Iveta Dzērve: Man ir pilna galva ar visādiem teikumiem, ko kādreiz kāds ir teicis

Iveta Dzērve ir dzīvesstila žurnāliste un žurnāla Santa galvenā redaktore. Viņa atzīst, ka daudziem žurnālistiem ir saitīte, kura velk uz literatūru, arī viņai. Tāpēc pirms dažiem gadiem izdevusi grāmatu Tūlīt paliks labāk.

Iveta uzskata, ka žurnālistikā ļoti svarīga ir empātija un spēja sajust cilvēkus. Viņasprāt, "galvenā doma ir pieskarties citu dzīvēm un savest kopā cilvēkus, kuri citādi nekad nesatiktos”.

Zane Slasporte, Studentu medijs Skaļāk

Studējāt filozofiju, bet tagad esat žurnāliste. Kā tas notika? 

Vienmēr daudz lasīju, mani daudz kas interesēja, bet nezināju, ko varētu darīt tālāk. Aprunājoties ar skolotāju Signi Mežinsku, teicu, ka mani ļoti interesē filozofija. Patika tas, ko runājām, man likās pilnīgi neticami, ka pastāv kas tāds. Viņa man teica, ka filozofija ir tāda laba klasiska izglītība, un tā patiešām arī ir. Tā ir domāšanas vēsture, kurā var iemācīties analītisko domāšanu, loģiku, to, kā pareizi strukturēt domas, kā izteikties īsi un konkrēti un kā formulēt savas domas un vienoties par terminiem ar sarunu biedru, lai tiešām saprotat, ko viens otram sakāt.

Vienmēr zināju, ka gribu rakstīt, bet likās, ka ar žurnālista izglītību ir par maz. Tajā brīdī man likās, ka māku rakstīt un formulēt domas. Rakstiski pat labāk nekā mutiski. Mani nekad nav interesējušas ziņas un to veidošana, zināju, ka negribu un nevaru to darīt profesionāli. Esmu tāda, kura dzīvotu Saeimas namā un beigās sajuktu prātā, visam sekojot līdzi. Zināju, ka man vajag kaut ko citu.

Kad studēju 2. gadā, omītei mājās bija avīze, ko tagad sauc Latvijas Avīze, bet toreiz tā bija Lauku Avīze. Avīzes pielikumā bija sadaļa jauniešiem par izglītību un citām lietām. Kaut ko izlasīju, sadusmojos, un nesapratu, kā viņi tā var rakstīt. Vienmēr esmu bijusi kaislīga taisnības cīnītāja, tāpēc uzrakstīju jauniešu nodaļas redaktorei Lindai Rozenbahai un izpaudu savas niknās domas. Viņa man ļoti mierīgi atbildēja un jautāja, vai nevēlos aiziet parunāties un kaut ko uzrakstīt avīzei. Tas mani pārsteidza, bet es aizgāju. Bija ļoti forši, ka toreizējā Lauku Avīze deva iespēju jauniešiem trenēties rakstīt. Mans pats pirmais raksts bija par jauno ģitāristu sesijām Cesvaines pilī. Biju baigā šokā, ka man no redakcijas iedeva mašīnu, šoferi un fotogrāfu, lai dotos turp. Uzrakstīju pirmo rakstu un saņēmu pirmo honorāru - tie bija 50 lati, kas tajā brīdī likās nenormāla nauda. Tā tas arī sākās. Sāku rakstīt tajā jauniešu pielikumā, un tad pamazām augu un avīzi pāraugu. Pa vidu tam visam uz gadu biju aizbraukusi uz Franciju, mācījos franču valodu. Kad atgriezos atpakaļ, bija sajūta, ka viss avīzē priekš manis ir beidzies, ka gribu pārmaiņas un vairs negribu rakstīt jauniešu nodaļā. Nākamā vieta, kurā profesionāli strādāju, bija veselības žurnāls 36,6. Ļoti mīlēju gan to redakciju, gan redaktori Vitu Beļavnieci, kura man daudz ko ir iemācījusi un palīdzējusi saprast. Tad, kad uzrakstīju atlūgumu, gāju pie viņas ar rozēm, jo man bija šausmīgs kauns, ka eju prom, bet jutu, ka tas ir jādara. Tad pārnācu uz izdevniecību Santa.

Nebija bail, kad uzrakstījāt pirmo rakstu un sapratāt, ka tas tiks publicēts un visi varēs to lasīt?

Protams, ka bija bail, bet vienlaikus ir redaktors, kurš to rakstu ir izlasījis un pateicis, ka ir forši. Biju iedevusi izlasīt draudzenēm, un paši intervētie cilvēki arī bija izlasījuši. To īstenībā vienmēr praktizēju un dodu rakstu izlasīt cilvēkiem, kuri ir intervēti, un lielākoties tas atmaksājas. Nedrīkst, protams, vienmēr visiem izdabāt, jo reizēm cilvēki grib iztaisīties labāki, nekā viņi ir - nevis tāpēc, ka viņi būtu slikti, bet tāpēc, ka viņi baidās būt nosodīti. Jādod rakstu izlasīt nevis labot. Dzīvesstila žurnālistika nav atmaskošana. Nav jāatmasko kāds, kurš ir nozadzis naudu. Bija bail, bet man bija drošības sajūta par to, ka to jau ir izlasījuši vairāki cilvēki, un patiesībā biju priecīgi satraukta. Vairāk to gaidīju, nekā biju nobijusies. 

Reizēm cilvēki grib iztaisīties labāki, nekā viņi ir - nevis tāpēc, ka viņi būtu slikti, bet tāpēc, ka  baidās būt nosodīti.

Kā jūs sevi raksturotu kā žurnālisti, un kādam vispār ir jābūt žurnālistam? Ir speciālas īpašības, kurām jāpiemīt?

Ļoti ilgi neatļāvu saukt sevi par žurnālisti, jo man vienmēr licies, ka žurnālists ir tas, kurš braucu taisīt reportāžas uz kara zonām vai raksta ziņas un veic izpēti. Bet tam, kā zinām, ir speciāls nosaukums. Esmu dzīvesstila žurnāliste, esmu ļoti ilgi strādājusi žurnālā Ieva, Ievas Veselība, arī 36,6 un redzu, ka manam darbam ir jēga. Rakstot par šīm tēmām, tās var likties mazāk svarīgas vai drusciņ nevajadzīgas, bet beigās izrādās, ka tas cilvēkam ir noderējis un ka ir bijis labi.

Man liekas, ka galvenais uzdevums ir pieskarties citu dzīvēm un savest kopā cilvēkus, kuri citādi nekad nesatiktos. Man šķiet, ka žurnālistam ļoti svarīga īpašība ir spēja sajust cilvēkus. Droši vien arī empātija, jo ir žurnālisti, kuriem nestāsta personīgās lietas, un ir žurnālisti, kuriem stāsta. Kāda esmu kā žurnāliste? Nezinu, bet man nesen kolēģi teica, ka māku rakstīt emocionāli un ka varu uzrakstīt tā, lai tas pieskaras citu cilvēku dvēselēm, bet ne jau visām. Un tā ir vēl viena lieta, ko esmu sapratusi, strādājot žurnālā Ieva. Tas ir nedēļas žurnāls, kuram iznākot, uzreiz dabū atgriezenisko saiti. Tad saproti, ka katram žurnālistam ir sava auditorija un savi fani. Ir žurnālisti, kurus ļoti augstu vērtēju. Ir arī žurnālisti, kuri ir panākumiem bagāti, bet, lasot viņu rakstus, redzu, ka tehniski tur ir viss labi un forši, bet viņi manu dvēseli neaizskar. Tas ir tāpat kā ar cilvēkiem dzīvē - ar vieniem sadraudzējies, ar citiem nē. Arī žurnālista un lasītāja attiecības veidojas šādi, un noteikti ir gan cilvēki, kuriem patīku, gan tie, kuriem esmu vienaldzīga vai pat nepatīku.

Galvenais uzdevums ir pieskarties citu dzīvēm un savest kopā cilvēkus, kuri citādi nekad nesatiktos.

Lasīju interviju ar jums žurnālā Ieva. Minējāt, ka esat atgriezusies izdevniecībā Santa vairākas reizes. Kas jūs vilka atpakaļ? 

Mans bijušais vīrs bija francūzis, un viņam daudz sekoju līdzi tur, kur viņš strādāja. Attiecīgi - biju spiesta to darbu pamest. Nav tā, ka tāpat vien gāju prom, nācu atpakaļ. Patiesībā, dzīvojot Francijā un Nīderlandē, vienmēr uzturēju tādu mazu saitīti ar izdevniecību un vienmēr nedaudz rakstīju. Kad bija mazi bērni, rakstīju Manam Mazajam, dažreiz arī par ārzemju tēmām. Ja runājam par drukāto presi, esmu absolūti pārliecināta, ka izdevniecība Santa ir vislabākā, vislielākā un viskvalitatīvākā Latvijā, un to apliecina arī dati. Man ir arī ļoti labas attiecības ar daudziem kolēģiem. Pirms gandrīz diviem gadiem kļuvu par žurnāla Santa galveno redaktori. Mans pirmais numurs bija 2022. gada jūnijs.

Visu laiku tiecāties uz galvenās redaktores amatu? Tas bija jūsu augstākais mērķis?

Slikts ir karavīrs, kurš negrib būt ģenerālis. Gandrīz 20 gadus strādājot žurnālistikā, esmu sapratusi, ka visiem nav jābūt redaktoriem. Vai tas bija mans mērķis? Godīgi sakot, biju pārsteigta, kad Santa Anča mani uzrunāja vadīt Santu, jo nekad nebiju strādājusi Santā. Diezgan labi varēju iztēloties, ka varētu uzkāpt pa karjeras kāpnēm žurnālā Ieva un kļūt par galveno redaktori tur. Bet tas nav stāsts par to, vai esi labs vai slikts. Vienmēr gribēju kļūt par galveno redaktori, jo ļoti ilgi esmu bijusi otrajā pozīcijā. Esmu bijusi kā vietniece, kā radošā redaktore, un diezgan skaidri zināju, ka to varu darīt. Protams, ka gribēju, bet tas nav tā, ka būtu dienu un nakti par to domājusi, bet tajā brīdī, kad man piedāvāja Santu, biju pārsteigta.

Gandrīz 20 gadus strādājot žurnālistikā, esmu sapratusi, ka visiem nav jābūt redaktoriem.

Kāds ir tālākais mērķis, kāds mazais sapnis? 

Ir baigi grūti īstenībā, tāpēc, ka tālāk un augstāk jau vairs nav īsti kur. Man kādreiz ir teikts, lai taisu savu žurnālu, bet tam jēgu neredzu, jo man šķiet, ka ir labi, ja žurnālam ir pamati un sava auditorija. Žurnālam Santa ir tradīcijas, vēsture, tas ir stabils un ar savām vērtībām. Pilnīgi kaut ko jaunu noteikti nē. Varbūt kādā dzīves brīdī varētu būt interesanti nomainīt uz nedēļas izdevumiem, tad tā varētu būt Ieva. Bet redz, ļoti ilgi strādāju Ievā, un, lai gan neesmu bijusi redaktores postenī, ļoti labi zinu, ko tas nozīmē. Biju radošā redaktore, esmu aizstājusi galveno redaktori, kad viņa bija atvaļinājumā. Vienkārši zinu, ka tur temps ir daudz nežēlīgāks. Man nebūs laika rakstīt, kas man ir ļoti svarīgi. Man ir nozīmīgas abas šīs daļas - gan rakstīt, gan veidot žurnālu. Patīk veidot interesantas kombinācijas, un man tiešām arī visu laiku ir idejas par to, ko vajadzētu darīt vai uzlabot. Redaktors ir gatavs būt kā skolotājs, kurš stāv blakus un skatās, kā viņa trenētais sportists dabū pirmo vietu un, lai arī pats neiegūst medaļu, ir absolūti laimīgs par to.

Redaktors ir gatavs būt kā skolotājs, kurš stāv blakus un skatās, kā viņa trenētais sportists dabū pirmo vietu un, lai arī pats neiegūst medaļu, ir absolūti laimīgs par to.

Ko jums vairāk patīk veidot - intervijas vai rakstus?

Droši vien, ka lielās intervijas. Tās ir visgrūtākās, tāpēc, ka bieži vien pirmo reizi tiekoties, cilvēks atnāk mazliet noslēgts, tad pamazām atveras. Ir jāmēģina sajust cilvēku, ieiet viņa pasaulē un reizēm tas ir vieglāk, reizēm grūtāk. Tas ir smagākais žanrs, bet arī, protams, mīļākais. Man arī ļoti patīk rakstīt publicistikas rakstus, kuri nāk no manas pieredzes. Kad vēl daļēji dzīvoju Francijā, Ievas tā laika galvenā redaktore Inita Sila pierunāja mani uzrakstīt tādus Ivetas franču stāstiņus. Sarunājām, ka sākumā uzrakstīšu trīs rakstiņus un tad jau redzēs. Reizi divās vai trijās nedēļās žurnālā bija atvērums, kurā rakstīju, piemēram, par to, kā francūži iet ciemos, un daudz ko citu no manas pieredzes, dzīvojot tur. Beigās uzrakstīju kādus 20 stāstiņus, un man arī vēl tagad, 10 gadus vēlāk, uz ielas nāk klāt sievietes un saka: “Jūs esat tā Iveta, kas rakstīja tos stāstus? Man tā tie patika.”

Vai vienmēr, kad iznāk jaunais Santa numurs esat pilnībā gandarīta par to, kas ir izdarīts, vai ir bijušas reizes, kad šaustat sevi?

Īsti neesmu perfekcioniste. Man daudzi saka, ka esmu, bet to tā neizjūtu. Esmu ļoti prasīga pret tekstu un varu skrubināt to ārprātīgi ilgi. Protams, tad, kad ir kaut kādi termiņi, tad nav variantu. Man ļoti patīk pārlasīt pašai savus rakstus, pabīdīt vārdus, lai labāk skan. Kaitina žurnālisti, kuri vienreiz izlasa, ko paši uzrakstījuši, un dod tālāk, sakot, ka arī redaktoram vajag darbu. Man liekas, ka tas neatbilst žurnālista ētikas standartiem. Protams, arī es reizēm mēdzu novilkt līdz pēdējam brīdim un tad rakstīt, bet tik un tā vienmēr savus rakstus pārlasu vismaz piecas reizes, jo man ir ļoti svarīgi, lai teksts ritinās, ir labskanīgs. Var izdomāt visu, bet tas var nesaslēgties, tādēļ, ka darbs ir ar cilvēkiem. Nekad nav bijis tā, ka viss ir slikti, tāpēc, ka žurnāls tomēr ir biezs un tur ir daudz rakstu. Man ir baigi labā komanda - maza, bet riktīgi forša. Un, ja pieaicinu kādu ārštatā rakstīt, tad ļoti izvērtēju, kas viņš ir. Man liekas, ka tas ir salīdzināms ar ēdiena gatavošanu. Ja gatavo ēdienu no ļoti labām sastāvdaļām un seko receptei, var gadīties neveiksmes, bet lielākoties tomēr viss izdodas. 

Kaitina žurnālisti, kuri vienreiz izlasa, ko paši uzrakstījuši, un dod tālāk, sakot, ka arī redaktoram vajag darbu.

Jūs jūtat izmaiņas sevī, esot redaktores amatā?

Kad sāku, man likās, ka visu saprotu. Tagad, esot šeit, apzinos, ka visu tomēr nesapratu - varbūt 80%. Tas gaps [no angļu val. gap - starpa] nebija tik liels, tāpēc nav tik traki. Ir izmaiņas tādā ziņā, ka vienkārši mazliet vairāk apzinos savas robežas, jo esmu ļoti tendēta palīdzēt, un saprotu, ka mēģinot palīdzēt pilnīgi visiem, man neatliks laika nekam. Man patīk mikromenedžments, tā ņemšanās – riktīgi izdomāt, kā rakstīt, kā nerakstīt, - bet apzinos, ka to visu nevaru izdarīt. Daru arī lietas, kuras likās, ka nekad nedarīšu, piemēram, mēdzu neatbildēt uz PR [public relations – sabiedriskās attiecības] vēstulēm. Citreiz, kad nokaunos, tomēr īsi atbildu, ka nebūšu. Kā galvenā redaktore varu staigāt katru dienu uz pieciem dažādiem pasākumiem, kas nekādā tiešā veidā nav noderīgi, bet nekad nevar zināt, kur kāda ideja var uzšķilties. Es sajuktu prātā, ja to darītu. Iespējams, ka esmu kļuvusi stingrāka, nedraudzējos ar visiem.

Žurnālista profesijā viss var notikt. Kas ir jūsu nepatīkamākais moments darbā?

Man ir bijuši daži ļoti nepatīkami momenti. Tas ir darbs ar cilvēkiem, nekad nezini, kas ir pretī. To pēdējo atceros ļoti spilgti. Bija ļoti laba saruna, ļoti atklāta, brīva, šis cilvēks izstāstīja savu profesionālo pieredzi. Pēc tam, kad to uzrakstīju, aizsūtīju viņam. Man atpakaļ atsūtīja tekstu, kur palikusi apmēram trešā daļa no raksta, un ir izdzēsti milzīgi gabali. Viņš saka, ka tomēr negrib, ka tas tiek publicēts, jo to stāstījis man, nevis rakstīšanai. Es teicu, ka tā nebija runāts. Tad nu, kā kurš uzvedas tālāk. Ir bijis gadījums, ka rakstu nenodrukājām, jo kopsaucēju tā arī neatradām. Tas bija tiešām nepatīkami, jo laiks ir iztērēts un es arī esmu tikai cilvēks. Reizēm cilvēki atkāpjas no saviem vārdiem un grib būt labāki, nekā viņi ir. Šāda tipa žurnālos mēdz būt tā, ka kāds grib par kādu citu kaut ko izstāstīt, un es nekad tajā neievelkos. Piemēram, kāds vīrietis ļoti grib kaut ko izstāstīt par savu bijušo sievu vai kāda sieva grib izstāstīt par savu bijušo vīru. Tas nav mūsu formāts, mēs to nedarām. Rakstot jūti, ka tam katliņam varētu būt dubultais dibens, ka kaut kas nebūs labi.

Reizēm cilvēki atkāpjas no saviem vārdiem un grib būt labāki, nekā viņi ir.

Kad ienācāt, teicāt, ka atbraucāt uz darbu ar riteni. Tas ir jūsu hobijs? 

Nē, vienkārši braucu uz darbu ar riteni, jo centrā nav, kur likt mašīnu. Patiesībā šorīt esmu aizvedusi dēlu uz skolu ar mašīnu, pēc tam aizbraukusi mašīnu nolikt pie mājas, un tad atbraukusi ar riteni uz darbu. Vakarā darīšu to pašu.

Vai atliek laiks hobijiem, kad strādā?

Ir žurnālisti, kam ir laiks hobijiem, bet man nav. Vienkārši esmu tāds cilvēks, kas tiešām daudz strādā, un man ir bērni, līdz ar to nav laika. Man vakarā ir dažas stundas visu nokopt. Tad ir sestdiena, svētdiena, kurā darām kaut ko kopā. Ja varam to saukt par hobiju, tad, kad esmu normālā stāvoklī un izgulējusies, sešos no rīta jau skrienu gar Daugavu. Tas man patīk, bet nezinu, vai tas ir hobijs, tas ir sports.

Lasīju, ka apmeklējāt Literārās Akadēmijas kursus. Kā tas notika? 

Daudziem žurnālistiem ir saitīte, kura velk uz literatūru. Man tas vienmēr ir bijis diezgan izteikti. Patiesībā, ja Latvijā būtu lielāks cilvēku skaits un auditorija, iespējams, pat mēģinātu iet rakstniecības virzienā. Mēs runājām par nākamo, ko es gribētu savā dzīvē mēģināt - tas būtu izbīdīt laiku, lai varu rakstīt literārus darbus. Ja runājam par tādām lielajām virsotnēm, tad, protams, tā būtu vēl viena grāmata. Literārā akadēmija bija saistībā ar manu privāto dzīvi. Nebiju vēl atgriezusies darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. Pamanīju reklāmu Facebook, un nostrādāja arī tas, ka to vada divi man simpātiski cilvēki – Ronalds Briedis un Ieva Melgalve. Ievu Melgalvi atcerējos no sentimentāliem pusaudžu gadiem, jo viņa ir pāris gadu vecāka un tajā laikā bija jaunā, niknā rakstniece, un uz viņu skatījos ar apbrīnu. Viņi vadīja Latvijas Rakstnieku savienības Literārās Akadēmijas kursus, un es pavilkos uz personībām. Bija arī interesanti redzēt, kas varētu būt un kā tas varētu notikt. 

Un tā arī atnāca pirmā grāmata?

Iespējams, būtu uzrakstījusi to arī bez Literārās Akadēmijas. Man kādreiz ir prasījuši, vai tad rakstīšanu var iemācīt. Nē, bet var iedot instrumentu kasti, prasmes. Saprotu, ka pati to atkostu, bet ir vieglāk un labāk, ja to pasaka. Man patika un bija interesanti, bet teikt, ka no tā izauga grāmata, arī nevar. Pirms tam biju rediģējusi psiholoģes Vitas Kalniņas grāmatu, un tad, kad to izrediģēju, man bija apskaidrība, ka varu arī uzrakstīt grāmatu, jo pirms tam likās, ka tas apjoms ir neaptverams. Tagad tas liekas smieklīgi, jo īstenībā gada laikā uzrakstu divas grāmatas žurnāla rakstos. Ievas žurnālistes noteikti uzraksta četras grāmatas.

Kas ir vieglāk - uzrakstīt grāmatu vai būt redaktorei? 

Tās ir divas dažādas lietas. Nevaru tā pateikt, jo man abas nav vieglas. Grāmatu rakstot, protams, bija brīži, kad sev teicu, ka vispār nekas nesanāks. Kaut gan atzīšos, ka baigi nemocījos, man grāmata diezgan labi rakstījās. Tad, kad bija kādi iekritieni, gāju skriet, nācu atpakaļ un rakstīju. Grāmatu uzrakstīju Hāgā, un tajā brīdī nestrādāju, jo nāca virsū kovids, viss vērās ciet, un uz maniem CV atpakļ nāca atbildes, ka vakance ir slēgta. Tāpēc turpināju to, ko biju uzrakstījusi Literārajā Akadēmijā - man jau bija pirmā nodaļa, kādas 30 lapas. Patiesībā tur ir diezgan daudzi gadi pa vidu, kuros nebiju rakstījusi, tad vienkārši pieķēros un sāku atkal. Ja man bija laiks, tad sistemātiski rakstīju un vienā brīdī, kad sajutu, ka tiešām varēs pabeigt ļoti metodiski, reizēm pat 8 stundas dienā, pie tā strādāju.

Tas nāca kā liels šoks, kad ieguvāt Dzintara Soduma balvu?

Biju ļoti, ļoti pārsteigta. Tas bija forši un ļoti iedrošinoši, jo tomēr pirmā grāmata. Par pirmo rakstu man nebija bail, bet nenormāli baidījos par grāmatas atsauksmēm. Man ir ļoti laba draudzene, kura to grāmatu ir izlasījusi whatsapp ziņās. Atceros, ka viņai teicu, ja būs kādas sliktas atsauksmes, tad neiešu ārā no mājas un viņai būs jānes man ēdiens, jo bija stindzinošas bailes, tādēļ, ka tas ir daudz personīgāk. Grāmatai praktiski nebija sliktu atsauksmju. Tad mani uzaicināja uz divām radio intervijām, kas bija kā wow, jo grāmata iznāca mazā izdevniecībā. Pie manis atbrauca no televīzijas, pēc tam viņi manu grāmatu daļēji ierunāja radioteātri, to bija arī paņēmuši Studentu medija Skaļāk jaunieši - viss šis tik ļoti iedrošināja. Līdz ar to Soduma balva bija ķirsītis virsū. Nebija tā, ka man to visu ļoti vajadzēja, jo uz to necerēju, negaidīju, tikai gribēju, lai nav daudz sliktu atsauksmju.

Tad jau viss beigās izdevās?

Protams, kādreiz saka, ka visa problēma slēpjas tajā, ka ir ekspektācijas. Šis ir smieklīgais profesijā - esmu intervējusi tik nenormāli daudz cilvēku, ka man ir pilna galva ar visādiem teikumiem, ko kādreiz kāds ir teicis.

Esmu intervējusi tik nenormāli daudz cilvēku, ka man ir pilna galva ar visādiem teikumiem, ko kādreiz kāds ir teicis.

Ko ieteiktu topošajiem žurnālistiem? Ko sagaidīt, ko negaidīt no šīs profesijas? 

Klausi savai sirdij, dari labāko, ko vari izdarīt! Atceries, ka tavs uzdevums ir teikt patiesību -  vienalga, vai raksti siera salātu recepti vai interviju. Domā par lasītāju, kad raksti! Man šķiet, ka žurnālistu dzīve ir ļoti interesanta, piepildoša, jēgpilna un īstenībā ļoti priecīga. Tiešām domāju, ka tā ir forša izvēle, dzīvot šādu dzīvi.

Tavs uzdevums ir teikt patiesību -  vienalga, vai raksti siera salātu recepti vai interviju.