Gustavs Terzens: Esmu cilvēks emulators
Gustavs Terzens sabiedrībā vislabāk pazīstams kā ceļotājs, žurnālists un raidījuma “TE!” vadītājs. Pagājušā gada rudenī šim raidījumam iznākusi jauna sezona. 2018. gadā tapa vēl viens veiksmīgs projekts ar nosaukumu “Literatūre”, kas ir Latvijas Televīzijā rādīts Vides filmu studijas (VFS) veidots dokumentāls seriāls par latviešu rakstniekiem. To Gustavs veidojis kopā ar saviem kolēģiem Martu Selecku un Uģi Olti.
Roberta Laura Gailīte, Studentu medijs Skaļāk
Foto: Roberta Laura Gailīte
Vēlējos parunāt par tavu raidījumu “TE!", jo esi tā vadītājs. Vai tu skaities kā projekta aizsācējs vai arī tā jums ar kolēģiem ir bijusi kopīga ideja?
Tātad, tas dzimtes koks ir sekojošs. Jā, es esmu no paša sākuma. Raidījuma "TE!" pirmais impulss radās 2012. gadā. Latvija bija nogurusi no finanšu krīzes, veidojās kolektīvs sagurums nācijā. Cilvēki vairāk domāja par izdzīvošanu, nevis par to, ko darīs brīvdienās. Cilvēki neceļoja, bet gan taupīja naudu. Mēs to ļoti labi atceramies. Sapratām, ka ir dots institūts. Bijām arī citus raidījumus taisījuši, Vides filmu studijā ir tradīcija, ka neejam tīri žurnālistisko, bet drīzāk stāstniecisko ceļu - piedzīvojumi, dēkas. Tas ceļš ir kā žanrs, jo mums ir svētība, ka mūsu vizuālās valodas profesionāļi lielākoties ir ar kino rūdījumu. Tā nav tikai reportāžas, atskaites safilmēšana, par to, kas notika, bet iedziļināšanās un pasniegšana tā, lai tā arī būtu acīm baudāma citā līmenī. Mēs sapratām, ka mums ir daudz bagatību tepat uz vietas, un vēlējāmies tās paši atrast, primāri sastapties ar cilvēkiem, tad ar objektiem - tātad, cilvēki, kas kaut ko dara, dzīvo un attiecas pret realitāti citādāk, un tādu bija daudz. Sākumā veidojām pilota sēriju 2012. gada decembrī.
Jā. Manuprāt, internētā to varēja apskatīt. Tu un tava kolēģe sēdējāt sasnigušā pieturā?
Jā, mēs ar Martu [red.Selecku] sēdējām, tas bija raidījuma sākums. Bet rullītis radās, kad visu tolaik savākto čupa ar raidījuma vadītājiem, VFS savāca un iemeta kadrā. Mēs ar Martu jau iepriekš bijām. Šis raidījums strādā kā tāds ceļejošs roadtrip (no angļu val. ceļojums ar mašīnu) žanrs strādā. Mums vēl bija tāds reklāmas rullītis, YouTube var atrast, kur mēs ejam– vai tu zini kā radās "TE!" grābeklītis?
Jā! Em .. nē, tomēr.
Man galvā bija motociklista ķivere, un mēs ar vadītājiem gājām pieteikt raidījumu, uzkāpu virsū grābeklim, un šis man atsitās pret pieri. Tas bija tāds iescenējums, bet tas izdevās. Pašā sakumā biju es, Marta Selecka, Dace Salnāja, Pauls Timrots, Māris Olte un viena pozīcija, kas vienmēr mainās ar laiku.
Tā nākotnes, jeb "TE būs" pozīcija?
Nu, sākotnēji šī pozīcija bijusi brīvāka. Un tas izdevās! Mūs sāka rādīt Latvijas Televīzijā, un viss aizgāja! Mēs ļoti eksperimentējam, visi režisori, kas te ir: Dzintars Dreibergs, Uģis Olte, Dainis Kļava, viņi visi ir eksperimentētāji, visi mākslinieki. Nebija gatavas formas. Paeksperimentējām un tas nostrādāja!
Diezgan veiksmīgi! Par grābeklīša veidošanos - vai tas tā bija paredzēts?
Nē! Tas radās spontāni. Mēs veidojam tādu kā vārdu spēli - neuzkāpt uz grābekļa, sagrābt, satīrīt, aizgrābt Latviju, un producente saka: klausies, tas ir baigais simbols. Ar to vajag kaut ko darīt.
Manuprāt, ir perfekti izveidojusies vizuālā īpatnība, ka burti ‘T’ un ‘E’ salikti kopā veido grābeklīša formu.
Jā! Uģa Oltes sieva Lāsma Olte ir grafiskās mākslas maģistre, un viņa radīja to simbolu, logo. Tas arī nostrādāja kā semantiska vienība. Un viss izdevās, zvaigznes izlīdzinājās. Un ja tevi svētīja ar šādu apstākļu sakritību, tu nedrīksti būt augstprātīgs. Ir vienkārši jāizmanto šī iespēja, ir jāiet, un ir jādara. Un tagad paskaties, mums jau ir 11. sezona.
Toties 11. sezona vairākās vietās ir parādīta nevis kā viendpadsmitā, bet gan kā 1. sezona, kāpēc tā?
Tāpēc ka TV3. Mēs nomainījām kanālu. LTV kaut kas bija ar budžetiem, un TV3 mūs pieņēma ar atvērtām rokām.
Ar ko 11. sezona atšķiras no iepriekšējām?
Mēs jau tagad otro gadu, otro sezonu pēc kārtas eksploitējam (no angļu val. exploit – izmantot) to formu “BIJA”, “IR” un “BŪS”, jeb pagātne, tagadne un nākotne. Pirms tam visa Latvija bija sagriezta picas šķēlēs jeb strēmelēs, un tā uz to arī skatījāmies un taisījām pārraides materiālu. Forma vēl ir, turpinām meklēt stāstus, jo stāsts ir galvenā degviela, tas dārgums, ko aktīvi meklējam.
Tu bieži tiec aprakstīts kā radio dīdžejs, žurnālists, un arī ceļotājs, bet kas tevī izraisa vēlmi ceļot un apskatīt Latvijas objektus un cilvēkus klātienē?
Ir “lomas” vai “birkas”, kas tiek karinātas klāt - žurnālists, ceļotājs, daži mani arī sauc par mūziķi, - bet es esmu drīzāk tāds emulators, kurš pielāgojas, iemanto un iemācās prasmes.
Tuvākie, kas mani pazīst pat teiktu, ka, ja mani kaut kas ieinteresē, ja kaut kas “paķer”, tad entuziasms ir uz tūkstots procentiem. Ja man patīk kāda lieta, es par to izlasu pilnīgi visu literatūru, izurbju līdz artēziskajiem ūdeņiem, līdz apakšai. Un tad es saprotu, vai tas ir kaut kas labs. Ja mani neinteresē, tad mani vispār neinteresē. Varbūt tādas galējības ir horoskopa dēļ, jo es esmu svari.
Kad es mācījos universitātē, man bija skaidrs, ka es nebūšu tāds žurnālistikas amatnieks. Es nebūšu reportieris vai pētnieciskais žurnālists. Man tās prasmes ir, es tās apguvu, es esmu tās izmēģinājis, pastrādājis, bet žurnālistika riktīgi nepieķēra. Stāstniecība, ceļošana, meklēšana un piedzīvojumi, tas ir tas.
Ir “lomas” vai “birkas”, kas tiek karinātas klāt - žurnālists, ceļotājs, daži mani arī sauc par mūziķi, - bet es esmu drīzāk tāds emulators, kurš pielāgojas, iemanto un iemācās prasmes.
Bet vai tomēr žurnālistika tur neiekļaujas?
Tā iekļaujas. Tā ir prasme, un tai ir zināmi kanoni, jeb zināmi noteikumi. Un man nepatīk noteikumi.
Vairāk patīk izplatīties pašam pēc savas gribas?
Jā, man patīk darīt tā, kā es gribu. Žurnālistikā citreiz tā nevar.
Kā tu aprakstītu savu lomu raidījumā? Tu esi redzams starp visu trīs “TE!” laiku sižetiem.
Skroderis. Kopā šuvējs.
Iepazīstini katru sižetu?
Es dodu to saistvielu. Piemēram, katram raidījumam ir sava tēma vai virsraksts, un “TE!” gadījumā tās tēmas ir nedaudz abstraktākas un izplūdušākas. Tad vajag saistvielu, lai saturas rāmis kopā.
Un katra tā saistviela ir saistīta ar kādu sižetu, piemēram, viena episode bija par to, kā Dace Salnāja bija apskatījusi Vidzemes krēslu, un tad tā saistviela ir Sansusī festivāls.
Klasiskās un akadēmiskās mūzikas festivāls, kurš ir fantastisks. Festivāls ir pārnests uz mežu, kur sajūtas un pieredze ir citādāka.
Tur cilvēki arī paliek pa nakti? Un festivāls notiek visas nakts garumā?
Nu kā jau festivālos. Tikai pa gudro.
Vai šis raidījums ir kaut kas tāds, ko vienmēr esi vēlējies darīt?
Ceļot, stāstīt, meklēt stāstus, satikt cilvēkus un nonākt vietās, kur nav būts – tā vienmēr ir bijusi iekšēja vilkme. Ikviens cilvēks, kurš mani pazīst, to varētu pateikt.
Vai tu varētu nedaudz vairāk pastāstīt kā sākās tavs ceļš uz šo pusi?
Viens vārds un uzvārds – Uģis Olte. Pirms nu jau 20 gadiem mēs satikāmies. Es strādāju par rīta pārraides vadītāju. Bija tāds Atom TV, kādreiz rādīja TV5 kanālā. Bija jāceļas šausmīgi agri. Un vienu rītu mans viesis bija Uģis Olte, bija kaut kāda aktualitāte, “Gredzenu pavēlnieks”. Un izrādījās, ka mēs abi esam (Džona Ronalda Ruēla) Tolkīna fani! Tajā rītā mēs arī sadraudzējāmies, un viņš kā Tolkīna eksperts bija ieradies, lai komentētu filmu. Toreiz viņš strādāja VFS un taisīja raidījumu “Vides fakti”. Vides fakti bija vislabākais raidījums pasaulē. Visi gribēja tur strādāt – tur bija Māris Olte, Sandijs Semjonovs, Ilmārs Tīrmanis, tas bija par dabu, par vidi, tur bija novatorisms, nereāli svaigas idejas, un visi to raidījumu patiesi gaidīja. Visi studenti vienkārši: “Āāā, “Vides fakti”!”. Raidījums vāca visas balvas katru gadu, kad notika TV un radio padomes ikgadējā apbalvošana. “Vides fakti” vienkārši visus nogrāva. Un man bija tāds: “Bāc, mīļo Dieviņ, ja tu mani dzirdi, ja nu es vēl neesmu baigi slikts cilvēks, varētu man darbiņu, lūdzu, “Vides faktos” sagādāt?”. Satikāmies mēs ar Uģi, kurš ir Māra Oltes brālis, sadraudzējāmies rīta programmā TV5, un viņš man teica: “Klausies, tu negribētu kaut kādu sižetiņu uztaisīt “Vides faktos”? Mēs te tā parunājām, ka tu varētu”.
Kā lemts!
Re! Es aizeju, uztaisu, un kopš tās dienas esmu vienkārši sasiets ar Vides filmu studiju.
Un tas patiesi bija ar jomu saistīto studentu lielākais fascinējums?
Jā! Es tobrīd mācījos otrajā vai trešajā kursā. Žurnālistos, Sociālo zinātņu fakultātē [red. LU], un tur kā piemērus rādīja “Vides faktus”.
Un tu tur arī ieguvi bakalaura grādu?
Maģistru arī.
Cik tie gadi kopā sanāk? Pieci, seši?
Seši. Toreiz bija četri gadi bakalauram, un divi gadi maģistra grādam. Jums tagad ir mazāk. Mēs bijām kaut kāds eksperimentālais kurss, mums bija tik drausmīgi daudz vielas jāapgūst, tik daudz priekšmetu. Pārbaudīja, vai mēs varētu izturēt tādu blīvumu. Nu, var, jā. Bet priekš kam?
Es pieņemu, ka tajā laikā nebija daudz opciju tieši ar komunikāciju saistītiem universitāšu kursiem?
Tā bija spicākā! Tad kad es stājos, tur bija 30 cilvēki uz vienu vietu. Tas bija nenormāli traks laiks. Tas 2000. gads bija vājprāts. Komunikācijas fakultāte bija populārākā fakultāte pasaulē! Tur visi gribēja, un es biju pirmais aiz svītras. Bija jāmaksā, bet tad es pēc bakalaura ierotēju budžetā ar bakalaura darba novērtējumu, un man teica: “Tagad vai nekad. Ja tu tagad neiesi tālāk, tu nekad mūžā neatgriezīsies”. Un tā es arī izgāju vēl maģistrus, paķēru klāt vienā tādā ņēmienā, bet es paralēli visu laiku strādāju.
Vai tu teiktu ka šis “sapnis” par ceļošanu ir piepildījies?
Jā! Un tas piepildās vēljoprojām. Es esmu mēģinājis savā dzīvē, tā teikt, apsēsties pie saklāta galda ar “normālu” darbu kā “normāls” mietpilsonis, kā ģimenes galva, bet es nevaru nosēdēt pie galda. Es nevaru būt birojā, man tas vienkārši ir cietums. Man vajag ārā. Nauda būs, bet sēdēt cietumā naudas dēļ nav jēgas.
Esmu mēģinājis apsēsties pie saklāta galda ar “normālu” darbu kā “normāls” mietpilsonis, kā ģimenes galva, bet es nevaru nosēdēt pie galda. Man vajag ārā.
Vai Kovida radītais “melnais mākonis” ir nozīmīgi ietekmējis tevi un raidījumu “TE!”?
Visus tas ir ietekmējis. Man vispār dzīve Kovida laikā ir uzmetusi kūleni. Mēs ar sievu izšķīrāmies pirms nu jau pusotra gada, Kovids laulībā ielika plaisas. Izmainījās finanšu un darba stāvoklis, viskaut kas bija jārisina. Kovids ietekmē visu! Tagad paskaiti – 2020. gads – ō, Kovids! 2021. gads – lokdauns (no angļu val. lockdown - mājsēde), ā! 2022. gads – karš. Kad bija sliktāk? Vai paliek labāk? Dzīvi esam, re – sēžam pie galda, mums ir krutākie telefoni, tu mācies, es strādāju. Abi priecīgi. Nu, kas ir tas “melnais mākonis”? Tas viss ir relatīvi.
Viss norisinās uz apli!
Nu ja! Dzīve ir kā sinusoīds – augšā un lejā. Ja cilvēks ieciklējas tikai uz apakšu, tad tur arī paliks. Ja cilvēks ieciklējas tikai uz augšu, tad viņš nekad tur nenoturēsies, tāpēc, ka vilnis tik un tā viņu nositīs lejā. Austrumos tā uzskata, ka nekam nevajag pieķerties. Nepieķerties idejām, nepieķerties cilvēkiem, zinībām. Pamācies un atlaid! Patusē un atlaid! Paceļo un atlaid! Uz priekšu un atpakaļ!
Raidījums arī cieta?
Protams. Ne tikai “TE!”. Man ir vēl visādi raidījumi. Ja tevi nelaiž pie cilvēkiem, tad kāds raidījums? Viss notika maskās.
Kā tu vispār sāki darboties medijos?
Sāku jau vidusskolas beigās. Ļoti agri, jo man abi vecāki ir augstas raudzes mediju darbinieki, viņi abi ir redaktori. Tēvs Arnis Terzens ir bijis gan televīzijā, gan presē. Mamma Dace Terzena visu dzīvi ir nostrādājusi presē, bet nu, arī kā redaktore. Un līdz ar to pret mani ir bijušas augstas prasības mājās. Tēvs savā laikā vadīja ļoti populāru raidījuma programmu “X” Latvijas Televīzijā. Pēc tam viņš SWH Radio bija menedžeris lielo tīklu attīstībai. Viņs raksta, viņš ir grāmatas sarakstījis.
Mājās pret manu retoriku un valodu vienmēr ir attiekušies skrupulozi: “Tā nesaka, šitā saka. Tā neraksta, šitā raksta. Šītā, lūdzu, nedari. Nedari kaunu dzimtai”.
Bet, loģiski, mana izvēle krita 12. klasē. Nolēmu, ka iešu uz komunikācijām. Interesanti bija tas, ka bija jābūt publikācijām. Sāku iet sagatavošanas kursos, sāku kaut ko rakstīt Rīgas balsī. Rakstīju kaut ko Klubam, tad vasarā nostrādāju Skolēnu dziesmu un deju svētkos avīzē “Spēlē, danco”. Biju reportieris, mani pieņēma darbā. Nostrādāju visas divas nedēļas, un savācu lielāko daļu savu publikāciju. Kad stājos universitātē, man jau bija mapīte. Man iepatikās, un kopš tā brīža man viss iesūcas infotainment (no angļu val. maigās ziņas, jeb informācija un izklaide pasniegta kopā). Strādāju par komunikāciju menedžeri, tad par mūziķi, veidoju visādus ierakstus, strādāju Radio SWH, tad sākām filmēt “Ziemeļu pusi”. Man vienu brīdi arī bija Rock'N'Riga kafejnīca vai rokbārs.
2018. gadā sākām vienu lielu projektu, ar kuru es ļoti lepojos, saucas “Literatūre” – ceļojums ar rakstniekiem. Par to es esmu gandarīts, jo no tā izauga “Literatūre sākumskolai un pamatskolai, un mēs esam iekļauti skolu programmā. Ja tevi tajā iekļauj, tas nozīmē, ka tu kaut ko dari pareizi. Un es ļoti lepojos ar saviem kolēģiem – ar Martu Selecku, ar Uģi Olti, kuriem par godu šis projekts ir izdevies. Un mēs to turpinām realizēt.
Un, atgriežoties pie “TE”, vai esat jau lielāko daļu Latvijas apceļojuši?
Zini, vēlprojām atrodās nostūri vai ceļi, pa kuriem neesam braukuši. Mēs ar Uģi Olti vēl nesen braucām un es teicu: “Eu, pa šito ceļu mēs neesam braukuši”. Apstājāmies, un, ei! Tiešām! Mēs šeit neesam bijuši, braucam cauri!
Vai raidījums radās, lai saglabātu mūsu kultūras vērtības?
Tās lielās vērtības noteikti, jā. Cilvēkvērtības, cilvēku amatus. Bet mēs nekad nefilmējamies muzejos. Ja vajag dikti, tad tikai ātri. Mūs neinteresē statiskas, konservētas lietas. Mūs interesē dinamiskas un dzīvas lietas, kas turpina dot šo dzīvību. Mēs ar Uģi Olti esam sprieduši par to, ka kādreiz valda tāda tumsoņa. Nu, kaut kāda ticēšana pilnīgi stulbām lietām. Ja tev kaut kā ir maz un trūkst, un tad tas parādās, tu tam hiperbolizē vērtību. Piemēram, tā kā mums Latvijā nav daudz alu un lielo akmeņu, ja tāda parādās, tad tā noteikti ir velna ala! Un tas noteikti ir kaut kāds īpašs burvju akmens. Drausmas. Lai neizklausītos ļoti arogants šobrīd, jo es esmu dusmīgs, ka notiek šī lietu stulba glorificēšana. Ir kaut kādas leģendas, iekonservējušās lietas mūsu apziņā, piemēram, ir tāds jēdziens kā “septiņsimt gadu jūgs”. Nu kas tas par bullshit (no angļu val. muļķības) ir? Ir 300 gadi Hanzas republikā, par kuriem nav nekādu ierakstu, jo ir bijis miers. Visi tirgojās un dzīvoja, viss bija čiki piki, neinteresanti. Visas vēstures grāmatas ir tikai par karu un par to, cik viss bija slikti. Par to, cik gāja forši, kad bija garlaicīgi, neviens neraksta. Otra lieta, ka eksistē pareiza stāsta kanoni. Katrai valstij un nācijai ir jābūt tam stāstam, tam eposam un pašapziņai, dzīves ziņai, - kādam kodolam, bet tas nedrīkst būt tups.
Mēs nekad nefilmējamies muzejos. Mūs neinteresē statiskas, konservētas lietas. Mūs interesē dinamiskas un dzīvas lietas.
“Mēs latvieši esam tur no ozola celma radušies!” – figu! Latvietis ir cēlies no zviedriem, poļiem, krieviem, vāciešiem. Kas ir latvietis? Tāda vārda “latvietis” vēl pirms 140 gadiem nebija. Tagad ir. “Bet tas nav latviešu” - kādu latviešu? Tu tagad kā 2022. gada latvietis aizbrauktu uz 1850. gadu, tu nevienu latvieti te neredzētu! Bet, toties, kāda ir šī valoda, kurā mēs šobrīd runājam, kāda tā bija un kā tā ir transformējusies? Mmm, lūk! Tev ir viena liela vērtība. To ir vērts saglabāt. Tāpēc man patīk aizbraukt un parunāt ar pēdējo lībieti ciemā? Sajust to, ko tas cilvēks nes līdzi, ko grāmatas un kultūra neapraksta. To man vajag, pēc tā es braucu, pēc tā īstuma, kur nav nekādi pareizie kanoni, “pareizā” vēsture. Komunikācijas studentam būtu jāiemācās nevienkāršot tādas lietas kā vēsture vai politika, un nevispārināt. Bet pēc tam, ja tu kļūsi par melnā PR speciālistu, tas būs tavs vienīgais instruments – vispārināt, vienkāršot un trivializēt. Izraut no konteksta un padarīt komunikāciju neaktīvu. Tas ir superierocis. Bet, ja tomēr vēlies dzīvot grūtāku bet īstāku dzīvi, tad ir jāsaprot, ka dažreiz ir kaut kas nepaskaidrojams, kaut kādi jautājumi ir neatbildami.
