Kas pabaro laimes hormonu? Saruna ar Kristīni Pāži

Sieviete sēž viena pati šķūnī un raksta. Vairāki gadi paies, un viņa būs izcila mūziķe, tomēr šis brīdis, kā jebkurš cits, ir būtisks viņas panākumos un nedrīkst tikt aizmirsts. Alternatīvā popgrupa “Kautkaili” savieno veco ar jauno savā sapņainajā albumā “Personas Kods,” spēlējot gan dziesmas, kas bija rakstītas pēc grupas biedra maiņas, gan tās, kas tika izdomātas vairākus gadus pirms grupas uzsākšanas. Vairāk par savu muzikālo un personīgo izaugsmi dalās grupas dziedātāja Kristīne Pāže.

Armīns Kubiļus, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2024. gada rudenī.

Kā jūs reaģējāt uz Austras balvas nomināciju? Vai bijāt pārsteigti, ka tikāt nominēti?

Par pašu Austras balvu – man tas ir pazīstams pasākums – bet tas, ka bijām nominēti, bija pārsteigums, jo Austras balva skaitās vairāk alternatīvās mūzikas balva. Mums vienmēr ir bijusi problēma ierakstīties kaut kur – neesam ne popgrupa, ne arī baigi alternatīva grupa –, līdz ar to bija forši būt nominētiem arī tur.

Mēs vispār gaidījām to balvu. Tā kā Zelta Mikrofonu nedabūjām, mums šķita, ka varbūt Austras balva būs tā, kura iedos mums kādu novērtējumu par šo albumu. Un mēs vēl dabūjām no Delfiem veselu kampaņu 2000 eiro vērtībā, tā kā tas ir forši.

Cik saprotu, Personas kods tika veidots ļoti ilgi. Kad apmēram jūs sākāt veidot dziesmas, kas nokļuva albumā?

Viena no dziesmām albumā ar nosaukumu "Ilgas" tika radīta, ja nemaldos, 2015. gadā, ļoti sen. Tā ir vecākā dziesma. Tā gandrīz neiekļuva, bet bija sajūta, ka vienu veco tomēr vajag iekļaut un noslēgt to ēru. Pārējās ir salīdzinoši jaunas. Ja runā par visa albuma tapināšanu, tas varētu būt kāds gads, varbūt pusotrs. Dziesmas manā galvā un telefonā ir bijušas jau krietni senāk.

Vai, klausoties atpakaļ, ir ievērojama atšķirība starp vecajām un jaunajām dziesmām?

Man šķiet, ka baigi ne, tāpēc ka konteksts un sajūta caurvijas gan vecākās, gan jaunākās dziesmās. Domāju, klausītājs, kurš neko par mums nezina, noklausās albumu, un viņam tas skan viengabalains. Producētas visas tika tajā gadā, kad izdevām albumu, līdz ar to, sajūta ir viena.

Jūs mūzikas veidošanas laikā bieži piesaistāt papildus mūziķus, lai palīdzētu ar kādu dziesmu. Zinu, ka pat Bruno, jūsu dēls, bija albumā dažās vietās. Kā jūs trijatā veidojat stabilu pamatu, lai šis viss sanāktu?

Tas ir sarežģīti. Tas ir emociju un attiecību virpulis, caur ko ejam, bet kaut kā vienmēr atrodam kopīgu valodu. Didzim parasti ir visskaidrākā vīzija par to, kā visam vajadzētu turēties kopā. Kad dzirdi dziesmu, jau klausoties rodas sajūta, kas pietrūkst, ko varētu pielikt, ko varētu pieaicināt. Mums ir daudz draugu – mūziķu. Uzreiz zinām, kas ir cilvēki, kas varētu palīdzēt to padarīt labāku, līdz ar to nav nekādas domstarpības – process ir viegls.

Tas ir emociju un attiecību virpulis, caur ko ejam, bet kaut kā vienmēr atrodam kopīgu valodu.

Kad piesaistāt vairākus cilvēkus, vai uztraucaties par to, ka jūs varētu beigt izklausīties pēc Kautkaili?

Mums ir pamatīgs filtrs grupai. Ir, protams, bijušas reizes, kad pieaicinām cilvēkus, viņi iespēlē, noklausāmies un saprotam, ka tas vispār neder un ir jāsāk no jauna. Nav tā, ka uzreiz trāpi uz īsto cilvēku, bet ir svarīgi, ka pats saproti un zini, kā gribi skanēt. Tas, man šķiet, mums visiem ir diezgan skaidrs, kodolu ir grūti pazaudēt.

Saprotu, ka sākumā albumam bija plānots nosaukums "Kāda jēga", tomēr to nomainījāt vēlu albuma veidošanas procesā. Kāpēc izvēlējāties nomainīt nosaukumu uz "Personas kods"?

Jēga beigās atradās, kā arī mans noskaņojums kopumā uzlabojās un kļuva saulaināks, līdz ar to Kāda jēga šķita baigi depresīvs savilcējs. Ar dziesmu "Personas kods" mums bija interesantas attiecības. Tai ir bijušas vairākas versijas. Mums tā ir patikusi, mums tā ir riebusies. Beigās pie tās atgriezāmies un diezgan veiksmīgi atdzīvinājām. Man šķiet nosaukums "Personas kods" ir ļoti stilīgs. Tas ietver, kā šī mūzika skan. Tas ļoti organiski atnāca.

Kā izvēlējāties albuma vāku? Vai pases detaļa tika pievienota vēlāk, kad nomainījāt albuma nosaukumu uz "Personas kods"?

Mums bija fotosesija un klipa filmēšana dziesmai "Ļauj man". Bija skaidrs, ka vajag singla bildi un grupas bildi. Kā albuma bilde izkristalizējās, godīgi sakot, tagad neatceros, bet zinu, ka bilde, kas ir uz albuma, man pašai un fotogrāfei ļoti patika. Mēs redzējām to un domājām: "Bāc, šo vajag kaut kur izmantot."

Pēc tam, kad gājām visām bildēm cauri, tā atnāca tikpat viegli kā nosaukums. Tu skaties uz to – tā ir miglaina, tur ir mistērija, noslēpums, meitene, kas raksta šīs dziesmas – tur tiek ietverts viss. Kodiņš, kas apakšā – tas gan uz beigām mums ar Didzi abiem atnāca. Mums bija diskusija par to, vai albumam vajag kaut ko rakstīt virsū. Bieži vien atstāj pilnīgi tīru vāciņu un neko neraksta virsū, arī tā var darīt, bet gribējās beigās uzlikt.

Kādas bija galvenās muzikālās iedvesmas albuma veidošanas laikā?

Labs jautājums. Man ir ļoti daudz elku –Džefs Baklijs (Jeff Buckley),Radiohead– ļoti eklektiska mūzika, bet, rakstot albumu, nav tā, ka ņemam piemēru no kāda. Viss, kas ar mums notiek, ir iedvesmojis šo albumu. Mēs esam šķīrušies, grupas sastāvs ir mainījies, esmu ļoti daudz reizes visas dziesmas izlidinājusi ārā un nenoticējusi nekam, tāpēc arī – Kāda jēga. Iedvesma tepat ir visu laiku. Tas nav neviens konkrēts mākslinieks, vai divi, vai desmit, tie ir visi. Tas esi tu, kas sēž man pretī. Tas ir viss, kas ir gaisā. Tas palīdz mūzikai atnākt.

Kautkaili nav vienīgā grupa, ar kuru tu nodarbojies. Tev ir arī grupa “P.S.PMS”. Tu mini, ka tavas idejas nāk spontāni. Kad tev atnāk ideja dziesmai, vai tev jau ir ideja, kādā kontekstā tu to vēlētos izmantot?

Es esmu cilvēks, kas absolūti vadās pēc sajūtām. Tas ir impulss. Tu piecelies, jūties slikti, tev gribas to pateikt. Tā ir mana izpausme. Man bieži vien ir grūti izteikties, sarunāties ar cilvēkiem. Tas ir veids, kā varu nokomunicēt to, kā jūtos. Ja es nedokumentētu šīs sajūtas, tad, iespējams, aizmirstu, kas ar mani notiek.

Kā tu atšķir sajūtas un idejas, kuras pēc tam izmanto Kautkaili  un kuras, piemēram, P.S.PMS projektam?

Ar meitenēm mēs radām visu kopā. Reizēm skiču kladē ir kādas rindiņas, kas šķiet varētu piestāvēt meiteņu grupai, bet parasti satiekamies un visu darām turpat uz vietas. Lielākoties viss, kas notiek, tālāk rodas dziesmā un attīstās materiālā, ko izdodam. Mēs gan tiekamies reti, bet reti labi.

Savukārt es lielākoties koncentrējos uz Kautkaili, līdz ar to viss, ko radu mājās, kad varu viena apsēsties pie klavierēm un ģitāras, ir Kautkaili materiāls. Šobrīd sanāk stipri retāk, jo audzinām dēlu un nesanāk laika. Man vajag prāta vakuumu. Ja man apkārt ir Didzis un Bruno, un vēl visādi trokšņi, tad nevaru neko uzrakstīt.

Man vajag prāta vakuumu.

Jūs esat minējuši, ka albums ir ļoti personīgs un intīms. Protams, tas izpaužas dziesmu vārdos, bet, kā tev šķiet ar instrumentāciju un pārējo arī Didzis un Krists var piedāvāt kaut ko, kas līdzīgā veidā izraisa intīmo sajūtu, neizmantojot vārdus?

Domāju, ka Didzis, esot vairāk nekā 12 gadus ar mani kopā, ir ļoti labi uztvēris kopējo stīgu un noskaņu, bet tagad, kad mums pievienojās Krists, reizēm ir jāpadiskutē par to, kā katrs dzirdam. Lielākoties tomēr esam uz viena viļņa. Reizēm man ir grūti ietvert vārdos, kāda ir noskaņa, kā dzirdu mūziku, tā ir mana lielākā problēma, bet lielākoties viņi paši saprot, kas ir jādara, un es baigi nejaucos aranžijas lietās vairs. Tiklīdz to sāku darīt, viss process apstājas un grupa izjūk. Es smejos, bet bieži vien tā ir. Caur eksperimentiem un meklējumiem mēs atrodam savu skaņu. Neesam jau tikko satikušies, zinām kaut ko viens par otru un par sevi. Viņi var piedāvāt to, kas manam tekstam būtu vajadzīgs. Kautkaili kodols ir izveidojies stabils.

Pieņemu, ka ar Personas koda iznākšanu, ir pienākusi straume ar jauniem faniem. Vai esi ievērojusi kādu maiņu savos fanos pirms un pēc albuma?

Pirms šī albuma un pirms aktīvākas grupas darbības mums pašiem nebija skaidrs, kas ir mūsu klausītājs. Nebija arī daudz, ko klausīties, jo nebija albuma, bija kādi četri singli Spotify. Tagad, kad ir albums un ir paspēlēts, un kad esam iepazinuši klausītāju, tad īstenībā ir baigi skaisti. Esmu novērojusi, ka tās ir lielākoties sievietes virs 25 gadiem, kuras vienmēr pēc koncertiem pienāk man klāt un stāsta, ko dziesmas dara ar viņām un kā tās iedvesmo viņām dzīvot, un saka man paldies par drosmi aprakstīt tēmas, kas ir neērtas, bet kas rezonē ar mums visiem. Tas ir fenomenālākais, ko varu paņemt sev līdzi pēc katra koncerta – ka ir tās sievietes. Arī vīrieši un arī jaunieši, īstenībā. Krietni mazāk, bet arī ir.

Katrā ziņā klausītājs ir ļoti jūtīgs inteliģents. Viņam patīk kvalitāte, viņš novērtē to un arī saturu, kas ir forši. Viņš nenāk vienkārši padejot, vienalga, kas fonā skan. Viņš nāk piedzīvot koncerta pieredzi, noklausīties stāstu. Es ļoti priecājos par to, ka esam atraduši savus cilvēkus.

Krists ienāca nedaudz vēlāk albuma veidošanas procesā, un, cik saprotu, viņš sākumā bija Kautkaili fans. Kas jūs iedvesmoja uzaicināt viņu pievienoties grupai?

Tas bija Didža impulss. Tajā laikā aktīvi meklējām vienu muzikālu čali. Man personīgi nebija ne jausmas, kas tas varētu būt par čali, bet zinājām Kristu, un Didzis ieminējās, ka varētu viņam piedāvāt. Bijām redzējuši, ko viņš dara, tajā laikā viņš spēlēja ar grupu "Múr". Mums patika mūzika. Es gan sākumā šaubījos par viņu – es vienkārši visu laiku šaubos –, bet Didzis pastāvēja uz to, ka vajag piedāvāt šim puisim un uzrakstīja viņam Facebook ziņu, uz ko puisis neatbildēja aptuveni pusgadu. Tad Didzis uzrakstīja viņam vēlreiz. Labi, ka tā – puisis atsaucās un atbrauca pie mums ciemos. Mēs sakonektējām [angļu val.: sajutām saikni] uzreiz.

Es biju ļoti skeptiska, ka tā var sanākt – ka vienkārši paņem cilvēku no malas un uzreiz ir. Šis bija veiksmes stāsts, jo man šķiet, ka bieži tā nenotiek. Ir fenomenālās grupas kā Prāta Vētra, kas darbojas jau no skolas laika un ir labākie draugi, un tad ir tādi kā mēs, kam ir jāiziet cauri ļoti daudz attiecībām un dažādiem cilvēkiem, un beigās nokļūstam pie kodoliņa, kas ir tagad.

Ceru, ka nekas nemainīsies – ka varam palikt tik, cik esam un tā, kā esam –, jo mums bija brīnišķīga koncerta vasara un ir ļoti laba grupas ķīmija, kas, man šķiet, ir ļoti svarīga, lai varētu ilgus gadus spēlēt. Paldies Kristam, ka atbildēja uz ziņu.

Kā tu definētu Krista iespaidu kopš pievienošanās grupai?

Krists ir degviela grupai. Ja nebūtu viņa, iespējams, viss process apstātos, jo mēs ar Didzi bijām panīkuši, un pietrūka viena cilvēka, kurš ir enerģisks, impulsīvs un aktīvs, un tas viņš ir. Viņš iedod jaudu, viņš iedod bezkaunību, viņš iedod ļoti daudz ideju. Viņš ir diezgan multitalantīgs – viņš var producēt, miksēt, dziedāt, gudri runāt. Mums pietrūka šīs enerģijas. Pat, kad bija Kaspars, mums gāja kā pa kalniem – tad bija, tad nebija. Pietrūka viena jaudīga direktora, kas pateikts: "Eu, ko jūs te atslābstat. Jums ir tik daudz dziesmu. Velkam ārā, taisām!"

Viņš drosmīgi izdarīja spiedienu uz mani vilkt ārā visas vecās dziesmas, arī dziesmu "Ilgas", kas ir albumā. Viņš pastāvēja uz to, ka mums ir labs muzons. Kaut kādā ziņā apbrīnoju viņa naivumu – viņam viss tik ļoti patīk –, jo man pašai viss reizēm apnīk tik ļoti, ka vairs negribu dzirdēt to mūziku. Bet puisis bija tik neatlaidīgs, ka viss ir tik labi, ka es caur to, cik daudz viņš to atkārtoja, beigās noticēju tam. Ļoti daudz viņš ir iedevis, man šķiet.

Esat minējuši, ka, veidojot dziesmu, sākums ir visai ātrs, tomēr uz beigām notiek ilgs mainīšanas un slīpēšanas process. Kas no šī procesa aizņem visilgāko laiku? Vai tas ir tikai mentālais aspekts, kā iepriekš minēji?

Tas ir mums katram individuāli, jo man vislielākā problēma ir pabeigt jebkuru dziesmu, kuru sāku rakstīt. Reti kad ir tā, ka uzrakstu dziesmu no A līdz Z. Man ir vai nu pants, kuram nav piedziedājuma, vai piedziedājums bez bridža [angļu val.: pāreja]. Puišiem droši vien – producēšana. Kad sāc, ir viena ideja, to tik ilgi klausies, ka tā sāk riebties vienā brīdi, tad to noliec malā. Iespējams, vajag nolikt malā uz pusgadu, lai varētu izvilkt ārā un atkal patiktu. Tas ir ļoti individuāli no dziesmas atkarīgs.

Kāda bija tava pirmā atmiņa vai pieredze ar mūziku, kas tevi iedvesmoja ar to nodarboties?

Tas jāmeklē ļoti sen. Bērnībā klausījos Brtinijas Spīrsas (Britney Spears) kasetes, kas man bija absolūts tops. Domāju, ka viņa bija pirmā iedvesmotāja, jo tiešām kopēju viņu. Biju bišķiņ apsēsta un domāju, ka kaut kāds muzikālais kods manī joprojām ir no viņas. Varbūt tas ir veids, kā dziedu šad tad. Paldies Britnijai! Britnija bija pirmā, un tad bija Nirvana, kas ir krasi citādāka mūzika.

Pārsvarā tas bija caur tādiem māksliniekiem vai skolotājiem. Man bija popgrupa, kurā dziedāju, sākot no septiņiem gadiem, kuras vadītājs bija Arnis Miltiņš. Viņš spēlēja ģitāru, rakstīja ļoti labas dziesmas un domāju, ka viņš arī ir svarīgs posms tajā, kāpēc un kā rakstu. Tad pakāpeniski ejot, arī Didzis, protams. Viņš ieveda mani mūziķu burbulī, jo es biju kaut kur citur un, iespējams, nebūtu noticējusi tam, ka varu rakstīt dziesmas pati un dzīvot mūzikā.

Kurš tad izdomāja Kautkaili? Tu vai Didzis?

Man šķiet, mēs kopā. Mēs daudz spēlējām kopā ar Didzi un sapratām, ka divatā ir par īsu, tad Didzis atrada Kasparu. Tas bija pirmais Kautkaili sākums. Tālāk sapratām, ka vajag vēl vairāk instrumentus un vēl vairāk gribējām izdarīt, it īpaši dzīvajos koncertos. Dziesmas radām divatā, trijatā, bet tad, kad ir jāspēlē koncerts, vajag bungas un ģitāras, un to visu nevari salikt kompī.

Grupas ideja mums abiem bija jau labu laiku atpakaļ, kad vēl dzīvojām Kopenhāgenā. Bija pamatīgs sapnis par savu grupu un neatlaidāmies no tā.

Bija pamatīgs sapnis par savu grupu un neatlaidāmies no tā.

Esat sasnieguši to sapni? Vai joprojām esat ceļā, lai sasniegtu, ko bijāt gaidījuši?

Domāju, ka sapņi aug arvien lielāki. Tiklīdz saņem to un saproti, kas tas ir, tā apetīte aug. Arī sapņi paliek lielāki un jaudīgāki, bet pamatiņš, kas man bija svarīgi, ir piepildījies, kas ir skaisti, bet nedrīkst pārstāt gribēt un sapņot, jo tad viss process apstājās. Mēs esam jauni un mēs esam aktīva un aktuāla grupa, līdz ar to, nedrīkst atslābt. Šis nav labs laiks atslābt.

Mēs esam jauni un mēs esam aktīva un aktuāla grupa, līdz ar to, nedrīkst atslābt. Šis nav labs laiks atslābt.

Ar ko tu nodarbojies ārpus mūzikas, kad tev ir laiks?

Katru brīvu brīdi ķeru, lai varētu paspēlēt nedaudz mūziku, jo tiklīdz to nedaru, man atrofējas spēlēšanas un komponēšanas muskulis. Kopš man ir dēls, visu laiku kaut ko daru. Ļoti daudz pavadu ar viņu, bet, kamēr dzīvojām laukos, man patika vērot putnus un spēlēt badmintonu. Man nav stabila pamatdarba – no deviņiem līdz pieciem. Reizēm tā ir problēma – kā to laiku izmantoju, ko daru, vai vispār kaut ko daru. Man ir ļoti ilgi bijis laiks, kad neko nedaru, un tad saprotu, ka man jāraksta mūzika.

Ko es daru? Vēroju putnus, eju ārā. Arī neeju ārā. Šad tad rakstu. Man patīk gulēt. Man patīk ēst gatavot, ceļot. Tie tādi klasiskie, bet šobrīd katrs brīvais brīdis ir mūzikai, jo dēliņš grib māti visu laiku, līdz ar to, ja ir stunda vai divas paspēlēt, tad tas jau ir baigi daudz, un tas baigi pabaro radošo tukšumu. Mēģinu ķert tos brīžus.

Katru brīvu brīdi ķeru, lai varētu paspēlēt nedaudz mūziku, jo tiklīdz to nedaru, man atrofējas spēlēšanas un komponēšanas muskulis.

Tagad, nodarbojoties ar mūziku profesionāli, vai ir kādreiz bijusi sajūta, ka sāc zaudēt prieku, ko iegūsti, spēlējot atpūtas pēc?

Man lielākais prieks ir skatuve. Es ļoti kaifoju par to, ka man ir sapņu darbs, kas nelauž kaulus un kas nav tāds, kur piecelies no rīta un baigi negribas spēlēt konci. Kādreiz varbūt tā bija, kad nebiju pārliecināta par mūziku kā tādu, bet tagad, kad man ir forši grupas biedri, ar kuriem spēlēt, ļoti novērtēju šo profesiju. Tas ir labs darbiņš, ko darīt. Protams, kad katru dienu ir jāceļas un jāraksta, un jāproducē, tad arī nav viegli, bet koncertu spēlēšana un enerģijas apmaiņa, kas notiek starp tevi un klausītājiem – tas laimes hormonu pabaro. Nevaru sūdzēties. Man ļoti patīk šī profesija. Jo nopietnāk paliek, jo vairāk man patīk. Es ieguldos gan ar savu prāta resursu, gan ķermeni, un kaut kādu atdevi tas beigās iedod.

Man ļoti patīk šī profesija. Jo nopietnāk paliek, jo vairāk man patīk.