Krista Dzudzilo: Nav nekā labāka, kā radīt mākslu...varbūt mīlēties vai gatavot ēst
Krista Dzudzilo ir kaislīga un vairākkārt apbalvota vizuālā un kostīmu māksliniece. Piedaloties izstādē Kā es jūtos pēdējā laikā, viņa uzsver tēmu, kuru Latvijā vēl līdz šim mēdz noklusēt - mentālo veselību. Krista sevi uzskata par kareivīgi noskaņotu un atvērtu sarunai, tāpēc labprāt dalās ar savu nostāju jautājumos par mentālo veselību, sieviešu objektivizāciju un politiku.
Septembra vidus izrāda savu drēgnumu un dienu iekrāso pelēku. Ar Kristu tiekamies Tērbatas ielā. No somiņas viņa izvelk paciņu cigarešu un, vienu aizsmēķēdama, kopā ar mani dodas uz kafejnīcu aiz stūra. Teju tūlītēji Krista ļauj pāriet uz "tu" un mēs iegūstam draudzīgu saikni.
Evelīna Kalniņa, Studentu medijs Skaļāk
Foto no personīgā arhīva
Atbilstoši izstādei, kurā nesen piedalījies, vēlos jautāt, kā tu jūties pēdējā laikā?
Dažādi. Lielākoties labi, bet nekas jau nav lineārs. Visu laiku ir dažādas citas formas no viena punkta līdz otram.
Citā intervijā tu atklāj, ka tev no mazotnes ir depresija. Vai tas ietekmē tavu mākslu un vai tu kaut ko darītu citādi, ja tā nebūtu?
Nevaru zināt, kā būtu, ja es būtu cits cilvēks, man nav ne jausmas. Man liekas, ka pilnīgi viss ietekmē visu. Jā, tas tiešākajā mērā ietekmē arī to, ko es daru.
Vai tas bija liels izaicinājums piedalīties šajā izstādē un atklāti runāt par tādām tēmām?
Esmu gan drosmīga, gan arī atvērta sarunai. Tāpat arī mākslas vide ir ļoti maza, tāpēc tā saruna ir diezgan privāta, un ausu, kuras klausās vai kurām tas ir interesanti, nav ārkārtīgi daudz. Bet grūti? Nē, nekādā gadījumā. Kad mani uzrunāja šim projektam, uzreiz zināju, ka gribu to darīt. Man pat uz sekundi neienāca doma prātā, ka varētu būt neērti vai ka es negribētu par to runāt.
Vai tu uzskati, ka Latvijā pārāk maz par to runā?
Jā, tā noteikti ir. Es domāju, ka tas diemžēl ir saistīts ar padomju mantojumu un to, ka vecākai paaudzei ir izpratne par pareizo, nepareizo, par veselīgo un slimīgo, un tad visu laiku bija šīs polaritātes - tikai labs vai tikai slikts. Man šķiet, ka padomju laiki, kas bija tik neiekļaujoši pret pilnīgi jebkādu dažādību un unificējoši, ir atstājuši nospiedumu. Tas vienkārši ir
Šobrīd mākslā vairāk tiek attēlotas politiskas un sociālas tēmas. Tev tā šķiet kā atbildība vai iespēja runāt par to un atspoguļot savu viedokli?
Ir mākslinieki, kas ir politiski tendēti vai kuriem ir būtiski tas, ka viņiem ir sociāla atbildība. Nevarētu teikt, ka mani interesētu ar savu mākslu risināt politiskus jautājumus, bet vienlaicīgi man ir šīs ētiskās normas vai ētiskā atbildība pret cilvēkiem, pret sevi, pret to, ko es palaižu pasaulē un kas būs publisks. Vai tas ir jēdzīgs, vai tas kādam palīdz, ko tas ietekmē, un kā tas rezonē pēc tam citos cilvēkos.
Mani neinteresē ar mākslu risināt politiskus jautājumus, bet man ir ētiskā atbildība pret cilvēkiem, pret sevi, pret to, ko es palaižu pasaulē un kas būs publisks.
Kāds ir tavs mākslas tapšanas process?
Ļoti garš. Es strādāju lēni. Lai gan pats tehniskais izpildījums ir ļoti ātrs, bet no mirkļa, kad kaut kas manī rezonē, līdz mirklim, kad esmu gatava strādāt, paiet apmēram pieci gadi. Piemēram, darbs We are born with the dead ir par pieredzi, kuru ieguvu, kad man bija pieci gadi, un tikai 2016. gadā es to uztaisīju. Man ir svarīgs tehniskais izpildījums, nenoliedzami esmu kaislīgs radītājs tieši fiziskajā daļā. Lielā mērā darba ideja vai tas, ko gribu pateikt, izvēlas mediju, kurā tam ir jātop - vai tas būs zīmējums, glezna, video vai izrāde. Es ļoti daudz to ietekmēju un esmu kontrolē, bet ļauju darbam pašam izlemt, kas tas būs un kā izskatīsies. Nav bijusi situācija, kad man jādomā: "Nav sen bijis kāds video darbs, jāpadomā, ko es varētu radīt kā video", tā secība nekad nav tāda.
Ļoti daudz strādā kopā ar savu vīru Reini Dzudzilo. Varētu teikt, ka viņš ir tava iedvesma un tu esi viņam?
Man ar vārdu iedvesma vispār nav visai draudzīgas attiecības, jo man liekas, ka iedvesma ir gandarījums jeb dāvana, ko tu saņem pēc ilgām, daudzām stundām darba. Ar iedvesmu var spekulēt vai uz to paļauties, bet tas man liekas neprofesionāli. Realitātē mākslinieks ļoti, ļoti daudz strādā. Tas arī ir darbs, citreiz grūts, citreiz mokošs, un tad ir viens mirklis, kad pēkšņi viss saslēdzas un ir sajūta, ka viss iet pats savu ceļu. Tad spīd gaisma un viss ir brīnišķīgi.
Nē, man šķiet, ka Reinis nav mana iedvesma. Tiešām domāju, ka nē. Esmu gandrīz pārliecināta, ka es Reinim arī ne. Mēs strādājam kopā, jo mums ir līdzīga vai radniecīga cieņa un atbildība pret mākslu. Mums ir ļoti lielas darbaspējas, labs dialogs. Kopā varam nonākt pie risinājumiem, kas varbūt prasītu ilgāku laiku, ja mēs būtu atsevišķi vai strādātu atsevišķi.
Lielā mērā mūsu strādāšana kopā sākās tieši ar teātri, kurā es sākumā veidoju kostīmus, un Reinis veidoja scenogrāfiju, un tad tā vizuālā sakabe vai vizuālā tēla veidošana bija daudz precīzāka, ja strādājām kopā. Tā var izdarīt daudz vairāk, jo teātrī ir vairāki simti cilvēku, kuri tev jāvada.
Kā jūs iepazināties ar Reini? Teātrī?
Nē, mēs bijām mazi bērniņi, iepazināmies skolā.
Kad jūs sapratāt, ka varbūt ir kaut kas vairāk?
Es viņu pazīstu jau 18 gadus. Mums nebija īpaši šaubu. Tas viss ļoti skaidri virzījās uz to.
Kad saprati, ka māksla ir tavs aicinājums?
Bērnībā es gribēju būt ķirurģe, vēlāk mūziķe. Īsi pirms iestājos Rozentāla skolā, pēc 9. klases, domāju, ka būšu dejotāja. Mani interesē tieši akadēmiskais balets. Bet man, tas droši vien saistīts ar depresiju, nav labas līdzsvara sajūtas, un es nevaru veikt tik daudz piruešu, cik būtu nepieciešams. Tad es sapratu, ka tas varbūt nebūs īstais ceļš. Iestājoties Rozentāla skolā, vispār nebija šaubu. No 16 gadu vecuma es zināju, ka tas ir tas, ko gribētu darīt. Es, protams, nezināju, vai man tas izdosies, bet laikam arī neuzdevu sev šādu jautājumu, es vienkārši darīju.
Un, kurā brīdī tu nojauti, ka ir izdevies?
Nevienā. Vizuālajā mākslā es asāk piedzīvoju to, ka tu esi tik labs, cik tavs pēdējais darbs. Cilvēkiem ir īsa atmiņa un informācijas ir tik daudz. Tas ir izaicinājums. Vēlme radīt labu darbu ir pilnīgi visu laiku vienādā intensitātē, un nav tāds atslābums. Varbūt tad, ja esi Damiens Hērsts (Damien Hirst), un tavs darbs maksā padsmit miljonus, tad vari teikt: “Nu jā, nu es varu tagad lēnām vienkārši kaut ko čubināties”.
Es apzinos, ka esmu vizuālais mākslinieks un to daru profesionāli, bet tādas atslābuma sajūtas noteikti nav.
Vizuālajā mākslā tu esi tik labs, cik tavs pēdējais darbs.
Ir kāds darbs, pie kā šobrīd strādā?
Man patīk strādāt pie daudziem darbiem vienlaicīgi. Šobrīd es joprojām turpinu zīmējumu ciklu, kuru sāku pirms pusotra gada. Pirmo zīmējumu sēriju sauc Es visu atceros, es tos zīmēju kā autonomus darbus, bet, zinot vienlaicīgi, ka tas ir cikls. Tie katru mēnesi tiek publicēti Rīgas laikā pirmajā lapaspusē. Šim ciklam bija turpinājums ar nosaukumu Es visu aizmirstu. Pie tā joprojām strādāju, katru mēnesi top viens zīmējums. Tas ir tāds konstants darbs.
Tāpat es lēnām strādāju pie savas 7. personālizstādes, kas būs lielformāta ogles zīmējumi. Lielākais būs 2m x 2m. Ar ogli strādāt ir pilnīga bauda, kaut kas ārprātīgi skaists.
Ir arī tādi brīži, kad tev māksla kļūst par grūtu darbu?
Protams. Nav nekas labāks, ko darīt, kā radīt mākslu. Es neesmu saskārusies ar to... varbūt mīlēties vai gatavot ēst. Būt māksliniekam, tas ir darbs visu laiku. Ja gribi būt profesionālis, tas prasa pilnīgi visu tavu laiku. Man nav citas dzīves, es tikai radu mākslu, daudz, daudz stundu dienā. Citreiz esmu neprātīgi nogurusi vai nezinu kā turpināt, bet ieguvumi vienmēr liekas daudz vērtīgāki. Ja jautājums būtu: “Vai man ir kādreiz bijusi vēlme vai doma, ka to varētu nedarīt?” Nē, tā nav bijis. Es domāju, ka es varētu būt laimīga, darot daudz ko vai darot jebko citu, bet apzināti es nekad neesmu gribējusi darīt neko citu.
Tu esi studējusi mākslas akadēmijā? Kādi bija tavi studiju gadi?
Man patīk mācīties, un pēc dabas esmu ļoti ziņkārīga. To tiešām izjutu kā nebeidzamu aku ar informāciju un pieredzi. Protams, ir lekcijas, kuras šķiet sliktas vai kur pasniedzēji nav harizmātiski, vai gluži vienkārši ir noguruši. Protams, bija reizes kurās šķita, ka es zaudēju laiku, bet vienlaicīgi man ļoti patika akadēmijas laiks.
Varbūt spilgtākā atmiņa?
Labo atmiņu ir ļoti daudz. Iepazīšanās vai pierašana pie dažādu pasniedzēju runas veidiem vai tā, kā viņi strukturē savu domu un informāciju, kas paralēli ir vēl kaut kas interesants pašam lekciju saturam. Piemēram, Jāņa Tauriņa lekcijas bija ļoti fascinējošas. Viņš ir neticams tēls. Arī tā intensitāte. Ja tiešām mērķtiecīgi apmeklē lekcijas, tad, īpaši bakalaura gados sanāk 8.15 atnākt uz akadēmiju, un lekcijas beidzas 20.00 vakarā, tāpēc sanāk vienkārši tur dzīvot. Man ļoti patika tādā intensīvā veidā visu laiku mācies. Un, protams, arī pati akadēmijas vide.
Man šķiet, ka vissmagākais depresijas laiks, kad man bija ļoti, ļoti grūti, bija 3. kurss, kad nejutos īsti piederīga, jo bakalauru pabeidzu glezniecības nodaļā un maģistru ieguvu vizuālajā komunikācijā. 3. kurss bija lūzuma punkts, kurā es sapratu, ka īsti nejūtos piederīga glezniecības nodaļai. Jutos kā svešķermenis un īsti nevarēju izveidot tādas īpaši tuvas vai ciešas attiecības ar pasniedzējiem vai studentiem, un tas bija emocionāli ļoti smags posms. Šķiet, ka tā bija 3. kursa pirmā skate, kurā es gleznoju mazu darbu, kurā es raudu, jo nebija neviena diena, kurā es neraudāju pilnīgā izmisumā.
Tas bija sarežģīts laiks, bet vienlaicīgi bija tik daudz jāmācās, un es jau paralēli strādāju teātrī, tā ka visu brīvo laiku no akadēmijas es pavadīju tur.
Kas tevi izcēla no šī izmisuma?
Es pati, apziņa par to, kā gribu justies ilgtermiņā un ka man ir kaut kas jāmaina. Un man patīk pabeigt lietas, nevis atstāt "pusstāvoklī". Jau 3. kursa pirmās skates beigās zināju, ka neturpināšu studijas glezniecības nodaļā, bet stāšos vizuālajā komunikācijā. Tā bija labākā izvēle šajā kontekstā, jo tur, savukārt, man izveidojās brīnišķīgas attiecības ar Ojāru Pētersonu, kas tajā laikā bija nodaļas vadītājs.
Domāju, ka palīdzēja arī darbs. Es turpināju strādāt, nevienā mirklī nepalaidu sevi iekšā pilnībā izmisuma stāvoklī.
Kas, tavuprāt, ir kāds nepatiess pieņēmums par māksliniekiem?
Piemēram, ka mākslinieki ir ļoti izklaidīgi un bohēmiski. Vēljoprojām pastāv 19. gadsimta un 20. gadsimta sākumā romantizētais vīrieša, pārsvarā ģēnija, kults, kurā tiek radīta šī ilūzija par bohēmu un vidi, kurā mākslinieks lieto dažādas apdullinošas vielas un šajā vājprāta stāvoklī rada mākslu. Man liekas, ka īsti profesionāli mākslinieki, kuri patiešām strādā, tikai retos gadījumos var atļauties ko tādu. Pārsvarā visi mākslinieki gan vizuālajā mākslā, gan, piemēram, mūzikā vai teātrī vienkārši ārprātīgi daudz strādā. Viņiem nav laika dzīvot konstanti bohēmiskā stāvoklī. Ja nodarbojies tikai ar vizuālo mākslu ikdienā, un tev nav paralēli cita darba, tad nevari īsti atļauties būt neorganizēts, nestrukturēts, jo tu visdrīzākais nomirtu badā.
Pieņēmums par iedvesmu. Es tiešām domāju, ka varbūt jāstrādā vienreiz trijos mēnešos, ja gaidīsi iedvesmu. Iedvesma ir alga smagam darbam. Tā kā es noteikti esmu feministiski noskaņota, tad noteikti šī sievietes objektivizācija, kas tiek pieņemta kā norma bez nekādas kritiskas attieksmes pret to. Tā arī sabiedrībā tomēr ir kaut kāda iepriekšējā gadsimta dāvana. Sievieti uzskata par mūzu, nevis radītāju.
Iedvesma ir alga smagam darbam.
Mākslinieki ir pieraduši būt atklātāki, vairāk kā pierasts ikdienā, runāt par to, kas katram ir būtisks. Varbūt daļai sabiedrības tas liekas pārāk ievainojami, un tāpēc liekas, ka viņi traki. Kāpēc viņi to dara? Mākslinieki izceļ lietas, par ko ikdienā nerunā, visu laiku strādā ar to, kas ir būtisks, ko viņi grib pateikt.
Tu kā sieviete izjūti spiedienu Latvijas mākslas telpā?
Protams, ka izjūtu. Tā diemžēl ir ikdienišķa lieta un īpaši, ja tu esi skaista sieviete. Noteikti ir situācijas, kurās gan sievietes, gan vīrieši rīkojas neadekvāti. Šī objektivizācija pat elementārās situācijās, kā sasveicinoties, liek justies it kā man nebūtu tiesību. Piemēram, es nevēlos, lai mani apskauj vai noskūpsta, bet tad liekas, ka esi vienkārši niķīga sieviete. Kāpēc tu neļauj? Tas ir mans ķermenis, un es vienkārši nevēlos, lai tu mani apskauj. Tas ir tieši tik vienkārši. Esmu arī nostādīta situācijā, kurā man būtu it kā jākaunas par to, ka man ir robežas, kuras nevēlos pārkāpt. Tā kā esmu kareivīgi noskaņota, daudzās situācijās esmu bijusi arī tas cilvēks, kurš kādā publiskā vai privātā sarunā norāda uz seksismu.
Es noteikti izjūtu atšķirību, un man ir paveicies ar to, ka Reinis gadu gaitā ir kļuvis atvērtāks un vairāk spēj identificēt šīs situācijas, kurās šī dzimuma lietas komunikācija ir sarežģīta. Piemēram, mēs abi esam diezgan tehniski domājoši, bet ir situācijas, kurās man ir labāki inženieriski piedāvājumi. Ja mēs strādājam komandā, kurā izpildītāji vai inženieri, kas to tehniski realizēs, ir vīrieši, tad man ir grūtāk iesaistīties sarunā, jo mani vienkārši neņem vērā. Un es zinu, ka māku to darīt, kā man jārīkojas, bet redzu to, cik man tas prasa daudz vairāk darba un ieguldīšanos nekā Reinim. Tā ir ikdienišķa lieta.
Kā pietrūkst Latvijas mākslā?
Muzeji. Laikmetīgās mākslas muzeji ir ārkārtīgi liela problēma. Tieši tas, ka to nav, un tā gan ir tēma, par ko sabiedrībā salīdzinoši margināli runā vai īsti nesaprot tā nozīmi. Daudzus gadus tā jau ir traģēdija un tā turpina kļūt par arvien lielāku traģēdiju. Tāpēc, ka liela daļa mākslas darbu, it īpaši instalāciju, vienkārši aiziet bojā. Tas nozīmē, ka jau pēdējo 30 gadu nogrieznī milzīgu mākslas darbu potenciāls aiziet pilnīgā zudībā, tāpēc ka darbi iznīkst un nav neviena, kas tos arhivē un saglabā. Nemaz nav iespējama šī dabīgā izlase - kurš darbs paliks vēsturē un kurš ne. Par to pietiekami nerunā ne politiķi, ne mākslinieki paši. Pat ja runā, tad tam nav lielas rezonanses attiecībā uz to, cik lielu kaitējumu tas nodara. Maigi sakot, traģiski. Tas ir katrā ziņā arī milzīgs zaudējums politiskā konteksta ziņā. Ir daudz sfēru, kurās varam konkurēt vai valstiskā kontekstā sevi parādīt, un māksla noteikti ir viena no tām. Gan Lietuvā, gan Igaunijā ir mākslas muzeji, kas piesaista ļoti daudz cilvēku, un tā ir abpusēji atgriezeniska saite, kas nozīmē, ka tā vieta tiek ielikta pasaules vai vismaz Eiropas kartē, un arī dod māksliniekiem platformu, kurā ieraudzīt viņu darbus. Latvijā nekā tāda nav. Pēdējo 20 gadu nogrieznī tos īstenībā nekur nevar apskatīties. Ir brīnišķīgi mākslinieki kā, piemēram, Sarmīte Māliņa, bet pastāvīgajā ekspozīcijā nekad viņas darbus nevar apskatīt, man tas šķiet šausmīgi.
Kur paliek tavi darbi pēc izstādēm? Tev ir kāda krātuvīte?
Mums ir noliktava gan lielākiem, gan mazākiem darbiem, bet lielformāta instalācijas tiek iznīcinātas. Gandrīz kā visiem māksliniekiem.
Tā ir nepatīkama sajūta?
Teātris pieradina pie tā. Teātrī viss piedzimst un nomirst vienā vakarā. Ļoti daudz darbu ir iznīcināti, bet tāpēc mēs kopā ar Reini jau vairākus gadus fotografējam, dokumentējam un filmējam izstādes un darbus. Tas ir instruments, kā saglabāt darbus atmiņās. Bet ļoti daudz darbu ir Getliņos.
Atsauces uz Kristas Dzudzilo darbiem:
Izstāde Kā es jūtos pēdējā laikā https://mvm.lv/lv/programma/izstades/ka-es-jutos-pedeja-laika/13
Mākslas darbs We are born with the dead http://www.kristadzudzilo.lv/still/we-are-born-with-the-dead/
Mākslas darbs Es visu atceros http://www.kristadzudzilo.lv/still/i-remember-everything/
Mākslas darbs Es visu aizmirstu http://www.kristadzudzilo.lv/still/
