Humors ir maska. Radio SWH personība un pasākumu vadītāja Sanda Dejus
"(..) darvas karote sabojā visu medus podu," Sanda stāsta par pārdzīvojumiem un izdegšanu. Bērnību pavadījusi Bērzaunē, viņa jau vairāk nekā desmit gadus iekaro spožas skatuves un radio ēteru. Intervijā runājām par darba aizkulisēm, privātās dzīves un darba balansēšanu, kā arī nozīmīgākajiem pagrieziena punktiem karjerā. Ar humoru un atklātību Sanda piedāvā skatījumu, kas ne tikai motivē, bet arī dod iespēju ielūkoties izklaides jomā Latvijā.
Ketrina Beroza, Beāte Trama, Studentu medijs Skaļāk
Intervija notika 2024. gada rudenī.
Kas ir jūsu bērnības garša? Mīļš ēdiens, ko atceraties no bērna dienām?
Hmm… Es esmu no laukiem, tāpēc droši vien visvisādas laukiem raksturīgas garšas un varbūt arī netipiskas. Siermaizes ar biezu siera šķēli, sviesta kārtu un aukstu, kūtī dzesētu pienu no kannas. Vectēva ceptie kartupeļi ar jau vecu biezpienu un sīpolu. Tādi reāli smirdīgi! Gurķi ar krējumu. Vārīti zirņi! Man ļoti, ļoti garšo vārīti zirņi ar pienu. Tāds superēdiens! Pelēkie zirņi ar krējumu. Visas diezgan dabīgas lietas, jo manā bērnībā arī nekādu importa produktu nemaz nebija.
Kā pavadījāt bērnību?
Es biju laukos Madonā, bet tur mazāk dzīvojos. Līdz piecu gadu vecumam mani vispār nelaida ārā no mājas. Mēs ar brāli tikai pa logu skatījāmies, kā citi bērni spēlējas. Mūs veda pie vecmammas uz laukiem – mazu ciematu – Bērzauni. Dzīvojot pie vecmammas, es visu laiku dauzījos ar citiem bērniem.
Kā jūs sevi raksturotu bērna vecumā – bijāt tikpat pozitīva un enerģiska?
Jā, enerģija man nav mainījusies! Es biju ļoti enerģiska, nepacietīga, uzmanības kāra, aša – tas nekādā ziņā nav mainījies. Tas ir nonācis pozitīvākā gultnē, ņemot vērā to, ka es arī savā darbā un ikdienā tāda varu būt. Paldies Dievam, ka tā enerģija nepārvērta mani mazā kriminālnoziedzniekā! Es laicīgi dzīvē sastapu improvizācijas teātri un iepludināju savu enerģiju pozitīvā gultnē.
Paldies Dievam, ka tā enerģija nepārvērta mani mazā kriminālnoziedzniekā!
Nedarbi arī ir sastrādāti?
Mī un žē! Mana mamma pirmajās klasītēs nāca gandrīz katru nedēļu uz skolu. Es jau pati biju izmisusi. Nesapratu, kāpēc tā notiek un kad tas vienreiz beigsies. Man visu laiku sanāca iekulties nedarbos, pašai to negribot.
Kādas tradīcijas kopš bērnības turpināt savā ģimenē?
Tradīcijas manā ģimenē arvien uztur mamma. Pie mammas regulāri norisinās gadskārtējā talka, kurai šogad būs jau trīsdesmit gadu. Uz to mēs vienmēr braucam. Turpinām arī, piemēram, olu krāsošanu Lieldienās. Manā bērnībā, pie vecmammas aizbraucot, vienmēr bija skapītis, kur rūķis bija atstājis kādu našķīti vai dāvaniņu. Manai meitai rūķis arī turpina nest... Un Dārtai jau ir deviņi gadi. Kad biju vecāka, arī skrēju pie skapīša paskatīties, ko rūķis ir atnesis. Dārta arī turpina.
Tad samīļošanās pirms gulētiešanas. Mums ir tāds teiciens – es pasaku "čuči saldi", tad vīrs saka "sapņo jauki" un meita - "rītdien priecīgs pamosties". To arī ieviesusi mana mamma, un tas ir pārmantots.
Kas bija jūsu pirmā darbavieta?
Mana pirmā darbavieta bija Valmierā – kafejnīcā "Jauna saule", kur es tiku samānoties, ka pirms tam strādāju kafejnīcā Madonā. Pirmajā reizē, kad strādāju, man meitenes pateica, ka viņas dzeramnaudu nedalīs ar jauniņo, bet pēc pirmā vakara, tā kā es nopelnīju vairāk nekā viņas visas, nākamajā dienā viņas piekrita ar mani dalīties. Es nebiju klusa stūrī stāvētāja. Man patika tur strādāt, un biju diezgan izdarīga.
Es nebiju klusa stūrī stāvētāja.
Kā šī pieredze ietekmēja tālāko karjeru?
Tas darbs bija ļoti vērtīgs, jo iemācīja pazemību. Tā manī ir saglabājusies tādā ziņā, ka darbā radio un pasākumu vadīšanā es tik un tā esmu apkalpojošais personāls. Tāpat kā viesmīle, es rūpējos par viesu labsajūtu un klausītāju patiku. Virziens nav mainījies, bet forma ir mainījusies. Protams, jebkurš mans dzīves darbiņš ir iemācījis kaut ko.
Tāpat kā viesmīle, es rūpējos par viesu labsajūtu un klausītāju patiku.
Varat nosaukt kādu mentoru jūsu karjeras attīstībā?
Iespēja atsaukties uz Inesi Zīli, kura bija mana improvizācijas pasniedzēja teātra sportā Madonā. Cilvēks, kurš man ļoti daudz iemācīja, arī tad, kad es sāku vadīt pasākumus. Stingra, bet ļoti pamācoša. No radio SWH tas bija Vladis Goldbergs. Viņš gan jau ir mūžībā, bet mūžīgi paliks man ļoti, ļoti mīļš cilvēks un radio skolotājs, kurš ļoti daudz iemācīja. Privātajā dzīvē tā noteikti bija mana vecmāmiņa.
Ko vecmāmiņa jums iemācīja?
Vecmāmiņa bija stingra skolotāja, bet iemācīja man, ka labāk, lai tevis tūkstoškārt pietrūkst nekā vienreiz ir par daudz, kā arī darba tikumu – ka var ballēties, var tusēt, bet vienmēr atceries, ka darbs ir jāizdara.
(..) labāk, lai tevis tūkstoškārt pietrūkst nekā vienreiz ir par daudz, kā arī darba tikumu – ka var ballēties, var tusēt, bet vienmēr atceries, ka darbs ir jāizdara.
Vai šovbizness tiešām ir tik netīrs kā nereti saka?
Nu, šovbizness ir skarbs. Tur tevi vajag tikai tad, kad tev viss ir labi. Tiklīdz tu paklupsi, tā tevi sabradās. Arī Latvijas sabiedrībā ir tādi piemēri, kad pēc kritiena cilvēkam ir bijis grūti piecelties.
Jums arī ir nācies pakrist?
Tādā līmenī nē. Es tiešām ļoti uzmanīgi virzos. Neesmu sev ļāvusi iedzīvoties vīzdegunībā vai lepnībā tieši šī iemesla dēļ. Tiklīdz tu pacelies augstāk apziņā, ka esi pārāks par citiem, tā tas kritiens var būt nenovēršami sāpīgs, baiss. Man ir bērnības draugi un tuvi cilvēki, kuru loks nav mainījies. Es šo loku visu laiku konsekventi turu, atgriežos pie bērnības draugiem uz ballītēm. Vairāk citu draugu man arī nav. Viņi vienmēr pateiks, vai kaut kas manī ir vai nav izmainījies.
Ko iesakāt topošajiem mediju speciālistiem, žurnālistiem vai radio SWH darbiniekiem?
Es domāju, ka ir jābūt gatavam uz brīvprātīgo darbu. Piemēram, to, ko darām radio, var un grib darīt daudzi tūkstoši. Lai būtu viņiem priekšā, tev ir gribot, negribot brīvprātīgi jādarbojas. Nepietiek tikai ar augstskolas zināšanām, bet ir jāizvirzās. Izvirzīties bieži vien var tikai ar to, par ko nemaksā. Respektīvi, vācot pieredzi, darot, uzstājoties, runājot, piedaloties un vadot. Es augstskolas laikā sāku brīvprātīgi vadīt pasākumus un ekskursijas, visu laiku ņēmos un darbojos skolas padomēs un debatēs. Tas ir svarīgi, jo visu laiku guvu pieredzi. Nevar gaidīt, ka pēc augstskolas beigšanas kāds vienkārši piedāvās darbu. Tūkstošiem studentu apgūst to pašu profesiju ik gadu. Nevar cerēt, ka kaut kas būs tikai tāpēc, ka to ļoti vēlies. Esmu piedzīvojusi izdegšanu, un tieši tāpēc, ka visu laiku dzenos.
Izvirzīties bieži vien var tikai ar to, par ko nemaksā.
Un kā ar to cīnāties?
No jaunā gada nolēmu vairs tik traki nenoslogot sevi. Esmu sākusi sevi ierobežot. Sapratu, ka tas vairs nav cilvēkam panesami. Gada sākumā bija situācija, kad pirms pasākuma sapucēta sēdēju uz gultas malas un raudāju. Vīrs prasīja: "Kas notiek, Sanda?" Es atbildēju ka vairs nevaru, bet viņš teica: "Kāpēc tad tu to dari? Tev taču neviens neliek." Man ir bijušas problēmas ar to, ka nevaru pateikt "nē", bet arvien vairāk mācos sevi pasaudzēt.
(..) arvien vairāk mācos sevi pasaudzēt.
Vai pozitīvisms kaut kādā ziņā ir maska, kā pasargājat sevi no negatīvisma?
Humors ir maska, un tas noteikti ir attīstījies, lai es sevi varētu aizsargāt. Dzēlīgi varu atbildēt uz piezīmēm un neparādīt, kā patiesībā jūtos. Nezinu par pozitīvismu. Tas varbūt tiek piedēvēts tad, kad vadu pasākumus. Vai ēterā esmu tāda pozitīva… Nē, es esmu pozitīva, bet nevarētu teikt, ka visu laiku smaidu vai esmu jautra. Bieži vien esmu diezgan īgna un varētu no malas šķist, ka pat esmu bēdīga, bet es jūtos okei (no angļu val. okey – labi). Rodas iespaids, ka visu laiku esmu pozitīva?
Jā, ļoti priecīga!
Cik jauki! Man meita saka: "tu esi tāda čill (no angļu val. chill) mamma." Tas pozitīvisms nav forsēts. Es necenšos būt sajūsmināta, ja tā nejūtos. Lielākoties varbūt tā enerģija saistās ar pozitīvismu.
No rītiem jābūt ēterā – kā saņematies?
Tajā brīdī vēl neviens nav sačakarējis un izsmēlis manas baterijas. Es pamostos enerģiska, tad līdz vakaram tās jau tā… Pusdienlaikā es parasti aizeju povernapiņā (no angļu val. power nap – neilgs miegs), bišķiņ uzlādējos. Ja es neesmu pārstrādājusies, man ir diezgan labs enerģijas līmenis, nav jāsaņemas. Tas nāk dabiski, un labi, ka to ir kur realizēt.
Jūsu darbs ir ļoti dinamisks un aktīvs. Vai darba dinamika un dzīves dinamika nenogurdina?
Jā, darbs ir ļoti dinamisks, bet tas nenogurdina. Obligāti vajadzīga dinamika. Man vajag, lai viss mainās, jo rutīna mani nogurdina. Visu laiku darīt vienu un to pašu – tas šausmīgi dzen izmisumā.
Kā veidojusies ģimenes dzīve līdz ar šo dinamiku?
Domāju, ka mēs ar vīru esam uz viena viļņa. Viņš varbūt ir prātīgāks, pragmatiskāks, bet viņam patīk, ka es esmu tāda traka, priecīga un brīva, kā viņš teica. Tad vīrs no manis tā kā bišķīt uzlādējas, man, savukārt, patīk, ka viņš ir tāds mierīgāks un es pie viņa varu piekļauties. Dārta ir vairāk mans tips – arī tāda šautriņa. Mums baigi labi iet! Nezinu, kā, bet visu ko es varu izskraidīt. Ko nevaru, to izdara vīrs. Baigi forši mums sanāk!
Jūsu pozitīvisms jau vien ir atpazīstams, un balss it īpaši! Kad sapratāt, ka esat atpazīstama?
Es neesmu to sapratusi. Man nekad tā nebija ienācis prātā, ka esmu tik atpazīstama, jo sabiedrībā, vismaz Latvijā, cilvēki ir ļoti atturīgi. Viņi nesaka: "O, mēs tevi zinām!"; "Redz, kur Sanda!" Es ikdienā nejūtu, ka būtu atpazīstama. Man neviens uz ielas klāt nenāk. Mani zina kādi četri procenti Latvijas iedzīvotāju. Ja mani salīdzinātu, piemēram, ar Uldi Dumpi, kuru zina aptuveni astoņdesmit procenti, tad arī nonāktu pie tiem četriem procentiem. Man ļoti bieži ikdienā ir situācijas, kad ar sevi ir jāiepazīstina. Lielākoties cilvēkiem, kuri nav no mediju vides – neklausās radio SWH, neskatās televīziju – vai neinteresējas par šo jomu. Man ir ļoti bieži jāiepazīstas kā normālam cilvēkam.
Vai meitai ikdienā netraucē jūsu atpazīstamība?
Nē, Dārta ir uzaugusi ģimenē, kurā mamma ir televizorā. Dārtai absolūti neinteresē nekas no tā. Pārslēdz visas reklāmas, kurās esmu. Viņai šķiet, ka visu bērnu mammas ir televīzijā, ja vēlas. Dārta to neredz kā kaut ko ārpus ikdienišķās kārtības. Jau piedzimstot viņai ir bijusi mamma, kura vada pasākumus, redzama televīzijā un dzirdama radio. Viņai tas neizsauc nekādu rezonansi.
Viņa ir teikusi: "Lielās meitenes pienāca, viņas redzēja manu video." Es saku, ka forši. Mēs arī video vai reklāmas projektus, kuros viņa ir bijusi, neesam apzināti skatījušās, lai par to jūsmotu. Nekad to neesmu akcentējusi, līdz ar to arī rodas iespaids, ka, ja kāds bērniņš grib, tad viņš tur var tikt. Ja viņai piedāvā, tad no kameras nav bail, bet Dārta to arī neuzskata par tādu īpašu lietu, jo viņai tā jau ir ikdiena.
Viņa nav teikusi, ka kāds būtu pārmetis skolā vai tāpēc slikti izturējies. Es domāju, ka bērniem ikdienā arī ir gana daudz satura. Reizēm parādās portālos Dārtas foto saistībā ar mani, bet domāju, ka viņas vienaudži tādu saturu nepatērē.
Vai tas, ka jūsu vīrs ir teicis, ka negrib būt publiska persona, neliek justies neērti?
Nav tā, ka negrib, bet viņš uz to netiecas. Nav teicis: "Sanda, ņem mani arī līdzi uz pasākumiem"; "Kāpēc es neesmu tavā Instagramā?" Tas viņam ne traucē, ne interesē. Viņam ir savi darbi, un savas lietas, ko darīt – pietiekami daudz, lai sabiedriskā dzīve viņu nesaistītu. Tāpēc varbūt viņš ir mīklains personāžs, par kuru reizēm izdomā lietas. Tās ir no konteksta izgrābtas mazas frāzes. Man ar vīru viss ir labi.
Komentāri internetā vai medijos jūs nekā neietekmē?
Nē, bet, ja ietekmētu, tad padomā – vispār nevarētu aiziet gulēt. Cilvēki taču runā un runās. Es pat nemaz necenšos ar viņiem runāt vai ņemt galvā.
Jūs lasāt komentārus?
Kad mani ietago (no angļu val. tag – pieminēt) un izmet žulti, tad liekas – cik pretīgi var rīkoties cilvēki! Kādā veidā mana darbība var skart kādu tik ļoti, ka ir jākļūst tik riebīgam? Komentārus necenšos lasīt, sevišķi anonīmus – nu bezjēdzīgi. Nevaru saprast, kā tik ļoti var nepatikt, lai to vēl publicētu sociālajos medijos. Es nesaprotu, kā tas cilvēks nevar mani no savas ikdienas izslēgt – neklausīties vai neskatīties. Man šķiet, tas ir tik vienkārši. Tas, ka cilvēki ļauj, lai es viņiem traucēju, un tad komentē negatīvo, man šķiet mulsinoši.
Jūs SWH strādājat jau vairāk nekā desmit gadus. Saskatāt sevi šeit arī nākotnē?
To jau neviens nevar prognozēt. Varētu būt, ka šeit. Varētu būt, ka nē. Es par nākotni baigi nedomāju.
Gada plāns un piecgades plāns – esat plānotāja?
Vairs ne. Kādreiz es gribēju darīt darbiņu, kas man ļoti patīk, un tagad es to daru. Nu varbūt varētu teātrī nospēlēt izrādi, pafilmēties, ja vēl tā piedāvātu...
Tad tās ir nākotnes vēlmes!
Nākotnē varētu. Es ļaujos visam kam. Forši man tā dzīve ir sakārtojusies – ja visu laiku kustos, tad arī kaut kas nāk manā virzienā.
Ir izdevies arī parādīt savu aktrises šķautni?
Jā, esmu filmējusies mazākos un lielākos projektos. Bieži vien tie ir televīzijas šovi, bet esmu filmējusies arī seriālā "Produkts". Epizodiskā lomā biju Intara Rešetina daudzsēriju filmā "Terapeite bez grāda" un būšu arī vienā epizodē seriālā "Templis" [red. 2025. gada janvārī izrādīta pirmā sērija]. Ik pa brītiņam mani pieaicina, bet man liekas, ka nevis kā aktrisi, vairāk kā Sandu Dejus.
Tātad jāspēlē pašai sevi?
Ir tādi paštēli, bet Sanda Dejus vēl konkrēti neesmu bijusi. Izskatās, ka visas viņas, temperamenta sievietes, manā attēlojumā ir līdzīgas.
Vai tad tas ir slikti, ka jūsu personību attēlo kādā filmā vai seriālā?
Nē, nav slikti! Vienkārši tas nozīmē, ka viņi mani neredz kā aktrisi. Mani redz kā konkrētu tēlu. Tādā ziņā žēl. Ja manī varbūt redzētu kautrīgo skaistulīti, tas būtu interesanti.
Kurš projekts jums visvairāk palicis atmiņā?
Man ļoti patīk filmēšanās, kino projekti. Man liekas, ka trīs vai četros Latvijas Televīzijas Vecgada vakaros pēc kārtas esmu kaut ko vadījusi. Nu, vispār man ir diezgan paveicies. Divus gadus pēc kārtas vadīt Vecgada vakaru un "Zelta Mikrofonu" – ja tā paskatās, baigi labā dzīve!
Man ļoti patika tas Vecgada vakars, kurā biju ar Raimondu Paulu uz skatuves. Kad es bērnībā skatījos Vecgada vakara šovu, man tas vienmēr likās tā wow. Un tad nu es pati tajā visā biju – uz plakāta ar Raimondu Paulu. Nu skaisti! Tas bija viens no dzīves hailaitiem (no angļu val. highlight – izceļams notikums).
Jums arī ik gadu ir jaunas apņemšanās?
Vairāk tādā līmenī, kā būt veselai, laimīgai un saticīgai.
Kas ir personība vai elks, kuru neesat satikusi, bet ļoti gribētu? Esat satikusi Raimondu Paulu.
Jā, satiku! Nesen satiku Laimu Vaikuli, kura man arī ir ļoti īpaša. Esmu satikusi tik daudz foršu cilvēku Latvijā, ka ir grūti iedomāties, ar ko vēl es varētu iepazīties. Es esmu kautrīga, kad man jāsatiek Uldis Dumpis vai Ģirts Jakovļevs. Ar bērnības elkiem tā ir. Bērnības elks ir arī Gustavo. Mēs esam strādājuši kopā vairākos projektos. Viņš mani pieaicināja savā albumā un divreiz filmēties klipā. Vispār, meitenes, paldies jums par šo sarunu! Saprotu, ka man ir ļoti skaista dzīve!
Bieži arī kaut ko aizmirstat?
Ļoti bieži sanāk skumt par to, kas nav izdevies. Kad es atceros, ka kaut ko nav sanācis izdarīt, tad tā darvas karote sabojā visu medus podu. Dzīve kā medutiņš! Tad man jāskumst par pasākumiem, kuri nav līdz galam sanākuši, nav noticis tā, kā es gribētu. Pilnīgi lieki, ja tā padomā. Neskatoties uz to, cik forši mums dzīvē iet, ir kaut kādas mazās lietas, uz kurām tomēr klūpam.
(..) darvas karote sabojā visu medus podu.
Tad skumstat par neizdarīto, par darbu? Pārmetat sev?
Jā, ļoti daudz vainas sajūtas un pārmetumu par dažādām lietām. Atpazīstamība vai slava, kaut kādi panākumi absolūti nekādā veidā nekompensē traumas, kas ir katram cilvēkam.
Kā ar to tikt galā?
Es lasu pašizglītojošo literatūru. Ļauju sev atpūsties. Daru labus darbus. Tā!
