Kā darot fotogrāfiju, fotogrāfija dara tevi. Saruna ar reklāmas un modes fotogrāfu Mārtiņu Cīruli
Ir 8:15 no rīta. Četrdesmit piecas minūtes pirms intervijas ar Mārtiņu Cīruli esmu Ezīša Kofīšopā un baudu to, ka esmu vienīgais apmeklētājs. Tur viss ir tik statisks, ka sajūtos kā atmosfēriskā fotogrāfijā ar pārāk lirisku muzikālo noformējumu, un man pielec, ka Ezītis ir ļoti zīmīga vieta šai intervijai. Jo gluži kā Ezītis Miglā reti kuram asociējas ar kafiju, tā Mārtiņš Cīrulis reti kuram asociējas ar to kautrīgo, smaidīgo jauno vīrieti, kurš padsmit gadus atpakaļ vēl tikai klauvēja pie reklāmas aģentūru durvīm. Tagad aģentūras un modes zīmoli klauvē pie Mārtiņa durvīm, vienīgi, simts punkti, ka tas jau ir pilnīgi citādāks Mārtiņš.
Kaspars Staškevičs, Studentu medijs Skaļāk
Intervija notika 2023. gada rudenī.
Mārtiņš Cīrulis. Foto: Kaspars Staškevičs
Šodien pamodos un sapratu, ka tevi jau sapnī intervēju.
Tas ir vissliktākais.
Nē, it kā nē. Vienkārši ir domas galvā pirms intervēšanas.
Man ir bijis, ka no rīta jau esi aizbraucis uz fotosesiju, sāc kaut ko darīt, bet tad saproti, ka kaut kas nav. Tad pamosties un esi aizgulējies. Drausmīgākā sajūta. Sapnis iet ātri, bet sajūta tāda, ka laiks stiepjas. Pamosties un saproti, ka tikai piecas minūtes aizgulējies.
Mārtiņš Cīrulis. Foto: Kaspars Staškevičs
Foto veids, ar kuru tu nodarbojies, uzliek zināmu stresa līmeni.
Normālu pie tam vēl. Stresiņš ir, bet tas jau veselīgi. Agrāk es vairāk stresoju. Tagad mazāk. Arī, ja mazliet sanāk kaut kur aizkavēties, es saprotu, ka tas nav pasaules gals. Jo reklāmā viss tāpat aizkavējas.
Agrāk zināju diezgan daudzus, kuri sāka fotografēt tāpēc, ka viņiem gribējās bildēt plikas meitenes, bet tev tiešām bija tā, ka tava foto mūza bija skeitbords?
Man bija skeitbords, jā. Man bija 14 gadi. Laiks, kad visi skeiteri [no angļu val. skrituļdēļa braucēji] veidoja savus tīmus [no angļu val. team – komanda], un tas bija stilīgi. Katram tīmam bija nosaukums un visi filmēja savus video cerībā, ka kādu dienu varētu tikt sponsorēti un tad varēs to vien darīt kā skeitot [no angļu val. braukt ar skrituļdēli]. Tāpēc es ļoti gribēju kameru. Man dzimšanas diena ir 31. decembrī un es vecākiem dīcu kādu pusgadu, lai apvieno man Mārtiņdienas, Ziemassvētku un dzimšanas dienas dāvanu. Es gribēju video kameru, bet man uzdāvināja foto kameru.
Kas tā bija par kameru?
Tā bija digitālā, 3.2 pikseļi, kaut kāda Canon. Un ar viņu arī varēja iefilmēt kādas 15 sekundes. Kaut ko filmēju, bet sapratu, ka baigi ātri ir pilna atmiņas karte. Un tas braukšanas [skeitošanas] līmenis jau arī nebija tik labs, bija daudzreiz jāfilmē viens un tas pats triks. Vienā brīdī man apnika tas, ka uzreiz tā karte pilna. Es sāku bildēt, un tur varēja iefočēt kādas 160 bildes. Sapratu, “Bāc!”, nevar nofočēt tik labi kā gribas un sāku domāt: “Kāpēc?” Tas bija viens impulss apgūt foto dziļāk. Mēs bijām ar ģimeni kopā pie jūras svinēt Jāņus. Man bija līdzi fotoaparāts. Un sencītis man saka: “Davai, kurš krutāku bildi uztaisīs.” Tad man ieslēdzās azarts. Viņš ir mākslinieks, viņš arī fotografēja. Viņš saprata tās lietas, es gan neko nesapratu. Mēs divas dienas kaut ko bildējām. Ar uguņiem, ar lēno ekspozīciju. Tad es to ekspozīcijas ātrumu sāku izprast. Tad vienkārši sāku fotogrāfēt visu. Caur pudeli, kurā ir eļļa, taisīju dažādas abstrakcijas. Tā es kādu pusgadu darījos, un tad man tētis vienreiz paprasīja, lai parādu, ko esmu safočējis. Es teicu, ka: “Aij, tur pilnīgs sūds!” Viņš paskatījās un teica, ka nē, ir baigi labi. Teica, lai izprintēju bildes un viņš sarunās, lai es fotoklubā parādu. Fotoklubs Rīga toreiz bija R. Blaumaņa ielā.
Tas, ko tu izdrukāji, bija skeita fočenes vai tie jau bija tavi eksperimenti?
Tie bija eksperimenti - portrets, vantis, kaut kādas pilsētas faktūras.
Tu vari uzprojicēt sajūtu, kāda tev bija, kad pirmo reizi ar jauno kameru atnāci uz savu skeitošanas vietu. Kā tev likās, kas tagad notiks?
Man nebija nekāda priekšstata par to, kā taisa tās krutās bildes. Pirmkārt, man nebija nekāda tehniska priekšstata. Man likās, ka kamera ir kamera, tu ej un bildē. Tas bija Kronvalda parkā, un skeita līmenis arī nebija nekāds. Mēs visi tikko bijām sākuši skeitot. Un tad nu baigi lec no tās maliņas, kas ir šitāda [ar rokām rāda apmēram 30 centimetrus]. Un tad tu mēģini bildēt no lejas, kā esi redzējis žurnālā. Un nav. Sāc domāt, ka nesanāk. Ir tā stulbi. Bija entuziasms, bet pēc tam mājās skaties bildes un domā, ka galīgi nav tas, ko gribējās. Tad es mēģināju saprast, kas notiek. Skatījos viģikus un sapratu, ka tur darbojas ar lielajām kamerām. Tad man bija aplauziens. Bet mēģināju tāpat kaut ko uzbildēt. Kamerai nebija platlenķa, tām bildēm žurnālos bija platlenķis un fisheye [no angļu val, zivs acs]. Es nevarēju dabūt dinamiku, nebija wow efekta.
Mārtiņš Cīrulis. Foto: Kaspars Staškevičs
Tas ir kā jauniem mūziķiem, kad šķiet, ka tavs tūlis [“tool”, no angļu val. instruments, rīks] definē to, kas tev sanāks.
To sencītis visu laiku uzsvēra. Nepagāja ne ilgs laiks, kad jau gribēju nākamo kameru, bet viņš teica, ka tas nav par kameru, tas ir par tevi. Viņš vienmēr to uzsvēra: “Tu iedod muļķim labākās krāsas un otas un viņš tev uzgleznos mēslu, bet iedod ģēnijam papīru un ogli un viņš tev uztaisīs šedevru.”
Sencītis teica, ka tas nav par kameru, tas ir par tevi. Viņš vienmēr to uzsvēra: “Tu iedod muļķim labākās krāsas un otas un viņš tev uzgleznos mēslu, bet iedod ģēnijam papīru un ogli un viņš tev uztaisīs šedevru.”
Tu ieklausījies?
Jā. Tad es sāku meklēt, ko vispār var izdarīt. Tā kādu laiku nomocījos ar to fotoaparātu.
Sanāk, ka vienā brīdī iekāriens fotografēt apēda skeitbordu?
Jā, aizraušanās ar skeitbordu pazuda uz kādu laiku. Astoņpadsmit gados jeb četrus gadus vēlāk biju kaut ko iekrājis un nopirku Canon 300D ar parasto plastmasas objektīvu. Es ar to izspēlējos un man ātri vairs kamera nepatika. To pārdevu, vēl mazliet iekrāju un nopirku filmas Hasselbladu. Lidoju speciāli uz Zviedriju. Dabūju veselu koferi.
Izklausās dārgi.
Trīs ar pus tūkstoši dolāru. Un tad man bija tā smagā kamera, bet ļoti brīnišķīgs sets [no angļu val. komplekts]. Es to vienā brīdī pārdevu, ko es ļoti nožēloju šobrīd. Es gribētu tādu pirkt atpakaļ. Formāts varbūt nebija mans mīļākais. Tas bija 6x6 - kvadrāts.
Instagrams.
Jā, nu pirmais instagrams.
Tā bija vidējā formāta filma, tikai 12 kadri.
Tas uzreiz uzliek spiedienu. 12 kadri, tu nevari čakarēties.
Jā. Tas bija labs laiks. Man bija 50 mm objektīvs, kas uz tās kameras sanāca laikam kā 35 milimetri uz parastās. Pietiekami plats un īstenībā sanāca daudz smuku bilžu.
Mārtiņš Cīrulis. Foto: Kaspars Staškevičs
Kad bija tas moments, ka tu ieraudzīji, ko gribi nofotografēt un tev arī sanāca tieši tas, ko tu gribēji?
Toreiz, kad es aizgāju uz to fotoklubu, tur visi tie vecie buki– Lielbriedis, Binde, - skatījās bildes un teica: “Klausies Mārtiņ, nu tev baigais talants.” Es nezināju, kā vispār justies par to. Viņi prasīja, vai es gribu nākt uz fotoklubu un būt biedrs. Es biju jaunākais biedrs. Tad sāku nest savas bildes un viņi visi apsprieda un analizēja, un ātri uztvēru, kā panākt, ka to, ko ieraugu, arī nobildēju.
Varētu būt tā, ka tava aizraušanās ar skeitbordu ietekmēja veidu, kā tu skatījies uz foto? Daudzi sākumā nodarbojas ar point and shoot, bet tev skeitbords piespieda būt kustībā.
Jā, bija jāiet tuvu. Un arī taimingu [timing, no angļu val. momenta tveršana] noteica. Taimings arī ir viss. Arī portretā, kad pagriežas un tu spēj uzķert to mini brīdi, tas ir baigais key [no angļu val. atslēga] elements. Skeitbords, jebkurš ātrs sports palīdz. Ir likums, ka tu nekad nefočēsi tā saucamās dzērves - to brīdi, kad skeiteris vēl nav palēcies, bet ir tajā pozā pirms lēciena. Tad tu saproti, kurš ir tas īstais brīdis un bildē tā, lai nolasās, kas tas par triku.
Vairāk kā desmit gadus atpakaļ, pļāpājot ar tolaik Privātās Dzīves fotogrāfu Kasparu Ūdri, no viņa dzirdēju domu, ka pēc 10 000 bilžu varēsi sākt domāt, ko tu fočē. Ko tu par to domā?
Man liekas, jādomā pirms tam. Sākumā, protams, vajag bildēt un bildēt, un bildēt līdz tu “saaudz” ar fotoaparātu, tam jābūt kā vēl vienai rokai.
Ir cilvēki, kuriem reportāža ir kā pīlei ūdens, bet tu saki, ka tev labāk patīk kontrolēta vide. Vai tas ir tāds kā gaumes jautājums, vai tomēr kaut kādā veidā definē tavu personību?
Agrāk es biju ļoti introverts un tāpēc vispār neuzdrošinājos bildēt cilvēkus. Vai arī, ja es uzdrošinājos, fotografēju no malas. Reportāžā tu esi tāds kā novērotājs, tu ej un ķer. Jo mazāka tev kamera, jo labāk tu vari noķert. Lai tiktu pāri tai introversijai, bija foršs uzdevums, kuru man iedeva Gatis Rozenfelds. Man bija jāiziet Rīgas ielās un jānofočē divdesmit dažādas cepures. Domāju, kas tad tur tāds ir. Bet īstenībā, lai nofotografētu tās cepures, ir jāpalūdz cilvēkam pagriezties, apstāties. Tu nevari skriet no aizmugures. Piegāju pie pirmās sievietes pie Makdonalda. Es saku: “Vai varu jūsu cepuri nofotografēt?” Viņa: “Ko, priekš kam?” Un tev ātri jāizdomā - kāpēc. Tu nevari teikt, ka tev priekšnieks tā lika. Mēģini izdomāt kādu reasonable [saprotamu] iemeslu. Tie ir tādi mazi uzdevumi, kas mazliet salauž [kautrīgumu]. Vēl, kad es sāku fotografēt reportāžas, es gribēju kaut kā atšķirties un nolēmu, ka mēģināšu darboties ar zibspuldzi, kā fotografējot skeitborda trikus. Pirmo reizi to izmēģināju prezidenta kancelejā. Skatījos, ka visiem fotogrāfiem rokas šādi (rāda virs galvas izstieptas rokas), visiem zibspuldzes un visiem vienādas bildes. Es domāju, uzlikšu divas zipenes no sāniem. Bet pirmajā reizē man nekas neizdevās, jo visu fotogrāfu zibspuldzes sinhronizējās ar manējām. Bija ļoti slikti, man īsti nebija nevienas labas bildes. Es sāku līst iekšā starp pārējiem un dabūju pa muguru ar kameru, jo pielīdu priekšā. Es jau nezināju tos (etiķetes) noteikumus. Dažus brīžus likās, ka viņi to dara uz dzīvību un nāvi. Man tas tomēr bija savādāk.
Bet tur jau ir tā, ka labākā fočene uzvar un aiziet pēc tam visos izdevumos.
Nu jā. Mani sākumā neņēma F64, jo man nebija reportiera portfolio. Toties man bija gribēšana, un es vienkārši gāju. Es piedāvāju F64, ka varbūt varu aiziet un kaut ko sabildēt, lai paskatās, kā man sanāk. Aizgāju, safotografēju, atnesu bildes un nebija labi. Es teicu, ka varētu vēl, tad divas nedēļas pagāja tā - viņi sūtīja savu fotogrāfu un es gāju līdzi. Un tad bija viens brīdis, kad man bija labākas bildes. Tās aizgāja Neatkarīgajā (NRA) uz vāka. Un tā pamazām sākās aizvien vairāk un vairāk publikāciju.
Kad vēlējies tikt reportāžā, vai tev bija kāds konkrēts mērķis?
Es biju iedvesmojies no pasaules fotogrāfiem. Mani tajā laikā ļoti interesēja National Geographic. Man patika kara fotogrāfija. Patika tādi fotogrāfi kā Džeims Naktvejs (James Nachtwey), kuram ir nenormāli spēcīgas bildes.
Tevi sajūsmināja, ka tas ir tehniski sarežģīti, vai tas, ka tas ir bīstami?
Bīstami un interesanti, jo tur neviens cits nelien. Caur to tu vari kaut ko iedot pārējai pasaulei, man likās, tas ir forši. Man arī bija tas jaunības maksimālisms. Fascinēja tas, ka tu ceļo un bildē visādus notikumus. Tas sapnis vienā brīdi gan apcirtās, jo es sapratu, ka negribu mirt.
Mārtiņš Cīrulis. Foto: Kaspars Staškevičs
Tagad kad sākās konflikts Ukrainā tev…
Man bija domas, bet nē, es tagad nelīstu. Nu varbūt vecumdienās, bet tad jau vairs nevarēšu paskriet.
Teici, ka kādreiz biji introverts, bet reportāža to salauza. Tu vari salīdzināt sevi -Mārtiņš, kurš pirmo reizi paņēma kameru un Mārtiņš tagad?
Daudz apaugu ar lieko, ar rāmīšiem apaugu. Ja salīdzina, kā es bildēju toreiz un tagad? Tad man nebija nekādu robežu, darīju, kā jutu. Tagad, kad daru, es domāju, kur būs logo, kur būs teksts, uz kuru pusi skatīsies modele. Tagad es to daru super ierāmēti, nav brīvības tajā.
Man nepatīk tas vārds, bet sanāk, ka tagad tu visu dari pareizi. Tādā veidā sev aiztaupot liekas darbības?
Jā. Man patīk izdomāt, kā visam jābūt, lai būtu pareizi. Es, piemēram, esmu mēģinājis dažas kāzas fotografēt un es nevaru. Man šķiet, kas tas notikums cilvēkiem ir pārāk svarīgs, bet es tur skrienu izmisīgi mēģinot kaut ko uzņemt. Man liekas, kāzu fotogrāfija varētu būt pārdomātāka, tev nevajag piecus tūkstošus bilžu un pēc tam trīs mēnešus viņas atlasīt. Man liekas, ka arī kāzās vari būt konkrētāks un nobildēt tikai tās svarīgākās bildes.
Jau minēji tava tēva attieksmi, ka tehnika nav tā svarīgākā, bet kāda tev pašam ir attieksme pret tādu domāšanu. Cik ļoti tu seko ar fotogrāfiju saistītām tehnoloģijām un gadžetiem [ no angļu val. ierīcēm]?
Es par to vairs pat nedomāju, uzskatu, ka katram darbam ir sava kamera. Katrai situācijai varētu būt sava kamera. Tas ir, protams, atkarīgs, cik ļoti pēc tam tu gribi manipulēt ar to bildi. Piemēram, reklāmā, tas ir ļoti daudz. Tur vajag tos pikseļus, vajag to high res [no angļu val. augsta izšķirtspēja], jo vairāk tev viņi ir, jo vairāk pēc tam vari kaut ko vēl izdarīt. Bet kopumā gadžetiem es baigi nesekoju līdzi. Iznāk jauna kamera, es nelecu kājās. Ja tu strādā kontrolētos apstākļos, kur tu kontrolē gaismu, nu nav tev vajadzīga pati jaunākā matrica ar nenormālāko ISO.
Runājot par mācībām, šobrīd ir dulls laiks. Ir pilns Youtube, Udemy, ir kaudze blogu un cilvēki, kuri praktizē foto un dalās ar zināšanām.
Ja es šobrīd tikai sāktu, akadēmiskais ceļš laikam būtu loģiskākais. Es brauktu mācīties. Vispār gribēju braukt uz Sanfrancisko, bet toreiz kaut kā sev mēģināju iestāstīt, ka nevaru to atļauties finansiāli. Reāli tu jau visu vari, ja tiešām gribi.
Tie lielie mērķi jau vienmēr izklausās sarežģīti.
Jā, liekas, ka tu vēl vari sakasīt to mācību maksu, bet kā tu vispār dzīvosi kaut kādā Amerikā. Es biju ļoti tuvu tam, bet neaizbraucu. Mūsdienās ir citādāk, tu vari uztaisīt arī kādu crowd funding [no angļu val. grupu ziedojumi]. Tagad varbūt es plānotu braukt mācīties kaut kur tuvāk, piemēram, Berlīnē. Starp citu, Norvēģijā ir laba foto skola, bet ļoti klasiska. Terijs Ričardsons (Terry Richardson) tur neiestātos. Norvēģu skola ir klasiska, pareiza un tīra. Kad tie studenti tiek pie iespējas izpausties radoši, viņi mauc kaut kādas asinis, kaut ko pilnīgi crazy [no angļu val. traks], jo tas ir tas, ko viņi nevar dabūt savā skolā. Ja tu mācies mākslas fotogrāfiju, tu ilgi mācies mākslas vēsturi.
Ar mākslas foto man liekas vienīgi ir grūti paēst.
Jā, ir grūti paēst un tas ir ilgs ceļš, bet uz reklāmu arī nav ātri vai viegli. Kad izdomāju, ka es tagad iešu reklāmu fočēt, sapratu, ka tur jau nevar tikt. Man bija pagājis kāds gads pēc F64. Lai tiktu reklāmā, atsāku principā no nulles, gāju uz Kalnciema kvartālu, tur bija pasākumi un es bildēju cilvēkus. Tā mani ieraudzīja. Sāka nākt piedāvājumi. Negribi nofočēt šito, negribi nofočēt to? Pamazām tiku pie darbiem. Man reklāma atnāca caur modes fotogrāfiju.
Pirmās modes fotosesijas nebija scary [no angļu val. baiss]?
Tu jau sāc viegli - ar testiem un modeļu portretiem. Sāc ar kaut kādām vienkāršām idejām un pamazām uzbūvē izpratni, kā to izdarīt. Tu liec mūdbordus [moodboards, no angļu val. – iedvesmas kolāžas] , jo tā ir vieglāk pastāstīt nekā ar vārdiem. Saki: “Rekur, es gribu izdarīt tā un tā, lai tiktu pie šādas bildes.” Man patīk no sākuma izdomāt overall [no angļu val. kopumā], kā tas izskatīsies. Tu gan nevari to iecirst akmenī, jāatstāj vieta idejām. Procesā notiek adaptācijas, tiek piestrādāts pie detaļām un niansītēm. Ne vienmēr tā gaisma strādā ar modeli vai ne vienmēr tā poza vispār ir iespējama. Pie modes foto vēl nāk klāt apģērbs. Tu saliec kopā cilvēku ar to drēbi un fotografē. Tu vari tās lietas labi kontrolēt, audzēt iemaņas un vērienu.
Kas tev labāk patīk. Reklāma vai mode?
Mode jau arī beigās ir reklāma. Man ļoti patīk reklāma. Ir daudzu cilvēku spēks. Respektīvi, ideālā pasaulē, tu sadarbojies ar radošajiem, sadarbojies ar visiem no A līdz Z. Tas, kas tagad ir iegājies un nepalīdz, ir steiga. Varbūt nav laika un naudas, bet principā, kad kopā sanāk nozares profesionāļi un katrs izdara to savu gabaliņu no kopējā darba, ieliekot sirdi, ir vienkārši “kruta”. Kā liela puzle saliekas kopā. Man patīk arī pašam domāt un tad ievilkt tos cilvēkus, lai iznākums ir tāds kā vajag. Tas ir forši - tīmvorks [teamwork, no angļu val. - komandas darbs]. Arī portretu bildējot ir tīmvorks ar cilvēku, kuru tu uzņem. Tev ar viņu jāatrod kopīga valoda, tu nevari viņu ienīst un bildēt.
Starp citu, kā ir ar izstādēm? Nav tā, ka fotoizstādēm ir kaut kādā mērā zudusi vērtība? Tu ieej fotogrāfa Instagramā un tur ir konstanta fotoizstāde.
Jā, ir. Bet ir forši mākslas projektos strādāt pie izstādēm. Pēdējā izstāde man bija pirms 10 gadiem. Biju Nepālā, fotografēju portretus. Portrets ir foršs formāts. Jaunai izstādei tagad nav laika, neizdodas man, bet es drausmīgi gribu to darīt. Protams, man tās gaidas uz rezultātu un pret sevi ir ļoti augstas. Ir vajadzīgs normāls budžets, lai to realizētu.
Tev nav bijusi doma tagad ar visu, ko tu proti, atgriezties skeitparkā?
Es par to esmu domājis, esmu plānojis darīt. Nav sanācis. Baigi grūti būtu atgriezties tādā primitīvā izpratnē, jo tu jau uzreiz domā par visādām iespējām, ko tu varētu izdarīt. Tas visu sarežģī. Viss, kas man fotogrāfijā ir noticis, visādi filtri, kas nelaiž vaļā. Man tagad ir grūti uz savām vakardienas bildēm paskatīties. Jo tu jau zini, kā tu varēji savādāk izdarīt. Es jau domāju par rītdienu. Man procesā vispār ir interesanti līdz tam brīdim, līdz fotografēšanai un pēc tam vairs nav. Respektīvi, posms līdz tu nospied to pogu. Ja man agrāk patika pati fotografēšana, tad tagad man visvairāk patīk process līdz tam. Jo, kad tu spied to pogu, tad jau viss ir izdarīts. Tu tikai nofiksē visu, kas ir izdarīts.
Tev tā spontanitāte mazliet nepietrūks?
Pietrūkst. Bet to es dabūju šad tad modes fotogrāfijā. Piemēram, domāju par noskaņu un gaismu kopumā, nedomāju konkrētas pozas. Strādāju tīri uz sajūtu, kādu gribētos ielikt tajā bildē. Tur man pilnīgi pietiek to mazo spontanitātes momentu.
Ja tev vispār nebūtu jādomā par naudu. Izslēdzot visus filtrus ārā, vai ir kādas lietas, ko tu gribētu noteikti savas dzīves laikā nofotografēt?
Tas ir labs jautājums. Daudz ko gribētos. Es mēģinu izslēgt, ir jāaudzē vēl klāt kvalitāte. Konceptu kvalitāte. Man patīk reklāma, es gribētu tur vēl daudz ko sasniegt. Šeit dzīvojot, brīžiem ir tāda sajūta, ka mazliet apsīkstas entuziasms, jo tev nav iespējas, kur “pagriezt skaļāk”. Kad paskatos reklāmas Londonā un reklāmas šeit, ir baigā atšķirība. Tur viss ir daudz askētiskāk un tīrāk. Šeit vēl nevar pie tā tikt.
Latvijas reklāmas industrijas vecums gan ir tikai 33 gadi. Tas ir baigi maz. Un skaties, ja salīdzinām ar to, kā un ko taisīja 90. gados, ir daudz labāk. Arī domāšanā evolūcija tomēr notiek.
Tas skaidrs, bet vēlos veidot pasaules līmeņa reklāmas. Un tad, kad es būšu tur (Londonā), tad varbūt es varēšu domāt par kaut ko citu. Pagaidām mans radošais fokuss ir tiešām tāds.
Vai ir kāda ideja par foto projektu, kas tev neliek mieru, ko gribētos uztaisīt?
Nu man ir viens iesāktais projekts, kuru es nevaru saņemties atsākt. Tie ir tūkstots portreti. Kā Latvija izskatītos, ja to attēlotu ar 1000 portretiem. Projektu sāku pirms septiņiem gadiem un knapi pusē esmu. Es visus tos cilvēkus fotogrāfēju pie West sienas, ar domu, ka nav neviens cits salīdzināmais elements kā tikai tas. Tad vēl ņēma un nojauca to bāru. Tūkstotis man likās tāds minimums, kurā var parādīt to daudzveidības sajūtu. Simts īsti neko nepateiktu.
Vajag, lai kāds tādu pašu sienu uztaisa.
Jā, vajadzētu uztaisīt to sienu, bet būtu jādara ne tikai tas. Tas prasa ļoti daudz enerģijas. Caur to projektu es ar katru cilvēku runājos, stundu vismaz. Šobrīd man pat liekas, ka ir jāsāk no jauna.
Es pats ar to cīnos. Man liekas, ka tas mūsdienām ir raksturīgi, tā mūžīgā sākšana no jauna. Un nevar saprast, vai tā ir laba lieta vai slikta.
Daudzi cilvēki, kas piedalījās, vairs nav, tas ir viens no iemesliem. Projekts varbūt nav par Latviju tieši tagad, tas var būt stāsts par ilgāku laiku. Bet tad man atkal daudz visādi filtri nāk. Es sāku domāt, ka varbūt tā siena vai gaisma nav pietiekoši laba. Toreiz sāku to darīt tajā konkrētajā vietā, jo man tas kaut kā atnāca.
Bet varbūt par tādu projektu nevajag domāt tikai tehniski? Jo ja mēs visu laiku gribētu uzlabot visu, ko darām, mums praktiski visu laiku viss būtu jādzēš ārā. Jo, ja tu turpini augt, tu visu laiku pārspēj pats sevi.
Nu it kā tā ir. Tā augšana ir laba. Kamēr man nepatīk manas vecās bildes, tikmēr ir viss kārtībā. Tad, kad man bija četrpadsmit, es paralēli gāju dažādos kursos. Bija, visu cieņu, ļoti labi un cienījami fotogrāfi, bet viss, ko viņi darīja – viņi runāja par savām vecajām bildēm. Un es domāju, “Okej, forši, bet ko tālāk?” Un man ir iekšā tā sajūta, ka man riebjas, drīzāk nepatīk, tas, ko esmu iepriekš izdarījis. Es to domāju, vērtējot tīri tehniski un profesionāli.
Bet tavi darbi ir tavs taimlains [timeline, no angļu val. laika josla], palīdz paskatīties uz sevi perspektīvā.
Jā. Dzīve laikam jau ir par to. Vai tev ir interesanti? Zini, kas ir. Man tikko atnāca doma, par to jautājumu, ko es gribēti noteikti uzfočēt. Domāju, ka tas būtu kaut kas man ļoti svarīgs, bet nevienam citam interesējošs.
Portfolio: martinscirulis.com
