Ilustratori savā ziņā ir arī aktieri | Intervija ar Aneti Meleci

Animācijas filmas “Kiosks” autore un ilustrētāja Anete Melece, esot ārzemēs, vēljoprojām domā par to, kas notiek Latvijā. Viņas lielākais sadarbības partneris ir izdevniecība “Liels un Mazs”, kas palīdz mākslinieces darbus izplatīt plašajā pasaulē. Anetes Meleces līdz šim zināmākais darbs “Kiosks” ir par sievieti Olgu, kas iesprūdusi kioskā. Sieviete katru dienu strādā, ikdienas rutīna viņai ir apnikusi, bet sapņi par pludmali un brīvību liek mesties ceļojumā. Olga ielec upē, kas viņu aiznes līdz pludmalei, kur kiosks pārvēršas par saldējuma kiosku. Anetes animācija parāda viņas nerimstošo mīlestību pret Latviju un tās neparastajām vietām.

Nora Lauva, Studentu medijs Skaļāk

Foto no personīgā arhīva

Vai uzaugot jums bija kāda grāmata vai filma, kas līdz šai dienai vēl ir mīļa un iedvesmoja sākt karjeru animācijas industrijā?

Man liekas, ka liela daļa latviešu animācijas filmu un grāmatu, ar ko es uzaugu, ir atstājušas iespaidu. Mums mājās bija daudz Margaritas Stārastes grāmatu. Es pārzīmēju viņas ilustrācijas, daudzi bērni tā dara - vienkārši pārzīmē kaut ko, kas patīk. Un tas mani uzrunāja. Vēl viens autors, kura grāmatas mums bija mājās, ir Herlufs Bidstrups. Viņš zīmēja karikatūras, gan komiksa formātā, gan garāka stāsta veidā. Padomju savienībā viņš bija populārs, jo viņam bija kreisas idejas. Bidstrups bija viens no atļautajiem ārzemju autoriem. Šie divi autori uz mani ir atstājuši kaut kādu ietekmi - uz profesijas izvēli un turpmāko ceļu.

Kur jūs vairāk pavadījāt savu bērnību - mājās vai skolā? Vai varbūt ir kāda vieta, kur jūs jutāties vēl labāk, lai iedvesmotos?

Es uzaugu laukos, Mālpilī, ne ciema centrā, bet nedaudz ārpus tā. Ļoti daudz laika pavadīju ārā, un laukos arī daudz jāstrādā, starp darbiem varējām atpūsties. Tur daudz staigāju apkārt un fantazēju. Mana lauku māja ir pie upes, tur bija arī sala un ozolu mežs, kur varēja dzīvoties un spēlēties. Tā sala man ļoti patika, un, kad es atbraucu uz Latviju, tad vienmēr tur izmetu līkumiņu.

Vai mācoties Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā, jūs atklājāt talantu no jauna vai pastiprinājāt to?

Lietišķās mākslas vidusskolā un Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā mācījos stikla dizainu, tā nebija gluži mana izvēle. Man gribējās tur tikt, un toreiz man pasniedzēji ieteica, ka varētu stāties tur. Pilnīgi visās nodaļās zīmē, glezno un apgūst vēl kādu amatu. Kopš skolas un studiju beigšanas tā arī neesmu vairs nodarbojusies ar stiklu. Mēs pārsvarā mācījāmies taisīt vitrāžas, bet tāpat bija kompozīcija un zīmēšana. Spilgtākās atmiņas saistās ar zīmēšanu. Mums bija mājasdarbs, kur bija uzdots brīvajā laikā skicēt. Mums arī ieteica doties, piemēram, uz Vērmanes dārzu. Tur bija šaha spēlētāji, viņi daudz nekustas, var ļoti labi zīmēt. Es to saucu par tēlu makšķerēšanu. Man to vēl aizvien patīk darīt, vienkārši sēdēt kaut kur un skicēt interesantus tipāžus, kas staigā apkārt. Ļoti patīk pētīt cilvēkus, jo dažreiz tu tā ieraugi character [no angļu val. tēls]. Man reizēm gadās viņus nofotografēt, bet es parasti neuzdrošinos. Cenšos vienkārši atcerēties, bet labāk būtu tieši uzskicēt. Pēc tam Latvijas Mākslas akadēmijā svarīgākās stundas bija kompozīcija pie Ojāra Pētersona. Atceros reizi, kad mēs pirmajā kursā apguvām fotošopu(programma attēlu apstrādei). Tad skatē Ojārs paskatījās un teica: “Paga, bet es taču jums mācu domāt idejas un konceptus, kāpēc jūs to darāt tikai kompozīcijā, bet ne citos priekšmetos?” Viņš man ielika pamatus - konceptualizāciju. Lai ko tu darītu, ir jābūt kaut kam vairāk nekā vienkārši virspusēji izpildītam uzdevumam. Tas ir ļoti svarīgi arī, ja tu raksti projektus vai gribi dabūt finansējumu, idejai jābūt ar savu motivāciju.

 Kāpēc jūs braucāt dzīvot un strādāt ārpus Latvijas?

Iemesls bija pavisam triviāls. Mani aizveda privātā dzīve, jo iepazinos ar šveicieti, kurš bija šeit kā apmaiņas students Mākslas akadēmijā. Galvenā motivācija mums bija būt kopā, pēc tam arī mācījos pus gadu apmaiņas braucienā Šveicē, ilustrācijas nodaļā Lucernā. Tur atcerējos to, ka man patīk ilustrēt un zīmēt. To, ko biju darījusi bērnībā, atklāju pa jaunam. Pabeidzu Mākslas akadēmiju un mēs izlēmām, ka varētu pamēģināt padzīvot Šveicē. Pagāja viens gads, otrs gads, un tad jau arī mēs pašķīrāmies. Šveicē sāku studēt maģistrantūrā, tur uztaisīju filmu “Kiosks”, un tā saņēma Šveices kino balvu kā labākā animācijas filma. Tajā laikā es tiešām domāju braukt atpakaļ vai nē. Man likās, ka tagad jau būtu pats stulbākais moments braukt projām, kad visas durvis atvērušās. Ir producenti, kuri saka, lai taisām vēl filmas. Man likās, nē, vēl palikšu, un pēc tam satiku savu tagadējo vīru, nodibinājām ģimeni un tagad jau esmu pavisam aizsēdējusies. Tomēr, man liekas, ka esmu ar vienu kāju Latvijā, jo daudz sadarbojos ar “Liels un mazs”. Tas man arī ir ļoti svarīgi. Fiziski atrodos šeit, bet garīgi - Latvijā.

Jūs zināt, kā tas ir dzīvot un mācīties citur. Kur ir labāk iegūt izglītību - Latvijā vai Šveicē?

Tas ir atkarīgs no konkrētās skolas un kas tieši interesē. Izglītība kaut kādās jomās ir labāka Šveicē, un ir, kas ir labāks Latvijā. Ja runājam par animāciju, tad tagad to var ļoti labi apgūt arī Latvijā. Laikā, kad mācījos, mums bija tikai tāds maziņš ievadkurss animācijā, un tagad ir kustība, attēls, skaņa. Man liekas, ka Latvijā cilvēku radošā enerģija ir lielāka, spēcīgāka, jo nesakārtotība dod vairāk brīvības un vietas. Teiksim tā, šeit viss ir vairāk sakārtots, tu vairāk pieslīpējies sistēmai un dzīvo. Latvijā tiešām ir mazliet, negribas teikt, bardaks, bet ir rosinošāk, vairāk var izpausties. Latvijā mēģina to, ko vēlas pamēģināt, kaut ko jaunu, un tā šeit pietrūkst.

Latvijā cilvēku radošā enerģija ir lielāka, spēcīgāka, jo nesakārtotība dod vairāk brīvības un vietas.

Vai ir cilvēki, piemēram, vēl ilustratori vai pazīstami rakstnieki, ar kuriem jūs biežāk gribētu tikties Latvijā?

Pilnīgi noteikti! Draugi un cilvēki izdevniecībā “Liels un Mazs” un animācijas studijā “Atom art”, kur man arī bija iespēja kādu laiciņu pastrādāt. Ar ''Atom art'' studiju ļoti gribētos vairāk un ciešāk sadarboties. Ar izdevniecību, protams, man ir daudz sadarbības, bet animācijas jomā kaut kā pēdējā laikā nav tapusi neviena filma. Man viss ir visu laiku kaut kādā attīstības stadijā, ir projekts, kuru es jau gadiem ilgi marinēju. Kopš man ir bērni, gribas vienkārši vairāk pabūt ar ģimeni, ar mammu, un mierīgi padzīvoties. Ne vienmēr sanāk satikt visus draugus, par to man ir drusku žēl.

Man viss ir visu laiku kaut kādā attīstības stadijā, ir projekts, kuru jau gadiem ilgi marinēju.

Kā jūs nonācāt esošajā mākslas stilā un ko jūs izmantojāt?

Es nonācu animācijā apmaiņas brauciena laikā, kad pusgadu mācījos ilustrācijas nodaļā. Toreiz man bija uzdevums kaut ko uzzīmēt no galvas - izdomāt stāstu. Sapratu, ka nemaz nezinu, kā es zīmēju. Pirms tam biju pieradusi, ka gan Rīgas Dizaina mākslas vidusskolā, gan arī mākslas skolā Mālpilī, gan Mākslas akadēmijā, zīmējām visu laiku klusās dabas vai cilvēkus. Vienmēr mēģināju pēc iespējas kopēt realitāti, man nebija sava stila, un to es sapratu mācoties Erasmus apmaiņā. Sāku skatīties, kā citi to dara. Tas bija periods, kurā mazliet tā kā kopēju un ļoti ietekmējos no citiem, jo nezināju, kā es pati gribu zīmēt. Ja man kaut kas jāuzzīmē, sameklēju foto un mēģinu nozīmēt pēc iespējas tuvāk, tad jau arvien mazāk skatījos uz citiem, vairāk vienkārši zīmēju, zīmēju, zīmēju un tā stils radās. Es vēl aizvien izmēģinu dažādas tehnikas, arī katra grāmata varbūt izskatās drusku savādāk, jo, man liekas, ka man vēl aizvien nav tāda stila. Varbūt tam nav tā jābūt, ka tagad esmu savu rokrakstu atradusi un visu savu mūžu zīmēšu tā. Ir arī dabīgi, ka mainās stils, visu laiku meklēju, kā izpausties. Katru reizi, uzsākot jaunu darbu, liekas, ka neko nemāku, man ir balta lapa priekšā, vēlos kaut ko jaunu atrast.

Kas ir lielākais kompliments, ko jums kāds ir izteicis par jūsu darbiem?

Diezgan nesen viena sieviete teica, ka viņa, skatoties “Kiosku” - tieši grāmatu -, kādus divus gadus nevarēja to paņemt rokās, jo katru reizi viņai nāca raudiens. Viņa grāmatu pirmo reizi redzēja laikā, kad šķīrās no sava tā laika partnera, gājusi cauri pārmaiņām, un tieši mana grāmata viņu tik ļoti aizkustināja. Es arī “Kiosku” sākumā nebiju iecerējusi kā bērnu grāmatu stāstu. Likās, ka tas darbs spēj aizkustināt, bet, ka pat līdz asarām, to es nezināju.

Vai jūs gribētu atgriezties momentā, kad jūs un jūsu darbus pasaule nezināja, palikt anonīma?

Ilustratoriem baigā slava nedraud. Nav jau tā, ka tev nāk uz ielas klāt un prasa autogrāfu, jo mēs tomēr esam neredzami. Tāpēc, pat ja mani darbi ir zināmi, nav tā, ka es pati būtu baigi zināma. Vienīgi ļoti bieži kāds raksta un vēlas satikties. Tā kā man ir mazs bērniņš, es nevaru pagūt visiem atbildēt. Tā arī mazlietiņ ir veiksmes apgrūtinošā puse, ka tev ir vēl vairāk darba - jāatbild uz e-pastiem utt. Varbūt, tad vajadzētu būt vēl slavenākai, lai man būtu asistents. Nekas, jāmēģina tomēr visiem atbildēt, jo negribas jau arī būt nepieklājīgai.

Kā jūs domājat, vai Latvijas ilustrētājiem ir nākotne?

Pilnīgi noteikti, jo Latvija arī atrodas pasaulē. Tu vari savu filmu aizsūtīt uz visiem pasaules festivāliem, tāpēc tas nekādā ziņā netraucē. Latvijā jau arī ir festivāli, ir platformas, kur izpausties. Nav svarīgi no kurienes tu sāc to savu ceļojumu, jo visa pasaule ir vaļā. Man vienkārši sagadījās, ka es to sāku Šveicē, bet tas nebija apzināts lēmums. Vienīgais, protams, ir atšķirība finansējumā. Ja mēs salīdzinām abas valstis, tad Šveicē ir labāks atbalsts filmu veidotājiem - ir vairāk naudas. Kamēr tu veido filmu, vari dzīvot. Latvijā atbalsts māksliniekiem ir tāds - mēs tevi drusku atbalstām, bet nu tev pašam jādomā, kā izdzīvot.

Ko jūs ieteiktu tiem, kuri mācās. Ar ko sākt?

Jāsāk ar to, kur jūtaties vairāk kā mājās, kā ērtāk. Es sāku uz papīra un vēl aizvien uz papīra jūtos kā mājās. Tas ir arī, protams, prakses jautājums. Ja esi pieradis strādāt digitāli, tad nav nekāda iemesla, kāpēc obligāti būtu jāzīmē uz papīra. Kur tu māki izpausties, jūties ērtāk, to arī izmanto. Svarīgākais būtu atrast savu stilu, savu tehniku un vienkārši zīmēt.

Ja jums piedāvātu lielu naudas summu un vajadzētu izvēlēties starp naudu un paturēt karjeru, ko jūs izvelētos?

Tas ir svarīgs jautājums. Viens animators taisījās braukt uz piksāru (Pixar Animation Studios), uz darba interviju, un es padomāju, vai es gribētu strādāt kaut kādā milzīgā studijā un būt viena maza skudriņa. Varbūt, ka pieredzes ziņā nebūtu slikti. Bet, no otras puses, neatkarīgam filmu veidotājam ir brīvība izpausties. Man brīvība tomēr ir svarīgāka. Labākais būtu abus apvienot, bet tas ir next level [no angļu val. nākamais līmenis], kad nāk pie tevis un maksā lielu naudu. Mani drusku biedē visi lielie ilgtermiņa darbi, kur zinu, ka man vajadzētu trīs gadus, lai to izdarītu, un vajadzētu darīt tikai to vienu lietu. Piemēram, mans vīrs tagad piedalīsies konkursā, kurā uzvarētājs varēs ilustrēt mācību grāmatas, un tas ir divu gadu garantēts darbs. Domāju, vai es to gribētu. Ja nekam citam laika neatliktu, kā tikai tam, tad nē.

Kas būtu tas, ko jūs vēlētos pateikt studentiem?

Ne no kā nebaidīties, jo es pati bieži pārāk daudz domāju un sadomājos. Man radošā darbība ir mūžīgā cīņa ar iekšējo brīvības stāvokli, kuru gribas sasniegt. Būt pašam! To ir vienkārši pateikt, bet ne vienmēr viegli izdarīt.

Skatīties animācijas filmu "Kiosks"