Komunikācija - atslēga veiksmīgai sadarbībai. Saruna ar multimediju speciālistu Danielu Joffi

Katram no mums ir sava komforta zona – tā ir vide, kurā jūtamies droši, pārliecināti un pasargāti no izaicinājumiem. Daniels Joffe uzskata, ka radošajā industrijā stress ir ikdiena, jo, izejot no komforta zonas ir jāmeklē iespējas, kā risināt nestandarta situācijas. Lai gan komforta zona sniedz drošības sajūtu, tā bieži kļūst par šķērsli personīgajai izaugsmei, jo, esot tajā pārāk ilgi, mēs atsakāmies no iespējām augt un attīstīties.

Marta Bukša un Karlīna Lapiņa, Studentu medijs Skaļāk

Daniels Joffe ir multimediju un audiovizuālā satura speciālists, kurš nodarbojas ar videogrāfiju, fotografēšanu un producēšanu Latvijas Radio un citos projektos. Vecāki ir vēlējušies, lai Daniels kļūtu par zobārstu, bet viņš no bērna kājas zinājis, ka savu profesiju saistīs ar audiovizuālajiem medijiem un tehniku. Karjeras ceļu Daniels sācis, būdams sabiedrisko attiecību jomā, iemūžinājis pasākuma viesus un intervējis dažādus cilvēkus.

Raksturojiet, lūdzu, sevi trīs vārdos saistībā ar profesiju un kā šīs īpašības palīdz jums strādāt?

Viens būtu tehnika. Jādraudzējas ar tehniku ļoti daudz un visādi. Otrs vārds būtu atbildība. Jārūpējas gan par to, ko tu dari, gan jānes atbildība par rezultātu. Protams, jāsaudzē tehnika, jo ne vienmēr tā ir tava un tā nav lēta. Trešais būtu radošums, jo jāmeklē idejas un jāīsteno tās. Jādomā, kā risināt problēmas, piemēram, kad tu esi kādā tiešraidē un pēkšņi tev izslēdzas mikrofons un ātri jāmeklē cits risinājums. Jau laicīgi jāizdomā, kādi būs rakursi un vide, kur mēs atrodamies, kas cilvēkam būs fonā, dziļums kadrā, kur ir krāsas kontrasts, un tās arī ir lietas, kas iedod izpratni par radošumu.

Kā jūs raksturotu savu darbību fotogrāfijā?

Man bija darbs sabiedriskajās attiecībās, un vadītāja man vienmēr lūdza nofotografēt viesus, kas ieradās uz pasākumiem. Tās bija sapulces vai konferences, un es veidoju reportāžas. Līdzīgi, kā to dara ziņu aģentūras, piemēram, LETA, kuras parasti atnāk, nobildē portretus vai kopplānus, lai parādītu, kur tu atrodies. Tā arī sākusies mana fotogrāfa karjera. Kad esi ar kameru, vienmēr prasa, vai es varētu arī uztaisīt dažas bildītes. Tas nekas, ka tu esi videogrāfs - filmē video un tev viss ir jāpārregulē un jāuzstāda kameras uzstādījumos tā, lai tu varētu fotografēt. Attiecīgi mākslas fotogrāfijā, studijā, protams, arī ir bijuši izaicinājumi, kur gan cilvēki jānofotografē, gan arī produkti.

Kā videogrāfs vairāk darbojaties ar kino vai pasākumu filmēšanu?

Kino noteikti ir sirdslieta, kas nav ikdienā, jo tas ir ļoti dārgs pasākums. Ikdienā es nodarbojos ar video tiešraidēm, raidījumu un semināru filmēšanu. Man bija interesanta pieredze Meksikā, kur bija jāfilmē instruktors, kas stāsta, kā fotografēt ar telefonu. Tas bija apmācības video, un tieši šī pieredze bija unikāla ar to, ka, tu filmē ne tikai cilvēku, kas stāsta, kā jāspiež pogas telefonā, bet tu reāli rādi, ko viņš izdara ar to telefonu un fotogrāfiju.

Kā jūs vispār nonācāt šajā radošajā audiovizuālajā nozarē? Vai tas ir bijis kaut kas uz ko jūs vienmēr esat mērķējis un ko vēlējies?

Mani vecāki gribēja, lai es kļūstu par zobārstu, bet man bija zināms, ka es gribu saistīt savu karjeru ar audiovizuālajiem medijiem, tieši video filmēšanu. Skatoties kādu kino darbu, es ievēroju, cik tur ir sarežģīti efekti, interesanti aktierdarbi un režija. Un nav noslēpums, ka man ļoti patīk viss, kas saistīts ar tehniku - jaunas kameras un jauni mikrofoni.

Kādām īpašībām, jūsuprāt, ir jāpiemīt video producentam, režisoram, fotogrāfam, lai viņš būtu veiksmīgs šajā jomā?

Noteikti jākomunicē ar cilvēkiem, jo jebkurš audiovizuālais darbs parasti ir kopdarbs. Protams, var arī viens cilvēks aiziet nofilmēt, nointervēt, izgaismot un samontēt, bet tā nav laba prakse. Jebkura filma - mākslas filma, dokumentāla filma ir komandas darbs, un ir jākomunicē starp cilvēkiem, aktieriem, operatoriem un gaismotājiem. Ja tu gribi būt tāds cilvēks, kas saprot visas lietas, tad tev jākomunicē ar katru viņu valodā un tehniskajā valodā. Komunikācija ir galvenā atslēga, lai draudzētos ar cilvēkiem.

Komunikācija ir galvenā atslēga, lai draudzētos ar cilvēkiem.

Kā jūs raksturotu savu fotografēšanas stilu šobrīd?

Par stiliem es teiktu, ka nekas īpašs tajā fotogrāfijā nav, bet man patīk košas krāsas. Man nepatīk tik daudz fotografēt cilvēkus, cik man patīk fotografēt kādas ielas arhitektūru, auto transportu vai mazas detaļas kā piemēram, kukaiņus. Cilvēkus fotografēju vienkārši tāpēc, ka viņus prasa, lai nofotografēju, bet nav tā, ka es ļoti vēlos. Cepuri nost fotogrāfiem, kas naktī brauc un filmē zvaigznes un mēnesi vai ziemeļblāzmas ainavas, es ļoti gribu uzfilmēt kaut ko līdzīgu. Man vienkārši nav laika, bet tas būtu tas, ko es gribētu nofilmēt, lai parādītu to kosmosu, kas mums te virs zemes.

Kāda kopumā ir jūsu ikdiena un kādi ir jūsu darba pienākumi?

Ikdienā mani var satikt Latvijas Radio kā raidījumu režisoru un mana atbildība ir sekot līdzi saturam, kas notiek. Varbūt arī kāds viesis ir attālināti un tad ar viņu jāsarunājas un jāpieslēdz viņu.  Tātad mana atbildība ir tā, lai viss notiktu smuki, glīti un profesionāli. Pie citiem izaicinājumiem,  jānodrošina, lai pasākums notiktu no A līdz Z. Ja pasākums sākās desmitos un beidzas vienos, tev jāsaprot, ka tu nedrīksti kļūdīties, lai nebūtu autortiesību pārkāpumu, kad mūzika skan, vai pēkšņi baterija var izlādēties. Ir ļoti daudz mainīgo daļu, kas var notikt tieši tajā brīdī, kad tu to negaidi.

Kādai, jūsuprāt, ir jābūt labai un kvalitatīvai filmai?

Stāsts ir galvenais, kam ir jābūt jebkurā filmā, neatkarīgi no tā, kāds tev ir budžets, cik liela ir tava komanda. Iedomājamies situāciju - mēs ikdienā lietojam Zoom vai līdzīgas platformas, vai ne? Ja mēs, piemēram, pieslēdzamies Zoom un mums kāds no cilvēkiem saka "Labdien!" un mēs viņu labi dzirdam, tad mēs turpināsim klausīties šo sapulci. Ja viņam būs ļoti slikta un izkropļota skaņa, bet ļoti smuka bilde ar visiem efektiem, jūs izslēgsiet šo saturu pēc 2-3 sekundēm. Jūs nevarat turpināt skatīties, jo galvenais ir stāsts, ko tas cilvēks grib jums pasniegt. Tāpēc audio ir ļoti svarīga nozīme, pat vairāk nekā visas tās gaismas un kameras rakursi. Un tā ir arī kino - galvenais ir tas, ko jūs caur kino valodu, dialogiem, aktierspēli gribat pasniegt.

Jūsu producētās īsfilmas vairāk balstās uz emocionāli saistošām tēmām - iekšējām pārdomām, pārdzīvojumiem un personīgo attīstību. Kādēļ radās ideja fokusēties tieši uz šāda veida tēmām?

Noteikti viss ir dzīves pieredze, un tu vienmēr vari labāk pastāstīt par to, ko tu esi pats redzējis, pārdzīvojis vai sajutis. Mans scenārija skolotājs stāstīja to, ka nekad nevajag rakstīt scenāriju par Parīzi, ja jūs vispār neesat bijuši Parīzē. Jūs nevarat uzrakstīt par to, kādas tur ir ielas, kādi tur ir cilvēki, kur atrodas tuvākā maiznīca, jo tas viss būs lēts rakstīšanas veids. Tā arī bija, ka tās lietas, ko es un mana komanda filmējām, bija no manas vai kolēģu personīgās pieredzes.

Kāds projekts no jūsu veidotajiem ir tāds, kas jūs personīgi saista visvairāk, ar kuriem jūs lepojaties un kādēļ?

Es ļoti lepojos par īsfilmu "En garde!". Tā ir īsfilma par vienu bērnu, kas pārdzīvo sava tuvinieka aiziešanu aizsaulē. Tā ir mākslas īsfilma, bet tajā pat reizē tā arī bija kampaņa par to, ka mums ir tāds sporta veids kā paukošana. Mēs to filmējām, lai vāktu līdzekļus platformā Projektu banka. Esmu lepns par to, ka ir šāda kampaņa un, ka mēs savācām nepieciešamo finansējumu, lai ražotu īsfilmu un popularizētu paukošanu. Beigās mēs ceļojām ar šo filmu kinofestivālos visā pasaulē - Āzijā, Amerikā un Eiropā. Šobrīd tas ir mans lielākais sasniegums.

Kā aizsākās ideja par jūsu īsfilmu "Sila mechty" (Sapņa spēks) un kāds bija tās tapšanas process? Kas, jūsuprāt, bija vissarežģītākais šīs filmas procesā?

Tā ir pirmā īsfilma, un tas bija arī mans bakalaura darbs. Mums bija augstskolā piedāvāts nofilmēt vai nu mūzikas video, dokumentālo stāstu, vai arī mākslas īsfilmu līdz 15 minūtēm un es izvēlējos šo. Tā bija pasaka par cilvēku, kas vectēva garāžā atrod robotu. Robots bija datorgrafika, tas bija lielākais izaicinājums. Tagad es to saprotu, ka tajā laikā, tev nebija tik ļoti daudz iespēju filmēt, montēt ar tādiem resursiem, kas ir šobrīd. Nekad profesionālā līmenī nebiju redzējis datorgrafiku un tagad ar to vēl jāstrādā. Izdevās atrast cilvēkus, sadraudzēties ar viņiem, un viņi varēja palīdzēt. Dzīvojam ar tādu domu, ka iztestēsim un izdosies. Tā bija pirmā pieredze, nevarēja zināt, cik ātri paies laiks filmēšanas procesā. Visa diena pagājusi, ir jau vakars, ir nofilmēts 10% no visa iecerētā, taču ir vēl rītdiena un parītdiena, kad tu esi rezervējis, samaksājis naudu par telpām un komandu. Tas ir izaicinājums, protams, bija jāizvēlas. Nevar panākt visu uzreiz un tad jāpieņem lēmums un jāiet uz priekšu, lai īsfilma būtu gatava un stāsts netiktu zaudēts.

Vai jūs esat kādreiz izjutis bailes vai nepārliecinātību par savu veikto darbu vai kādu projektu? Un, ja tā ir gadījies, tad kā jūs to pārvarat vai rīkojaties?

Ir piedzīvotas negulētas naktis, domas par to, kā varēja izdarīt lietas labāk, lai tā neatkārtotos. Atceros tieši pērn konferenci, kurā notika brāķis - kaut kas nenostrādāja no tehnikas. Man bija tiešraide un tajā nenostrādāja mikrofons vai pults, kas apstrādā skaņu. Pasākums ir sācies, bet neviens to nedzird tiešraidē. Tur bija tā, ka dzird, bet ar lielu nobīdi, ko tu nevari paredzēt. Izrādās vajadzēja vienkārši restartēt datoru. Tad tu pārdzīvo, domā, nevari uzreiz saprast, kas tur notika. Sapratu, ja es būtu izmantojis citu ierīci, kas varētu šo likvidēt vai uztaisīt kā rezerves variantu, tad tas nenotiktu. Tā arī izdarīju - nākamajās reizēs paņēmu citu iekārtu, kas bija tieši šim mērķim, un man bija vienmēr rezerves variants. Tu mācies no savām kļūdām.

Kā jūs rīkojaties, ja ir kāds projekts, kas galīgi neatbilst jūsu ierastajam stilam vai arī ir ļoti izaicinošs?

Ja ir ļoti izaicinošs, es vairākas reizes padomāšu vai es gribu uzņemties šo. Protams, tas ir atkarīgs no budžeta, bet es ne vienmēr saku ''jā'' visiem projektiem, jo dažreiz es saprotu, ka neesmu spējīgs to paveikt. Laba prakse ir tāda, ka tu vari pajautāt: "Lūdzu, atsūtiet piemēru, kā jūs to redzat, un tad es jums piedāvāšu alternatīvu, ko mēs reāli varam izdarīt un tad kopīgi nonākt pie risinājuma."

Kas jums ikdienā palīdz, kad jūtaties satraukts par kādu projektu? Kā jūs motivējat sevi turpināt iesākto?

Mani motivē draugi, radinieki, kas vienmēr tev pasaka to, ka tev viss izdosies, ka nevajag uztraukties. Arī pašam jāsaka tas pats, jo visu laiku dzirdēsi tos komentētājus, kas saka, ka jums nekas neizdosies, šis nav tā vērts, "kāpēc tu to dari?" . Tie jautājumi un komentētāji būs vienmēr, un ar viņiem ir jācīnās, līdzīgi kā mēs cīnāmies ar putekļiem dzīvoklī - tie būs, gribi vai negribi. Nav problēma, ir tikai risinājumi. Ar šādu filozofiju arī jādzīvo, ka vienmēr visu var atrisināt. Dažreiz liekas, ka nav izvēles un izejas, bet izeja vienmēr ir. Ir jāsameklē pat, ja tā ir kaut kur dziļumā.

Tie jautājumi un komentētāji būs vienmēr, un ar viņiem ir jācīnās, līdzīgi kā mēs cīnāmies ar putekļiem dzīvoklī - tie būs, gribi vai negribi.

Kā jūs pats uztverat un tiekat galā ar neveiksmēm un komentētāju kritiku?

Es neņemu to tik tuvu sirdij. Saprotu, ka eksistē arī tādi viedokļi, bet zinu, ka ir liela daļa, kas atbalsta. Ir bijušas arī konflikta situācijas, bet nu tad jāmeklē dialogi. Vienmēr jāpaliek diplomātiem. Nevajag iet uz emocijām. Nevajag kliegt vienam uz otru, ja visu var atrisināt mierīgi ar dialogu. Vai arī vienkārši, ja ir iespējams tad attālināties no šādiem cilvēkiem vai uzņēmumiem un saprast, ka jums nav pa ceļam. Mēs visi esam dažādi, bet nu vienmēr jāpaliek cilvēkam.

Pastāstiet par situāciju, kurā jums ir nācies strādāt ārpus savas komforta zonas un kā jūs to pārvarējāt?

Man bija reize, kad bija ar žurnālistu kopā jānointervē cilvēks. Mēs intervējām, žurnāliste ir ar savu diktofonu, es filmēju klāt sižetu. Man ir kamera, man arī ir mikrofons, es piespraužu mikrofonu pie cilvēka, bet izrādās, ka man somā šis mikrofons bija ieslēgts jau pirms tam. Protams, viņš izlādējās jau pēc 10 minūtēm. Paldies dievam, ka žurnālistei bija diktofons. Un tad es sapratu - turpināsim ierakstīt šo video, kas man būs bez skaņas, bet pēc tam es palūgšu, lai mana kolēģe atsūta to audio, kas viņai ir diktofonā. Ne vienmēr tev ir kolēģi ar diktofonu, bet nu tā arī bija stresa situācija. Šādā situācijā uzreiz ir jādomā, kā es šo varu atrisināt, ko es varu izdarīt, kādas man ir iespējas.

Kādēļ, jūsuprāt, jauniešiem bieži ir bail uzsākt darīt to, ko viņi vēlas? Varbūt jums ir kādi ieteikumi, ko darīt, lai īstenotu savas vēlmes un nebaidītos darīt?

Mēs baidāmies no nezināšanas. Bieži vien tas ir tāpēc, ka mēs vēl nezinām, kas slēpjas aiz tā visa, jo mēs nekad neesam to darījuši. Līdzīgi kā uz skatuves prezentēt lielai auditorijai. Stress, ļoti daudz uzmanības, visi skatīsies un satraukums par to, ko visi domās par tevi. Tik daudz jautājumu galvā, kad tev ir uzdevums izdarīt ļoti vienkāršas lietas -  aiziet noprezentēt vai nofilmēt. Skan viegli, bet tad tu pats sev saražo ļoti daudz problēmu, kuru nav. Tas ir normāli, ka jūs baidāties un tas ir pilnīgi normāli uzdot sev tik daudz jautājumu. Nav jāmeklē atbildes uz tiem jautājumiem, kas notiks pēc tam, jo tas nav noticis.

Protams, tas skanēs diezgan banāli, bet ir jāšancē, ir jāiet, ir jānotestē, jo vairāk tev būs pieredzes, jo labāk. Ir jāiet uz priekšu un tad jāsaprot - bija veiksmīgi, nebija veiksmīgi, ko varēja izdarīt labāk.

Protams, tas skanēs diezgan banāli, bet ir jāšancē, ir jāiet, ir jānotestē, jo vairāk tev būs pieredzes, jo labāk. Ir jāiet uz priekšu un tad jāsaprot - bija veiksmīgi, nebija veiksmīgi, ko varēja izdarīt labāk. Ja tu gribi aiziet uz otro stāvu pa kāpnēm, ir pirmais, otrais un trešais stāvs, vai ne? Līdzīgi arī šeit tu nevari vienkārši lēkt uz augšu, tev jāpārvar katrs pakāpiens un katrs solis. Sāc ar kaut ko maziņu un tad pamazām ej uz augšu.

Kas jūs iedvesmo radīt projektus un ko jūs darāt brīžos, kad nav iedvesmas?

Droši vien iedvesmas nav arī tad, kad tu esi pārstrādājies vai noticis kāds negadījums. Laiks vienmēr dziedē visas brūces. Laikam ir liela nozīme, bet tas nenozīmē, ka vajag kaut kur paslēpties un klusi sēdēt un gaidīt. Vajag atbrīvoties no šī visa smaguma. Tāpēc arī jākomunicē ar draugiem un ģimeni, ir jāiziet, kā saka ielās, jāaiziet uz kino, varbūt paskatīties teātri, tur ir tik daudz mākslas darbu, kas arī tevi iedvesmo. Dzīve notiek tad, kad mēs kaut ko darām, kad mēs elpojam, ejam, satiekamies ar cilvēkiem.

Vai jums ir bijuši izdegšanas momenti?

Mūsu industrijā ir lietas, kas ietekmē arī tavu veselību, jo strādājot ārā, ziemas laikā, kad ir ļoti auksts, ir jānes smagi priekšmeti, statīvi, somas, un vēl kas cits. Tad arī sākas izdegšanas sindroms. Ja nepietiek pacietības, spēka un enerģijas, tad jāņem slimības lapa un jāsaudzē sevi. Tagad es arī saprotu, ka es nevaru izdarīt tik daudz.

Ja jums būtu iespēja sadarboties ar kādu dzīvu vai jau aizsaulē esošu producentu, fotogrāfu vai jebkādu šīs plašās nozares pārstāvi, kas tas būtu?

Ir ļoti daudz personu, nevar nosaukt vienu. Tie varētu būt slaveni režisori vai aktieri, piemēram, Alens Delons. Es labprāt satiktu cilvēkus, kurus vēl neesmu redzējis, kuri ir spējīgi parādīt to augstāko līmeni, lai no viņiem mācītos. Es gribētu satikt tādus cilvēkus, kas manā industrijas jomā ir daudz zinošāki, ar lielāku pieredzi. Vienmēr sanāk augt ar tiem cilvēkiem, kas ir gudrāki un spējīgāki šajā jomā.