Jāturpina rotaļāties arī pieaugot. Saruna ar Sporta Pils Dārzu autori Renāti Lagzdiņu

Gadus atpakaļ, ejot pa Artilērijas ielu, galvas tiesu pāri žogam skatās uz mani saulespuķu galvas. Izbijušās Sporta pils teritorijā jau gadiem ir tukšs klajums. Vienīgās manas atmiņas par šo vietu ir braukšana līdzi tētim uz hokeja spēlēm. No kurienes šīs saulespuķes? Pieeju - palecos, bet lēciens bik par īsu. Ieraugu spraugu - ielūru. Tur viss pārdomāti zaļš, gluži kā dārziņi. Renātes Lagzdiņas īstenoto ideju buķetē nu jau ir vairāki projekti - Tērbatas Vasaras iela, Sporta Pils Dārzi, Rīgas Drosmes un Prieka Vasara un Valmieras Rotaļu Skatuve, un viņa nedomā apstāties. Sarunā Renāte dalās pārdomās par izaicinājumiem, ar kādiem jāsastopas, radot drosmīgus projektus un izejot ārpus tradicionālajām formām.

Eva Bērziņa, Studentu medijs Skaļāk

Esmu novērojusi vienojošu pavedienu tavos zināmākajos pilsētas projektos — Tērbatas Vasaras iela, Sporta Pils Dārzi, Rīgas Drosmes un Prieka Vasara un Valmieras Rotaļu Skatuve — šķiet, ka rotaļīgums un laipnība caurstrāvo tajā, ko dari. Kas ir vienojošais faktors, ko tev ir svarīgi nodot?

Es tagad lasu grāmatu, kas ir par prieku un prieka radīšanu. Autoram, pirms viņš sāka rakstīt grāmatu, pārmeta, ka runāt par prieku nav nopietni un ka prieks nav nopietna tēma. Dažkārt ir sajūta, ka mani projekti arī nav pārāk nopietni, ka tie ir tādi spēļu projekti. Vēlme iepriecināt cilvēkus vai padarīt vidi priecīgāku, ir tas vienojošais motīvs. Esmu strādājusi laikmetīgās mākslas centrā kim?, puslīdz vienmēr zināju, ka gribu darīt kaut ko mākslā, tāpēc studēju mākslas vēsturi [Renāte ieguvusi maģistra grādu mākslas vēsturē Hunter koledžā, Ņujorkā]. Atbraucot mājās un uztaisot Tērbatas Vasaras ielu un Sporta Pils Dārzus, sapratu, ka mani neinteresē darīt neko telpās un neinteresē klasiska izstāde baltās sienās. Tad atklāju, ka man ir tieksme darīt kaut ko pilsētā un iet tuvāk cilvēkiem. Nezinu, cik tas vienmēr sanāk veiksmīgi, bet bēgšana no tradicionālā izstādes formāta arī ir vienojošais elements. 

Kas tā ir par grāmatu? Vai tev tā patīk?

Saucās Inciting Joy (autors Ross Gay). Viena meitene man uzrakstīja pēc intervijas, ko bija izlasījusi. Viņai šķita, ka man tā grāmata varētu patikt, un to iedeva. 

Man ne līdz galam patīk, kā viņš raksta, bet ir interesanti. Viņš runā par to, ka prieks ir kaut kas, kas mūs satur kopā grūtās situācijās. Tas man ļoti patika tad, kad taisījām pirmo Drosmes un Prieka Vasaru, kas ir Ukrainas kara sākuma gads. Mēs uztveram prieku nenopietni, bet tam ir ļoti liela, nopietna vērtība, ko tas var sniegt ilgtermiņā.

Bieži cilvēki nezina, ko viņi grib, pirms tu viņiem to neiedod.

Ārpus prieka, ko tu ceri, ka cilvēki gūs no taviem projektiem?

Man gribētos, ka cilvēki pieredz, ka viss ierastais var būt savādāks. Bieži mēs neiedomājamies, ka rotaļu laukumi var izskatīties savādāk vai ka arī pieaugušajiem viņos var būt interesanti. Valmierā šis rotaļu laukums cilvēkiem riktīgi patīk un viņi ir šokā, ka vispār kaut kas tāds ir. Tagad viņi zina, ka tādas iespējas pastāv, tas iedod iedrošinājumu prasīt pilsētai vēl. Esam pieraduši, ka Brīvības ielai ir četras joslas un viens koks, bet tad parādām, kā ar Tērbatas ielu, ka uz vienu dienu var izskatīties savādāk. Bieži cilvēki nezina, ko viņi grib, pirms tu viņiem to neiedod.

Man gribētos, ka cilvēki pieredz, ka viss ierastais var būt savādāks.

Ņemot vērā, ka Latvijā cilvēkiem pirmā reakcija iekš jaunām iniciatīvām ne vienmēr ir pozitīva, ar kādiem izaicinājumiem tev ir nācies saskarties projektu realizēšanas laikā?

Viss darbs Rīgas domē bija tāds. Var saprast savus ieguvumus, tad, ja ir lieli Rīgas svētki krastmalā. Ir pacilājuma sajūta, ka esam visi kopā, bet mainīt uz to, ka var būt cits koncepts un varam organizēt savādāk, tam ir bijusi milzīga pretestība. Visa Rīgas domes struktūra pati par sevi lielā mērā bija pret, arī iedzīvotāji, bet tas mainās. Piemēram, Rīgas Drosmes un Prieka Vasarā izgājām uz to, ka ir apkaimes svētki un parku programma. Apkaimju kustība pati par sevi ir ļoti attīstīta, pretī ir cilvēki, ar kuriem jau vari strādāt un kuri idejas aiznes tālāk. Tagad idejas, ko ieviesu, piemēram, koncerti Vērmanes Dārzā vai parku programma, ir pats par sevi saprotams, ka tiek turpinātas.

Kas attiecas uz Sporta Pils Dārziem, pretestība ir bijusi mazāka, varbūt tikai no dažiem kaimiņiem. Atceros, ka pašā sākumā, kad izsludinājām šo projektu, visiem likās: “Kā tas būs? Tagad te būs vecas siltumnīcas un vagas?”. Ir jāparāda, ka dārzkopība var izskatīties savādāk un ka projektu var organizēt savādāk. Mums ļoti liela nozīme ir bijusi arī estētikai, tāpēc visas kastes ir vienādas. 

Kādu pārliecības ieroci tu izmanto?

Tas atkarīgs no vides. Rīgas domē tu meklē sev koalīciju - cilvēkus, kas var pārliecināt no citām pusēm, tas sanāk viegli agresīvā veidā. Var stāstīt argumentus, pētījums, citu pilsētu pieredzi, ja trešās puses cilvēki atzīst, ka tas ir labi, tad arī latvieši atzīst to par labu, tā diemžēl bieži notiek un dažkārt ar powerplay [no angļu val. varas spēle] mēģini to izspiest. Sporta Pils Dārzos arī, negribu teikt autoratīvi, bet teicām, ka tas ir veids, kā mēs to redzam un kā to attīstīsim. Bija daļa dārznieku, kas piekrita un to saredzēja, tad arī izveidojās grupa, kas piedalījās pārliecināšanā. Kaut kas ir argumentācijā, dažkārt tas ir powerplay, vai atrast cilvēku, kurš tev notic un palīdz [ideju] izvirzīt līdz galam. 

Ja trešās puses cilvēki atzīst, ka tas ir labi, tad arī latvieši atzīst to par labu, tā diemžēl bieži notiek un dažkārt ar varas spēli mēģini to izspiest.

Ir cilvēki, kam sanāk izvirzīt līdz galam. 

Es esmu diezgan nepacietīga un mēdzu būt neiejūtīga par kaut kādām lietām, piemēram, stulbumu. Tas nāk diezgan grūti un Rīgas domē bija sarežģīti, jo iegāju kolektīvā, kas bija stipri vecāks par mani un pirmā sajūta bija, ka atnākusi kaut kāda jauna meitene, kura domā, ka zina labāk, ka ir kaut kāds ageism [no angļu val. diskriminēšana vecuma dēļ], ka man nepatīk viņu idejas tikai tāpēc, ka viņas ir vecākas. Tas traucē procesam, lai nonāktu līdz sarunai, bet tas notiek abpusēji. 

Es esmu diezgan nepacietīga un mēdzu būt neiejūtīga par kaut kādām lietām, piemēram, stulbumu.

Vai rezultāts nemainīja viņu domas? Piemēram, ka visi ir priecīgi par Sporta Pils Dārziem? Vai viņas negāja uz kādu no Drosmes un Prieka Vasaras pasākumiem?

Gāja. Domāju, ja viņas izteica kaut ko, tad tas bija: “Šis tā kā gandrīz sanāca!” nevis: “Ārprāts, cik labi!”. Protams, ir lietas, ko viņas turpina, kas norāda, uz to, ka viss izdevās. Vai tas izskanēja kādā estētiskā komplimentā? Nē. Ir daudz aspektu, kuriem varēja piesieties un ko varēja darīt savādāk, un tā vienmēr būs. Visam vajag laiku, kamēr tas ieiet kaut kādā tradīcijā. Pirmais gads vienmēr ir risks, un varbūt tikai trešajā vai piektajā, tu vari izvērtēt, vai tas vispār strādā, tāpēc pirmais gads nav baigais rādītājs. 

Projektos atbalsojas arī tavas pašas dzīves prioritātes konkrētajā laikā. Agrāk tie bija saistīti ar laika pavadīšanu Rīgas ielās, apkaimēs un dārziņiem, bet tagad, kad esi mamma, esi radījusi Rotaļu Skatuvi. Vai kļūšana par mammu ir ietekmējusi šo projektu un tā veidošanu?

Tā drīzāk ir sakritība. Viena no manām problēmām, ko es novēroju sevī, ir tā, ka nerodu lietām, ko daru un kas mēdz izdoties, teorētisku pamatojumu. Man vienkārši ir sajūta. Vīrs saka, ka man ir čujs. Neesmu ielikusi, ka tas būtu mans interešu lauks, bet ar bērnu un jauniešu auditoriju ir bezgalīgs potenciāls. Ārkārtīgi interesanti ar viņiem strādāt, jo viņi lietas tver pavisam savādāk un ir nesamaitāts prāts, tāpēc man vienmēr paticis Rīgas Drosmes un Prieka Vasarā skatīties, kā bērni izmanto vides objektus un kā viņi dzīvojās pa tiem.

Viena no manām problēmām ir tā, ka nerodu lietām, ko daru un kas mēdz izdoties, teorētisku pamatojumu.

Mani rotaļu laukumi interesē jau kādu laiku. Biju iedziļinājusies to vēsturē, kur ir virkne piemēru ar brīnišķīgiem un vājprātīgiem rotaļu laukumiem. Valmierā tas šķita kā loģisks risinājums, nevis tāpēc, ka man ir bērns, bet tāpēc ka, es domāju, kā vasarā piesaistīt cilvēkus, lai viņi vispār tur ietu. Ja tur vienkārši būs kaut kāds objekts, tad neviens tur neies. Kāpēc, lai viņi vispār tur ietu? Tā nav centrālā iela, tas nav centrālais laukums. Tad es domāju, kur cilvēki iet vienmēr? Rotaļu laukums ir vieta, kur cilvēki ir. Paskatījos apkārt, ka tur neviena rotaļu laukumu nav. Runāju ar Valmieru un viņi teica, ka viņiem tā ir milzīga problēma, un man patīk, kad mākslu izmanto kā rīku, lai atrisinātu citas problēmas. Piemēram, Rīgas Drosmes un Prieka Vasarā 2023. gadā tas bija veids kā atbalstīt NVO nozari - visus svētkus sadali pa daļām un katrs tiek pie saviem astoņdesmit tūkstošiem, vai uztici to darīt apkaimes biedrībai, kura nekad netiks pie tāda finansējumam projektu konkursā. Tu rodi veidus, kā viņiem iedot iespējas.

Nordeķu parkā nebija apgaismojuma, un mēs ievilkām lampiņas. Tā viņas tur vēl ir palikušas, tāpat kā Tērbatas ielā. Tu risini kaut kādas tīšas vai netīšas lietas ar mākslas formātu. Valmiera arī bija tāds gadījums un tad es piesaistīju mākslinieci Lindu, kurai rezultāts atspēlējās no tā, ka viņai ir meita, kurai ir trīs gadi un viņa vēro, kā meita dzīvojas, ko viņa dara ar lietām un kā viņai patīk kustēties. 

Iepriekšējās intervijās esi minējusi, ka pašiniciatīva ir svarīgs dzīves un darba aspekts. Vai vari pastāstīt vairāk par savām attiecībām ar pašiniciatīvu?

Tā nāk epizodiski. Ir depresija un tad ir pašiniciatīva, tās staigā visu laiku. Idejas man nāk, bet realizācijas ir daudz retāk nekā man atnāk idejas. Es ne vienmēr, kā saka, act on it [no angļu val. rīkoties]. Par kaut kādam lietām man ir sajūta: “Nē, to nevar izdarīt”. Pa lielam es domāju: “Hmm, kāpēc ne?”, bet tas ir high points [no agngļu val. patīkamākais brīdis], pēc tam man liekas viss, ko mēs parasti domājam: “Mēs neko. Kāpēc es? Viss tik stulbi!”. Vispār jāsaka, ka man no bērnības ir raksturīga pašiniciatīva.

Ir arhitekts Saimons Nikolsons (Simon Nicholson), kurš septiņdesmitajos gados piedāvāja teoriju Loose Parts [brīvie elementi], par to, ka sabiedrības, tai skatā arī bērnu radošuma līmenis, ir tiešā korelācija ar to, cik daudz viņiem ir iespējas pašiem ietekmēt lietas. Par pieaugušajiem viņš teica, ka pilsētā visi ir izspēlējušies - ainavu arhitekti, arhitekti, dizaineri un pilsētplānotāji - cilvēkam tiek iedota gatava vide, kurā neko vairs nevar mainīt. Tāpēc kopienas dārzi ir projekti, kur cilvēki vari pieredzēt, ka viņu tiešajai rīcībai ir sekas un ka viņi var ietekmēt savu vidi. Tas atspoguļojas bērnos un bērnu laukumos - tu viņiem dod nevis fiksētas struktūras, bet iespēju mainīt lietas. Jebkas var kļūt par jebko. Visbanālākais piemērs ir smilšukaste, kur no smiltīm vari uztaisīt jebko, tas ļoti pleš iztēli. Otrs elements, tu mācies, ka pats vari veidot savu vidi. Pēc psiholoģijas teorijas vajadzētu būt tā, ka viņi iemācās, ka ir tiesības un spējas pašiem veidot savu vidi, līdz ar to, var gadīties, ka tāda veida rotaļu laukumi, kuros paši var diktēt noteikumus, saglabā viņos šīs īpašības.

Jebkas var kļūt par jebko. Visbanālākais piemērs ir smilšukaste, kur no smiltīm vari uztaisīt jebko, tas ļoti pleš iztēli.

Vai līdz ar pieaugšanu ir grūtāk pāriet no domāšanas uz darīšanu?

Lielākoties jā, tāpēc, ka mēs kļūstam bailīgāki. Grūti uzturēt drosmi un drosmi riskēt, un nedomāšanu par to, ka tas var neizdoties, vai ko citi par to domās. Ir aizmugures balsis un argumenti, kāpēc kaut ko nedarīt, kas liedz reāli spēlēties, darīt un ņemties. Mums sevi vairāk par to ir jāpārliecina. Otrs, latiņa ar katru projektu aug, līdz ar to nākamā lieta, ko darām, ir sarežģītāka par iepriekšējo un ir jāpieņem, ka var neizdoties, jo nedarām vienu un to pašu. Tas ir grūtāk, bet var uzturēt dzīvu to enerģiju.

Kā to varētu uzturēt?

Domāju, ka liela nozīme ir tam, ka ir domubiedri un draugi. Tad tu viņiem saki šīs sajūtas. Daudz domāju par draudzībām un kāda veida draudzības man ir, un ko mēs runājam draudzībās, cik daudz kritizējam viens otra idejas. Man ļoti pietrūkst cilvēku, ar kuriem var testēt idejas. Tu viņiem saki, kas tevi baida, un viņi tev godīgi atbild, par ko ir un par ko nav vērts baidīties. Sēžot vienam pašam, ir visgrūtāk to izdarīt, vajag support group [no angļu val. atbalsta grupu].

Man ļoti pietrūkst cilvēku, ar kuriem var testēt idejas.

Salīdzinoši nesen pabeidzu rakstīt savu maģistra darbu, un tur tiek pielietota tāda metode kā accountability buddy [uzraudzības partneris] - pretī tev ir cilvēks, kuram ir jāatskaitās, cik daudz esi izdarījis, un kopā jūs apņematies, cik uzrakstīsiet vai izlasīsiet. Vajag tādus cilvēkus. 

Sanāk, ka tu uz vietas maģistru nepabeidzi.

Es to rakstīju, tad nerakstīju, rakstīju, tad nerakstīju. Kad atbraucu uz Rīgu, bija Kovids, un man riebās mans maģistra darbs. Tad sākās Tērbatas Vasaras iela, Rīgas dome, un nebija laika rakstīt. Tagad, kad Sonja piedzima, nolēmu, ka viņai vajag mammu ar maģistra grādu, un tad es to izspiedu no sevis ārā. Tas prasīja tikai četrus gadus. 

Kas ir tava mīļākā daļa darbu īstenošanā?

Man ļoti patīk sākuma sajūta, atceros Sporta Pils Dārzus, skatos ārā pa to logu: “Ahh, kā būtu, ja tur būtu tas?”, tad es staigāju gar logu un domāju: “Ahh, un tur vēl var būt tas, un tad tas viss saiet tā un tur var būt tika daudz līmeņu”. Nereāls entuziasms pārņem, jo pēc tam ar visām problēmām, finansējuma piesaisti un visa kā risināšanu entuziasms krītas un tu pazaudē lielo bildi. Man personīgi to ir ļoti grūti atgūt. Tikai skatoties atpakaļ, piemēram, tagad dažkārt ejot pa Tērbatas ielu, atceros, ka lampiņas tur ir, jo pirms gadiem tur bija Tērbatas Vasaras iela, tad tu spēj novērtēt, ka īstenībā viss baigi forši sanāca. Man vēl patīk uzbūves process, kad viss tiek likts kopā, vai kā Valmierā varēju braukt pie izgatavotājiem un redzēt, kā finieris tiek likts kopā un krāsots. Tērbatas Vasaras ielā atceros, kā 24 stundas pirms bīdījām puķu podus pa milimetriem. Man patīk būt iesaistītai visās daļās, negribētos nonākt līdz mirklim, kad tikai izdomā, aizsūti, kāds to izdara un tad tu atnāc uz atklāšanu. Man patīk būt ar cilvēkiem, kas būvē, krāso un tīra, un iepazīties ar Rīgas gaismas čaļiem, kas liek lampas. 

Tērbatas Vasaras ielā 24 stundas pirms bīdījām puķu podus pa milimetriem. Man patīk būt iesaistītai visās daļās, negribētos nonākt līdz mirklim, kad tikai izdomā, aizsūti, kāds to izdara un tad tu atnāc uz atklāšanu. Man patīk būt ar cilvēkiem, kas būvē, krāso un tīra, un iepazīties ar Rīgas gaismas čaļiem, kas liek lampas. 

Valmieras Rotaļu Skatuve tev bija pirmais projekts kā kuratorei?

Rīgas Drosmes un Prieka Vasaru uzskatu kā kūrēšanas darbu, bet neesmu līdz galam droša par Sporta Pils Dārziem, kas tas ir. Joprojām nejūtos ērti ar vārdu kuratore, bet man arī nepatīk radošais direktors. Nekad nav bijusi vēlme būt kuratoram, gribēju zināt mākslas vēsturi, lai man būtu vārdu krājums, atsauces un veids, kā nodot savas idejas. Tas ir vistuvākais tituls, ko varu pievilkt. 

Ja tev pašai būtu jāizdomā, kādu titulu tu sev piešķirtu? Tas var būt arī piecu vārdu savienojums. 

Pēdējā laikā es labprāt būtu bez titula. Ja domāju, ka esmu kuratore, tad es salīdzinu sevi ar citiem kuratoriem, tad liekas: “Something is off"[no angļu val. kaut kas nav kārtībā]. Ja salīdzinu sevi ar projektu vadītājiem, tad arī liekas: “Not really fair" [no angļu val. nav godīgi]”. Es labprātāk esmu nekas un daru kaut kādas lietas. Tas ir arī atbrīvojoši. 

Es labprātāk esmu nekas un daru kaut kādas lietas. Tas ir arī atbrīvojoši. 

Kam tu tici?

Man vienmēr ir bijušas identitātes un pašnovērtējuma problēmas, līdz ar bērnu tās kļuvušas ārkārtīgi intensīvas. Laika ir palicis mazāk, līdz ar to nav laika kopt sevi mentāli un garīgi, bet tas nav domāts reliģiskā vai spirituālā plaknē. Kam es ticu? Tas izklausīsies šausmīgi banāli, bet es ticu savam vīram. Viņš kaut kādā ziņā ir mans kompass. Mēs esam ļoti dažādi, tas kaitina un palīdz. Es ticu savai meitiņai, ka viņa būs absolūti brīnišķīgs cilvēks. Man ir problēmas ticēt, ka cilvēki ir labi, ar to es ļoti cīnos. Lielākoties pieņemu, ka cilvēki nav labi, bet šis projekts ir pierādījis, ka cilvēki ir labi. Tas ir bijis veselīgi un vērtīgi. Neticu Rīgas pilsētas domei vai Evikai Siliņai. Dievam arī neticu, bet kaut kam augstākam, ja tā var teikt, noteikti ticu. Es ticu jogas un meditācijas spēkam, un savam vīram. Ticu arī, citējot vīru, ka labākais, ko var darīt ir strādāt pie sevis un padarīt sevi par labāku cilvēku, tad viss apkārt būs labāk. 

Kas notiks tālāk ar dārziņiem? 

Sporta Pils Dārzi būs vēl nākamgad, par to, vai tie būs vēl, es nezinu, tas atkarīgs no dārzniekiem un no attīstītājiem. Pāris cilvēki ir mēģinājuši iedrošināt, ka vajadzētu panākt, lai dārzi paliek uz mūžu vai lai šī teritorija kļūst par parku, bet racionālu un finansiālu apsvērumu dēļ tas nav iespējams, jo zeme ir šausmīgi dārga, un šaubos, vai kāds to atpirktu, lai tā kļūtu par parku.

Sporta Pils Dārzi ir pirmais projekts, kas sanāca vairāk nekā biju izdomājusi. Man tā nekad pirms tam nav gadījies. Cik viņš ir bijis skaists un vērtīgs, novērtēts un mīlēts. Es nesaprotu, kas ir bijusi veiksmes formula, bet vienlaikus man liekas, ka tam nav jābūt mūžīgam. Man patīk doma par to, ka tas būtu precedents, kurš ir bijis un tas aizaug un kļūst par leģendu, un atbalsojas jauno ēku nosaukumos, jo tagad jauno projektu viņi nosaukuši par Tērbatas Dārziem. Tas paliek cilvēku sirdīs un attiecībās, kaimiņi ir sadraudzējušies. Absolūti bezgalīga mīlestība, bet arī rūpes un besis. Mēs turpināsim, kamēr cilvēki būs gatavi piedalīties talkās, kamēr īpašnieki dos teritoriju, kamēr ir tie daži seniori, kuri saka, ka tas ir viņu vienīgais dzīvesprieks. Kamēr viņiem to vajadzēs, tikmēr es mēģināšu vismaz gabalu zemes viņiem sarunāt.