Gandrīz basketbolists laukumā – fotogrāfs Mārtiņš Goldbergs
Mēs skatāmies fotogrāfijas, mūzikas videoklipus, bet reti kad aizdomājamies par aizkadra procesu. Profesionālis Mārtiņš Goldbergs pārzina darba procesu no idejas ģenerēšanas līdz tās realizēšanai, rada veiksmīgu savienojumu starp mūziķiem un savām vīzijām, tomēr lielākoties viņš fotogrāfē basketbola spēles.
Guvis izglītību augstskolā RISEBA un Starptautiskajā biznesa akadēmijā (International Business Academy) Dānijā, jau 15 gadus Mārtiņš ir fotogrāfs, videogrāfs un radošais producents. Brīvos brīžus viņš labprāt pavada ar ģimeni. Intervijā atklājas piezemēta un miermīlīga personība. Viņš sniedz padomus tiem, kas vēlas uzsākt savas profesionālās gaitas.
Anna Terēze Poļakova, Aleksandra Stepanova, Studentu medijs Skaļāk
Intervija notika 2024. gada rudenī.
Tu daudz fotografē basketbolu. Agrāk pats to spēlēji. Par ko tev vispirms radās interese – par fotografēšanu vai basketbolu?
Interese par basketbolu noteikti sākās pirmā, tāpēc ka pats sāku spēlēt no septiņiem gadiem. Kādreiz spēlēju Rīgas Stradiņa universitātē un Dānijā. Basketbols vienmēr ir interesējis, fotografēšana nāca mazliet vēlāk.
Vai tavas zināšanas par sportu vai attiecības ar sportistiem ietekmē darba rezultātu?
Es pagājušajā sezonā fotografēju Ukrainas basketbola klubu Prometey (ukraiņu val. Прометей). Bija jāfotografē Eirokausiem ne tikai Prometey komanda, bet arī pretinieki. Man bija tāds kā mājasdarbs. Tas nebūtu tīri ētiski – atnāku uz spēli, neesmu iepazinies ar spēlētājiem, pretinieku komandu. Es paskatījos, ko viņi dara, kas ir vadošie spēlētāji, statistiku, varbūt hailaitus (no angļu val. highlight – būtiskākais moments). Tad kā ar datu analīzi tu skaties, cik laika palicis laukumā, kā mainās spēle. Priekšzināšanas ļoti palīdz.
Man liekas, ka viss rezultējas darbā – kad saproti, kāda fotogrāfija basketbolistam patiks vislabāk. Tieši to pašu var labi redzēt skeitbordā, veikbordā, ekstrēmajos sportos. Skeitbordā tas ir izteikti tāpēc, ka cilvēks, kurš mazliet saprot sportu, zina, kas ir augstākais punkts, kad triks vislabāk izskatīsies.
Tu nāc no Ventspils. Pirmā izstāde ar taviem darbiem bija, kad mācījies vidusskolā. Kopā ar citu skolēnu atspoguļojāt Ventspili gada garumā. Kā notikumi, kultūra, māksla Ventspilī ir ietekmējuši tavus sākotnējos darbus?
Ventspils ir fantastiska vieta, kur uzaugt. Daba ir tuvu. Var darīt visādus darbus un nedarbus, iespēju tikt un būt klāt ir ievērojami vairāk. Reizi nedēļā es gāju uz basketbola spēli.
Šis otrs minētais cilvēks ir Edgars Primaks, kurš vēl joprojām ir viens no maniem labākajiem draugiem. Viņš ir bijis viens no maniem nosacīti pirmajiem skolotājam, jo viņš ir iemesls, kādēļ es vispār paņēmu rokās fotokameru. Edgars fotokameru saprata tehniski, bet es sevi nesauktu par tehnoloģiski advancētu cilvēku.
Ventspils – sākumā jau tā ir vide un vieta, kur ir cilvēki, draugi, notikumi. Ir vienreizēji to visu darīt, ir atbalsts no apkārtējiem cilvēkiem. Mēs salīdzinoši agri varējām sadarboties ar basketbola klubu “Ventspils”, kas mums patika un ir devis daudz zināšanu.
Kā tu atskaties uz to, cik tālu esi nonācis kopš minētās izstādes? Kādas emocijas tev nāk prātā?
Man ir gandarījums un prieks. Tā visa pamatā ir darbs. Tā labā darba padarītā sajūta [rodas pēc tam], tomēr man liekas, ka tas ir visiem, kas strādā radoši. Tu skaties atpakaļ – to varēja [paveikt] labāk. Manā galvā ir saujiņa darbu, par ko šķiet – ļoti forši.
Kuri tie ir?
Noteikti ir viens kadrs, kad kāpu Monblānā. Tas ir fantastiska mirkļa tvēriens. Fotogrāfijai ir savs stāsts un impakts (no angļu val. impact – ietekme). To skatos nevis digitāli telefonā, bet izprintētu lielā formātā. No tās var daudz ko nolasīt un sajust, un saproti, ka tas ir mazumiņš tajā visā plašumā.
Ir darbi, kas saistīti ar basketbola izlasi un mani ļoti saista. Ar kolēģiem Niklāvu Vētru, Henriju Geidānu un Mārtiņu Kivlinieku taisījām seriālu [“Ierāmēts”] Latvijas Televīzijai. Tas nav perfekts darbs, bet tāds, par ko ir prieks. Jāpiemin arī “Citi Zēni” dziesmas “Eat Your Salad” videoklips. Ir vēl daudzi [citi darbi], bet tie mainās pēc garastāvokļa.
Tu esi mūzikas grupas “Citi Zēni” dziesmas “Eat Your Salad” videoklipa radošais producents. Kāda bija tava pieeja?
Bija kolēģe Elīna Sargune, ar kuru producējām to kopā. Tādi apjomīgi projekti ir diezgan sarežģīti. Radošais producents ir daļēji tehnisks, daļēji radošs cilvēks, jo piedalās radošajās sapulcēs. Mēs ar [videoklipa režisoru] Niklāvu [Vētru] cieši strādājām pie scenārija izveides un idejas.
Tā daļēji ir tavas idejas izstrāde. Darbs ar aktieriem bija Niklāva imputs (no angļu val. imput – ieguldījums). Radošais [producents] dod nianses.
Tev kādreiz bija arī cits variants karjerai? Varbūt tāds, kas nav saistīts ar radošajām industrijām?
Līdz astotajai, devītajai klasei man nebija tādas sajūtas, ka es iešu jebkādā virzienā, kas saistīts ar radošo sfēru. Vairāk doma bija par to, ka tas varētu būt militārais dienests vai jurisprudence. Tas likās saistoši, bet pārņēma radošais virziens. Vidusskolā jau daudz kas bija diezgan skaidrs.
Kad man bija 16 gadi, es fotografēju klubā. Viens no labākajiem draugiem bija dīdžejs. Tajā laikā [šķita] un vēl joprojām liekas – radošais virziens nekad nenomirs, tas vienmēr būs aktuāls. Jāspēj adaptēties un iet tam līdzi. Interesanti, ka kopš tā laika esmu strādājis Dānijā, kas nebija saistīts ar radošo virzienu, bet viss pārējais ir bijis radošs.
Vai ik pa laikam ņem tādas kā pauzītes, aizbrauc ceļojumā, pie radiniekiem, lai atpūstos no darba? Vai esi pamanījis, kā tas ietekmē tavu darbu?
Pašreiz es diezgan daudz cenšos ņemt, cik vien varu brīvu. Man ir mazs dēls, gribas pēc iespējas vairāk laika pavadīt ar viņu. Sanāk ļoti daudz ceļot ar sievu kopā. Cenšos laiku pa laikam atslēgties no darbiem, kas var būt grūtāk īpaši vasarā. Braucieni, jauna pieredze, piemēram, aiziet uz muzeju vai noskatīties filmu, pabūt ar cilvēkiem, tas noteikti dod idejas, citu dzinulīti. Dažreiz ir ļoti grūtas darba nedēļas un vajag atpūsties, vienu dienu pagulēt mājās un neko nedarīt, uzlādēt savas baterijas. Ceļojumi ir vajadzīgi, jo tu nāc atpakaļ uz darbu ar citu enerģiju.
Vai tu gribētu, lai tavs bērns nākotnē darbojas šajā sfērā?
Ļoti gribētos, ka dēls spēlē basketbolu vai nodarbojas ar sportu, un mūsu pirmais vārds būtu “bumba”. Es nāku no radošās sfēras, bet mana sieva ir juriste. Esam runājuši par to, ka, lai ko viņš izvēlēsies darīt, mēs viņu atbalstīsim.
Vai cilvēkam jābūt radošam, lai kļūtu par fotogrāfu un videogrāfu? Vai to maz var iemācīties?
Nav tāda cilvēka, kurš nav radošs. Ja saku: “Uzzīmē cilvēciņu!” Ir kāds, kurš uzzīmē cilvēciņu kā stick (no angļu val. puļķis) figūru, un kāds, kurš zīmē portretu. Katrā no mums ir kaut kāda daļa radošuma. Ir cilvēki, kas to ikdienā praktizē vairāk.
Jautājums – ko tu gribi darīt? Ja gribi būt reportāžu fotogrāfs, visticamāk, tu to varētu darīt avīzei. Tad vari ņemt fotokameru, sākt mācīties, jo fotogrāfija būtībā ir ļoti tehniska – tā ir fizika, to var apgūt. Ja gribi būt labs savā amatā, tad noteikti vari vienkārši sākt darīt. Vienmēr un visur ir bijis [izšķirošs] talants. Citam tas rodas dabīgi, ir vieglāk. Interesei par to visu ir jābūt.
Nav tāda cilvēka, kurš nav radošs.
Vai ir kas neierasts, kas nepieciešams teicamām fotografēšanas un pēcapstrādes prasmēm, lai kļūtu par pieprasītu fotogrāfu?
Ir tik daudz fotogrāfu, ka mūsdienās cilvēki viņus izvēlas tāda kā trīsstūra dēļ – rokraksta, rakstura un cenas. 99% gadījumu vari izvēlēties savienot tikai divas daļas. Ir fotogrāfi, kam ir fantastiski darbi, bet ar viņiem ir ļoti grūti komunicēt. Ir fotogrāfi, kuriem ir okei darbi, bet ar viņu būt kopā ir super.
Man liekas, ka viens ir – būt kontaktā ar visiem. Es neaizraujos ar pašreklāmu. Sociālie mediji kaut kā mazāk interesē. Tā ir komunikācija, attieksme pret cilvēkiem. Katram arī ir savs – ir kāds, kurš analizēti un precīzi pieiet detaļām, un ir tāds, kuram super tehniski jāsaprot fotokameras. Tad ir kāds, ar kuru ir forši atrasties kopā – ir tāda sajūta, ka satiec kādu senu draugu.
Ir tik daudz fotogrāfu, ka mūsdienās cilvēki viņus izvēlas tāda kā trīsstūra dēļ – rokraksta, rakstura un cenas. 99% gadījumu vari izvēlēties savienot tikai divas daļas.
Vai uzskati, ka fotogrāfa atalgojums Latvijā ir adekvāts?
Es varu saukt tādu cenu, kas man liekas saistoša. Gribas ticēt, ka esmu ieguldījis savu darbu. Protams, vienmēr var maksāt vairāk. Salīdzinot ar kolēģiem ārzemēs, dzirdu, ka tikai fotografē basketbolu un ir ļoti laba finansiālā situācija. Ar iespējām, kas ir mums, domāju, ka ir ļoti korekti. Jāizprot, vai esi tikko sācis vai esi vidēja līmeņa, vai augstā gala profesionālis.
Cena arī mainās [atkarīgi] no tā, kas ir klients. Ir grūti pateikt mazam stārtapam (no angļu val. startup – jaunuzņēmums) tādu pašu cenu kā “Rimi” vai “Swedbank”. Ar mazo stārtapu vari [sākt] būvēt kopā, pēc tam varat nonākt pie miljoniem un jaudīgiem projektiem.
Minēji vairākus cilvēkus, ar ko esi sastrādājies. Kurš cilvēks ir ļoti ietekmējis tavus darbus un karjeru?
Noteikti laika gaitā ir bijuši vairāki, kurus varētu saukt par mentoriem. Es nerunāju par ārzemju fotogrāfiem, bet vairāk par cilvēkiem, kas ir bijuši tuvumā un pieejami. Man bija kolēģis Mārcis Gaujenietis. Viņš bija viens no tādiem, kurš vienmēr ir palīdzējis ar savu padomu. Mēs vēl joprojām apmaināmies ar niansēm. Tad ir Mikus Kļaviņš, kas manā uztverē ir viens no vadošajiem Latvijas sporta fotogrāfiem. Viņš ir iemesls, kādēļ es vispār esmu basketbolā. Milzīgs paldies viņam, no viņa esmu ļoti daudz iemācījies. Cik stundu pavadītas kopā gan skatoties fotogrāfijas, gan runājot par to, kā viņam ir gājis pasākumos! Tad arī Miks Užāns. Viņš vairāk darbojas ar modes un komerciālo foto.
Kā tu veicini savu profesionālo izaugsmi? Seko līdzi jaunumiem savā nozarē, apmeklē kursus?
Es cenšos laiku pa laikam apmeklēt kursus. Principā zinu jaunākās fotokameru tehnoloģijas. Man liekas, ka tas instruments ir tāds mazāk svarīgs, bet tev jāsaprot, ko tu ar to instrumentu vari panākt. Tas ir ļoti viļņaini, jo liekas, ka es diezgan daudz zinu, un tad – nē, es neko nezinu. Es bieži eju asistēt kolēģiem, pamācīties no viņiem, redzēt viņu workflow (no angļu val. darbplūsma).
Man liekas, ka tas instruments ir tāds mazāk svarīgs, bet tev jāsaprot, ko tu ar to instrumentu vari panākt.
Tu esi arī mūzikas grupas “Sudden Lights” dziesmas “Laternas” videoklipa režisors. Kā noritēja tā veidošana? Cik liela teikšana bija mūziķiem un tev? Kā tu nodrošināji, lai idejas labi saspēlējas?
Visiem ir vienāda teikšana. Tas ir kā strādāt komandā – kā basketbola laukumā. Ja viens cilvēks krīt ārā no sastāva, visticamāk, jūs nebūsiet lieliska komanda. Visiem ir jābūt vienotiem, jābūt lieliskiem treneriem un spēlētājiem.
Tieši tas pats bija ar “Sudden Lights”. Vienu vakaru menedžere Linda zvanīja un jautāja, vai es gribu viņiem uztaisīt videoklipu. Teicu, lai atsūta dziesmu. Tad klausījos dziesmu. Pastaigājoties ar suni, atkal klausījos. Vairākas reizes to dziesmu mēģināju iesēdināt sevī un piefiksēt nianses, asociācijas, kas rodas iekšēji.
Videoklips saistījās ar spoguļiem, ar refleksiju. Tur bija klikšķis. Liekas, ka netikāmies fiziski, jo nevarēja – bija kovida laiks. Mēs sazvanījāmies, viņi teica, ka jā, šis ļoti forši, patīk. Uzrakstīju savas pārdomas. Mēs kontaktējāmies, it kā vēlām bumbiņu, un vērpām tādu kā māla pikuci, tiklīdz sanāca. Šajā gadījumā es nācu ar savu ideju, un mums bija arī Arvis Belovs – fantastisks operators.
Kāds ir bijis interesantākais vai smieklīgākais atgadījums tavā karjerā?
Es reiz darbojos “Entuziastu hokeja līgā”. Viņiem notiek aptuveni 1500 spēļu gadā, kuras tiek filmētas un fotografētas. Ir dažas komandas, kuras nav no Rīgas, un ir viena komanda no Brocēniem. Ar kolēģi Kristapu [Mozgiru], kurš ir līgas mediju vadītājs, pārkārtojām savas studijas telpas. Bija vairākas vienādas somas, un man bija jābrauc uz Brocēniem, jāfotografē hokeja komanda. Tā ir vienīgā komanda, pie kuras regulāri nebrauc fotogrāfi.
Viņi notīrīja bortus, bija tīras formas, jaunas ķiveres. Es atbraucu, ņēmu ārā somu no bagāžnieka, iegāju ledus hallē un sapratu, ka man nav fotokameras. Man bija tukša soma! Pusotru stundu braucu, savācu operatoru pa ceļam… Zvanīju vienam draugam prasīt, vai ir kāda fotokamera – jo labākā kamera ir tā, kas tev vienmēr ir līdzi! Visu spēli fotografēju ar telefonu. Togad tas bija populārākais ieraksts [hokeja līgas sociālo mediju kontos] – “Fotogrāfs aizmirst kameru”.
Kādas izmaiņas fotogrāfiem tu redzi nākotnē, ņemot vērā digitālo tehnoloģiju attīstību?
Man ir dienas, kad uznāk bailes, ka mākslīgais intelekts varētu nozagt manu darbu, bet es nojaušu, ka mūsdienās cilvēkiem ir tik slikta valoda, ka viņi neuzrakstīs to pašu. Man šķiet, ka fotogrāfija nenomirs. Pirms tam runāja par to, ka video nogalinās radio (var asociēt ar dziesmu "Video Killed The Radio Star"). Vēl joprojām, braucot uz šejieni, klausījos radio. Liela daļa [cilvēku] joprojām klausās radio. Tieši tāpat kā televīzija ir un būs dzīva, arī fotogrāfija ir un būs dzīva. Nekāds mākslīgais intelekts un tehnoloģijas neaizstās kaut vai reportāžas.
Tāpat ir vajadzīgs cilvēka kontakts. Ir situācijas, kad zīmola darbinieki, fotografējot produktus, saprot, ka par to neaizdomājās. Dažreiz eksperiments ir fantastisks, dažreiz nekam nederīgs. Protams, jaunais Canon EOS R1 ir ļoti interesants. Sporta fotogrāfi saka – ja esi redzējis to momentu, tu esi nokavējis [kadru]. Ar šo fotokameru nevar nokavēt tāpēc, ka tā ieraksta kadrus vēl pirms pussekundes. Tehnoloģijas ir maģiskas, bet nedomāju, ka tās nozags darbu, it īpaši, ja esi labs savā amatā.
Man šķiet, ka fotogrāfija nenomirs. Pirms tam runāja par to, ka video formāts nogalinās radio. [..]. Tehnoloģijas ir maģiskas, bet nedomāju, ka tās nozags darbu, it īpaši, ja esi labs savā amatā.
Ko tu iesaki iesācējiem, kuri vēlas atrast savu stilu, nišu fotogrāfijā?
Latvijā ir ļoti maz fotogrāfu, kas darbojas specifiskā nišā. Tie, kas grib atrast nišu, fotografējiet ar jebkuru kameru. Visi prasa – kas ir labākā kamera? Ja tev nepatīk fotografēt ar savu telefonu, tad nepatiks fotografēt ar fotokameru. Dari un sapratīsi, kurā virzienā tev vairāk patīk! Ja interesē sports, raksti “Entuziastu hokeja līgai” – labākajai vietai, kur izaugt sporta fotogrāfam. Mūsdienās jaunieši grib, lai viņiem par jebko, ko viņi dara, maksā. Nē, ir jāizdara pietiekami daudz lietu par brīvu, lai saprastu, vai tas padodas.
Intervijā pieminētās dziesmas:
