Ierakstīt nulli un atvemt logaritmu. Saruna ar Kristu Vasiļjevu

“Prieks tevi redzēt!” saku, aizverot aiz sevis ieejas durvis. Divu kaķu vērojošā skatiena pavadīta, es ieeju mājīgajā virtuvē, ko piepilda zaļi telpaugi un cepeškrāsnī gatavotu pusdienu aromāts “Man arī! Gribi tēju?” jautā sen nedzirdētā balss.
 Ar Kristu mēs satiekamies divreiz gadā Rīgas modes nedēļas aizkulisēs, kur pirms pāris gadiem arī iepazināmies. Ikdienā Krista strādā par Swedbank datu analītiķi un matemātikas privātskolotāju, taču nevēlas veidot savu personību tikai ap profesiju – tā vietā viņa izvēlas attīstīties dažādās dzīves jomās. Pie svaigas piparmētru tējas runājām par darba un personīgās dzīves balansu, fizisko un mentālo veselību un mazām zivtiņām lielos dīķos.
 

Anna Čaliha, Studentu medijs Skaļāk

Kā tu raksturotu sevi vienā teikumā?

Wow. Tas ir bold ask... (no angļu val. – ambiciozs lūgums). Nepietiekami pārliecināta, bet es daru tik un tā.

Kā izskatās tava ikdiena?

Gandrīz katru dienu sāku ar došanos ārā – Covid depresijā iemācījos, ka iešana pastaigās palīdz būt labākam cilvēkam. Pēc tam man ir diezgan tipisks, bet patīkams ofisa darbs, kuru veicu no mājām. Dienas vidū varu iečilot (no angļu val. – atpūsties) ar kaķiem un uztaisīt ēst – šis ir tiešām liels ieguvums manā dzīvē. Mana diena noslēdzas ar to, ka pasniedzu matemātikas privātstundas dažāda vecuma bērniem. Lai gan priekšmets ir sarežģīts, šis darbs man tiešām dod daudz prieka. Diezgan nopietni esmu arī pievērsusies sportam, tāpēc dienā pavadu vairākas stundas sporta zālē, un novērtēju, ka esmu dzīves posmā, kurā varu atļauties to darīt. Un tad vakars – varbūt satieku draugus, varbūt pa mājām lasu grāmatu, čiloju, bezgalīgi skrolēju TikTok, kā visi normāli cilvēki, lai šis neizklausās pārāk ēteriski. Cenšos iet gulēt pirms divpadsmitiem, lai varētu no rīta mēģināt kaut ko līdzīgu vēlreiz.

Mani ļoti uzrunāja tas, ka tu no rīta ej pastaigāties. Dzirdēju, ka tas ir labākais veids, kā meditēt.

Ground yourself (no angļu val. – atgūt līdzsvaru), jā. Es tiešām to iesāku laikā, kad jutos diezgan depresīvi.. Parasti smejos, ka šajās pastaigās neeju ar milzīgu prieku un fantastisku noskaņojumu, bet sevi, kā suni vedu ārā, jo zinu, ka tas nāks par labu. Pārsvarā tas nav nekas ļoti ilgstošs, īsākā pastaiga ir 11 minūtes no durvīm līdz durvīm. Dažreiz man ir forši un gribas pastaigāt vairāk, dažreiz esmu vienkārši atķeksējusies, lai varu sākt dienu no kāda atskaites punkta.

Parunāsim vairāk par tavu izglītības un darba pieredzi. Tu esi strādājusi visdažādākajās jomās – no briļļu izgatavošanas līdz digitālajam mārketingam. Tagad strādā bankā. Kā nonāci līdz šim punktam?

Kad mācījos skolā, biju ļoti labs bērns, skolu pabeidzu brīnišķīgi, vidējā atzīme – 10. To nesaku, lai sevi paceltu, drīzāk sapratu, ka ir ļoti grūti izvēlēties, ko tagad darīt, ja viss, ko līdz šim darīju, man sanāca. Beigu galā biju izdomājusi, ka gribētu darīt kaut ko saistītu ar eksaktajām zinātnēm, jo tās mani interesēja. Iestājos Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes Redzes zinātnes nodaļā. Es biju cerējusi, ka man būs karjera zinātnē, bet diemžēl izglītības restrukturizācijas dēļ programma izmainījās, un šādas studijas maģistra līmenī nebija iespējams turpināt. Bija iespējams tikai doties klīniskajā praksē, ko izvēlējos nedarīt, bet darbs ar datiem mani joprojām ļoti saistīja.
Pēc tam mācījos fizikas maģistratūrā, ko arī pabeidzu. Tad – visādas lietas, kuras nepabeidzu, kādā brīdī studēju datoriķos. Manas studijas vienmēr bijušas saistītas ar precizitāti un izmērāmiem datiem, un šī fizmata izglītība nāk ar zināmu spēju pašam virzīt savas domas, atrisināt kādas sarežģītākas problēmas un ieviest struktūru. Tas noderēja optikā, kur darbs bija saistīts ar augstu precizitāti, pēc tam digitālajā mārketingā, kas ir ļoti pakļauts datu un customer pattern (no angļu val. – klientu paradumu) analīzei. 
Šobrīd es strādāju bankā par datu analītiķi, kas vēl joprojām ir daudz garlaicīgu dokumentu lasīšana, dažnedažādas salīdzinoši sarežģītas informācijas strukturēšana, informācijas nodošana un komunicēšana ar citiem. 

Tu mainīji vairākus darbus. Kā atpazīsti, ka darbs tev der? Vai tieši otrādi, kā saproti, ka ir laiks iet prom?

Savu pirmo lielo pamatdarbu optikā sāku ļoti dabiski – jomā, ko studēju. Tur nostrādāju salīdzinoši ilgu laiku daudzās pozīcijās, un savu darbu varēju darīt kvalitatīvi. Cilvēki teica: "O, nē, šito tu pajautā Kristai – viņa zinās, kā tajos tūkstotis katalogos atrast". Tomēr kādā brīdī beidzās izaugsmes iespējas un palika garlaicīgi.
Ar laiku atradu digitālā mārketinga darbu. Tā bija laba pieredze, iepazinu foršus cilvēkus, arī pati industrija ir ļoti interesanta. Tā man ir devusi [izpratni] par to, kā informācija mums tiek piegādāta un ka lietām nav jābūt īstām, lai tās izraisītu kādas emocijas. Šo darbu es būtu noteikti turpinājusi darīt vēl labu laiku, bet sākās pandēmija. Un mani pārņēma spilgta atklāsme – ja es gāju uz savu Rīgas centra stilīgo ofisu, kurā cilvēki no trijiem dienā staigāja apkārt ar vīna glāzi un valkāja melnu, tad darbs likās mazliet mazāk saistāms ar slave labor (no angļu val. – vergu darbs) – pārnestā nozīmē, protams. Bet, strādājot no mājām, kļuva daudz skaidrāks, ka šīs bija ārkārtīgi garas stundas ar milzīga līmeņa stresu par problēmām, kas nemaz nav fundamentāli nozīmīgas. Man likās, ka ieguldījums un pienesums nav samērojams.
Kā savu nākamo karjeras soli izvēlējos darbu korporatīvajā vidē, kurai ir daudz plusu, tā ir strukturēta un paredzama, arī materiālā ziņā. Tomēr šo darbu nevar romantizēt tā, kā iepriekšējos, mēs tomēr rakstām e-pastus par bankas kredītriskiem. To mazāk var sasaistīt ar savu personību, tāpēc sanāk attīstīties arī citās jomās ārpus darba.

Kā atrast darbu, kas tevi apmierina?

Nezinu... Esmu atradusi ļoti daudzus darbus, un tie visi mani ir apmierinājuši noteiktam laikam un mērķim. Ceļojumā var aizbraukt uz pilnīgi jebkuru vietu, kurā tu neesi bijis, uz dienu, uz divām, uz nedēļu. Tev būs, ko darīt un ko redzēt, jo tu vienkārši fiziski tur neesi bijis. Līdzīgi arī par karjeru – katrā no darbiem ir ko iemācīties, tikai jāsaprot brīdis, kad esi sevi izsmēlis. 

Ceļojumā var aizbraukt uz pilnīgi jebkuru vietu, kurā tu neesi bijis, uz dienu, uz divām, uz nedēļu. Tev būs, ko darīt un ko redzēt, jo tu vienkārši fiziski tur neesi bijis. Līdzīgi arī par karjeru –katrā no darbiem ir ko iemācīties, tikai jāsaprot brīdis, kad esi sevi izsmēlis.

Savā LinkedIn profilā tu raksti, ka biežāk jautā nevis "kā to darīt?", bet "kāpēc to darīt?" Tas ir pragmatisks domāšanas modelis vai kāda dziļāka jēgas meklēšana?

Jā, tā es tiešām rakstu. Man šķiet, pasaulē ir nenormāli daudz bullshit (no angļu val. – muļķību), ko dara tikai tāpēc, ka mēs visu laiku tā darījām. Izstāstīšu piemēru no vienas datu analīzes grāmatas, no kurienes nāk šis mans ieraksts. Tātad, milzīga fabrika, cilvēki strādā. Tajā stāv liela grāmata, kurā visu laiku kaut kas jāieraksta: datums, laiks, kurš, cik vāzes saražoja, cik daudz kastu aizsūtīja. Beigās ir viena kolonna, kurā raksta nulli. Ienāk Jānis, ieraksta nulli, pienāk Pēteris, ieraksta nulli. Tad viņi noalgo jaunu darbinieku, kurš atnāk un prasa: "Es saprotu, kā visu šo aizpildīt, bet kāpēc pēdējā kolonnā tā nulle? Kas tā nulle ir?" Viņi saka, ka nezina, bet tur jāraksta nulle. Šādi viņi turpina, nezinot, kāpēc to dara. Ja skatās, kā izveidojās šī kolonna, izrādās, ka tajā Otrā Pasaules kara laikā aprakstīja, cik daudz stundu fabrika neko neražo aktīva uzbrukuma laikā. Kad kara lidmašīnas lidoja pāri, tu ierakstīji, cik daudz stundas, nestrādā – tā varēja atskaitīties vadībai, ka visu laiku nevarēji strādāt. Karš beidzās, lidmašīnas pāri vairs nelido, fabrika turpina strādāt, un cilvēki saka: "Cik daudz stundu mēs nestrādājam? Nulle!" Tā viņi turpina – Jānis iemāca Pēterim, Pēteris iemāca Miķelim, un tā mūžīgi. Šis ir īsts, patiess piemērs, kuru cenšos izskaust gan personīgajā dzīvē, gan darbā, lai netaisām atskaites, ko neviens nelasa un neražojam figņas, kuras nevienam nevajag.

Tu pieminēji, ka māci matemātiku jauniešiem. Kas tevi šajā darbā aizrauj?

Mani aizrauj divas galējības. Pirmā – cilvēki, kam nesanāk vispār. Mēs varam iegūt trīs procentus izmēģinājuma eksāmenā, un eksāmens ir pēc piecām nedēļām. Kā panākt, ka es katrā no tām ļoti limitētajām stundām iemācu tikai to, kas reāli noderēs un būs vispielietojamākais ar visplašāko spektru? Tas mani ļoti aizrauj. Un otrā – jau ļoti gudri, zinoši bērni un jaunieši –, kuri gribētu zināt mazliet vairāk par to, kāpēc tā ir. Jo matemātikā līdzīgi, kā darbā lielā problēma ir tā, ka mēs darām tikai tāpēc, ka skolotāji teica. Nevienam nav nekādas sasaistes ar praktisko realitāti, un pēdējā reize, kad tev kaut ko stāstīja par jēgu, bija ceturtajā klasē. Tālāk, no septītās līdz divpadsmitajai klasei, visiem liek atvemt, kā atrisināt logaritmu, bet neviens nevar atbildēt, kas pie velna logaritms ir.

Tu jau ilgu laiku strādā ar jauniešiem. Kādas īpašības esi pamanījusi jaunajā paaudzē? Varbūt viņiem kaut kā pietrūkst?

Man šķiet, jauniešiem nekā nepietrūkst. Kad man kāds saka, ka bērni mūsdienās ir stulbi un neko nemāk, man šķiet, viņš nekad nav saticis nevienu piecpadsmitgadnieku, kurš māk tik daudz fantastisku lietu. Pielietot dažnedažādas tehnoloģijas un mācīšanās metodes un forši domāt par visādiem projektiem. Protams, var būt slinkums un nespēja koncentrēties, tas pats par sevi. Tā bija, kad es biju sīka, tā ir tagad, tā būs vēl pēc 20 gadiem. Bet man šķiet, ka jaunieši kļūst tikai stilīgāki un daudzpusīgāki, un aizraujošāki, un interesantāki, nevis aprobežotāki. Tas, ka pasaule viņiem šobrīd uzgrūž tik daudz pieejamās informācijas, un tādēļ kādam konkrētam priekšmetam ir grūtāk sakoncentrēties, nav jauniešu problēma. Tā ir sabiedrības problēma. Man ir milzīgs prieks, ka šī paaudze būs nākamie cilvēki, kas varēs radīt inovācijas.

Kā ir būt sievietei STEM?

Ai, nu, te vajadzētu kaut ko inspirational (no angļu val. – iedvesmojošu), vai teikt, ka ir riktīgi grūti. Bet patiesībā, tā reāli nav. Ja aiziet uz klasi ar matemātikas novirzienu, kādreiz tur bija 20 džeki un 10 meitenes. Tagad tur ir 20 meitenes un varbūt 10 džeki. Vai sabiedrība ir izveidota veidā, kurā tev kā sievietei STEM ir vairāk jācīnās par savu izglītību, un katru reizi, kad kāds tev iedod lielu grantu, viņi tevi grib nofočēt ar milzīgu L'Oreal plakātu un smuki sataisītiem matiem? Jā. Bet ar patriarhiju nevar cīnīties katru dienu, visu dienu, jo tad mums neatliktu laika darboties STEM. Man šķiet, ka sabiedrība ir ļoti uzlabojusies. Daudzi, kurus personīgi pazīstu, manuprāt, spēj novērtēt intelektu, spēju rēķināt, darīt, kodēt, nevis primitīvi skatīties uz tavu dzimumu. Vai, esot ārpus šī burbuļa, darba vietā par savu eksistenci būtu jācīnās vairāk? Tā varētu būt, bet ne manā personīgajā pieredzē.

Jau desmit gadus tu esi Rīgas Modes nedēļas beksteidža organizatore. Kāpēc izvēlējies modi?

Es neizvēlējos modi, man vienkārši vajadzēja kaut ko darīt. Kad mācījos universitātē, vienu gadu man bija diezgan slikta veselība. Sanāca muļķīga viena semestra pauze, un veselu pusgadu man nebija ko darīt. Biju uzrakstījusi e-pastiņu apmēram visiem pasākumiem, kas notika. Pašā sākumā uz šo darbu skatījos vienkārši kā: "Man patīk smukas lietas, un mode ir forša, bet man nesanāk bieži ar to saskarties. Esmu nabaga students no laukiem un uzvilkt varu tikai topiņu no H&M, nevis kaut ko skaistu, dizaineru radītu". Tad man likās, ka vienkārši izkrāsošu savu ikdienu, paskatoties, kā tas ir.
Ar laiku es iedraudzējos ar modelēm, par kurām man sirsniņa sāp. Es gribu, lai pret viņām izturas maksimāli cilvēcīgi, jo viņas ir bērni, kuri strādā ļoti nežēlīgā industrijā, smagu darbu. Arī ar daudziem dizaineriem gadu gaitā ir izveidojusies laba komunikācija. Priecājos katru reizi, kad viņi, mani redzot, saka: ”O, Krista! Redzu, ka tu te. Tagad zinu, ka viss būs kārtībā!” Tas, protams, ir neliels ego boost (no angļu val. – pacēlums pašapziņai). Tajā pašā laikā, es tiešām cenšos, lai viņu ekspektācijas arī piepildītos.

Tu nesen sāki brīvprātīgi strādāt Bērnu slimnīcā. Pastāsti, kā tur nonāci!

Jau kārtējo reizi misijas apziņas meklējumos domāju, kur es varētu būt noderīga. Tas laikam ir pamatmērķis manā dzīvē – mēģināt būt noderīgai. Nezinu, varbūt jāiet pie terapeita, bet man liekas, tas nav sliktākais veids, kā mēģināt savu dzīvi risināt. Par iespēju strādāt Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā uzzināju no draudzenes, kura dara daudzas stilīgas lietas, piemēram, iestājās Latvijas Zemessardzē, kas, manuprāt, ir ļoti aspirational (no angļu val. – iedvesmojoši). Viņa man stāstīja par iespēju strādāt universitātes slimnīcā. Tas darbiņš ir ļoti primitīvs. Slimnīca ir milzīga ēka ar daudziem gariem gaiteņiem, kur viss ir izvietots loģiskākā vai mazāk loģiskā secībā. Kad tur ierodas vecāki ar saviem tajā brīdī slimajiem bērniem, viņiem nav daudz laika koncentrēties pareizā virziena meklēšanai vai tam, kā izmantot self check-in (no angļu val. – pašreģistrēšanās) automātu. Mēs kā brīvprātīgie cenšamies noņemt no slimnīcas personāla to pavadīšanas un parādīšanas pusi, lai ārsti un medmāsas varētu darīt savu darbu. Tas arī palīdz uzlabot produktivitāti, jo cilvēki nekavē savas vizītes, un līdz ar to, arī nākamajiem pacientiem nav jāgaida vēl vairāk. Tas vienkārši uzlabo pacientu pieredzi.

Pirms intervijas teici, ka tev ir "spēcīgi viedokļi par mentālo veselību un sevis uzlabošanu fiziski". Padalies!

Es noteikti esmu bijusi visos grāvjos. No ļoti obsesīvā self-improvement (no angļu val. – sevis pilnveidošanas), kas nekādi nav balstīts pozitīvā attieksmē pret sevi, līdz lielai trauksmei un vairākām depresīvām epizodēm. Nonācu otrā pusē, kad biju pilnībā padevusies uz jebkuras fiziskas aktivitātes veikšanu. Pēdējos pāris gados pēc diezgan smagām veselības problēmām un vairākām mugurkaula operācijām esmu ieguvusi labu perspektīvu – bija viegli ieraudzīt, cik grūti ir būt nevarīgam. Gandrīz visas darbības, par kurām ikdienā pat nedomā, vajag, lai izdara kāds cits. Ja pasūtīji ēdienu internetā, tev ir tam Rimi kurjeram jāzvana un jāsaka, ka viņam ir jāuznāk augšā, jāienes maiss iekšā un jānoliek uz galdiņa, lai man būtu kaut mazākā iespēja tam pieiet. Loģiski, šis viss nāca ar skumjām, depresiju un sevis nosodījumu.
Viena no pavisam primitīvām lietām, ko es esmu atklājusi – kā burtiski vakar rakstīju Instagram, – cik labi, ka domām un darbībām nav jāsakrīt. Es varu domāt ko ļoti sliktu par sevi, bet objektīvi sev atskaitīties, vai esmu izdarījusi lietas, kas tajā konkrētajā brīdī bija manā kontrolē. Vai es esmu bijusi ārā? Vai esmu atvērusi logu? Vai esmu kaut nedaudz sakārtojusi vidi ap sevi? Vai esmu bijusi uz treniņu? Jo, ja neizdarīju, tad ir grūti teikt, ka pasaule ir netaisnīga. Man tiešām var būt smagi, jo maniem vecākiem var iet slikti, vai esmu satraukusies, ka Trešais pasaules karš tuvojas. Un es absolūti skaidri saprotu, ka daudzām psihiskās veselības problēmām ir loģisks risinājums. Ja jūties tik depresīvs, ka neko nevari izdarīt, tad vajag zāles, lai tā nejustos, un pēc tam vajag talk therapy, lai varētu izdomāt, kāpēc tā juties. Tomēr, man šķiet, cilvēki nevar būt bezatbildīgi un cerēt salaboties paši no sevis. Šis prasa ļoti daudz darba un katru dienu. 

Ja tu satiktu sevi 20 gados, ko tu viņai pateiktu?

Es pateiktu, ka varbūt pat mazliet labi, ka viņai par sevi ir zemāks pašvērtējums, nekā vajadzētu būt. Es sevi visvairāk esmu uzlabojusi pēdējos piecos, nevis 15 gados. Tajā brīdī lielu jēgu manai personīgajai izaugsmei deva fakts, ka visu laiku mazliet jutos out of place (no angļu val. – nevietā). Universitātē man apkārt bija daudz apdāvinātāku cilvēku par mani. Caur bailēm nebūt pietiekami zinošai un izglītotai iemācījos daudz vairāk, nekā, ja sevi vērtētu ļoti augstu. Šis var būt bišķiņ woke viedoklis, bet man bija vērtīgi atrast sevī to, ka esmu "maza zivtiņa lielā dīķītī", nevis otrādi. 

Es sevi visvairāk esmu uzlabojusi pēdējos piecos, nevis 15 gados. Tajā brīdī lielu jēgu manai personīgajai izaugsmei deva fakts, ka visu laiku mazliet jutos out of place.