Jānis Krīvēns: “Es parāvu slūžas vaļā!”
Jānis Krīvēns šobrīd aktīvi veido mediju saturu, bet iepriekš ir bijis žurnāla FHM redaktors un viens no cilvēkiem, kurš popularizēja raidierakstu kā mediju formātu Latvijā – sākotnēji ar sarunu raidījumu "Pēdējā Pilīte" un vēlāk ar šovu "Pāļa bazars". Viņa spēja atklāti runāt par sabiedrībai svarīgām tēmām sociālajos medijos piesaistījusi tūkstošiem sekotāju. Turklāt Jānis arī atklāti runā par savu mentālo veselību. Kas veido šo personību un kā viņam izdodas balansēt starp ikdienu un raidījuma vadītāja darbu, sabiedrības rezonansi un personīgajiem mērķiem, atklāsim mūsu sarunā.
Estere Mantromoviča un Ksenija Počepko, Studentu medijs Skaļāk
Intervija notika 2024. gada rudenī.
Kā tu sāki savu karjeru medijos un kas motivēja pievērsties šai jomai?
Medijos, ja ar to domājam YouTube, podkāstu (no angļu val. podcast – raidieraksts) un šovu, patiesībā, esmu ļoti sen - gadus desmit vai vairāk, kad biju vīriešu žurnāla FHM redaktors. Vēlāk, protams, nāca interneta uzvaras gājiens, līdz ar to kādi 70% žurnālu nomira. Tad izmēģināju roku dažādās reklāmas aģentūrās, kur sapratu, ko nevaru darīt. Es varu būt kopīraiteris (no angļu val. copywriter – reklāmas tekstu autors), bet nevaru būt projektu vadītājs. Tur salaidu tik daudz projektu dēlī – tas ir apbrīnojami. Mans pēdējais darbs bija Citadeles bankā, tieši kā sociālo mediju menedžerim. Tur nostrādāju aptuveni 8-9 mēnešus un beigās gribējās izlekt pa logu. Tad arī sapratu, ko tiešām nevēlos darīt. Tas bija galvenais dzinulis, kādēļ vēlējos radīt jaunu satura tipu.
Tagad podkāsts ir visur. Uz vienu latvieti ir trīs podkāsti. Kad sāku "Pēdējo Pilīti", tas, manuprāt, vidējam latvietim un lielākai un plašākai auditorijai parādīja, kāds ir formāts, jo pirms tam tā bija ļoti liela niša. Video formātu tad īsti neviens neveidoja. Mans mērķis vienmēr bija uztaisīt platformu, kas sasniegtu vidējo latvieti, jo parasti cilvēki tajā laikā un joprojām, īpaši internetā, dzīvo snobiskos burbuļos. Viņi taisa saturu un sasniedz ļoti šauru cilvēku loku, tos, kuri ir no viņu sociālā burbuļa, reklāmistus vai stilīgos Centra cilvēkus. Es gribēju sasniegt Normundu no Ikšķiles, kuram ir 32 gadi. Gribēju sasniegt to auditoriju, kas likās nesasniedzama, jo, tad, kad Jūtūbā (YouTube) skatījumi nebija lieli un kad mēs sākām podkāstu, aizgāja pa 60 un 70 štukām (tūktoši) skatījumu, kas ir ļoti daudz un lielākā daļa auditorijas nāca no 25 līdz 34 gadu vecuma segmenta. Domāju, ka man tas izdevās, un diezgan mērķtiecīgi uz to strādāju.
Jā, tu biji tas, kurš to Latvijā aizsāka ar "Pēdējo Pilīti".
Es parāvu slūžas vaļā! Pēc tam, kad aizgāja "Pāļa bazars", ik pēc mēneša bija jauns provokatīvs sarunu šovs internetā! Viss pēc vienas formulas. Tad riktīgi aizgāja vaļā. Tagad visiem, kuriem nav slinkuma, ir divi podkāsti. Man liekas, ir forši, ka cilvēki sarunājas un kaut ko dara. Es par to priecājos.
Es parāvu slūžas vaļā!
Tu esi zināms kā ļoti atvērts cilvēks. Vai izjūti spiedienu no sabiedrības, ka viņi gaida no tevis, ka tu tāds būsi visu laiku?
Jā, patiesībā, visu laiku izjūtu. Pēdējos divus gadus, ļoti stragloju (no angļu val. struggle – cīnīties) ar garīgo veselību. Tā, ka riktīgi. Tas ir iedragājis to, kā es komunicēju ar cilvēkiem. Kad sāku veidot "Pēdējo pilīti" un "Pāļa bazaru", ļoti centos atbildēt uz katru vēstuli. Arī Instagram dīemos (no angļu val. DM, direct message – privāts saziņas veids starp sociālo mediju lietotājiem) centos atbildēt visiem, centos atbildēt uz visiem e-pastiem, lasīju komentārus. Pēc tam, kad jebkurš satura formāts sasniedz pietiekami lielu cilvēku masu, tā ir ļoti liela slodze tavai mentālajai veselībai. Šobrīd neesmu divus gadus lasījis nevienu komentāru ziņu portālos, jo es vienkārši neeju tajā sadaļā. Kopumā man ir bijusi izdegšana. Agrāk ļoti daudz ko liku storijos (no angļu val. story – sociālo mediju saturs, kas pazūd pēc 24 stundām) un daudz komunicēju savās sociālo mediju platformās. Laika gaitā tas ir uzlicis baigo slodzi, un tagad mentālā veselība ir iedragāta. Man ar visām sadarbībām un visu pārējo storiju likšana ir kļuvusi par darbu. Attiecīgi man ir baigi sevi jāpiespiež, lai vienkārši ikdienā komunicētu. Ar to cīnos. Šobrīd eju terapijā. Man paliek labāk, tāpēc, cerams, drīz būšu zirgā.
Ko tu domā par cancel kultūru (no angļu val. atcelšanas kultūra - kāda cilvēka masveida noraidīšana, lai veicinātu sociālas pārmaiņas)?
Man liekas, ka cancel kultūra īsti neeksistē. Manuprāt, cilvēkiem liekas, ka tā ir efektīva, bet patiesībā nav. Pat, ja tie ir kādi mediji – ok, vairāk par viņu nerunāsim. Spilgts piemērs, manuprāt, ir Mairis Briedis. Tas ir apbrīnojami, kā var pieļaut vienu kļūdu pēc otras. Mediji vairāk par viņu nerakstīja, un sporta tiešraides netranslēja viņa cīņas. Viņš tika nokancelots, bet realitātē – cīņās viņš tāpat piedalās, saņem naudu un joprojām viņa auditorija ir pietiekami liela. Vai viņš ir nokancelots? Man jau liekas, ka nav. Mūsu burbulī, jā, ir, bet vai patiešām ir? Īsti nav. Mums ir jāmaina izpratne par to, kas ir cancel.
Vai ir tēmas, kuras, tavuprāt, sabiedrībā nedrīkstētu apspriest vai par kurām tu neatļautos runāt?
Pa lielam jau var runāt par visu, bet ir jautājums – ar ko un kā tu runā par to? Ja sāc runāt par ļoti sarežģītām tēmām, tev var būt viedoklis it visā – tas nav noziegums, bet, ja tu savu viedokli sāc pozicionēt kā faktus... Pieņemsim, tas pats Covid-19. Tev var būt viedoklis, bet, vai es ar savu viedokli gribu iet diskusijā pret ārstiem, kuri ir speciālisti tajā? Laikam ka nē, jo palikšu baigi stulbs tajā brīdī. Tas pats arī par ekonomiku. Tu jau vari runāt par jebko, bet jautājums ir tāds – kad tu sāc viedokli pozicionēt kā faktus?
Tavā sarunu šovā "Pāļa bazars" arī cilvēki ir dažādi.
Jā, jā! Man liekas, ka tur ir tā burvība. Mēs jau spiežam uz viedokļiem. Cilvēkiem tas tā patīk, jo, kad taisa klasiskās intervijas, visi jautā vienu un to pašu. Kāda tev bija bērnība? Pastāsti par dzīves notikumiem! Tā ir baigā niša. Tad, kad tu skaties savu elku onlainā (no angļu val. online – tiešsaistē), tev ir viedoklis par konkrētu tēmu un tu gribi zināt, ko tas cilvēks domā – vai tu viņam piekrīti vai nepiekrīti –, jo mēs kā sociālas būtnes visu laiku meklējam apstiprinājumu kaut kam. Mums ir svarīgi, ka kādiem cilvēkiem ir tāds pats viedoklis kā mums un ka veidojas aprūvals (no angļu val. approve – apstiprinājums). Tā mēs meklējam tribalizāciju (no angļu val. tribalisation – apvienošanās uz cilšu pamata), tāpēc cilvēkiem ir interesanti skatīties, jo runājam par sabiedrībai svarīgām tēmām, par politiku, kultūru un prasām viedokļus. Un viedokļi ir dažādi.
Kā tu vērtē Latvijas mediju vidi un, vai, tavuprāt, tajā būtu kaut kas jāuzlabo?
Mēs esam šausmīgi maz cilvēciņu. Pirmkārt, mums ir ļoti maz mediju. Informācija pārsvarā visur ir viena un tā pati. Kas man patīk, piemēram, kad salīdzina Tvnet.lv un Delfi.lv, tur tomēr ir dažādi viedokļu raksti. Tas ir forši, jo, pat ja tev tas viedoklis riebjas, pat ja besī, vienalga, tas ir viedoklis. Vajadzētu maksimāli censties izvairīties no naratīva būvēšanas. Daudziem topošajiem žurnālistiem iedzīts, ka viņi sāk taisīt naratīvu, un, ja viņi veic pētījumu un publicēs lielu rakstu, viņi aptaujā daudz cilvēku un nepublicēs konkrētus viedokļus, jo tas nesakrīt ar to, ko viņi grib pateikt. Tad par kādu objektivitāti mēs varam runāt? Piemēram, nesen "Delfi.lv" bija raksts par "Wondersala" un par klubu "First", ka tur uzstājās gan krievu, gan ukraiņu mākslinieki un arī latvieši. Tas varēja būt vienkārši garš tvīts (no angļu val. tweet – publikācija kādreizējā sociālajā medijā Twitter). Viņš (autors) tur rakstīja: "Ar īpašniekiem mums neizdodas sazināties." Ko? Jūs atradāt Lursoftā (Lursoft) personu, kurai pieder klubs un ar kuru jums neizdodas sazināties, bet pasākuma organizatoram tā ir brīvi pieejama informācija. Piezvaniet kluba administrācijai! Tas ir viens piemērs, kad nevis neizdodas sazināties, bet tu negribi sazināties, jo tas izčakarēs tavu rakstu, piemēram, pateiks ko tādu, kas tev traucēs rakstā. Parastais cilvēks, kurš nav saistīts ar mediju vidi, neskatās uz šādām lietām. Mums tas ir profesionālais kretīnisms, kad mēs uzreiz pamanām lietas, kuras varēja un varbūt vajadzēja izdarīt citādāk.
Mums tas ir profesionālais kretīnisms, kad mēs uzreiz pamanām lietas, kuras varēja un varbūt vajadzēja izdarīt citādāk.
Kā tu motivē sevi ikdienas darbā – tev ir kādi īpaši rituāli?
Esmu pilnībā izdedzis. Šobrīd man ir radošais pagrimums. Izkāpt ārā no gultas katru dienu ir baigā cīņa. Man ir depresija, bet, nu, es par to runāju. Šobrīd noteikti neesmu savā labākajā formā, bet pamazām sāku atgūties, ģenerēt jaunas idejas. Ceru, ka jauns dokumentālais raidījums, ko mēs sāksim likt kopā, iedos kaut kādu jaunu grūdienu. Ir arī doma, ka es varētu atsākt "Pēdējo Pilīti". Iespējams, būs pauze no "Pāļa bazara", jo es sāku no tā pārgurt, vienkārši izsmelties, izdegt. Domāju, ka es sākšu atgriezties. Man ir jaunas idejas.
Tu reiz minēji, ka, ja tu varētu uzaicināt jebkuru cilvēku uz "Pāļa bazaru", tad tas būtu Džonijs Deps. Vai tu joprojām izvēlētos viņu?
Šobrīd ir tā – lieciet visi man mieru! Es negribu ne ar vienu dzert šotus (no angļu val. shot – viens malks alkohola), nevienu negribu aicināt uz raidījumu. Vienkārši gribu atpūsties no tā. Varbūt Ainaru Virgu vai Sandi Ozoliņu, bet man šķiet, ka viņi vairāk nedzer alkoholu. Un tas ir ļoti labi.
Kuru cilvēku tu visvairāk atminies no sarunām “Pāļa bazarā” un kādas mācības ieguvi no viņa?
Man šķiet, ka no "Pāļa bazara" visvairāk atmiņā palicis Džilindžers. Varbūt tāpēc, ka mums sarunas beigās izveidojās konflikts. Mācību gūstu pa lielam no katra cilvēka, ko satieku. Esmu empātisks cilvēks, baigā švamme, tāpēc man ir ļoti grūti daudz komunicēt ar cilvēkiem, jo es uzsūcu visu, ņemu pie sirds, pārdzīvoju līdzi, ieeju otrā cilvēkā un pēc katras epizodes paņemu kaut ko līdzi. Man dažreiz ir nepieciešamas pauzītes. Šobrīd, pēc gandrīz četriem gadiem, es varu sarunāties par dažādām tēmām, jo mans redzesloks ir ļoti paplašinājies. Tas ir labākais, ko varu novēlēt visiem cilvēkiem – maksimāli paplašināt redzes loku.
Tas ir labākais, ko varu novēlēt visiem cilvēkiem – maksimāli paplašināt redzes loku.
Tu arī iepriekš esi minējis, ka bērnībā biji ļoti kautrīgs, kluss. Ja tev būtu iespēja satikt sevi 18 gadu vecumā, ko tu ieteiktu šim cilvēkam?
Es viņam nedotu padomu. Man liekas, ka jebkurā gadījumā viss, pat tavas sliktās lietas, ko tu esi izdarījis, tāpat tevi dienas beigās novedīs līdz tam punktam, kur tu esi šobrīd. Ja tev ir labi – tāpat viss būs labi. Ja tev ir slikti, neuztraucies, tev būs labi. Agri vai vēlu dzīvē viss sakārtosies, tāpēc kā padomu es varētu ieteikt – tikai esi pacietīgs, kļūs labāk – life will get better (dzīve kļūs labāka).
Ja varētu izvēlēties vienu brīdi savā dzīvē – ko tu gribētu piedzīvot vēlreiz un kāpēc?
Man šķiet, ka es gribētu piedzīvot vēlreiz to momentu, kad bija dokumentālais seriāls par braucienu uz Bolīviju, un aptuveni pusgadu pēc tā, jo tik daudz intensitātes un dažādu lietu notika tajā laika posmā. Pēkšņi tevi met visur iekšā, un tas bija baigais skrējiens un pieredze. To gribētu izdzīvot vēlreiz, lai pierakstītu lietas, ko paņemt līdzi nākotnē.
Kāda ir lielākā kļūda, ko esi pieļāvis, darbojoties sociālajos medijos?
Nekonsultējoties, ar impulsivitāti, emocionāli sociālo mediju vidē atbildēju uz kādām lietām. Tās lietas ir vajājušas pēc tam ilgi. Viena laba lieta, ko esmu izdarījis, esmu izdzēsis profilu no X jeb Twitter. Tas ir daudz labāk manai mentālajai veselībai, jo es ņemu pie sirds un ļoti ātri varu ielekt pilnīgi nevajadzīgā diskusijā, jo es esmu karstasinīgs tādās lietās.
Darbs komandā vai darbs vienatnē?
Darbs vienatnē.
Interesanti, ņemot vērā, ka darbojies mūzikas apvienībā.
Grupā tas ir citādāk. Grupā mēs visi uzejam kopā kā čomi, cits citu papildinām. Mēs to neuztveram kā superdarbu. Tā ir vienkārši kaislība. Es cenšos mūziku netaisīt kā darbu, jo tajā brīdī pazūd jebkāds prieks, interese. Par citiem darbiem – es labāk strādāju viens. Man patīk atrast cilvēkus, kuri var man palīdzēt. Piemēram, es nevaru filmēt un montēt ļoti labi, toties man ir draugs, kurš to var ļoti labi izdarīt, un es mēģinu izdarīt tā, lai viņš palīdz realizēt manu vīziju.
Ko tu vēlētos iemācīties? Iespējams, darboties jaunā sfērā?
Es gribētu pats mēģināt filmēt un montēt. Domāju, ka to vienā brīdī sākšu darīt. Kaut vai bloga formātā. Tas noteikti ir kas tāds, ko es vēlos, īpaši, ja gribu nākotnē satura veidošanu saistīt vairāk ar ceļošanu. Kad ir mazāk cilvēku, ir vieglāk. Ja būs vairāk cilvēku, būs vairāk problēmu.
Tu esi bijis arī Taizemē un vadīji raidījumu “Taizeme. Tikai pieaugušajiem”. Kā tu raksturotu atšķirību starp to, kā šī valsts tiek attēlota medijos un ko tu pats piedzīvoji?
Atšķirībā kādos medijos. Piemēram, Taizemes medijiem ir ļoti stingra uzraudzība. Tā ir vairāk police state (no angļu val. - policijas valsts). Man viens cilvēks teica – ja tu esi parastais tūrists, brauc, baudi dabu, ēdienus, naktsdzīvi, bet, ja tev [par notikumiem valstī] būs viedoklis, tad skaties, lai tas ir tāds viedoklis, kas viņiem patīk, jo tur ir viena mafija – tā pa lielam ir policija. Taizeme, man šķiet, medijos tiek atspoguļota pilnīgi precīzi. Jautājums ir – uz ko tu koncentrējies? Ja tu aizbrauc uz kādu valsti, piemēram, meklēdams prostitūciju, narkotikas un korupciju, tad tu to atradīsi, ja tu uz to fokusējies. Ja tu aizbrauc tur, meklēdams atpūtu, ēdienus vai kultūru, arhitektūru un dabu, atradīsi.
Ja būtu iespēja vēlreiz vadīt raidījumu jebkurā pasaules vietā, kur tu to filmētu un kāpēc?
Man patīk Āzija. Vairāk gan laikam gribētu uz Dienvidameriku atpakaļ vēlreiz aizbraukt – Kubu vai Meksiku. Liekas, ka Kubu, jo tur politiskā un kultūras situācija ir nenormāla eksotika, tur nekas pa lielam nav attīstījies. Ilgi tas vairs nebūs pieejams, tāpēc varētu uztaisīt un parādīt to, pirms ir sācies lielais modernizācijas vilnis.
Kādu tu redzi sevi pēc desmit gadiem?
Ceru, ka darot to, ko mīlu – ceļojot un stāstot stāstus. Ir tik daudz interesantu stāstu pasaulē, tāpēc gribētu paplašināt savu redzesloku, kāpt ārā no komforta zonas. Ceru, ka to darīšu pēc desmit gadiem.
Ko tu ieteiktu cilvēkiem, kuri gribētu sākt darboties mediju pasaulē?
Būt drosmīgam, censties nesalūzt zem spiediena. Kādam vienmēr nepatiks, bet, ja tu tam tici un tev ir gut feeling (angļu val.) – kad tu kuņģī vienkārši jūti, ka tas ir vajadzīgs -, tad to vajag darīt. Vienkārši seko līdzi tai sajūtai! Un centies sev ticēt, jo, ja tu netici sev, tad kāpēc lai citi cilvēki tev ticētu? Pārliecība ir ļoti svarīga. Cilvēki sajūt bailes, nepārliecinātību. Īpaši vīrieši kaut kādās diskusijās vai biznesā sajūt, kad kāds nav pārliecināts, viņi to izmantos. Galvenais – muguru taisni un ticēt sev.
