Ja vairāk interesē nekā bail - dari!
Jaunā TV3 sarunu šova Zilonis studijā redaktore Kristīne Spure ir arī rīta raidījuma 900 sekundes tiešraidēs un scenāriju autore tādiem projektiem kā Balss maskā 2 un Zelta Mikrofons. Kristīne savu ikdienu aizvada Rīgā kopā ar kaķi Hariju un vīru Mārtiņu, abiem pavisam tuvu, bet pietiekami atšķirīgi, strādājot ar jaunām idejām TV projektos un spēlējot grupā Franco Franco. Kristīne arī raksta savu blogu par ceļojumiem, grāmatām, veselību un mūziku. Aicināju Kristīni uz sarunu par karjeras kāpņu meklējumiem, grāmatu lasīšanas ieradumiem, laimi, kopdzīvi un veselīgu attieksmi pret sevi un dzīvi.
Līva Pārupe, Studentu medijs Skaļāk
Foto: Līva Pārupe
Tavā mājas lapā ir tik plašs darbības spektrs. Kā tu raksturotu, ar ko nodarbojies ikdienā?
Angļu valodā var teikt creative writer, bet latviešu valodā - rakstnieks, lai gan es neesmu rakstniece. Pagaidām. Vēl varētu teikt rakstošais vai rakstītājs, tekstu autors. Rakstu arī prozu un scenārijus. Šķiet, ka kopsavilkumā, veidoju dažāda veida saturu. Ļoti bieži tas ir teksts, citreiz tas ir raidījumu saturs, rakstu arī saturu tiešraidēm. Es arī nodarbojos ar mūziku, bet teikt, ka esmu multimākslinieks, man šķiet nedaudz pretenciozi. Tas vairāk izklausās, ka radi gleznas vai videoinstalācijas dažādos žanros.
Kas šobrīd ir tavs lielākais izaicinājums?
Šobrīd es strādāju pie ļoti interesanta TV projekta, TV3 sarunu šova Zilonis studijā. Esmu redaktors. Vēl viens jauns ampluā. Tur ir daudz dažādu izaicinājumu. Liels darba apjoms, jāzvana cilvēkiem, viņus jāaicina, ir jāuzklausa atteikums, ir jāturpina zvanīt tālāk, ātri jāreaģē. Ir tādi dīvaini uzdevumi kā - jārunā moderatoram austiņā un filmējot jāsaka, ko prasīt kā nākamo. Ātra reaģēšana, liels stresiņš, bet tajā pašā laikā ir liela gandarījuma sajūta. Šovs ir katru nedēļu, vēl daudz raidījumu jāsaorganizē.
Nav grūti savest kopā tik ļoti atšķirīgas personības? Pagaidām izskatās ļoti kontrastējoši.
Tieši šajā raidījumā tas ir viens no aspektiem. Ne velti šova nosaukums ir Zilonis studijā, un tas ir par tēmām, kas saistītas ar stereotipiem un stigmām. Vienmēr viedokļi ir dažādi, tādēļ mūsu mērķis ir sadabūt telpā cilvēkus, kas par šo tēmu, piemēram, telefoniem un gadžetiem (angļu val. gadget – ierīce), domā dažādos veidos. Mērķis ir panāk, lai cilvēki ne tikai pasaka savu, bet uzklausa arī cita viedokli, lai tas nav vienpusēji. Piemēram, ir bijis arī tā, ka kāds pasaka - es nebūšu, ja būs tas un tas cilvēks. Tā bija ar politiķu raidījumu, kur papildus izaicinājums bija vēlēšanas. Protams, nevarēja ņemt tos, kuri kandidē. Veidojot tu arī pieredzi to, ka ir dažādas personības, atšķiras tas, kā katrs komunicē. Lielākoties gan visi ir bijuši ļoti atsaucīgi un draudzīgi. Ir citi, kuri ir gatavi runāt par visādām lietām, citi savukārt par privāto dzīvi nevēlas runāt. Tas ir pilnīgi saprotams. Izaicinājums ir turpināt meklēt un atrast labu kombināciju, kas būs interesanta gan skatītājam, gan arī būs laba saruna par tēmu, un beigu beigās raidījums būs nodots laikā, kas ir ne mazāk svarīgi.
Kā visu vari nodot laikā? Un kā ar tiešraidēm? Lūdzu, pastāsti par pašu pirmo tiešraidi.
Ļoti stresaini. Ar performancēm rīltaimā (angļu val. realtime – reālajā laikā, tiešraidē), kur esi auditorijas priekšā, man bija pieredze uzstājoties. Esmu bijusi dejotāja, bijuši arī klavieru koncerti. Līdzīgi kā tiešraidēs, arī koncertā ir adrenalīns. Vienmēr uztraucos pirms uzstāšanās! Bija likumsakarīgi, ka arī pirms tiešraides uztraukšos, ilgi pirms tam domāju, kā tas būs. Mēģināju sagatavoties katrai mazākajai detaļai - kā man piezvanīs austiņā, ja nu man pēkšņi austiņa nobrūk, kā es zināšu, ka ir jārunā, ko prasīt, ko darīt, ja pēkšņi neatceros runātāja vārdu. Mēģināju sevi sagatavot visām iespējamajām lietām, kas varētu noiet greizi. To gan ir ļoti grūti izdarīt, jo nezini, kā būs. Es biju sagatavojusi diezgan vienkāršus jautājumus. Intro (angļu val. ievads) tiešraidei netaisīju supergaru, bet mēģināju tikt cauri soli pa solim. Stress bija ļoti liels, bet pēc tam domāju: “O, es tiku galā, labi. Rītdien nākamā!” Man aizvien ir satraukums pirms došanās tiešraidē, bet noteikti ne tā kā pirmajā reizē. Tagad no rīta pamostos, domāju - jāiet dušā, jāuzkrāsojas, jāsataisās, - un tikai tad parādās satraukums.
Pirmajā tiešraidē centos sagatavoties katrai mazākajai detaļai - kā man piezvanīs austiņā, ja nu pēkšņi austiņa nobrūk, kā zināšu, ka ir jārunā, ko prasīt, ko darīt, ja pēkšņi neatceros runātāja vārdu. Mēģināju sevi sagatavot visām iespējamajām lietām, kas varētu noiet greizi.
Publiski biji dalījusies ar tiešraidi ugunsdzēsēju depo, kurā sākās izsaukums. Ir vēl kāda tiešraide, kas labi palikusi atmiņā?
Mēs stāstījām par urbānajiem bišu stropiem Madara Cosmetics ēkā, Pārdaugavā. Tur ir stropi! Tiešraides laikā mēs vienmēr sazvanāmies ar producentu asistenti caur austiņu, zvans ir telefonā. Vienā brīdī es saprotu, ka austiņa nopīkst un saruna ir beigusies. Tas nozīmē, ka es nezinu, kad beigsies tiešraide, nezinu, vai viņi jau ir pieņēmuši lēmumu, ka šeit ir gana un mums jāiet uz nākamo bloku. Neko nezināju, vienkārši turpināju runāt, kā būtu runājusi. Saprotu, ka pagājušas aptuveni četras minūtes, un varētu būt gana, bet jūtu, ka man zvana atpakaļ. Ir tiešraide, es intervēju cilvēku, reizē mēģinu pacelt telefonu! Beigās viss bija labi. Viņi turpināja tiešraidi, nekas nebija beidzies, bet tas bija čakarīgi un stresaini, jo tu nezini, kā reaģēt. Tiešraidēs ik pa laikam sastopies ar jaunu, dīvainu situāciju. Tad tu uzzini, kā rīkoties nākamreiz. Toreiz tā nebija mana vaina. Producentu asistente bija nejauši kaut ko saspaidījusi. Mēs pēc tam smējāmies. Tagad zinu, ka kaut kas tāds var būt.
Tātad notika vismaz viena no iepriekš izsapņotajām situācijām. Kā ar scenārijiem Balss maskā un Zelta Mikrofonu?
Zelta Mikrofonā scenāriju rakstīju vienu reizi, Balss maskā biju otrajā sezonā. Es un mana kolēģe Dita darbojāmies pie pavedieniem, mīklām, dažādiem tekstiem. Tas bija ļoti aizraujoši. Esmu sapratusi, ka man ļoti patīk TV projekti. Ne velti tagad strādāju ar Zilonis Studijā. Ir forši strādāt ar ierakstu, ar audiovizuālo saturu, strādāt pie liela mēroga projekta un scenārijiem. Nebija tā, ka es vienkārši uz to gāju. Es vienmēr domāju, kā tie, kas raksta scenāriju, līdz tam nonāk, kā to dara. Zelta Mikrofons bija negaidīts darbs, ko man pēkšņi piespēlēja Balss maskā producente Ilze Jansone. Biju teikusi, ka man ļoti patīk strādāt ar šo komandu, ar producentu apvienību Buzz Division. Jautāju, vai ir vēl kaut kas, jo gribu nākt pie jums strādāt. Man atbildēja, ka vispār ir - Zelta Mikrofons un Gada balva sportā, un man galvā skan džīzas (angļu val. jēziņ). Tomēr Zelta Mikrofonam es teicu - mēģinām. Esmu to skatījusies jau ļoti ilgu laiku, kopš bērnības. Protams, process nav ātrs. Mēģini apspēlēt faktus, lai ir smieklīgi. Toreiz ar Aleksi Vilciņu gājām kopā cauri scenārijam, domājām, kā to padarīt smieklīgāku. Darbs ir ļoti interesants.
Minēji, ka nezināji, kā cilvēks tiek līdz scenārista darbam. Man arī ir šis jautājums. Kā nonākt pie sajūtas, ka vari rakstīt scenārijus?
Pirms katra scenārija es domāju, kā izdarīt to, ko esmu uzņēmusies. Ar bloga rakstiem jūtos, ka zinu ko daru. Ja toreiz nebūtu uzņēmusies rakstīt scenārijus, es vēlāk nejustos, ka to varu izdarīt. Tas nāk caur sāpēm, grūtībām, stresu un sarežģītu darbu. Ja pasaki “jā” projektam un saproti, ka tevi vairāk interesē nekā bail, tad labāk ir to uzņemties un tad tu izpeldi no tās straumes ārā. Tomēr runājot par scenārijiem, es sāku ar to, ka vienubrīd vairāk pievērsos rakstīšanai, sāku strādāt draugiem.lv grupā. Biju tekstu autors, rakstīju arī piedāvājumus pērkamkopā.lv Paralēli strādāju ReTV, vadīju raidījumu un veidoju scenāriju. Tad sāku strādāt aģentūrā vairāk ar angļu valodas tekstiem, bloga rakstiem, lapām. Tur es iemācījos rakstīt, strukturēt domas. Sapratu, ka sanāk. Ja jau neesmu atlaista, tad jau ir labi. Bija arī izaicinājums. I’mperfect vienmēr ir bijis žurnāls, kuram gribēju rakstīt. Pandēmijas laikā viņi meklēja stāstus. Likās, ka žurnālam tikai izredzētie raksta, bet es piedāvāju vienu rakstu, un man teica, lai uzrakstu vēl kādu.
Lasīju arī daudz grāmatu, un man bija svarīgi par to pastāstīt, dalīties ar savu pieredzi, tādēļ uztaisīju blogu, kur rakstīju par savas dzīves pieredzēm, bailēm, sportošanu. Tad mani uzrunāja Balss maskā, piedāvājot būt tekstu autoram. Tā soli pa solim, no viena projekta iegūsti kontaktus, un, ja sanāk, tevi iesaka tālāk. Nezinu, vai ir kāda vieta, kur vari pieteikties scenārista darbam. Šobrīd ir vietas, kas meklē tekstu autorus, bet arī to nav tik daudz. Soli pa solim.
Viens no maniem mīļākajiem teicieniem ir “maziem solīšiem”.
Jā, tieši tā. One day at a time.
Minēji par blogu un dalīšanos pieredzē. Tajā atradu viedokļus ne tikai par grāmatām, bet arī pieredzes stāstu “Svara dienasgrāmata”. Manuprāt, tā ir milzīga uzdrošināšanās. Kāda bija tava ideja šo rakstot?
Man sportošana, veselība un svars ir jautājumi, kuriem pati esmu pievērsusies ļoti ilgu laiku. Vidusskolā domāju, kas man ir jādara, lai es būtu labākā formā. Tas vienmēr ir bijis issue (angļu val. temats, problēma). Ir gājis kā pa kalniem un lejām. Man ir bijuši blociņi, kur skaitu kalorijas. Čupas ar blociņiem! Pirms visām aplikācijām. Atceros, ka Instagramā liku storijus, kur es skrienu. Draudzenes rakstīja, ka tas iedvesmo. Svarīgs ir tieši process, kad rakstu un apkopoju domas, lai saprastu, kā es jūtos. Gribējās izteikt savu sāpi. Pienāca brīdis, kad cilvēki sāka rakstīt, ka viņiem mani teksti tiešām palīdz. Rakstīja, ka viņiem ir līdzīgi, arī ir grūti, nav visiem perfekti, iet kā pa klaniem, kā pa lejām. Gribēju veidot dialogu. Ir draugi, kuriem tas interesē un ir, kam nē, tomēr šis jautājums bija aktuāls daudziem. Autoram ir forši saņemt atgriezenisko saiti. Bija sajūta, ka varu parunāties ar cilvēkiem par šo lietu. Viņi saprot mani, es viņus.
Kā jau minēju, domāju, ka tas prasa uzdrīkstēšanos.
Varbūt labi, ka es maz par to domāju. Man nebija sajūtas, ka vajadzētu kaut kam pārkāpt pāri. Ir dažādi cilvēki. Zinu, ka vīrs Mārtiņš ar savām privātajām lietām nedalās. Es jūtos brīvāk runāt par savu pieredzi. Varbūt pārāk uzbāžos ar savu viedokli. Bet tajā brīdī nedomāju, ka kaut ko baigi uzdrošinos darīt.
Ar draugiem un bloga lasītājiem dalies arī grāmatu lasīšanas pieredzē. Tev ir kādi konkrēti rakstnieki, žanri, kurus izvēlies?
Man ir tēmas, kas patīk. Ir autori, kas patīk. Es lasu to, kas man rada labu sajūtu. Lasu, lai man būtu patīkami, būtu prieks. Tas ir tāpat kā skatīties filmu, kā spēlēt datorspēli. Es ieeju pilnīgi citā pasaulē, kurā nedaudz aizpeldu no realitātes. Domāju par to, piedzīvoju to, kas ir grāmatā. Tagad jau ir tā, ka es zinu - Stīvens Kings visticamāk man patiks, tas ir viens no maniem mīļākajiem autoriem. Fantāzijas žanrs man arī ļoti patīk, krimiķi, Dženifera Linna. Goodreads.com ir superīga platforma, kurā var atrast grāmatas, topus un tādas lietas. Uzklausu draudzeņu ieteikumus, ja viņas saka, ka šī ir baigi labā grāmata, tad es uzticos, ja iepriekš ieteikumi ir strādājuši. Veikalā, protams nostrādā arī vāki, bet lielākoties, ja gribu pamēģināt jaunu grāmatu, tad vienkārši noskenēju svītrkodu, un gudrīžos uzreiz izmet vērtējumu, mazu aprakstu, tad mazliet vados arī pēc tā.
Lasu to, kas man rada labu sajūtu. Lasu, lai man būtu patīkami, būtu prieks. Tas ir tāpat kā skatīties filmu vai kā spēlēt datorspēli.
Labi, tu iesāc lasīt grāmatu un saproti, ka tas ir “divi komats kaut kas”. Tu to izlasi?
Atkarīgs no situācijas. Piemēram Stīvenam Kingam ir sērija Gunslinger (Strēlnieks). Es izlasīju pirmo grāmatu un man jau bija divas zvaigznes, jo nepatika, lai gan publicētais vērtējums bija tīri normāls. Es to pabeidzu, bet, piemēram, Nīlam Geimenam (Neil Gaiman) ir grāmata American Gods (Amerikāņu dievi), kas arī ir ar labu vērtējumu, bet es tiku līdz pusei, jo man vienkārši žanriski neuzrunāja. Saka jau, ka dzīve ir pārāk īsa, lai skatītos garlaicīgas filmas, lasītu garlaicīgas grāmatas.
Kā jūties par grāmatu klasiku, kas visiem dzīves laikā jāizlasa?
Noteikti ir grāmatas, ko vērtīgi izlasīt dzīves laikā, tādas universālas vērtības. Ir grāmatas, kas uzrunā lielāku auditoriju, kurām ir kāda universāla pamācība vai morāle. Domāju, ka tas tomēr ir ļoti subjektīvi, jo, kas vienam cilvēkam ir aktuāli, otram varbūt nebūs. Salīdzinu, paskatos, ko esmu lasījusi, paskatos kādu atsauksmi, citreiz saprotu, ka man grāmata tomēr nepatika. Tāda, piemēram, ir Meistars un Margarita (Mihails Bulgakovs). Daudzi saka, ka ir baigi labā, visos topos iekšā, must read till you die (angļu val. jāizlasa pirms nomirsti). Varbūt pie vainas tas, ka to lasīju sen, studiju gados. Nezinu, mani neuzrunāja. Savukārt, tad ir To Kill a Mockingbird (Kas nogalina lakstīgalu, Hārpera Lī). Tā arī tiek ielikta vairākos sarakstos, un tā man ļoti patika.
Noteikti, tas ir arī valodas jautājums. Man ļoti patīk Džeinas Ostinas grāmatas. Piemēram, es lasīju Pride and Prejudice (Lepnums un aizspriedumi) angļu valodā. Grāmata noteikti ir interesanta, bet ieiet iekšā stāstā ir grūtāk. Tas arī padara procesu ne tik vieglu, un beigās saproti, ka bija forši, bet gāja grūti. Domāju, tur darbojas noilgums un valodas pārmaiņas. Mēs esam pieraduši pie ātra satura un vienkāršas valodas. Varbūt prāts nav tik uztrenēts, ja vien paši tiešām daudz nelasām.
Kā tev šobrīd ir strādāt kopā ar vīru? Izpētes laikā uzzināju, ka kopā esat strādājuši jau senāk. Radio TEV laikā, pareizi?
Iepazināmies grupā, jo vajadzēja bundzinieku. Tad mums teica, ka būs tāds Mārtiņš Spuris. Mēs mācījāmies vienā skolā, tikai Mārtiņš divus gadus zemāk. Es viņu biju redzējusi kaut kur Cēsīs, bet mēs nebijām pazīstami. Tad mēs kopā strādājām Radio TEV. Vienubrīd viņš montēja manu ReTV raidījumu. Tagad es to neizjūtu kā strādāšanu kopā. Nav tā, ka mēs reizē brauktu uz darbu. Man tiešraides mēdz būt citās dienās, Mārtiņam laika ziņas - citās. Viņš brauc uz studiju, es braucu ar operatoru uz vietu, kur filmējam. Mēs mostamies dažādos laikos. Nav tāda sajūta, ka mēs tagad kopā strādājam. Pasākumi - jā, tie ir kopā, un ar to nav nekādu problēmu. Jāsaka, ka man ir paveicies, jo mums ar Mārtiņu patīk pavadīt laiku kopā. Mums ir līdzīgas intereses. Mums patīk mūzika, televīzija, līdzīgi seriāli, izklaides industrija. Es strādāšanu kopā vienmēr esmu redzējusi kā labu lietu, lai gan citreiz man ir maza paranoja, jo ir dzirdēts, ka nevajag darīt kopā pilnīgi visu. Bet ko darīt, ja patīk ar cilvēku pavadīt laiku un sakrīt intereses! Mums ir labs radošais modžo! Ir bijušas reizes, kad rakstu scenāriju, bet Mārtiņš vada. Es zinu, kā viņš runā, zinu, kas viņam liksies smieklīgi, jo arī humora izjūta mums ir līdzīga, zinu, kā veiksmīgāk ierakstīt joku. Ir iespēja arī ar viņu uzreiz aprunāties, ko viņš domā par konkrēto ideju. Tā mēs varam kopā pastrādāt. Protams, darba mītiņā mēs nerunājam par ģimenes lietām. Mēs veiksmīgi to nodalām. Lai neizklausās, ka mēs visu darām kopā, Mārtiņš neraksta. Tā ir my thing (no angļu val. mana lieta, stiprā puse).
Instagramā redzu, ka daudz ceļojat. Jums katrs atvaļinājums sākas ar ideju “braucam kaut kur”?
Jā. Ir forši gūt iespaidus. Mēs sākām braukt uz ārzemēm pirms pieciem vai sešiem gadiem. Tā mēs turpinām. Tur vari atslēgties no tā, kas notiek ikdienā, ir cita vide, iespaidi. Gribas redzēt pasauli. Gribētu, ka ar rakstīšanu varētu ceļot vairāk. Protams pēc atgriešanās, tu dažreiz esi noguris, jo, visticamāk, ir bijis intensīvs ceļojums, bet vienmēr gribas braukt. Ja man nebūtu sajūtas, ka tas ir tā vērts, domāju, ka mēs nekur nebrauktu.
Kuru ceļojumu tu izceltu?
Pēdējais nāk prātā ceļojums uz Ņujorku. To mēs ilgi plānojām, gribējām aizbraukt. Pirmoreiz mūs iztraucēja iiiikovids, sākās pandēmija, un mums nācāsiiiii kancelēt visu. Kad beidzot aizbraucām, bija ļoti forši iespaidi. Bijām uz dažādiem TV šoviem - Trevor Noah, The Daily Show, Late Night with Seth Meyers. Redzējām pilsētas arhitektūru, pašu pilsētu. Tas bija iespaidīgs ceļojums visām maņām. Pēc tā prātā iespiedusies grandiozitāte. Liela, masīva Ņujorka, Amerika! Pēc tam nepameta sajūta - kā tam tikt pāri. Par to bija brīdinājuši draugi, ka vēl mēnesi pēc ceļojuma nespēsiet atiet. Es vēl nodomāju, ko viņi man tur runā, bet pēc tam sapratu.
Caur pieredzēm iepazīsti sevi - kas tev dod gandarījumu, kas vairāk interesē. Ir bijis, ka es pati taustos. Piemēram, man sanāca aiziet uz vienu amatu, kur it kā kāpju pa karjeras kāpnēm, ir lielāka alga, bet sapratu, ka esmu šajā darbā marionete. Šķita garlaicīgi. Pēc tā arī sākās mani meklējumi - reklāmas aģentūra, televīzija.
Esmu ievērojusi, ka cilvēkiem nereti nepietiek drosmes aiziet.
Jā, noteikti nepieciešama drosme, bet ir arī situācijas, kad tas praktiski ir grūti. Var būt situācija, kad jānodrošina ģimene. Tad ir ļoti svarīgs apkārtējo atbalsts. Apstākļi mēdz būt ļoti dažādi.
Drīkstu pajautāt savā ziņā provokatīvu jautājumu, ko mēdzu uzdot saviem draugiem - vai tu šobrīd esi laimīga?
Jā! Šobrīd es esmu laimīga. Citā dzīves periodā bijuši brīži, kad šaubītos par to. Es par laimi arī daudz domāju. Mēs pieņemam, ka tas ir galamērķis vai konstants stāvoklis, kas, manuprāt, ir diezgan liela kļūda. Lai gan es arī tā domāju - ja esmu laimīga, tad manā dzīvē viss tagad ir labi, dzīves mērķis tagad ir sasniegts. Laimes sajūta ir saistīta ar hormoniem - endorfīniem, septonīnu, oksitocīnu un visu pārējo. Prieks jau tāpat kā dusmas un bailes ir emocija, kuru mēs kādu iemeslu dēļ konkrētajā brīdī izjūtam un tad tā noplok. Sajūtam dusmas, tad tās noplok, sajūtam bailes - noplok. Laime arī noplok. Drīzāk jāskatās, vai cilvēkam ir pietiekami daudz situāciju, kurās justies laimīgam. Tas noteikti ir saistīts ar darbu, ar pašizpausmi, ar socializēšanos, veselību, sauli, ar D vitamīnu. Svarīgas ir arī mazās lietas, kas spēj to visu ietekmēt. Man šobrīd ir gana daudz lietu, kas iedod labos hormonus.
Mēs pieņemam, ka laime ir galamērķis vai konstants stāvoklis, kas, manuprāt, ir diezgan liela kļūda. Sajūtam dusmas, tad tās noplok, sajūtam bailes - noplok. Laime arī noplok. Drīzāk jāskatās, vai ir pietiekami daudz situāciju, kurās justies laimīgam.
Viena no laimes izpausmēm ir smiekli, smiešanās. Esmu sapratusi, ka humors ir ļoti svarīga lieta manā ikdienā, tāpēc man vienmēr ir bijis jautājums, vai man darbā būs komanda, ar kuru es varēšu pasmieties. Mums ar Mārtiņu ir tā, ka mēs daudz kopā smejamies. Smiekli bieži palīdz aizvirzīt nepatīkamas sajūtas. Vajag vairāk smieklu dzīvē! Ne tikai skatīties komēdijas, bet arī spēt par sevi pasmieties, tādā labā veidā.
Zilonis studijā, TV3 raidījums
Balss maskā, TV3 raidījums
Mūzikas ierakstu gada balva Zelta Mikrofons
