Kā kļūt par savas kopienas laimes kalēju. Saruna ar LGBTK+ aktīvistu Jurģi Kalniņu
Jurģim Kalniņam aktīvisms ir sirdslieta, tāpēc jaunību viņš velta strādājot savas kopienas labā. Būdams biedrības Safe Space dibinātājs, Jurģis īsteno LGBTK+ redzamības projektus, veido drošāku un draudzīgāku telpu, palīdz apvienot kvīru kopienu Latvijā. Intervijā Jurģis dalās ar biedrības piedzimšanas stāstu, zemūdens akmeņiem un sadarbības niansēm, kas jāņem vērā, dibinot biedrību.
Sabīne Rimare, Studentu medijs Skaļāk
Kas tu esi un ar ko nodarbojies?
Mani sauc Jurģis Kalniņš, esmu aktīvists sirdī. Iepriekš veicu mārketinga aktivitātes izglītības startapam [startup - jaunuzņēmums ] Edurio. Nostrādāju četrus gadus un sapratu, ka jāpieņem pieauguša cilvēka lēmums un jāatpūšas, tāpēc kādu brīdi biju bezdarbnieks. Tagad mans jaunais dienas darbs ir Latvijas Radio, kur kūrēju mārketingu.
Bet, neraugoties uz to, mana sirdslieta ir aktīvisms, specifiski LGBT+ aktīvisms, jo pats esmu kvīrs. Internalizētā homofobija, kas nāca cauri vidusskolas un pamatskolas laikiem, ir izlauzusies brīvībā, un tagad to kompensēju, darot labas lietas. Domāju drīzumā aktīvismā pāriet pilnā laikā, skatoties kā Latvijas Radio ies, bet tas jau netraucē darīt divas lietas paralēli, kā līdz šim to esmu darījis. Vēlos uztaisīt to par liela izmēra un pilna laika projektu ne tikai sevis dēļ, bet lielā mērā kopienas dēļ.
Kā sāki ar to nodarboties?
2018. gadā absolvēju bakalaura studijas Latvijas Universitātē un ieguvu iespēju studēt gadu ASV, Viskonsinas Universitātē, kas ir viena no top iekļaujošākajām universitātēm ASV. Atceros, ka 1. septembrī mūs veda cauri kampusam [campus – universitātes teritorijai] un visur bija varavīksnes karogi. Mana pirmā doma bija: "Kas te notiek?". Tajā laikā jau biju iznācis no skapja, bet jebkurā gadījumā tas bija kultūršoks. Kamēr tur studēju, izveidoju daudzas foršas draudzības un ļoti ciešas saites ar atklātiem kvīriem, un tas atstāja uz mani lielu iespaidu. Studēju seksualitātes un dzimtes studijas, kas man deva akadēmisku perspektīvu, jo Latvijā tādas lietas nemāca. Ir droši vien atsevišķi kursi, bet ne kā kursu kopums, ne kā studijas. Atbraucot atpakaļ, man bija reversais kultūršoks par to, kā Latvijā lietas ir. Bet es jau tik ērti savā ādā jutos, ka man radās ideja pārcelt tās labās lietas, ko esmu apguvis ASV, uz Latviju. Tad nodibināju biedrību. Atceros, ka man bija saruna ar mammu: "Gan jau kāds cits izdarīs. Kāpēc tev kaut kas jādara?" Un neviens cits nekad neko nedara.
Es atceros, ka man bija saruna ar mammu: "Gan jau kāds cits izdarīs. Kāpēc tev kaut kas jādara?" Un neviens cits nekad neko nedara.
Bija viena projekta ideja, ko biju apguvis, vadot starptautiskas bērnu un jauniešu nometnes. Ir tāda organizācija CISV, kur katru gadu dažādās lokācijās visā pasaulē sanāk 12 līdz 16 gadu veci bērni no 10 valstīm un apgūst tēmas par klimatu, cilvēktiesībām un tā tālāk. Mēs īstenojām tādu aktivitāti kā Privilēģiju pastaiga. Tā ir interaktīva spēle, kur katrs no grupas novieto sevi telpā, atkarībā no tā, cik viņam daudz privilēģiju. Piemēram, vadītājs saka: "Ja esi labrocis, sper vienu soli uz priekšu", un tie, kas ir labroči, sper soli uz priekšu. "Ja vari veikalā atrast plāksterus, kas atbilst tavam ādas tonim, sper soli uz priekšu, ja nevari atrast, sper soli atpakaļ." Tas mani ļoti iedvesmoja, mēs uztaisījām astoņas video sērijas ar dažādām aktivitātēm, un tas bija pirmais projekts. Nodibinājām biedrību tieši šim projektam un tad lēnā garā sāka nākt jauni projekti, arī Propaganda un Savienojums.
Pastāsti vairāk par to, kā radās ideja dibināt biedrību? Vai bija kāda iedvesma?
Jā, tā pati organizācija ASV, kur apguvu lielas grupu aktivitātes, kas bija mūsu pats pirmais projekts. 2018. gada pavasarī, pirms braucu uz ASV, jau biju uztaisījis vienu LGBT redzamības projektu. Tādi BuzzFeed tipa video, kur viens cilvēks sēž melnā fonā un viņam no aizmugures ir ieslēgts prožektors, lai neredz seju un ir anonīmi. Savācu sešus LGBT cilvēkus uz intervijām - lesbiete, gejs, nebinārs cilvēks, LGBT mamma u.c. Es uztaisīju video un meklēju kanālu, caur kuru tos palaist. Tad sazinājos ar Latvijas Radio un Latvijas Sabiedriskajiem Medijiem (LSM), un viņi nopublicēja, bet tas nozīmē, ka vienkārši darīju bezmaksas darbu LSM. Tajā laikā man nebija iebildumu, jo nebija biedrības, kurā tos izplatīt. Tad Latvijas Radio 5 to paņēma, un es ļoti priecājos par to, bet nebija tā, ka tas palika vienuviet, nevarēju video pārstrādāt biedrības vajadzībām, jo tādas biedrības nebija.
Kad atgriezos no ASV, jau biju mācījies, ka foršāk būtu nodibināt vienu konkrētu vienību, caur kuru piesaistīt finansējumu. Pirmais projekts, ko taisīju, bija pilnīgi bezmaksas. Sarunāju draudzeni, kas filmēja un rediģēja tos brīvprātīgi. Bet tie ir diezgan liela apjoma projekti - jākoordinē cilvēki, telpas, kameras, jāraksta preses relīzes. Tas paņem daudz laika, daudz enerģijas, un ilgtermiņā brīvprātīgi to darīt nav produktīvi un veselīgi, sevišķi, ja par to nesaņem arī kādu atlikumu sev.
Biedrība bija kā instruments, caur ko piesaistīt ārējo finansējumu no fondiem. Man nebija priekšnojautas par to, cik īstenībā daudz iespēju biedrībām ir, lai iegūtu līdzekļus. Kamēr vēl biju Amerikā, jau sāku biedrības dibināšanas procesu un meklēju, kur piesaistīt līdzekļus, kādi fondi ir Latvijā. Kad atbraucu, uzsākām video sēriju par privilēģiju pastaigām - Empātijas spēles. Piesaistījām Jaunatnes Starptautisko Programmu aģentūru, kas bāzēta uz organizācijām, kuras dibinājuši jaunieši. Viņi bija ļoti atsaucīgi un piešķīra finansējumu. Protams, tas nebija, lai maksātu algas, bet lai nosegtu ārpakalpojumus. Piesaistīju draugu, kam maksāju, lai viņš rediģētu video. Tad braucām uz pilsētām prezentēt un taisīt diskusijas ar nozaru ekspertiem. Tad lēnā garā tā bilde radās par to, ka biedrība ir izcils instruments, kā darīt sabiedriskā labuma darbu un ar to vēl piesaistīt finanses. Līdz ar to, tā bija tā iedvesma.
No kā sastāv jūsu komanda, vai tā ir pastāvīga?
Kopš 2019. gada Safe Space biedrībai ir bijuši četri lielāka mēroga projekti, un katram no tiem tika piesaistīti citi cilvēki. Esmu kā tas kodols, atkarībā no projekta vajadzībām izsludinu vakances. Piemēram, mūsu pēdējā projektā Savienojums esam trīs nepilna laika darbinieki. Profesionāļus patiešām piesaistīju caur atlasēm. No sākuma, piemēram, podkāstā Propaganda tā bija tikai mana kolēģe Ieva, ar kuru taisījām epizodes. Viņa bija mana laba draudzene, un izdomājām, ka šis būtu ļoti forši. Mācība nākotnei - daudz labāk ir taisīt atlases un meklēt profesionāļus. Ja projekts iet ilgāk nekā pusgadu, tad cilvēkiem var rasties piekusums vai izdegums, jo nevalstiskais sektors ir diezgan enerģiju paņemošs. Ja ir iespēja, tad vislabāk ir piesaistīt profesionāļus, nevis ar draugiem tusēt, jo tas var negatīvi ietekmēt attiecības. Es sevi neuzskatu par labu menedžeri vai bosu, un ja rodas kādas problēmsituācijas, tās netiek risinātas iekšēji un tad tās uzsprāgst. Līdz ar to, daudz labāk vienkārši piesaistīt nozares profesionāļus, kas zina, kas jādara.
Piemēram, Savienojumus mēs taisām kā grupu domnīcas, un tajās ir piesaistīts psihoterapeits, kas tās vada. Piemēram, ja tas būtu es vai kāds mans draugs, mēs gan jau kaut ko novadītu, bet tās pavisam noteikti nevienam nepalīdzētu. Psihoterapeitu mēs izvēlējāmies caur atlasi, piesaistījām tieši kvīru terapeitu. Lai arī terapeits Artūrs, ko piesaistījām, tagad ir mans labs draugs, oriģināli viņš tika piesaistīts tikai kā profesionālis. Arī Linards, kas atbild par komunikāciju, tika piesaistīts nevis kā draugs, bet kā profesionālis, un tas ir daudz veselīgāk. Tas jau arī liecina par organizācijas brieduma pakāpi. No sākuma pašsaprotami būs tie projekti, kas tiks būvēti uz draudzības saitēm. Un man liekas diezgan organiski un dabiski, ka tu ej cauri tam, ka: "Okei, ar draugiem laikam nevajadzētu darīt biznesa lietas. Piesaistām vairāk finanses, lai varam pieņemt darbā profesionāļus un maksāt viņiem algas". Tajā brīdī, kad jau to vari darīt, visticamāk, organizācija ir spējīga arī piesaistīt lielākas finanses. Un tas arī rada kapacitāti, lai varētu taisīt projektus kārtīgi, noslīpēti, bez riska, ka pēc pusgada tu vienkārši būs izdedzis, jo nezini, ko dari.
Komanda mētājas atkarībā no projekta vajadzībām, un pagaidām nav stabilu darbinieku, kas piesaistīti neatkarīgi no projektiem, bet tas būs mūsu nākamā gada mērķis. Esam jau sasnieguši tādu pakāpi, ka varam izdzīvot bez ārējā finansējuma piesaistes, jo mums nāk ziedojumi no atbalstītājiem. Līdz ar to jāmeklē veidi, kā diversificēt finanses, lai nav tikai tā, ka dzīvo no projekta naudām uz projekta naudām, bet lai tiešām uzbūvētu finansiālo bāzi, lai varētu pieņemt darbā pamatcilvēkus. Esmu jau nobriedis darīt to pilnu laiku, tikai vienkārši jāuztaisa tas lēciens.
Vislabāk ir piesaistīt profesionāļus, nevis ar draugiem tusēt, jo tas var negatīvi ietekmēt attiecības.
Kā notiek komunikācija ar partneriem un fondiem?
Nevalstiskajā sektorā viss ir par tīklošanos. Ir jāpieseko visu fondu sociālajiem tīkliem. Latvijā ir trīs tipu fondi. Valsts fondi ir, piemēram, Sabiedrības Integrācijas fonds un Kultūras Ministrija, kas ik pa laikam izsludina konkursus. Tajos ir ļoti formāls pieteikšanās process, un uz tiem parasti pretendē pašdarbības kolektīvi, piemēram, pirms Dziesmu svētkiem.
Vēstniecības vienmēr ir ļoti draudzīgas un fleksiblas. Ja ir kāda projekta ideja, vari aprakstīt projekta mērķi, budžeta tāmi, aptuveni izskaidrot, kāds būs ieguvums organizācijai un sabiedrībai kopumā, un tad izsūtīt to vairākām vēstniecībām. Parasti visatsaucīgākās ir Zviedrijas, ASV, Nīderlandes, Norvēģijas un vēl pāris citas vēstniecības. Piemēram, projekts Savienojums tika īstenots, pateicoties ASV vēstniecības līdzfinansējumam. Projekts vēl nebija sācies, bet viņi jau mūs aicināja uz pasākumiem. Vienkārši jāiet forši runāties, stāstīt par idejām, jo viņiem ir nauda.
Iespēju ir ļoti daudz, bet cilvēki tās vienkārši neizmanto.
Trešais fondu tips ir starptautiskie fondi, piemēram, projekts Propaganda gāja caur Aktīvo Iedzīvotāju fondu, kur apkopojušās vairākas donoru organizācijas no Norvēģijas, Islandes, Lihtenšteinas. Ir arī visādi Eiropas Savienības granti, arī Jaunatnes Starptautisko Programmu aģentūras finansējums nāk no Eiropas Savienības. Ja jau runājam par lielākiem grantiem, kas ir 100 000 eiro apmērā, tie ir Eiropas Savienības kohēzijas fondi, un tur jāraksta projekti uz kādām 60 lapām. Tur pieteikšanās process ir visformālākais, Eiropas Savienības struktūrfondiem tas ir vienkārši briesmīgi, bet ir tā vērts.
Man vispozitīvākās attiecības ir ar vēstniecībām, jo ar viņiem var veidot personīgas attiecības, tīkloties un nonākt apritē. Vēstniecības arī draudzējās cita ar citu un nodod informāciju, piemēram: "Hei, mēs redzējām, ka mums kaimiņos Somijas vēstniecībai ir šāds projektu konkurss. Varbūt tevi interesē." Tad tu sāc draudzēties ar citu vēstniecību. Lai gan valsts fondiem un Eiropas Savienības fondiem ir lielākas naudas, nav personīgo attiecību, un ir grūtāk saņem atgriezenisko saiti. Pieteikumu rakstīšana prasa laiku un enerģiju, tāpēc daudz foršāk ir, ka pašas vēstniecības ir pretimnākošas un ieteiks, kas varētu derēt un kas ne. Atgriezeniskā saite vienmēr ir ļoti noderīga.
Kādi ir tavi pienākumi biedrībā?
Tas atkarīgs no projekta. Esmu projektu rakstīšanas dvēsele. Parasti uzmetu kādu ideju savā galvā, tad sagatavoju pārskatu un domāju, kādi cilvēki varētu būt nepieciešami šī projekta realizācijā. Esmu milzīgs vizionārs, man patīk realizēt lietas, bet gribu, lai cilvēki paši iesaistītos un veidotu biedrību stiprāku. Ir viens liels projekts, pie kā tagad strādājam. Tā ir liela aptauja valsts mērogā, kurā tiks aptaujāti LGBT cilvēki par vajadzībām, kas viņiem nepieciešamas, dzīvojot Latvijā. Atkarībā no aptaujas rezultātiem pārveidosim Safe Space tīmekļvietni par resursu krātuvi. Tad es uzrakstu projekta apkopojumu un domāju, vai ir jāizsludina vakance cilvēkam, kas būtu spējīgs palīdzēt ar aptaujas sagatavošanu, datu analīzi un citām lietām. Lieku kopā tos puzles gabaliņus lielā mērogā. Es teiktu, ka mana loma ir menedžeris un mārketings vienā personā. Mārketings tāpēc, ka man patīk rakstīt, un es arī rakstu visas preses relīzes un e-pasta ziņu lapas. Tā ir mana sirdslieta - rakstīt, un to esmu paturējis sev, nedeleģējot nevienam citam.
Parasti piesakās diezgan labs cilvēku profils, un forši ir arī tas, ka piesakās tikai LGBT+ cilvēki, jo viņiem varētu būt grūtības nodarbinātībā. Lai arī Latvijā diskriminēt cilvēku darba vietā pēc viņa seksuālās orientācijas ir nelikumīgi, tāpat bieži vien notiek mobings vai bosings un pasīvā agresija no darba devēja vai kolēģiem. Līdz ar to, ir svarīgi, ka mēs attīstām organizāciju tādā horizontālā perspektīvā un ka mums pievienojas jauni cilvēki, kas meklē drošu patvērumu un vēlas tikt nodarbināti organizācijā, kas rūpējas par viņiem vistiešākajā izpratnē.
Ir, protams, foršas organizācijas, lieli uzņēmumi, kas ļoti rūpējas par to, lai tu justos ērti, bet kopumā, tas nav specifiski uz LGBT cilvēkiem, bet gan uz imigrantiem, sievietēm, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un tā tālāk. Tas viss tiek izstiepts un nav fokusa. Man liekas ļoti svarīgi, ka ir atsevišķas organizācijas, kas fokusējas uz kādu konkrētu sabiedrības grupu un nodarbina šo konkrēto grupu. Es gribu veidot Safe Space kā drošu paradīzi, kur var nākt strādāt kvīri, kas ir vīlušies savos darba devējos vai kuriem ir bijusi slikta pieredze.
Es gribu veidot Safe Space kā drošu paradīzi, kur var nākt strādāt kvīri.
Kāds bija vislielākais izaicinājums biedrības dibināšanas sākumā un kādi izaicinājumi ir tagad?
Finansējums ir diezgan aktuāla lieta. Birokrātija ir liela, līdz ar to tu vienkārši esi piespiests meklēt veidus, kā diversificēt savus ieņēmumus, lai nav tā, ka dzīvi izdzīvo no projekta naudas uz projektu naudu. Lai piesaistītu ziedojumus, veiktu uzņēmējdarbību, pārdotu suvenīrus, merču, nākas izkāpt no komforta zonas un sākt domāt vairāk uzņēmējdarbības kontekstā. Piemēram, ko mēs kā biedrība varētu pārdot, kā varētu izmantot LGBT+ kopienas labestību tādā ziņā, ka no viņiem varētu izkāst naudu. Ja gribi ilgtermiņā dzīvot kā organizācija, vajag finanses, lai varētu maksāt par mājas lapas uzturēšanu, pasākumiem, nodokļu nomaksāšanu. No vienas puses tas ir forši, tas jau liek domāt uzņēmējdarbības virzienā, bet biedrība nav uzņēmums. Biedrībai ir sabiedriskā labuma mērķis, un, ja tu domā par to, kā izkāst naudu no kopienas, kuras labā strādā, tu zaudē sabiedriskā labuma mērķi.
Grūtības bija, kad dibinājāmies - 2019. gada vidū. Man bija 22 gadi, un nekur skolā vai universitātē nebija kursu par to, kā dibināt uzņēmumu vai biedrību. Iztrūka priekšzināšanu par to, kas ir nepieciešams, uz kuru organizāciju jāiet. Neviena valsts iestāde vai sabiedriskā iestāde, vai izglītības sistēma nav izveidojusi pārskatu par to, kā dibināt biedrību, līdz ar to pašam jāurbjas cauri, jātiekas ar citu biedrību dibinātājiem, jāzog idejas. Piemēram, Safe Space statūti īpaši neatšķiras no Mozaīkas statūtiem, jo vienkārši paņēmu copy-paste, pielaboju un iesniedzu uzņēmumu reģistrā, jo man nebija ne jausmas, kas ir statūti. Birokrātija ir diezgan piņķerīga, un man ir aizdomas, ka liela daļa cilvēku tās dēļ bieži vien uzkaras un neīsteno savus sapņus un idejas, jo tas var būt diezgan nomācoši, un tas paņem daudz laika. Es nebrīnītos, ja liela daļa cilvēku vienkārši padotos, bet tiklīdz tu esi atrisinājis un redzi to lielo bildi, tu jau esi iekšā un vari sākt darīties.
Biedrībai ir sabiedriskā labuma mērķis, un, ja tu domā par to, kā izkāst naudu no kopienas, kuras labā strādā, tu zaudē sabiedriskā labuma mērķi.
Tieši par priekšzināšanām runājot, vai ir zināšanas un prasmes, kuras apguvi studējot un kuras bija ļoti noderīgas?
Ja pēc vidusskolas nebūtu sācis studēt, man nebūtu lielas izpratnes par to, kā funkcionē sabiedrība. Vismaz manos laikos skolās bija diezgan sausa izglītības sistēma un skolotāji savā starpā viens ar otru nesadarbojās. Varu iedomāties, ka ir informātika, kur māca, kā taisīt prezentācijas, un ir vizuālā māksla, kur māca, kā zīmēt, bet neviens nemāca, kā taisīt smukas prezentācijas. Universitātē šis diezgan labi pārslēdzās, jo tur bija noteikts fokuss, bet profesori cits ar citu sadarbojās, un tad viss saplūda kopā. Man šķiet, ka tas būtu jāievieš arī vidusskolā, jo skolotājiem būtu vieglāks darbs un skolēniem būtu iespēja uzzināt ko jaunu, un būtu tā starpnozaru sadarbība. Tas arī atver jaunas idejas par to, kur šo varētu izmantot.
Universitātē iemācījos, kā krustot vairāku nozaru priekšmetus vai jautājumus. Tas palīdz biedrībā, taisot projektus, domāt plašākā kontekstā. Piemēram, podkāstā Propaganda katras epizodes kontekstā tiekamies ar epizožu varoņiem un domājam, ko vēl varam foršu darīt, lai sakrustotu vairākas nozares. Taisām preses relīzes, ejam uz Latvijas Radio, lai stāstītu par podkāstu, un uzreiz nav tikai sauss podkāsts, bet ir vairākas pievienotās detaļas, un tas izvēršas. Man bija ļoti noderīgi universitātes procesā saprast, ka ir svarīgi mācēt sapludināt kopā idejas, lai redzētu lielo bildi.
Ir svarīgi mācēt sapludināt kopā idejas, lai redzētu lielo bildi.
Studējot politikas zinātni, bija ļoti daudz kursu, kur bija jātaisa prezentācijas, jāprezentē, jāmācās publiskā runa un uzstāšanās, un tas ļoti palīdzēja. Lai arī sevi galīgi neuzskatu par labu publisko runātāju, es būtu ievērojami sliktāks, ja nebūtu apgūtas prezentācijas prasmes vidusskolā vai publiskās runas kursi augstskolā. Tas palīdz noformulēt domas un idejas gan iekšēji, gan arī izpaust ārēji. Tā ir visuniversālākā lieta, it sevišķi nevalstiskajā sektorā, kurš ir visnepateicīgākais naudas izpratnē. Atkal atgriežos pie tā, ka mēs neesam uzņēmējdarbība, kas var pārdot savus projektus, līdz ar to ir daudz jārunā par idejām, cilvēktiesībām, klimatu un jāpārliecina liela sabiedrības daļa, ka tas, ko darām, ir svarīgi un būtiski visai sabiedrībai, un tas, ka LGBT cilvēkiem iedos tiesības precēties, nenozīmē, ka tev kaut kas tiks atņemts. To ir ļoti svarīgi atkārtot un artikulēt vēl un vēl. Ja to dara cilvēki, kas nav labi oratori un kas neprot artikulēt, tad tā ir čurāšana pret vēju. Nevalstiskajā sektorā ir vajadzīgi baigi harizmātiski cilvēki, kas māk pārdot ideju, mērķi un vērtību, nevis kādu produktu.
Nevalstiskajā sektorā ir vajadzīgi baigi harizmātiski cilvēki, kas māk pārdot ideju, mērķi un vērtību, nevis kādu produktu.
Tu esi publisks cilvēks. Vai tas tevi kādā veidā mainīja?
Ir bijušas pāris reizes, kad tas atstājis negatīvu iespaidu. Pirms diviem gadiem Active Rainbow bija projekts, kurā viņi taisīja video rullīti, un arī es tajā piedalījos. Tas tika publicēts, es iekomentēju varavīksnes karodziņu. Video bija palaista reklāma, lai algoritms video novestu ne tikai pie kvīriem, bet arī pie plašākas sabiedrības daļas. Aktīvistiem ir jāmāk pārdot mūsu vērtības plašākai sabiedrībai, un ir ļoti svarīgi to arī reklamēt heteroseksuālās sabiedrības daļai. Pēc tam pie video bija diezgan nesmuki komentāri, un tie netika filtrēti un dzēsti. Pie mana varavīksnes komentāra viens, ko nesaukšu par vīrieti, uzrakstīja atbildes komentāru: "Arī gejs esi?". Atbildēju, ka jā. Tad viņš atsūtīja privātu ziņu: "Tad, kad būsi Turaidā, tad dabūsi. Tevi vajadzētu nomest no 12. stāva, un mietu iebāzt pakaļā," un sūtīja citus draudus. Man bija noslēpts, ka esmu no Turaidas, nezinu, kā viņš to atrada, cik ilgi rakās manā Facebook vai draugiem.lv profilā. Ārprāts! Parasti tā sensitivitāte uz negatīvajiem komentāriem ir atrofējusies, jo tie vienmēr atgremo vienu un to pašu, piemēram,: "Dariet to savā guļamistabā".
Bet, kad raksta privāti, tas ir... Atceros, kad izlasīju, negribēju braukt pie vecākiem, kas dzīvo Turaidā, un kādu mēnesi arī nebraucu. Aizsūtīju ekrānuzņēmumus policijai, prasīju uzsākt kriminālprocesu, jo tie ir tieši izteikti draudi, kas balstīti uz manu seksuālo orientāciju. Policijai vajadzēja 30 dienas, lai atbildētu, ka šeit nav pamata uzsākt kriminālprocesu un ka man ir 10 dienas laika, lai pārsūdzētu šo lēmumu. 99% gadījumu, kad šādas situācijas notiek, cilvēks, kas sūta iesniegumu, parasti arī padodas, jo saprot, ka tieslietu sistēma ir pret viņu, un neviens neko nedarīs. Pēdējā dienā, kad varēju pārsūdzēt policijas lēmumu, izstāstīju šo draudzenei, kas ir juriste, un viņa teica, ka šis nav okei un ka obligāti jāpārsūdz.
Izrādās, ka policijai iekšienē nav kapacitātes un priekšzināšanu par to, kā dīlot [no angļu val. deal - tikt galā] ar homofobiska rakstura uzbrukumiem interneta vidē, vismaz tajā laikā vēl nebija. Līdz ar to, ir jāpārsūdz, jāiet uz tiesu, jo tiesā ir kompetentāki cilvēki. Tad mēs kopā uzrakstījām sešu lappušu pārsūdzību, viņa man palīdzēja atrast visus punktus likumos, kur šis varētu tikt kvalificēts kā kriminālu atbildību pieprasošs noziegums, pārsūdzējām un tad tas čalis, kurš man sūtīja draudu ziņas, zaudēja, un viņam tika piespriesta kriminālatbildība. Viņam piesprieda kādas 40 stundas piespiedu darba un ierakstīja viņa lietā, ka viņam ir krimināla sodāmība. Manuprāt, tas nav pietiekami. Viņš paklusēs, varbūt nerakstīs naidīgas lietas pēc tam, bet viņš nav pārmācīts ar 40 darba stundām. Man nenoklikšķina tas, ka viņam nebija vajadzības iet cauri kādiem, piemēram, empātiju veicinošiem kursiem. Viņš droši vien sadusmojās vēl vairāk uz kopienu vai uz mani personīgi. Varbūt viņš nerakstīs naidīgus komentārus, jo vairs nebūs tik stulbs, bet naids saglabāsies, un par to es raizējos.
Esot publiskajā telpā, tu rēķinies, ka būs naids un asāka pretreakcija, bet nedrīkst padoties, jo kopiena aug, un katru gadu praidā iet vairāk cilvēku, uz biedrību nāk vairāk jaunu aktīvistu. Ir svarīgi, ka mēs vairāk turamies kopā, nevis vienatnē cīnāmies. Ja esi vienatnē publiskais cilvēks, tad arī būsi tas, uz ko mērķēs naida noziegumus. Savukārt, ja esat vairāki vienā organizācijā, tad ir mazāks risks, ka pret jums kā kolektīvu, kā lielāku grupu tiks vērsts naids. Protams, tie paši "dariet guļamistabā, ko gribat, bet uz ielas to nebāziet ārā" saglabāsies vienmēr, bet tie parasti nekādu reakciju neizsauc. Visvairāk ir jāuztraucas no viens pret viens rakstura naida noziegumiem. Ja mēs kā kopiena un organizācija augam, esam lielāka masa, tad ir mazāka iespējamība, ka tas viens jums kā lielākai grupai uzbruks.
Ir svarīgi, ka mēs vairāk turamies kopā, nevis vienatnē cīnāmies.
