“Kad kaut ko dari, tu pārdod, pirmkārt, sevi”. Saruna ar Mariju Kokari

Ilgus gadus strādājot komunikācijas un mārketinga jomā, Marija Kokare piedzīvojusi laikus, kad viss mainās – mediji, tehnoloģijas, cilvēku paradumi. Taču viena atziņa palikusi nemainīga: “Cilvēki pērk no cilvēka.” Viņas profesionālais ceļš vedis cauri muzejiem, bērnu izglītībai, tūrismam un starptautiskiem zinātnes projektiem, bet galvenā pārliecība ir palikusi tā pati – komunikācijas centrā vienmēr ir cilvēks. Atklātā sarunā Marija dalās savā pieredzē, runā par uzticēšanos, kritisko domāšanu un to, kā mainījusies sabiedrisko attiecību pasaule laikā, kad pietiek uzvilkt ārsta halātu Tiktokā, lai cilvēku noticētu tam, ka esi eksperts.

Marta Golubeva, Ksenija Popova, Studentu medijs Skaļāk

Sāksim ar jūsu personīgo pieredzi. Kāds ir jūsu darbs šobrīd?

Šobrīd mans darbs ir ļoti saistīts ar tādu vispārīgu komunikāciju. Esmu gids, un pamatprofesijā esmu pasniedzēja RTU Bērnu un jauniešu universitātē. Ar sabiedriskajām attiecībām šobrīd neesmu cieši saistīta, jo tūrismā cenšos pāriet jaunā līmenī. Man ir uzņēmums, kurā jāsāk darboties aktīvāk, lai piesaistītu klientus. Tās ir sava veida sabiedriskās attiecības, jo man jāveido attiecības ar sabiedrību. Ne ar vietējo, bet ārzemju, un jāmeklē ar viņiem saskarsmes punkti.

Vai jūs neizjūtat nogurumu biežā komunikācijā ar cilvēkiem? Kā meklējat motivāciju un iedvesmu?

Tūrismā vienmēr domāju par to, kā justos cilvēks, kas atbrauc pirmo reizi un satiek nogurušu gidu. Cenšos ar to sevi motivēt. Protams, ne vienmēr sanāk. Ir bijuši brīži, kad saproti, ka vairs nespēj stāstīt vienu un to pašu, un jau apnicis braukt uz vienu un to pašu vietu. Ja runājam par bērniem, tad viņi tevi nopērk ar savu uzmanību. Tu viņiem esi kā elks.

Ir bijuši brīži, kad saproti, ka vairs nespēj stāstīt vienu un to pašu, un jau apnicis braukt uz vienu un to pašu vietu.

Mēs gribētu nedaudz parunāt par jūsu studiju gadiem. Kā jūs studējāt?

Toreiz mēs daudz lasījām grāmatas. Internets jau bija, bet ne tik attīstīts, tāpēc lielāko daļu zināšanu vajadzēja gūt no grāmatām, pārsvarā angļu valodā, jo latviski nebija pieejams liels daudzums literatūras. Krievu valodā bija nedaudz vairāk, tomēr galvenokārt izmantoju avotus angļu valodā. Tajā laikā jau strādāju un mācījos neklātienē, tāpēc daudz laika pavadīju mājās. Neklātienes studijās bija ļoti maz praktisko nodarbību – es vēlējos vairāk tiešas, reālas prakses, jo tikai teorijas apgūšana likās pārāk sausa pieredze.

Ja varētu atgriezties atpakaļ studiju laikā, ko jūs sev ieteiktu?

Lasīt vairāk grāmatu, vairāk literatūras, kā arī iet praksē – vienkārši bez maksas strādāt, jo tikai tā tu iepazīsti jaunus cilvēkus un veido jaunus kontaktus. Tevi vairāk atpazīst, redz potenciālu un tu iepazīsti profesiju no iekšpuses. Svarīgi mācīties psiholoģiju. Nesen izlasīju labu Roberta Čaldīni (Robert Cialdini) grāmatu – “Influence: The Psychology of Persuasion”. Toreiz, studiju laikā, varbūt arī bija ieteicamā literatūra, bet es tādu neatceros un nebiju lasījusi.

Es ieteiktu lasīt vairāk grāmatu, vairāk literatūras, kā arī iet praksē – vienkārši bez maksas strādāt, jo tikai tā tu iepazīsti jaunus cilvēkus un veido jaunus kontaktus.

Jūsuprāt, pieredze ir svarīgāka par izglītību?

Viss noteikti iet roku rokā. Viena lieta ir pieredze, bet otra – pamati, kas tiek ielikti mācību laikā. Kad ej praksē, tu pārmanto pieredzi un sāc būvēt tālāk – kā riteni, kas jau ir uzbūvēts. Ja tev ir teorija, tu zini, kā tas ritenis darbojas, un kopā ar praksi no tā vari uzbūvēt, piemēram, mašīnu. Tu jau zini, kā divi riteņi kustas un tā vari iet uz priekšu.

Man šķiet, ka skola vispār ir vajadzīga tieši tam – lai saprastu nākamo soli. Viss ar laiku nostājas savās vietās, tikai jāturpina iet tālāk, jo bez pamatiem nav iespējams attīstīties. Viss šajā profesijā balstās uz psiholoģiju – uz to, kā tu „uzķer” cilvēkus. Tagad sociālajos tīklos tas ir īpaši redzams: viss ir psiholoģija. Ja tu to nesaproti, tad šajā jomā būs ļoti grūti strādāt.

Skola ir vajadzīga, lai saprastu nākamo soli. Viss ar laiku nostājas savās vietās, tikai jāturpina iet tālāk, jo bez pamatiem nav iespējams attīstīties.

Varat vairāk pastāstīt par jūsu pieredzi muzejā, piemēram, kādas prasmes un atziņas jums deva darbs muzejā? Kas visvairāk palika atmiņā?

Jāprot pareizi veidot pieeju un saprast savu mērķauditoriju. Es sapratu, ka vislabāk man izdodas organizēt bērnu pasākumus, jo vecāki bieži vien sev kaut ko nenopirks, bet bērnam gan. Tāpēc ļoti labi darbojas izglītojoši pasākumi un bērnudārzu ballītes.

Svarīgi, lai muzeja priekšplānā būtu spilgta personība. Tajā laikā tā nebiju es – man bija kolekcionārs, kas atveda savu kolekciju, un tieši caur viņa personību es veidoju. Viņš bija krievu zinātnieks, un cilvēkiem tas uzreiz šķita interesanti, jo tas bija kaut kas atšķirīgs – nevis vietējā, bet Maskavas kolekcija, kas nonākusi Latvijā. Žurnālistiem vienmēr bija viens jautājums: “Kāpēc Rīga, nevis Maskava?” Viņam bija dažādas atbildes, un tas piesaistīja uzmanību. Tas bija neparasti. Tā bija arī atziņa – viss iet caur cilvēku. Cilvēks “nopērk” no cilvēka. Muzejam bija seja. Kad mēs organizējām lekcijas, cilvēki nāca klausīties, viņi zināja šī kolekcionāra dzīvesstāstu un gribēja uzzināt vairāk.

Kā veidot efektīvu komunikāciju starptautiskā vidē, piemēram, starp Latviju un citām valstīm? Kādas prasmes jūs izmantojat, strādājot ar citu valstu iedzīvotājiem?

Tas, meitenes, jums būs kursos! Turībā [Biznesa augstskola Turība] mums bija starptautiskās komunikācijas kurss. Ņēmām atsevišķu valsti, atsevišķu nāciju un skatījāmies, kas viņiem ir svarīgs, kādas viņiem ir vērtības.

Es strādāju pārsvarā angļu valodā, jo satieku ļoti dažādu valstu iedzīvotājus. Šodien tie ir cilvēki no Nīderlandes, rīt no Vācijas, pārīt no Anglijas, tad viens cits no Čehijas, viens no Taizemes un viens no Ķīnas. Kopīgs ir tas, ka viņi visi runā angliski. Piemēram, cilvēks no Indijas būs lēns, prasīs daudz jautājumu. Viņam vajadzēs pievērst vairāk uzmanības. Vāciešiem patīk precizitāte – ja tu teiksi, ka tev jāatgriežas pulksten 15.00, tad tev jāatgriežas tajos 15.00. Tās ir starptautiskas atšķirības. Kad stāsti, piemēram, par sanatorijām Latvijā, mēs to saprotam vienā veidā, bet, stāstot par sanatorijām Amerikā, viņi domā, ka tas ir domāts psihopātiem, jo viņu izpratnē tas ir kaut kas cits. Tādas nianses ir jāzina.

Angliski stāstot ir visgrūtāk, jo tā nav tikai Vācija vai Francija – tā ir visa pasaule. Piemēram, braucām ar kādu musulmaņu pāri no Bahreinas (mazas salas pie Arābu Emirātiem) uz Igauniju. Viņiem savajadzējās uz tualeti. Iebraucām vienā muižiņā, iegājām iekšā un mums pretī skrien skaists labradors. Šis pāris tajā brīdī ieraudzīja ziedus un jautāja, vai varu viņus nofotografēt. Piekritu. Man pieskrēja klāt labradors, un jau taisījos to paglaudīt, kad vīrietis ļoti neapmierināti izsaucās, ka vairs nedrīkstu aiztikt viņa fotokameru. Kā izrādās, pēc musulmaņu ticības, suns ir netīrs dzīvnieks.

Kad stāsti, piemēram, par sanatorijām Latvijā, mēs to saprotam vienā veidā, bet, stāstot par sanatorijām Amerikā, viņi domā, ka tas ir domāts psihopātiem, jo viņu izpratnē tas ir kaut kas cits. Tādas nianses ir jāzina.

Tādas nianses var uzzināt tikai ar pieredzi?

Jā, protams jo tā pieredze ir bezgalīga. Katru dienu var iemācīties ko jaunu no katra cilvēka. Mums pašiem arī savi “tarakāni” galvā. Jāņem vērā arī tas, ka ikvienam ir sava dzīves pieredze gan bērnībā, gan konkrētajā valstī. Sarežģīts darbs. Labi, nav jau tik traki.

Kādas ir galvenās izmaiņas tūrisma jomā pēdējos gados?

Izmaiņas ir tādas, kad mēs tagad ejam uz lēto tūrismu. Kādreiz brauca un ņēma privātās tūres, bet tagad es neredzu vairs robežas starp grupas tūri un privāto tūri. Viņi pārsvarā nopērk savas ekskursijas caur George. Tur grupa sākas no diviem cilvēkiem. Nu, kas tā ir par divu cilvēku grupu? Tā drīzāk ir privāta ekskursija. Kādreiz privāta ekskursija maksāja 300 eiro. Tagad, ja man ir divi cilvēki, man jābrauc ar savu auto, un 300 eiro vietā maksā 150 eiro.

Un kāpēc cilvēki sāka tā darīt?

Tas ir saistīts ar to, ka tūrisma firmas bieži neprot konkurēt savā starpā. Vienīgais veids, kā viņi to dara, ir cenu “dempings” – viņi vienkārši pazemina cenu.

Bet principā gidi Latvijā ir pieprasīti?

Tūristu ir vairāk ar katru gadu – daudz vairāk ķīniešu, japāņu un korejiešu. Es strādāju ar korejiešiem. Iepriekš bija tikai divi uzņēmumi, kas vadīja korejiešu ekskursijas, un šogad redzēju, ka izveidojušies vairāki jauni uzņēmumi.

Viss arī ļoti atkarīgs no klimata izmaiņām. Piemēram, šogad Eiropā bija ļoti karsti, bet pie mums bija mēreni. Ļoti daudzi brauca un teica, ka paskatījās laikapstākļus un negrib uz karsto Spāniju, grib uz auksto Latviju. Pat speciāli izdomāja terminu “colddays – to get cool in Latvia” – nevis “holidays”, bet “colddays”.

Varbūt jums pašai ir kāda mīļākā vieta, par kuru visvairāk patīk stāstīt?

Man vienmēr patikušas jaunas vietas. No vienas puses ir grūti, tāpēc ka jāizdomā jauna informācija, jāsameklē un jāizdomā, kas patīk, kas nepatīk, ko viņi saprot, ko nesaprot. Nav tā, ka tu iemet ChatGPT un viņš tevi visu pastāsta, nē. Pēc tam vēl ir jāizpēta, vai tiešām viņš pareizi ir uzrakstījis. Jāņem vērā arī jauni vārdi un termini angļu valodā. Piemēram, ja vedu ekskursijā uz Ķemeru purva taku, tad ir dažādu ziedu nosaukumi un cita jauna terminoloģija, kas jāiemācās angļu valodā. Jā, jaunas vietas ir interesantas un foršas, tomēr nepieciešams laiks sagatavoties.

Citreiz ir arī forši atgriezties vecās ekskursijās, jo var redzēt, kā kaut kas ir mainījies. Piemēram, aizej uz Jūgendstila muzeju, uz kuru tu ej reizi pusgadā, un redzi kaut ko jaunu. Bet nav tādas “super” mīļākās vietas, jo visas ir mīļas.

Vai sociālie tīkli ir ietekmējuši komunikācijas darbu?

Noteikti, jā. Mūsdienās ir tādas platformas kā “Delfi Rīga”, “Labi Rīga” un citas, kurām tiek veidots saturs un piešķirts finansējums, tāpēc statistika un redzamība tajās tomēr ietekmē cilvēkus. Bet es nevarētu teikt, ka kāds tiešām būtu teicis: “Es atradu tieši šo informāciju šeit.” Vairāk izmanto lielās mājaslapas kā GetYourGuide, Viator vai Last Minute, mazāk vietējās. Parasti viņi iepazīstas ar iespējām tūrisma informācijas centrā – tur pasaka, ka visu var apskatīt konkrētajā mājaslapā. Tad cilvēki paši izvēlas un izmanto vietnes, lai plānotu savu apmeklējumu.

Lasījām, ka jums bija projekts 2-AM. Varbūt varat par to nedaudz pastāstīt? Kā radās ideja to dibināt? Kā noprotams, tas bija viens no Latvijas kosmosa nozares jaunuzņēmumiem.

Bija no Krievijas atbraucis zinātnieks ar savu inovāciju. Viņš bija dabūjis fondu šeit Latvijā, bet – viņš nerunāja ne angliski, ne latviski, tikai krieviski. Viņam vajadzēja cilvēku, kas palīdzētu to visu administrēt. Sāku pie viņa strādāt par CEO un administratoru. Aizgāja projekti, fondi, konferences, produkta pārstāvēšana, produktu izplatīšana. Ar sabiedriskajām attiecībām tas bija maz saistīts, jo viņam visu laiku bija bail, ka viņa produktu kāds aizvilinās. Viņš centās daudz par to nerunāt. Mūs bieži aicināja uz radio, bet es visiem atteicu, jo man neļāva iet. Patiesībā jēgas arī nebija no vietējiem radio, jo produkts bija domāts ārzemēm, un uz vietējo tirgu mēs pat neorientējāmies. Mums bija interese par ārzemju nozares žurnāliem, kurus lasīja tieši profesionāļi. Tas bija vairāk B2B [Business to Busness], nevis B2C [Business to client].

Vēl bija savstarpējā komunikācija ar zinātniekiem, jo mēs daudz strādājām ar Rīgas Tehnisko Universitāti, ar Latvijas Universitāti un starptautiskos projektos. Piemēram, iepazināmies un veidojām kontaktus ar ārzemju zinātniekiem un viņi stāstīja par mums tālāk saviem kolēģiem. Tā mums veidojās publicitāte. Vēl mēs piedalījāmies izstādēs. Trīsarpus gadus nostrādāju, bija daudz tehniska darba. Daudz LIAA [Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra] atbalstītu pasākumu. Diemžēl ne vienmēr viss bija labi, jo devāmies uz ļoti eksotiskām valstīm, kur vajadzēja savu pieeju, bet viss ļoti oficiāls un nebija vienkārši tikt pie partneriem ārzemēs.

Bet, kad 2020. gadā bija pandēmija, kā jūs strādājāt?

Strādāju no mājām. Nebija viegli, jo darbs bija tehniskā jomā, bet vienlaikus vajadzēja veidot sabiedriskās saites. Mēs veidojām laboratoriju un bija jāizvēlas tehniskās iekārtas. To nevar vienkārši izdarīt caur WhatsApp video – likās, ka pietiek ieslēgt kameru un viss būs redzams, bet nē, tur bija tik daudz mazu nianšu, ka tehnikas izvēle kļuva ļoti sarežģīta. Strādājām ar Itāliju – tur sēž vecs inženieris, kas nerunā angliski, Maskavā – cita inženiere, kas arī knapi runā angliski. Un es pa vidu – bez padziļinātām tehniskām zināšanām, cenšos visu izskaidrot. Daudz nācās rādīt ar pirkstiem, un [tekstu] arī Google Translate bieži nesaprata. Tās bija pandēmijas grūtības – arī tas viss saistījās ar komunikāciju. Tad radās jautājums – kāpēc zinātnieki tik bieži veido tā saucamos “mobility” projektus? Jo Zoom vai WhatsApp nevar aizstāt personīgu kontaktu. Kad satiecies klātienē, kopā piedzīvo kaut ko – pasākumu, sarunu pie vīna glāzes, pārgājienu kalnos – tad veidojas kopīga pieredze. Un pēc tam vieglāk arī sadarboties:

– Vai tu atceries, kad mēs bijām tajā kuģītī un redzējām to visu?

– Jā.

– Nu tad, davaj, tagad par darbu?

Tas rada iemeslu parunāt un noturēt kontaktu.

Jūsuprāt, veiksmīgāka komunikācija ir reālajā dzīvē?

Jā, noteikti.

Kāpēc?

Tāpēc, ka komunikācija ir ne tikai verbāla, bet arī neverbāla. Var redzēt, kā cilvēks sēž, kā cilvēks uzvedas. Kad viņš ir personīgi ar tevi, viņš ir dabiskāks. Kad tu uzraksti WhatsApp, padomā, izdzēs, padomā. Kad tu esi ar personu, uzreiz ir jādod atbilde. Piemēram, es skatījos vienu krievu raidījumu, tur programmas vadītājai jautā: “Kāpēc nevar vienkārši sēdēt un runāt?” Viņa saka: “Kad tu esi aizņemts, kaut ko gatavo, tu nevari nofokusēties tikai uz sarunu, tev ir jāfokusējas arī uz to, ko tu dari.” Cilvēks biežāk ir atklātāks, kad viņš kaut ko paralēli dara, jo viņam aizmirstas sevi turēt rāmjos. Un tad ir vieglāk dabūt informāciju.

Cilvēks biežāk ir atklātāks, kad viņš kaut ko paralēli dara, jo viņam aizmirstas sevi turēt rāmjos. Un tad ir vieglāk dabūt informāciju.

Jūs pieminējāt, ka gribētu strādāt vairāk mārketingā. Vai MI maina šo sfēru, vai komunikācija nekļūst sliktāka, mazāk kvalitatīva?

Nevar atšķirt, kur ir cilvēks un kur nav cilvēka.

Jūs uzskatāt, ka nevar?

Jā, ir momenti, kad es nevaru. Man rādīja lietuviešu reklāmu par auksto zupu. Viņiem bija oficiāls festivāls, un tur nevarēja atšķirt, vai viņi to nofilmējuši vai MI ir uztaisījis.

No komunikācijas puses, tas ir labi vai slikti?

Nu, tiem, kas strādā šajā jomā, protams, tas atvieglo darbu. Postu rakstīšana, kontenta plānošana. MI ļoti atvieglo darbu. Var analizēt mērķauditoriju, izpētīt tirgu, visu ko. Bet, manuprāt, tas, ka šo rīku ir tik daudz, var arī sajaukt galvu. Un vēl – daudzi nemaz nepaskatās un vienkārši publicē to, ko ChatGPT iedevis. Es tagad strādāju Erasmus+ projektā, kur esmu atbildīga par sociālajiem tīkliem. Taisu postus, bet tie bieži šķiet plastmasaini, neīsti. Video ir labāks, bet tekstiem jāpieiet rūpīgāk. Es gan daudz neiepsringstu, jo man svarīgāka ir publicitāte, nevis popularitāte. Bet, ja gribi rezultātu, ir jāpiestrādā – nevar vienkārši jālaiž ārā tekstus. Tāpēc ir labi, ja ir sabiedrisko attiecību speciālists, kurš prot skaisti rakstīt un saprot psiholoģiju, vai žurnālists, kurš spēj uzķert domu.

Bet vai MI nevarēs pilnībā aizstāt šo profesiju?

Nu, ar laiku laikam varēs, jā. Ja tas paliks super gudrs, tad kāpēc ne?

Kādi ir jūsu ieteikumi mūsdienu jaunatnei, lai tas nenotiktu?

Jaunatnei tagad ir ļoti labi, bet jāstrādā ar kritisko domāšanu. Ja tās nav un jūs ticat visam, ko redzat TikTok, internetā vai YouTube, tad ir čau. Ja nepārbaudāt avotus, neskatāties, no kurienes cilvēks nāk un ko viņš raksta, tad ir vāks. Paldies Dievam, ka tagad pat ChatGPT, kad tu pajautā, piemēram, par analīzēm, beigās pasaka: “Tomēr konsultējieties ar ārstu.” Vismaz viņš ir tik gudrs, ka brīdina, ka nevajag nodarboties ar pašārstēšanos.

Nevar būt tā, ka visi visu zina. Katram savs lauciņš. Un jāapzinās arī tas, cik daudz darba prasa sociālie tīkli – tos uzturēt un attīstīt nevar bez maksas. Ja cilvēks par to nesaņem samaksu, viņam nebūs par ko dzīvot. Tātad kāds viņam maksā, un tas nozīmē, ka nauda no kaut kurienes nāk. Vai nu viņš pelna no reklāmām, vai pārdod produktus, vai kursus. Tas viss notiek par naudu, un jebkura “super noderīga informācija” YouTube vai citur tiek pārdota – pilnu versiju jūs parasti saņemsiet tikai par maksu. Tā tas vienkārši strādā. Tāpēc arī MI nevarēs pilnībā aizstāt cilvēkus – vienmēr būs kāds, kurš pelnīs ar to, kas notiek. Labi, robots uzrakstīs tekstu, bet kādam taču vajag iemest naudu kontā. Un vēl – man tiešām kļūst slikti, kad dzirdu: “Bet TikTok teica.” Tagad TikTok cilvēkiem svarīgāks par ārstiem. Ja cilvēks uzvelk ārsta tērpu un kaut ko stāsta, uzreiz tic, ka viņš ir eksperts. Bet varbūt viņš vispār nav ārsts, tikai saģērbies.

Jaunatnei tagad ir ļoti labi, bet jāstrādā ar kritisko domāšanu. Ja tās nav un jūs ticat visam, ko redzat TikTok, internetā vai YouTube, tad ir čau.

Kāda ir viena vērtība vai princips, kas jūs vada darbā? Uz ko balstāties savā jomā?

Ka cilvēki nopērk no cilvēka.

Tas ir pats galvenais?

Jā.

Tas ir labi vai slikti?

Tas ir labi, jo tad tu piedomā – cik esi patiess un cik gatavs dot.