"Īstajiem dzīves kadriem ir milzīga vērtība." Intervija ar Karīnu Rubeni

Vislabāk zināma kā Rīta Panorāma vadītāja Karīna Rubene pati sevi raksturo kā "vienkāršu cilvēku." Viņai piemīt daudzveidīgas prasmes – viņa producē LTV1 raidījumu Ralfs gatavo, kā arī filmē un montē kāzu video. Septembrīģimenes veidotais kulinārijas šovs Ralfs gatavo Latvijas Televīzijā uzsāka savu septīto sezonu. Dzīvespriecīgā Karīna stāsta par savu karjeras ceļu un pieredzi, ģimeni, komunikācijas problēmām, stresa menedžmentu un īstenības nozīmi filmēšanā.

Sabina Abu Meri, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2023. gada rudenī

Karīna Rubene, foto: Sabina Abu Meri

Patlaban esat Rīta Panorāma vadītāja, paralēli uzņemat un montējat kāzu video, kā arī producējat raidījumu Ralfs gatavo. Kā jūs to visu paspējat un kā nonācāt līdz raidījuma producēšanai?

Tie ir vairāki laika posmi, kas noveduši cits pie cita. Mans profesionālās karjeras sākums ir ļoti vienkāršs – studējot universitātē, pieteicos praksē Latvijas Televīzijā, un, laimīgu apstākļu sakritības dēļ, es tur paliku. Pēc tam dažādi pārmaiņu ceļi karjerā loģiski izrietēja cits no cita. Es diezgan agri sapratu, ka vienīgais veids, kā profesionālajā darbībā pa īstam var iemācīties ko jaunu, ir piekrītot darīt ko tādu, ko vēl nemāki un neesi darījis. Ir brīdis, kad savu izaugsmes latiņu sasniedz un ap viņu grozies, un tā arī karjera lēnām, solīti pa solim uz priekšu ir gājusi. 

Man ļoti svarīgs faktors ir ģimene. Katru reizi, kad piedzima kāds no bērniem, tas kļuva par pagrieziena punktu karjerā, kad es mēģināju saprast, kāda būs dzīve un karjera kopā ar mazuli. Apjautu, ka televīzijas režīms neiet kopā ar to, kāda es gribu būt – laba mamma. Proporciju starp televīziju un visiem darbiņiem, kas ir ārpus tās, pamainīju un patlaban televīzija ir mana stabilā pamatdarbavieta, kur joprojām vadu Rīta Panorāmu. Kāzās, un tāpat arī projektā Ralfs gatavo, lielā priekšrocība ir, ka vairāk vai mazāk pati plānoju savu laiku un pielāgoju to tā, lai mājās visi būtu laimīgi.

Covid-19 laikā parādījās jauni projekti dažādās kultūras sfērās, arī jūsu projekts attīstījās tieši pandēmijas laikā. Šova ideja esot bijusi Ralfa tēvam – vai varat pastāstīt vairāk, kā viss īstenojās un kā nonācāt līdz tam, ko redzam LTV1?

Sākumā tas bija smieklīgs eksperiments. Pandēmijas laikā bērni daudz sēdēja mājās un visas online [no angļu val. tiešsaiste] stundas agri beidzās. Ralfam toreiz bija kādi septiņi gadi, viņš bija tikko sācis iet skolā un pēkšņi bija daudz brīvā laika. Mājās viņš visu laiku skatījās pasaules slaveno Gordona Remzija šovu, kā tas saucās...

Masterchef?

Jā, Masterchef! Mēs jutām, ka mums ir brīvs laiks, un ka Ralfs bija aizrāvies ar kulināriju. Kādu dienu tētis Ralfam prasīja: "Tu gribi, lai es uzfilmēju pašam savu šoviņu?" Protams, ka tas bija tikai tāds jociņš, ko ielikt YouTube. Atceros, ka mēs nofilmējām smieklīgu un pavisam mazu receptīti, nelielu ēst gatavošanas mini epizodi, un ielikām soctīklos. Toreiz man viena labi zināma producente zvanīja un teica: "Karīna, jums ir tik foršs puika un šobrīd televīzijā vispār nav tādu jaunu, svaigu bērnu raidījumu ar kādu netipisku tematu. Rakstiet projektu un varbūt jums kaut kas sanāks!" Tieši sagadījās, ka tobrīd Latvijas Televīzijā bija izsludināts konkurss uz jauniem bērnu raidījumiem. Mēs savu ideju iesniedzām, un mums bija arī tas mazais video demo variantiņš, ko devām noskatīt. Tālāk viņi uzaicināja mūs uz pārrunām. Sākumā bija vienošanās par dažām sērijām, par vienu sezonu. Rudenī mums gāja gaisā jau septītā sezona.

Vai jūs pirms tam esat ko pati producējusi, vai arī Ralfs gatavo bija pirmais lielais projekts?

No producēšanas viedokļa, es teiktu, ka mēs raidījumu veidojam divu cilvēku sastāvā. Es esmu gan producents, gan redaktors, gan operators, gan virtuves uzkopējs – viss vienā personā. Tieši tāpat arī Ralfa un Martina tētim ir savi pienākumi. Respektīvi, es arī montēju raidījumu un mēs sadalām, kuras lietas katram labāk padodas, uz pusītēm. Mums ir piesaistīts tikai grafiskais dizaineris, animators, kas ir ārpus mūsu kompetenču zonas. Tādā īstā producēšanā šī bija pirmā pieredze. Protams, skatoties atpakaļ, var teikt, ka gandrīz katrs Rīta Panorāmas sižets ir sava veida mini producēšanas pieredze, jo ir gan jāizdomā ideja, gan jāsaorganizē cilvēki.

Ekrānšāviņš no raidījuma Ralfs gatavo

Ēdienu gatavošanas šovi bieži atšķiras ar unikāliem tematiem vai kādu īpašu recepti. Ar ko, jūsuprāt, atšķiras Ralfs gatavo no citiem kulinārijas šoviem? Kā jūs izlemjat par receptēm, kas tiks gatavotas, un kopējo šova saturu?

Šobrīd daudzi interesējas par ēst gatavošanu un būtu ilūzija teikt, ka super jaunu recepti šai pasaulē var vēl izgudrot. Mūsu mērķis nav izdomāt jaunus ēdienus, bet vienkārši parādīt bērniem, ka daudz ko var pagatavot mājās, turklāt daudz veselīgāk – bez liekajiem konservantiem. Ļoti daudz izmantojam dažādus ārzemju kulinārijas blogus un vietnes, no kuriem smeļamies idejas, un tad eksperimentējam – liekam klāt, ņemam nost, mainām proporcijas tā, lai garšo mums pašiem un bērniem, un lai labi izskatās.

Kā tagad ritēja un mainījās producēšanas process, salīdzinot ar Covid-19 laika pirmsākumiem?

Ar katru nākamo sezonu nāk jauni izaicinājumi, bet paliek arī vieglāk. Pieredze dara mūs ātrākus un produktīvākus, bērni aug lielāki un kļūst vienkāršāk, jo viņi var atcerēties sadaļas, kur jāielasa kādi tekstiņi un sižetu aizkadri. Viņu filmēšanās pieredze ir tik ļoti augusi, ka viņiem ir skaidrs – ja runā un pārsakās, tad ievelk elpu un sāk teikumu no jauna.

Vai nav grūti strādāt ar bērniem?

Šis izaicinājums nekad nebeidzas. Kad braucam šova filmēšanas ekskursijās pie ražotājiem vai zemniekiem, mēs bērniem atgādinām, kā jāuzvedas, bet viņi mēdz izspēlēt savus jokus vai pateikt to, ko pieaugušais nekad skaļi neteiktu. Mājās mēs esam viņu vecāki un loģiski vienā brīdī viņi iebilst: "Nē, mēs esam piekusuši!" Neiztrūkst mūžīgā diskusija par to, ka darbiņš ir iesākts un tas ir jāpabeidz.

Jūs teicāt, ka jums ir vairākas lomas –  video montētāja, operatora, producentes. Cik daudz laika tas paņem? Vai ir kāds atbalsta punkts, kas palīdz? 

Brīdī, kad ir sezona, man katru dienu intensīvi ir ko darīt. Brīžiem man smadzenes ir kā IKEA noliktava, kur pirmdien darbs ar anotācijām, otrdien jānosūta bildes, trešdien jāiedod surdotulkiem teksti, ceturtdien jāsamontē recepte, piektdien jāiziet cauri Ralfs gatavo ekskursijām, sestdien jāsaraksta visi uzvārdi titriem. Mazo darbiņu ir tik daudz, ka man viss galds ir noklāts ar atgādinājumu lapiņām. Pareizajā brīdī vienmēr atceros, kas ir jāizdara, jāiesūta, jānodod. Ko nevaru es, to izdara Mārcis, kas nepadodas viņam – to daru es, un, principā, mēs uz saviem pleciem visu arī iznesam.

Vai puišiem ir bijuši negaidīti kuriozi sižetu filmēšanas laikā?

Pirmajās sezonās raidījuma beigu daļā likām visas pārteikšanās, sasmiešanās. Tad, trešajā vai ceturtajā sezonā, mēs sapratām, ka viņi ir kļuvuši tik "profesionāli," ka tādu vietu īsti vairs nav. Viņi mēdz sasmieties, bet tas vairs nav kā kuriozs.

Vai jau ir ieplānots noteikts sezonu skaits? No kā tas ir atkarīgs?

Mēs esam vienojušies, ka darīsim to tik ilgi, kamēr televīzija dos iespēju un kamēr paši bērni teiks, ka viņi to grib vēl darīt. Katrreiz, kad sezona beidzas un mums piedāvā jaunu, mēs bērniem jautājam: "Jūs zināt, ko tas nozīmē, ka brīžiem jums nebūs brīvdienu, būs jākavē skola un jāiet rakstīt darbiņi pēc stundām. Vai esat tam gatavi?" Pagaidām viņi joprojām ir. Lielā mērā patlaban visu nosaka Latvijas Televīzija, kamēr viņi saka, ka grib vēl vienu sezonu, tikmēr būs.

Zinu, ka kopā ar dzīvesbiedru vadāt arī seminārus par kāzu video filmēšanu un montāžu. Kādai pieredzei un zināšanām ir jābūt, lai tās nodotu tālāk?

Es domāju, ka cilvēks pats sajūt, kurā brīdī viņš ir tik kompetents, ka viņam ir ko pastāstīt citiem. Par saturiskajām lietām, idejiski par kāzu dienas producēšanu vai rīkošanu, ir skaidrs, ka brīdī, kad esi nofilmējis jau 100 kāzas, tu labi saproti, ko un kā labāk darīt vai nedarīt.

Ja man būtu vairāk brīvā laika, domāju, tas būtu foršs izaicinājums, novadīt kādu konferenci. Par žurnālistiku es varu runāt ļoti daudz no savas pieredzes. Kad pašam lietas ir skaidras, tad arī ej un dalies ar cilvēkiem, vienlaikus paturot prātā, ka jebkurā brīdī vari pateikt "šis jau ir tas līmenis, kurā man, varbūt, pietrūkst zināšanu." Vienmēr var pajautāt to, ko tu nezini, un tieši tāpēc mūsu vide un sabiedrība ir tāda, kur visi jau sen ir sapratuši, ka jāmācās būs visu mūžu – jo nekad visu nezināsi.

Joprojām ko jaunu mācaties ikdienā?

Pēdējos divos gados esmu aizrāvusies ar dažādiem online [no angļu val. tiešsaiste] kursiem. Ar šodienas prātu ir tik forši mācīties un ko jaunu apgūt. Tiešsaistē piedāvātās iespējas ir kā milzīga zelta lāde, ko vari atvērt sev ērtā laikā un izvēlēties par sev atbilstošu budžetu apgūt ko jaunu, turklāt tam nav vienmēr jābūt saistītam ar profesionālo darbību. Esmu arī noklausījusies daudzus kursus par savstarpējo psiholoģiju, komunikāciju, apzinātības treniņiem – tādas lietas, kas paplašina redzes lauku un pēc tam noder arī darbā.

Vai ir kāda neaizmirstama vai izaicinoša pieredze, kas jūs ietekmējusi darba ziņā kā videogrāfi, montāžas inženieri vai producenti?

Gribētos dalīties kādā skaistā pieredzē, bet īstenībā, par producēšanu runājot, mums septītajā sezonā pirmo reizi bija tāds gadījums, ka mēs aizbraucam filmēt ekskursiju, un es saprotu, ka ir bijusi kāda komunikācijas kļūda un neko šajā dienā nevaram nofilmēt – cilvēks ir gatavs runāt tikai aizkadrā, kas nav raidījuma formāts. Tā arī rodas pārpratumi,  jo mēs bieži vien, savā sfērā strādājot, sākam runāt kādos pusvārdos un īsos teikumos. Tas ir tas profesionālais netikums, kad daudz ko uztveram tik pašsaprotami, ka, iespējams, aizmirstam līdz galam visu nokomunicēt. Komunikācija ir svarīga gan dzīvē, gan darbā, gan arī visos raidījuma līmeņos.

Tas ir tas profesionālais netikums, kad daudz ko uztveram tik pašsaprotami, ka, iespējams, aizmirstam līdz galam visu nokomunicēt.

Videogrāfijā bieži tiek iemūžināti reālie dzīves mirkļi un notikumi. Kā jūs nodrošināt, ka nepazaudējat ainas vai objekta būtību?

Manuprāt, jāļauj cilvēkam kameras otrā pusē būt tādam, kāds viņš ir. Mums filmēšana ir diezgan gara, vismaz trīs stundas. Visi, kas iesākumā satraucas, uz filmēšanas beigām jau paliek krietni brīvāki, jo bērni viņus atbrīvo. Mūsu uzdevums ir neiejaukties procesā, arī, ja liekas, ka puikas sāk tizloties vai izsaka kādus savus jociņus. Mēs zinām, ka tajā brīdī ir jāpaklusē, jo, iespējams, mums kā vecākiem gribas teikt: "Ai, ai, tā nav pieklājīgi," bet tai pat laikā kā videogrāfiem vai režisoriem ir jāsaprot, ka jāļauj notikumiem plūst savu gaitu. Bieži vien joki, kurus mums pirmajā brīdī gribas nostopēt, pēc tam kļūst par raidījuma naglu. Vienmēr esmu teikusi, ka man patīk tādi cilvēki, kas ir īsti, jo īpaši televīzijā. Tā ir lielākā veiksme saglabāt un neizgriezt ārā no sižeta visas pārteikšanās vai sasmiešanās, lai cilvēks ir brīvs un saturs ir dzīvs.

Vienmēr esmu teikusi, ka man patīk tādi cilvēki, kas ir īsti, jo īpaši televīzijā. Tā ir lielākā veiksme saglabāt un neizgriezt ārā no sižeta visas pārteikšanās vai sasmiešanās, lai cilvēks ir brīvs un saturs ir dzīvs.

Ralfs un Martins, ekrānšāviņš no raidījuma Ralfs gatavo 7. sezona 1. sērija

Vai tas attiecas arī uz kāzu video filmēšanu?

Jā. Protams, tur ir sava specifika, – cilvēki, kuri savā būtībā ir ļoti relaksēti un viņus nesatrauc kameras klātbūtne. Kāzu video ir 90% notikumu dokumentēšana. Es teiktu, ka lielāko dienas daļu cilvēki mūsu klātbūtni vispār nejūt. Ļaudīm, kuri ir saskatījušies internetā skaistas kāzu filmas, vienmēr sakām: "Mēs saprotam izraudzīto stilistiku, bet jūsu kāzu filma būs tāda, kādi jūs paši būsiet savā īpašajā dienā, mēs neveidojam kādus inscenējumus." Tieši šiem īstajiem dzīves kadriem ir milzīga vērtība.

"Wedtime" mājaslapā esat aprakstīta kā "storyteller" jeb stāstniece. Stāsts bieži vien ir galvenais video veidošanā. Kādus paņēmienus vai principus izmantojat, lai savā darbā veidotu aizrautīgus un skaistus stāstījumus?

Man vienmēr ir paticis kino. Atceros, ka universitātes laikā lekcijas bastoju vien tad, ja Forum Cinemas rādīja kādu jaunu filmu, un es uz to ļoti gribēju tikt. Runājot par kāzu video, es teiktu, ka sižetiskā līnija sastāv no mazliet intriģējoša ievadiņa, tad emocijas, kas varbūt pavelk uz asariņu, tad kulminācija un, iespējams, beigās atkal tā mazā asariņa. Lielākā veiksme ir, ja cilvēki piekrīt intervijām, un katrs atklāj savu stāstu. Otrs, ko es vienmēr saku visiem jaunajiem pāriem: "Lūdzu, lūdzu, uzrakstiet personīgos solījumus," un viņi atbild: "Jā, bet mēs būsim uztraukušies un kā mēs to norunāsim?" Nekas nespēj aizstāt mirkļus, kad ir tās trīcošās rokas, asaras birst un aizlauztā balsī lasa savu solījumu. Tas ir tik skaisti un tas daudz ko pasaka par viņu attiecībām. Tas ir mans noslēpums, kāpēc reizēm sanāk tiešām brīnišķīgi video – cilvēks uz tevi paļaujas, uzticas tam, ko tu viņam saki un ir gatavs klausīt, arī foto sesijas daļā, kas ir zināms inscenējums. Tam visam klāt ir viņu domas un tā brīža emocijas, kas, iespējams, mainīsies pēc gada, diviem vai pieciem. Mana pārliecība ir, ka kāzu video lielākā vērtība ir tieši pēc gadiem, lai atcerētos, kā tajā dienā juties, ko tajā brīdī domāji.

Vai jūs uzskatāt, ka jums ir kāds specifisks stils filmējot vai montējot?

Domāju, ka man ir savā ziņā dokumentālais stils. Es vienmēr ļoti novērtēju īstenību. Man patīk arī puķītes un mūzika fonā, bet ar manu pieredzi, jo es nāku no ziņu žurnālistikas vides, īstenība vienmēr liekas pati, pati svarīgākā – meklēt patiesību un parādīt lietas, kādas tās ir.

Kā jūs pārvarat stresu? Jūsu darbs šķiet ļoti intensīvs.

Intensīvi ir termiņi, kas, laikam, noved stresā. Man bija lūzuma punkts, kas atnāk visiem attiecīgā vecumā, un es sapratu, ka nav kaut kas kārtībā, ka trauksmes līmenis ir pārāk augsts. Skanēs paradoksāli, bet sapratu, ka dzīvē, kurā jau tā, šķiet, nav nevienas brīvas stundas, man, lai justos labi un mazinātu stresu, izrādās, ir jāatrod vēl vismaz stunda dienā, ko veltīt sportam vai meditācijai. Tas ir veids, kā es savedu savu ķermeni, nevis mentālo veselību, kārtībā. Nav iespējams ilgstoši dzīvot ar  augstu stresa un trauksmes līmeni. Man pat šobrīd ir raizes, ka tik daudz kas jāizdara un viss it kā kūp un deg... Bet esmu sasniegusi tādu apziņas līmeni, ka saprotu – šis ir traki, man vajag desmit minūtes pasēdēt mierā, jo zinu, ka pēc šīm desmit minūtēm būšu daudz produktīvāka un spējīgāka koncentrēties. Man ir sava devīze: vienīgais veids, kā paveikt darbu, ir ņemt un to darīt, un tā es arī funkcionēju.

Jūs esat daudz ko sasniegusi un paveikusi. Vai palicis atmiņā kas īpašs – kāds citāts, atziņa vai pieredze? 

Pašā pirmajā televīzijas tiešraidē vai arī 18. novembrī, kad man tiešām vēl bija milzīgs stress, pirms tam sazvanījos ar mammu. Atceros, viņa man teica tādus vārdus: "Arī tad, kad kameras ieslēgsies, vienkārši esi tāda, kāda tu esi un viss būs forši!" un tas šķiet tik elementārs padoms, bet es pat nevaru aprakstīt, kā šie vārdi mani ietekmēja. Iespējams, tajā mirklī salikās kopā mana drošā aizmugure: vecāki – mana veiksmes atslēdziņa – vienmēr ir mani atbalstījuši. Skaidrs, ja esi kameras priekšā, tad vienmēr būs kāds, kuram tu ļoti patīc un kuram tikpat ļoti nepatīc. Tāpēc vārdi: "Tu taču esi forša tāda, kāda tu esi un esi tāda arī kamerās, un visiem tu patiksi," man tik ļoti iedeva mieru un pārliecību.

Savukārt, domājot par atziņām grūtākiem brīžiem, kad šķiet, ka viss ir slikti un neko neizdarīsi vai nepaspēsi, ir jāsaprot, ka arī tas ir tikai posms, kas paies, un būs jauna diena. Vienīgais, ko varam, ir dzīvot savu dzīvi un jautāt – ko es varu izdarīt šodien, lai šī diena būtu tāda, ka man nav žēl iztērētā laika.

Svarīgi ir nepazaudēt sevi, zināt, ko vēl gribi apgūt un kas dara tevi priecīgu, jo neatkarīgi no tā, cik bagāts esi vai kas tu esi, lai tev vienkārši pietiek ar to, kas ir un tu jūties labi.

Un noslēgumā, kur jūs vēlaties būt pēc 10 gadiem? 

Tad man būs gandrīz 50 gadi. Protams, ir ilūzijas, ka es strādāšu mazliet mazāk un atpūtīšos mazliet vairāk, bet patiesībā jau ir baigi labi tā, kā ir. Man dzīve ir iedevusi tik daudz, ka nedrīkstu sūdzēties. Man nav tik svarīgi, kādus projektus es īstenošu vai kur strādāšu. Svarīgākais ir vienkārši atrast harmoniju un līdzsvaru dzīvē, kas konkrētajam brīdim ir atbilstošs. Bērni būs pavisam citā vecumā un būs jauni izaicinājumi. Svarīgi ir nepazaudēt sevi, zināt, ko vēl gribi apgūt un kas dara tevi priecīgu, jo neatkarīgi no tā, cik bagāts esi vai kas tu esi, lai tev vienkārši pietiek ar to, kas ir un tu jūties labi.