No galvas nepateikšu precīzu filmu skaitu, ko redzēju Venēcijas kino festivālā, bet tās bija filmas no Ukrainas, Amerikas, Itālijas, Argentīnas, Filipīnām, vēl daudzām citām valstīm. Rodas sajūta, ka labāk izprotu, kas satrauc šīs sabiedrības cilvēkus. Izvērtēju, vai tas man ir svarīgi, vai mani tas interesē, uztrauc. Šo jautājumu uzstādīšana arī ir daļa no filmpratības. Ļoti labi, ja kāds tevi aicina reflektēt. Jautājums: ko ar to visu darīt? Reizēm domāju, ka kļūstam par izsvērtāku sabiedrību.

Ko tu ar to domā – izsvērts? 

Saprotam, kāpēc pieņemam konkrētus lēmumus, esam motivētāki. Spējam novērtēt savas brīvības, sargāt citu brīvības. Lai cik tas banāli neizklausītos, tas ir kritiskās domāšanas modelis. 

Tev agrāk šķita, ka jānoskatās konkrēts daudzums filmu. Kādas ir kritiķa attiecības ar paškritiku? Vai viltrāža sindromu? 

Visu laiku to izjūti. Esmu paškritiska. Man tiešām vienu brīdi šķita, ka ir noteikts skaits. Kad būsi noskatījies, tad redzēsi citādāk. Tavas domas būs precīzākas. Pieļauju, ka katrs izjūt viltvārža sindromu. Diemžēl, vārdam “kritika” ir ļoti nepatīkama pieskaņa. Kritika nenozīmē, ka tu kritizē – tā ir metode, kā apzināti domāt. Brīžiem sāc apšaubīt, vai tās ir tavas domas. Gan jau visi tā reizēm jūtas. Tas ir diezgan veselīgi. 

Kā tu atšķiries tagad pēdējā festivālā, ko apmeklēji, salīdzinot ar pirmo? Kāda bijusi pašizaugsme? 

Ir absolūti citādāk. Esmu kritiskāka. Jāatzīst, sākumā centies atrast savu vietu un sekot noteiktiem pavedieniem. Zini, kas skaitīsies labi izdarīts, zini, kas būs slikti. Bet šobrīd man ir nevis vienalga, bet par citu vērtējumu vairs tik daudz nedomāju. 

Vairāk par patiesumu. 

Jā, cenšos būt godīga pret sevi. Tas man šobrīd liekas pats svarīgākais. Ir filmas – arī latviešu filmas, kas ir vissāpīgākais – kurām ieliec mazāku vērtējumu. Ir bijuši gadījumi, kad vietējie kino veidotāji ir apvainojušies; prasa, kāpēc tā? Tad, kad ir labi, viņi neko neprasa. Es vairs par to nesatraucos. 

Kā tu iedrošinātu jaunākus vai nepieredzējošākus kinomīļus godīgi izteikties un skatīties ārpus sev ierastā? 

Esam privileģēta paaudze. Varam redzēt ļoti daudz. Mums ir Netflix, Amazon Prime, tagad arī Disnejs (Disney). Varam redzēt pāris nopietnākus Hulu seriālus. Ir MUBI, Ailets (Eyelet), vietējie straumēšanas serveri Tet, Go3… Ir no kā izvēlēties. Tur arī rāda klasiku. Piedāvājums varbūt nav tik diversificēts, kā, piemēram, MUBI, kur ir pārstāvētas gandrīz visas pasaules valstis, dažādi kino virzieni, laikaposmi, autori. Nav arī nekādu šķēršļu rakstīt sociālajos tīklos. Ar to pat reizēm pietiek. Ja vēlies iet tālāk, vari mācīties žurnālistisku, kino teoriju, vēsturi. Vari kļūt par kinokritiķi arī, ja tev nav attiecīgā izglītība. Tā arī ir atšķirība starp Godāra laiku un mūsu laiku. Tagad kino izglītībai pat nav tik liela nozīme. 

Pašizglītībai ir nozīme. 

Jā, jo izglītības komponente ir svarīga tev pašam un videi, kurai esi piederīgs, iegūstot izglītību. Noteikti neatceļu studijas un mācības. Ir jāiet studēt kino, jo tas noder ļoti daudzās dzīves situācijās. Nesen intervēju filipīnieti Lavu Diazu (Lav Diaz). Viņš pabeidzis ekonomistus, pēc tam strādājis par kino kritiķi. Bijis arī mūziķis. Tagad viņš ir viens no viszināmākajiem šībrīža globālās kino tendences slow cinema jeb “gausā kino” pārstāvjiem. Tā kā biogrāfiju trajektorijas ir ļoti, ļoti dažādas. Visi neiziet konvencionālo ceļu. 

Varbūt tā dzīvesceļu daudzveidība pat bagātina kino pienesumu. 

Noteikti. Maina tavu redzējumu. 

Ja būtu jāizvēlas trīs filmas, ko ielikt testamentā nākamajai paaudzei, ko tu gribētu nodot tālāk? 

Viena no manām mīļākajām filmām ir Žana Vigo (Jean Vigo) “Nulle uzvedībā” (Zéro de conduite). Žans Vigo ir ļoti īslaicīga Francijas kino parādība vēlīnajos divdesmitajos gados un agrīnajos trīsdesmitajos gados. Viņš nomira ļoti jauns, tā kā viņa filmogrāfiju var noskatīties četru stundu laikā. “Nulle uzvedībā” ir īsfilma par internātskolas zēniem, kas saceļ dumpi pret saviem skolotājiem. Plēš spilvenus, kaujas. Ļoti marksistiska filma, kauja par Knipsku. Filmas finālā zēni uzskrien uz jumta un noraugās uz pasauli zem savām kājām. Diezgan skumji, ja tā hronoloģiski padomā, ka tā ir paaudze, kas pēc tam karo Otrajā pasaules karā. Ļoti, ļoti skaista filma, kas patiešām nenoveco. Žans Vigo ir viens no Francijas poētiskā kino spilgtākajiem autoriem. Vēl Marsels Karnē (Marcel Carné). Tā ir filma, ko noteikti izvēlētos. Man ļoti mīļš ir arī Kubriks (Stanley Kubrick). Ko ņemtu no viņa? Varbūt “Beriju Lindonu” (Barry Lyndon). Ļoti tehniska filma ar Rajenu O’Nīlu (Ryan O’Neal) labākas dzīves tīkotāja lomā. Blēža romāns. Filmas tehniskāprecizitāte un izdoma! Tika izveidotas speciālas kameras lēcas, lai varētu filmēt sveču gaismā, tika izmantots tikai dabiskais apgaismojums. Tiešām inovatīva filma. Kā pēdējo filmu izdomāju kaut ko ļoti dīvainu. Zini Teriju Gilijamu (Terry Gilliam)? Viens no Monty Python dibinātājiem. Esmu sajūsmā par tā saucamo aplikatīvo animāciju. Terijs Gilijams no papīra izgriezumiem veidoja animētas kustības un darbības, līdzīgi kā Lote Reinigera (Lotte Reiniger) divdesmitajos, trīsdesmitajos gados. Viņš britu sabiedriskajā televīzijā BBC taisīja vienkārši fantastiskas animācijas filmas, skečus. Man patika variācija par Ziemassvētku kartītēm, kas konfliktē savā starpā un saplūst viena otrā, papildinot citas sižetu. Tā ir atgriešanās pie kino pirmsākumiem. Animācija un cirks ir kino pirmsākumi, tāpēc būtu svētīgi to atdot atpakaļ, lai zinātu ne tikai ar ko kino turpinājies, bet arī ar ko tas sācies. 

Atgādina Mēness filmu. Režisors bija cirka mākslinieks un veidoja filmu par nolaišanos uz Mēness. 

Meljesa (Georges Méliès) “Ceļojums uz Mēnesi” (Le Voyage dans la Lune). Tobrīd kino ir izklaide. Fantāzija. Gilijams sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados veidoja šīs animācijas. Vari Jūtūbā (YouTube) ieraksīt “Terry Gilliam animation” un atradīsi video, kurā viņš stāsta, kā var sagriezt vienu elementu un salikt kopā ar ko citu, kā jānofilmē, lai radītos ilūzija par kustību. Tas ir primitīvi, bet fantastiski. Vari novērot cilvēka izdomu, fantāziju, inovatīvu domāšanu. 

Tas arī ir kino. 

Jā, kino ir tehniska māksla. Neesmu kino pūriste. Nedomāju, ka visam jānotiek autentiski. Negribu redzēt, kā cilvēki tiešām iemīlas vai patiešām kaut kas sprāgst. Man patīk ticēt ilūzijai; patīk, ka tu mani piemāni. 

Ar to mums visiem sākas pirmā kino pieredze - ar piemānīšanu. Ir jauki noticēt. 

Tev taisnība. 

*Baltijas valstu kino institūciju veidotais statistikas apkopojums liecina, ka 2021. gadā kinoteātru apmeklējumu skaits uz vienu iedzīvotāju bija vēl mazāks. Igaunijā 1.05, Lietuvā 0.48, bet Latvijā 0.27.