Skip to main content

Karīna Rubene: Pasaule nemainās tik strauji, kā tev gribētos

Sarunas

Lai gan medijos parasti aprakstīta kā "vienmēr smaidīga, starojoša un pozitīva", Latvijas Televīzijas žurnāliste un Rīta Panorāmas vadītāja Karīna Rubene atklāj, ka aiz tā slēpjas gan fiziski, gan psiholoģiski smags darbs. Kā sākās viņas ceļš uz televīziju un kur žurnāliste meklē spēku un enerģiju intensīvajam darbam kadrā?

Rūta Reinsone, Elizabete Ronija Dreimane, Sabīne Stāvause, Studentu medijs Skaļāk

Rūta_Reinsone_Sabīne_Stāvause_Elizabete_Ronija_Dreimane_ZR_garā_intervija 2 copy.jpg

Vai Jūs jau bērnībā vēlējāties kļūt par žurnālisti?

Bērnībā vēl ne. Man domas par žurnālistiku radās diezgan spontāni, iespējams kādā 11. klasē, kad visi aktīvi sāka domāt par profesijas izvēli. Gan es, gan mana mamma atceramies, ka bērnībā es teicu: "Nu kā tas var būt, ka tu nepazīsti nevienu slavenību! Tad, kad izaugšu liela, es gan pazīšu slavenības un iepazīstināšu ar tām savus bērnus." Varbūt kaut kur zemapziņā alkas pēc tā, ko šī profesija nodrošina, man bija. 

 

Kur Jūs mācījāties?

Pirms stāšanās universitātē Rīgā atradu kursus, kuros varēja apgūt runas prasmes, sevis prezentēšanu un žurnālistikas pamatus. Šie kursi man palīdzēja sagatavoties augstskolai un saprast, ko darbs šajā profesijā tiešām nozīmē. Atceros, ka par kursiem biju sajūsmā - braucu mājās pilnīgi pārņemta un stāstīju, ko mums tur mācīja, un par cilvēkiem, ar ko kopā strādāja lekciju vadītāji. Pēc tam iestājos Latvijas Universitātē un pabeidzu žurnālistus

 

Kā pagāja Jūsu studiju gadi?

Lielā mērā studiju gadi pagāja jau aktīvi strādājot. Pēc pirmā kursa mums bija lekcijas pie pasniedzējas Andas Rožukalnes, un viņa teica: ja mēs vēlamies, (tobrīd universitātē vēl nebija prakses), mēs droši varam atsaukties uz viņu, rakstīt uz laikrakstu Diena, rakstīt uz Latvijas Televīziju (LTV) un teikt, ka esam studenti, vai jūs mūs ņemsiet praksē. Pēc viņas iedrošinājuma aizrakstīju uz laikrakstu Diena, nedēļu tur pastrādāju, bet likās, ka avīzē strādāt ir ļoti garlaicīgi. Tad atnāca atbilde no LTV. Gundars Rēders bija Ziņu dienesta direktors. Viņš teica: "Lai mēs saprastu, vai ņemsim jūs strādāt, jums būs jāiztur pārrunas." Es atnācu uz pārrunām, kur bija gan viņš, gan Panorāmas producente. Protams, ar manu tagadējo domāšanu es saprotu, cik droši vien atbildēju nepareizi. Viņi uzreiz jautāja ļoti nopietnus jautājumus, piemēram, kāpēc ir svarīgi strādāt tieši sabiedriskajā medijā.̚ Es toreiz vēl nemācēju gudri runāt par sabiedriskā medija vērtībām, tomēr arī ar visām nekorektajām atbildēm mani praksē paņēma. Tā bija vasara, kad daudzi pamatdarbinieki - īstie žurnālisti - iet atvaļinājumos. Sākumā braukāju līdzi žurnālistiem un skatījos, kā viņi veido sižetus, vēlāk man lika uzrakstīt vienu ziņu, tad vēl vienu. Nāca, stāstīja un laboja, kā pareizi jādara.

Toreiz vēl nemācēju gudri runāt par sabiedriskā medija vērtībām, tomēr arī ar visām nekorektajām atbildēm mani praksē paņēma.

Un tad bija mans, kā es saku, likteņa pavērsiens. Bija noticis sprādziens Juglā, un bija pavisam maz informācijas. Nebija žurnālista, kuru nosūtīt - vasarā viņu ir maz, bet palikušie aizbraukuši taisīt citus sižetus.

Tad producente saka: "Ai, labi! Re, kur tev operators, ņem un brauc!" Braucot uz notikuma vietu vēl izprašņāju operatoru kas un kā man pašai jādara, jo no malas biju redzējusi, bet pašam pirmā reize vienmēr ir satraucoša. Mēs aizbraucam un meklējam aculieciniekus, kas sprādzienu ir redzējuši vai dzirdējuši, pat no frizētavas izsaucām tanti ar ruļļiem matos. Tā es pavisam nejauši tiku pie sava pirmā sižeta, kuru, neraugoties uz manu spalgo balsi, man atļāva arī ierunāt. Pēc tam darbus deva arvien vairāk. Kad praksei bija jābeidzas, nācu uz darbu ar milzīgu maisu ar konfektēm un augļiem, lai atvadītos, taču tajā pat dienā Gundars Rēders mani pasauca uz savu kabinetu un teica: "Nu tā, Karīn, ja tu esi ar mieru un studiju režīms tev to atļauj, tad varbūt reizi nedēļā tu varētu nākt pie mums strādāt." Man tas, protams, bija patīkams pārsteigums. Laimīgā kārtā vēl joprojām esmu šeit un strādāju jau četrpadsmito gadu.

Studiju gados viens no pasniedzējiem teica, ka žurnālista profesijā ir ļoti svarīgi šaubīties. Patiešām, ir kaut kāds brīdis, it sevišķi sākumposmā, kad ir ļoti jāšaubās par visu. Bet, ja ir sajūta, ka žurnālistika ir īstā vieta, tad es ieteiktu mēģināt par to kādu brīdi nešaubīties un izmēģināt tos dažādos ceļus, jo iespēju ir daudz. Es, piemēram, aizgāju uz avīzi, un man likās: "Ak, Dievs, cik garlaicīgi!" Atnācu uz Televīziju, un man likās: "Oho, cik interesanti!", kaut gan arī tur es rakstīju ziņas un šeit es rakstu ziņas. Jau studiju laikos, piemēram, ja jums jāsarunā intervija ar žurnālistu, tad pirmo vēstuli aizrakstiet tādam, no kura jums pat mazliet ir bail. Žurnālista darba ikdienā ir daudz tādu lietu - mēs atnākam no universitātes un mums ir bail zvanīt cilvēkiem. Klausules celšana katru reizi nāk ar piespiešanos, bet, jo vairāk jūs to darīsiet, jo vairāk to uztrenēsiet.

Ja jums jāsarunā intervija ar žurnālistu, tad pirmo vēstuli aizrakstiet tādam, no kura jums pat mazliet ir bail.

Ir svarīgi nekautrēties kaut ko pamainīt, savukārt, ja kādā brīdī jūtat, ka tas tomēr nav jums, nevajag mocīties, dzīve ir īsa. Jo kad gan vēl būs vairāk laika straujiem pagriezieniem un dullībām, ja ne jaunībā? 

 

Vai Latvijas Televīzijā strādāt ir grūti?

Rīta Panorāmā strādāju piecus gadus, pa vidu man ir bijis bezalgas atvaļinājums un ilgāks pārdomu periods par to, vai vēl joprojām vēlos šo amatu, šo profesiju. 

Man liekas, daudzi vēlas kļūt par žurnālistiem, jo tic, ka spēj mainīt pasauli un vērst lietas par labu, tomēr ikdienas realitātē tu it kā dari savu darbu un saproti, ka tā pasaule tik strauji, kā tev gribētos, nemainās. Tad pazūd misijas apziņa. Kādā brīdī vairs neredzi tam jēgu. Tāpēc es teiktu, ka tas ir grūts darbs. 

Daudzi vēlas kļūt par žurnālistiem, jo tic, ka spēj mainīt pasauli un vērst lietas par labu, tomēr ikdienas realitātē saproti, ka tā pasaule tik strauji nemainās.

Žurnālistika daudzus noved līdz izdegšanas sindromam. To nevar saprast cilvēks, kurš nav strādājis tādā režīmā. Kad es no rītiem eju prom no Televīzijas un man pretī nāk Panorāmas kolēģi, ir deviņi no rīta. Viņi saka: "Laimīgā, tev visa diena ir brīva!", bet es viņiem atbildu: "Okei, uzlieciet no rīta modinātāju uz pulksten 3.00 un tad, kad tas zvanīs, mēģiniet sajust to, cik ļoti laimīgi jūs tajā brīdī esat." 

Šobrīd esmu atradusi balansu starp to, cik daudz to varu darīt, lai man tas sagādātu prieku. Kad es strādāju divreiz vairāk, sapratu, ka manī vairs nav nekādas enerģijas. Nolēmu, ka ja es nevaru to darīt patiesi, tad darbam nav jēgas. Šobrīd strādāju vienu nedēļu mēnesī, un tas ir tieši tas balanss, ko esmu atradusi, lai spētu piecelties ar smaidu un atbraukt uz darbu neaizmiegot. Es varu tiešām priecāties par to, ka varu satikties ar skatītājiem un runāt par tēmām, kas gan man, gan sabiedrībai ir svarīgas. Tas ir mans limits, un, paldies Dievam, priekšniecība mani saprot. Ir kolēģi, kas katru vakaru vada nakts ziņas un iet mājās tad, kad bērni jau aizmiguši, un veselu nedēļu bērnus neredz.

Vēl viens aspekts ir atbildības sajūta, kad saproti, ka patiesībā ar vienu teikumu tu vari izmainīt ļoti daudz un, nedod Dievs, tas teikums būs nevietā, vai nebūs pārbaudīts. Vienmēr žurnālista darbu esmu skatījusi caur cilvēku un sabiedrības līdzdalības prizmu. Šie vienkāršie stāsti bieži vien iemāca to, cik liela vara ir tavās rokās. Piemēram, bija stāsts par skolu, kurā skolotāja ir nodarījusi pāri bērnam. Mēs varētu izveidot tendenciozu sižetu, kur mamma raud un stāsta, ka viņas bērnam dara pāri. Tomēr, ja nebūs citu viedokļu, tad tu ar vienu sižetu vari norakt skolotājam dzīvi. Ir ļoti svarīgi, lai jau pašā sākumā katrs students, ienākot žurnālistikā, saprastu, cik liela vara ir viņa rokās. Tu uzraksti 30 sekunžu aizkadru, bet tas kādam cilvēkam izmaina likteni. 

Ar vienu teikumu tu vari izmainīt ļoti daudz un, nedod Dievs, tas teikums būs nevietā, vai nebūs pārbaudīts.

Šī profesija nes līdzi ļoti daudz pārdomu un šaubu, kā arī cilvēku stāstus, kur tu saviem varoņiem līdzi gan raudi, gan smejies. Pirmajos gados mani ļoti interesēja politika. Vienā brīdī sapratu, ka esmu tik ļoti pārdegusi ar valstiska mēroga tēmām, ka aizeju mājās un turpinu cepties par kaut kādām reformām Ekonomikas Ministrijā. Bet tad es sapratu, ka tas ir bišķiņjāpalaiž vaļā. Iespējams, tāpēc arī Televīzijā esmu mazāk. 

 

Kādi ir žurnālista profesijas plusi?

Man personīgi lielākais pluss ir plašais redzes lauks, ko šī vide piedāvā. Lielākā bagātība ir, ka tu tiešām ļoti daudz redzi, dzirdi, tu satiec dažādus cilvēkus. Tādēļ nav iespējams tas, ko bieži stereotipiski pārmet deputātiem - nezināt, kā Latvijā dzīvo cilvēki. Tev ir sapratne ne tikai par to, kas notiek tavā draugu un paziņu lokā, bet arī plašākā sabiedrībā. 

 

Vai bieži nākas sastapties ar negatīviem komentāriem?

Kad sāku strādāt un parādīties publiski, tas sakrita ar laiku, kad populāri kļuva interneta komentāri. Tad es tos lasīju un, protams, gan raudāju, gan pārdzīvoju, gan biju gatava iet un rakstīt atlūgumus. Tas prasīja laiku, lai es saņemtos nelasīt komentārus. Pat ja kāds kolēģis saka: "Vai tu redzēji to komentāru?", es saku: "Nē, un nemaz negribu zināt", jo man liekas, ka es pati ļoti labi redzu un apzinos savas kļūdas. Kolektīvā esam pietiekoši godīgi viens pret otru. Gan producenti, gan arī kolēģi dažreiz var pateikt: "Klausies, man liekas, ka tas nebija forši!"

Kolektīvā esam pietiekoši godīgi viens pret otru. Gan producenti, gan arī kolēģi dažreiz var pateikt: "Klausies, man liekas, ka tas nebija forši!"

Pārrunājam visu – sākot ar to, ka nevajag turēt līku muguru kadrā un beidzot ar to, kā tu attiecies pret cilvēku, kurš nāk uz interviju. Mums no rīta nāk viesi. Raidījums ir ļoti dinamisks, bieži vien rokamies pa papīriem, mums vēl trīs citas lietas galvā, bet viesis ir atnācis un apsēdies. Tad producente saka: “Kad jums ir studijā viesis, jūs nevarat domāt trīs soļus uz priekšu, jo cilvēkam ir jājūtas ērti. Kā jūs justos, ja aizietu ciemos, un neviens jums nepievērstu uzmanību?” 

Tomēr ir arī ļoti daudz labu komentāru un tas ir baigais adrenalīns, ka pilnīgi svešā vietā pienāk klāt cilvēks un saka: "Mēs Jūs katru rītu skatāmies, un tas ir tik forši!” Vai arī:" Es zinu, ka jūs mani nepazīstat, bet vai es drīkstu jūs samīļot?" Tādos brīžos tu redzi darbam jēgu un saproti, ka ir simts dažādu cilvēku, kam tu nepatīc, bet ir tādi, kam tu patīc.

 

Kas Jūs motivē katru rītu piecelties un nākt uz darbu?

Dzīvā ētera sajūtu nevar izstāstīt, tas ir kaut kas... Kad es tur esmu, nekad nedomāju par to, ka mūs skatās 20 tūkstoši cilvēku. Ir arī praktiskas lietas - mums ir superīgs kolektīvs, tev gribas tos cilvēkus satikt. Vairākas reizes esmu domājusi, ka jāiet prom, ko es tur varu dot, un tad pēc ilgāka laika ienāku Televīzijā, un man ir sajūta kā mājās. Tur visas sienas ar mani runā, visi gaiteņi man ir pazīstami, un tad es saprotu, ka man te vēl jābūt. Ja darba vieta spēj radīt tik pozitīvu emociju kopumu, tad man liekas tā ir zīme, ka ir jāpaliek.̚