Filtra nav, Bāliņš ir
Kas īsti ir Edgars Bāliņš? Vieniem viņš ir reperis no “Singapūras Satīna”, citiem komiķis, pasākumu vadītājs vai Delfi reportieris, kas ar mikrofonu rokās “prasa cilvēkiem kaut kādas muļķības,” stāsta pats Edgars. Mums, viņu gaidot bārā “Bāka”, katra tantiņa, sieviete, opis un bērns izskatījās pēc Bāliņa. Uztraukums darīja savu, bet, kad ieraudzījām viņu pāri ielai – tantiņas sāka izskatīties pēc tantiņām, Edgars pēc Edgara un uztraukums pazuda.
Šī intervija ir ceļojums pa Bāliņa ironisko, bet pārsteidzoši atklāto skatījumu uz dzīvi no brīžiem, kad viņu “nobanoja Radio 5” līdz pārliecībai, ka “nav jau naudā tā laime, vai ne?” Viņš stāsta par “Singapūras Satīna” ceļu no draugu grupas līdz vienai no klausītākajām grupām Latvijā.
Sonora Veipa, Estere Alma Dzērve, Studentu medijs Skaļāk
Tātad, ja tev būtu pašam sev jāpaskaidro 18 gadu vecumā, ar ko tu šobrīd nodarbojies? Ko tu teiktu?
Tu, Edgar, dari to, par ko visu dzīvi esi sapņojis, un cilvēki tev par to maksā naudu.
Tu, Edgar, dari to, par ko visu dzīvi esi sapņojis, un cilvēki tev par to maksā naudu.
Ko tavs 18 gadīgais tu šobrīd par tevi domātu?
Edgar, kas tās par dīvainām karjeras izvēlēm? Kur ir tava sieva, bērni, māja, veiksmīgais uzņēmums? Tu esi reperis, komiķis, pasākumu vadītājs un “wanna be” influenceris. Kauna tev nav?
Vai tavas mērķauditorijas atšķiras katrā medijā, kurā tu iesaisties?
Jā, ja nedod Dievs, gadās, ka kāzas jāvada, tas ir viens super pretīgs pasākums, ko nevienam neiesaku ne organizēt, ne vadīt, ne vispār braukt uz kāzām, pilnīgi bezjēdzīgs pasākums. Tur tā publika ir pavisam citāda, grūti uzrunājama. Tad ir “stand-up comedy” (no angļu val. – stāvizrāde) publika, kas ir ļoti viegli uzrunājama. Viņi vienmēr atnāk uz pasākumu, lai vienkārši parēktu, tātad viņiem, iespējams, pat ir humora izjūta. Tad ir tā publika, kas ir Singapūras Satīna koncertos, tā ir kaut kāda debīlo publika teiksim tā. Nē, labi, es pārspīlēju, tie ir uzdzīvi mīloši jaunieši, kas ir arī ļoti atvērti. Delfi publika ir dažāda, jo portāls Delfi ir lielākais medijs Latvijā, to patērē pilnīgi visi cilvēki. Un tad vēl TikTok, kas ir pilns ar idiotiem.
Kā tu tiec galā ar sajūtu, ka “nepavelc” publiku?
Es raudu, tad domāju pašnāvī- nu nē, nekā, jādzīvo tālāk. Jāatceras, ka visiem visādi gadās, Bejonse (Beyoncé) arī gan jau uz visiem koncertiem vienmēr sākumā nenāca cilvēki, nevajag visiem izpatikt. Daudzi arī saka: “kā vispār Singapūras Satīna mūziku var klausīties?” Es pilnībā piekrītu, tā ir pilnībā deģenerēta mūzika, bet citiem patīk. Tā nav nekāda opera vai orķestris, tā ir cilvēkiem, kuri ir piedzērušies un grib pabļaustīties un palēkāt.
Ja tu varētu sevi veltīt tikai vienam no saviem amatiem, kurš tas būtu un kāpēc?
Te ir baigi jāizvēlas. Vienā var nopelnīt naudu, vienā ir vieglāks darbiņš, bet laikam tas būtu mūsu ansamblis, tas tomēr tāds komandas darbs. Pasākumos tu esi viens, bet ansamblī esmu ar pieciem fantastiskiem cilvēkiem, kā tāda viena ģimene roku rokā lēkšiem pāri dzīves pļavām.
Mākslīga intelekta laikmetā pēc kādiem kritērijiem tu izvēlies informācijas avotus, kuriem uzticēties?
Ir starptautiskie mediji vai ziņu aģentūras. Es noteikti neuzticos Twitter (tagad X), kur tagad kurš, katrs var nopirkt zilo ķeksīti.
Kā izskatās tavs darbs Delfos? Kādi ir temati, par kuriem raksti?
Delfos es strādāju kā reportieris, kurš ar mikrofonu prasa cilvēkiem kaut kādas muļķības, rakstu tikai par vienu tēmu, kas ir pati galvenā tēma pasaulē, tā ir Eirovīzija. Pēc tam nāk politika, reliģija, visas pārējās muļķības. Galvenais ir Eirovīzija, un tur tad es atļaujos paust savu viedokli, kaut gan mūzikas gaume ir tāds ļoti plaši stiepjams jēdziens.
Vai tu improvizē, kad esi reportiera lomā?
Nu tā, skatoties no cilvēka, ko intervē uz ielas. Ja tas cilvēks “pavelkas” un pats ir jautrā noskaņojumā, tad jā, varbūt, bet parasti jautājumi ir izdomāti pirms tam.
Kas tevi piesaistīja izvēlēties tieši mediju karjeras virzienu?
Tas, ka man nebija darba un bija brīva pozīcija portālā Delfi kā sociālo mediju redaktoram. Es aizgāju no darba drausmīgā industrijā, kas ir cilvēkam vismokošākā industrija pasaulē. Ne tur, kur paverdzina bērnus Āfrikā, tas ir traki, kur liek apavus ražot, bet ir vēl pretīgāka industrija, kas izžmiedz cilvēku līdz pašam pēdējam, un tā ir reklāmas industrija. Nevienam neiesaku pat tuvumā līst reklāmai, jo tur vienkārši visu mūžu dzīvosi nepārtrauktā stresā par to, ka kaut kāds projekts nav nodots. Aiziet no reklāmas industrijas bija viens no jaukākajiem mirkļiem manā mūžā. Aldziņa bija mazāka medijos, bet ne jau naudā ir laime, vai ne?
Kādas mediju platformas tev patīk visvairāk?
Šobrīd pietiek tikai ar TikTok un Instagram, pārējie vispār nekur nav vajadzīgi, jo televizoru vienkārši baigi grūti ienest tualetē, bet tā jau varētu. Ja nopietni, es cenšos maksimāli daudz patērēt citus medijus. Mašīnā klausos radio, mājās vajag, lai televizors visu laiku ir ieslēgts, kas draudzenei šausmīgi nepatīk. Cenšos maksimāli arī visas ziņas izlasīt, jo tie cilvēki, kas nepatērē ziņas, nu viņiem vispār nav jēgas dzīvot, es domāju.
Kas tevi visvairāk kaitina Latvijas mediju vidē?
Portāls “Neatkarīgā Rīta Avīze”. Mani kaitina, ka cilvēki pievērš uzmanību kaut kādiem komentāriem un anonīmiem cilvēkiem internetā.
Kā tu definētu latviešu humoru?
Latviešu humors attīstās, pateicoties mūsu mūsdienīgajam laikmetam. Ja pirms gadiem 20 tur bija Imanta-Babīte, pēc tam visi tie Viestura Dūles šovi, Ufo un Fredis, tad tagad viss ir pieejams katra telefonā. Arī Latvijā cilvēki redz visu nepieciešamo pasaules humoru, un līdz ar to humora izjūta ļoti, ļoti attīstās. Es redzu, ka šobrīd jauniešiem ir labāka humora izjūta nekā tas bija pirms 40 gadiem. Manos laikos nebija tik rēcīgi jaunieši.
Kā tu saglabā oriģinalitāti un no kā ņem iedvesmu, ņemot vērā, ka mediji kopē saturu?
Es arī nesaglabāju oriģinalitāti, es arī zogu visus materiālus. Redzu labu TikToku un uztaisu tādu pašu. Ja par “stand-up comedy”, pats orģinālākais jau ir tas, kas ir par īstiem dzīves notikumiem. Pasaulē nav nekā smieklīgāka par to, kas bieži vien dzīvē arī notiek. Ejot ārā, satiekoties ar cilvēkiem, dzirdot cilvēku stāstus, bieži vien tie ir tādi, ka mūžam domājot, neko tādu neizdomāsi.
Pasaulē nav nekā smieklīgāka par to, kas bieži vien dzīvē arī notiek. Ejot ārā, satiekoties ar cilvēkiem, dzirdot cilvēku stāstus, bieži vien tie ir tādi, ka mūžam domājot, neko tādu neizdomāsi.
Varbūt ir specifiski kāds, no kā tu iedvesmojies?
Ļoti daudzi. Ja cilvēks grib būt radošs vai kaut ko rakstīt, vajag par daudz ko interesēties. Man dzīvē paveicies, ka man tiešām nenormāli viss interesē. Izņemot varbūt ķīmiju, fiziku, celtniecību un sieviešu modes lietas, bet viss pārējais nenormāli interesē. Jo vairāk interešu, jo vairāk lasi ziņas, jo vairāk informācijas, ar kuru tu vari strādāt.
Kādu tu redzi mediju nākotni?
Es ļoti slikti māku prognozēt nākotni. Ja es mācētu prognozēt nākotni, tad es būtu uzlicis naudu uz pareizajām futbola komandām un dzīvotu lepnā villā Baltezerā, bet pagaidām es tikai īrēju dzīvokli centrā, tāpēc man ir grūti teikt, kā būs nākotnē. Es domāju, ka cilvēkiem nākotnē vajadzēs arvien vairāk un vairāk pievērst uzmanību tam, kas ir īstas ziņas un kas ir fake (no angļu val. - neīstas) ziņas. Tas ir galvenais mūsu izaicinājums mūsdienās.
Tu pats izmanto mākslīgo intelektu?
Pārsvarā jā. Es esmu ne tikai ne pārāk smieklīgs, bet esmu arī nenormāli stulbs cilvēks un tajā laikā, kad citi skatījās Cartoon Network un YouTube, lai mācītos angļu valodas gramatiku, es klausījos mūziku un gāju pīpēt cigaretes. Bieži man mākslīgajam intelektam jāprasa, lai salabo visu gramatiku angliski, lai es neizklausos pēc garīgi atpalikuša piektklasnieka. Dažreiz arī tos jautājumus, ko agrāk Google jautāji, uz tiem viņš arī atbild. Bet ChatGPT, es ceru, ka viņš dzird, ko es saku, viņš mani ir ievedis kaunā vairākas reizes. Neticiet tam vispār, pārbaudiet visu piecas reizes, arī Google un visur citur, uzzvaniet omei un paprasiet, vai tiešām tā bija.
Strādājot radošajā sfērā, vai esi īstenojis kādu sapni, pēc kā sen tiecies, vai arī piedzīvojis ko tādu, ko nekad neaizmirsīsi?
Ļoti daudz ko. Piemēram, ar to pašu ansambli, es atceros, kad pirmo reizi uzstājos Positivus kā “stand-up”, uz mazākās skatuvītes, un cilvēki nāk un skatās, un klausās, ko es runāju, domājot šausmas, kā tas ir iespējams? Bet tagad Summer Sound lielā skatuve, 15 tūkstoši cilvēku atnāk, bet mēs taču gribējām tikai iedzert un “parepot” kaut ko bišķiņ. Kāpēc 15 tūkstoši cilvēku nāk uz mums skatīties? Ļoti bieži ir tā, ka nespēj saprast, kā šis viss varēja tā notikt.
Kurš ir tavs top latviešu reperis?
Tur atbilde var būt tikai viena. Latvijā ir viens super ģeniāls reperis un pārējie var pienest viņam ūdentiņu vai papriecāties par iespēju būt blakus šim ģēnijam. Tas ir ansis. Wiesulis ir kā labs top 3 materiāls, bet ansis, nu tas ir wow. Kad paklausos anša dziesmas liekas, ko es vispār daru? Tas ko es daru, tā pat nav mūzika, tā ir kurlmēmo bļaustīšanās.
Kādu mūziku klausījies tad, kad tu biji jaunietis?
Pārsvarā ļoti sliktu mūziku. Man patika tādas grupas kā ,,HIM”, ,,Plastacine”, ,,Prāta Vētra”. Man patīk visi žanri, izņemot operu. To es nevaru ciest, nesaprotu, priekš kam tas vajadzīgs dzīvē. Un ļoti daudz klausījos Eirovīziju, protams. Eirovīzijā nav baigi daudz labas mūzikas, bet kaut kas šad tad ir okei.
Kāds ir tavu tekstu rakstīšanas process?
Ir divi varianti. Vai nu mēs to darām kopā ar ansambli studijā vai nometnē, vai katrs nolīdis savā kaktā un raksta. Tad viens pieceļas: “Eu, man ir gatavs, es iet pie mikrofona!” Otrs variants, ka mājās rakstu un tad nāku uz studiju, bet ir ļoti grūti rakstīt mājās. Mājās ir dators, kur ir internets, kur visu ko gribas paskatīties, ledusskapis, kurš visu laiku saka: “paskaties, kas manī ir iekšā.” Bet ideālā gadījumā vienkārši sēžu un rakstu. Visiem sevi cienošiem reperiem ir piezīmes ar miljons rindām. “Rets kā patskanis Polijā”, piemēram. Pēc tam pats lasi un domā, kas te ir sarakstīts.
Varbūt ir bijis kāds nedarbs vai smieklīgs notikums no jauniešu gadiem?
Es esmu bijis ļoti pieklājīgs jaunietis, vienīgi zvanījām cilvēkiem pa telefoniem un teicām, ka viņi ir bomži, kaut kādas tādas muļķības. Bet cietumā es neesmu vēl bijis, vienu reizi tikai ar policiju mani atveda mājās. Vienu reizi pa visu bērnību, tas taču normāli. Laikam pārāk pieklājīgi dzīvots, šausmas.
Vai jauniešu gados bija kāds mirklis, kad saprati, ka vēlies strādāt radošajā sfērā?
Tā ka strādāt, nē. Man jaunībā patika lasīt dzeju, klausīties mūziku, un tā liriku daļa patika vislabāk. Es sāku kladēs rakstīt kaut kādus tik ģeniālus dzejoļus, ka vienkārši acis krīt ārā. No sērijas sāpes, skumjas, ciešanas, mīlestība, nāve, visi šitie. Ja es palasītu tagad, es gribētu no kauna zemē ielīst, bet mana latviešu valodas skolotāja pamanīja: “ak, Edgariņš raksta dzejoļus! Nu dod šurp, pieliksim skolā pie sienas, lai visa skola redz.” Tas iedrošināja rakstīt vairāk. Par strādāšanu nebiju aizdomājies. Es visu mūžu biju domājis, ka strādāšu kādā parastā darbā. Nav jau arī tā, ka tas darbs radošajā sfērā ir ar medu apsmērēts. Daudzi domā, ka tikai izklaidējamies, bet pārējiem ir nauda, katram savs. Labi, nav jau tā, ka mēs badā mirstam, protams, bet būtu es aizgājis ar savām ārkārtīgi augstajām prāta spējām studēt juristus maģistros, tagad pelnītu iespaidīgu naudu. Tas būtu cits dzīves ceļš, bet tas būtu daudz garlaicīgāks. Man nebūtu, ko atcerēties, tāpēc ir labi, kā ir.
Kāda ir reakcija brīdi, kad izlasi kaut ko tik šokējošu komentāros?
Uz šādiem var būt tikai viena reakcija – ignorēt. Nekad nevajag iesaistīties nekādās diskusijās internetā, vienkārši ignorē un dzīvo tālāk. Bet, ja tev varbūt kaut kad raksta “Es tevi, b**, sīkais kropli atradīšu un nositīšu”, nu tad varbūt neej pa nakti viens mājās, brauc ar taksi.
Kāda bija sajūta, kad tikko paliki atpazīstams?
Jocīgi, nevar arī saprast, kurš bija tas brīdis. Jo, pirmkārt, Latvijā man liekas, ka ir šausmīgi viegli kļūt atpazīstamam, vienkārši vajag kaut ko darīt. Ja dari, tad liec vēl internetā un būsi atpazīstams. Latvijā, ja tu darbojies ar kādu radošo nodarbi un neesi atpazīstams, tad tu esi nekam nederīgs radošais cilvēks, jo mums, cik Latvijā iedzīvotāji? 45 kaut kur, vai ne? Tāpēc ir ļoti viegli, visi visus pazīst, un ar laiku viss liekas baigi vienkārši sasniedzams. Ja saliek kā datorspēļu līmeņus, tad Prāgā ir medium (no angļu val. – vidējs), Ņujorkā ir hard (no angļu val. – grūti) un Latvijā ir easy, (no angļu val. – viegli) kaut ko sasniegt. Paskatieties, kādas mums ir slavenības, jocīgas grupas, kas ir populāras. Mākslinieki, aktieri, kas vispār nejēdz tēlot, ir super populāri. Paskatāties, ko mēs dažreiz uz Eirovīziju aizsutām, nu šausmas.
Vai gribētu kādreiz ar Singapūras Satīnu piedalīties Eirovīzijā?
Nē. Eirovīzija ir pats galvenais notikums pasaulē. Pēc tam seko visi tie Ziemassvētki un pārējās muļķības, ko jūs tur esat izgudrojuši. Ziemassvētki, kas tur, tas Jēzus piedzima? Tas ir pierādīts? Ir nofilmēts? Ir YouTube ielikts? Nav. Eirovīzija ir, tātad Eirovīzija svarīgāka. Tālāk, Eirovīzijā ir tāds ļoti interesants noteikums, ka puse balsu ir no skatītājiem, puse no žūrijas. Žūrija bieži vien vērtē to, kā cilvēki dzied un ansamblī Singapūras Satīns neviens nemāk dziedāt, varbūt divi cilvēki no sešiem. Ar mūsu izpildījumu, visticamāk, mēs augstu nekur netiktu, un plus vēl mēs neesam English native speakers (no angļu val. – ar dzimto valodu – angļu), mēs domājam latviski. Un tad, kad latvietis sāk repot angliski, nav nekā briesmīgāka pasaulē. Es esmu dzirdējis, kā mirstoši roņi skan, un tas skan patīkamāk nekā, kad latvieši repo angliski.
Esi domājis par solo karjeru?
Nē, tas nav man. Man patīk, ka šis ir tāds komandas darbs, jo es neko nejēdzu pa lielam, es māku uzrakstīt tekstu un ierepot. Bet ne es māku “bītu” (no angļu val. – instrumentālais pavadījums, ritms) uztaisīt, ne es māku videoklipu nofilmēt, tas nav man. Vēl ar uzstāšanos, es nesaprotu, kādas ansim ir plaušas. Es jau tā tikai vienu pantiņu dziesmai noskaitu un pēc tam pieturos pie staba, kā pēc normāla treniņa. Es nesaprotu, kur tās olimpiskās medaļas, kāpēc nav pakārtas ansim un Gustavo kaklā.
Varbūt ir kādi padomi jauniešiem, studentiem vai skolēniem, kas vēlās strādāt mediju vai radošajā jomā?
Nu, piemēram, kā radās tāds ansamblis Singapūras Satīns. Mēs vienkārši bijām draugu kompānija astoņi cilvēki, tagad jau seši, kuri vienkārši, kā jau vēl tūkstošiem kompānijas visā Latvijā, pasēž vakarā, iedzer kādu stiprāku dzērienu un pēc 4 glāzēm: “Eu, man ir ideja, zini kā būtu forši? Mēs varētu šito, šito izdarīt. Jā būtu forši,” bet to neizdara, viss paliek idejas līmenī. Mums Singapūras Satīnā kaut kā noveicās, ka esam tāda draugu kompānija, kur vienam ienāk prātā stulba ideja, otrs jau ir noskaidrojis, kā to īstenot, trešais jau ir sazvanījis, sarunājis un nākamajā dienā tā stulbā ideja jau ir notikusi, nofilmēta un ielikta internetā. Citiem trūkst tas mazais solītis starp ideju un realizēšanu. Vienalga! Ņem un dari, pēc tam domā, vai sanāks, nesanāks, tas būtu galvenais ieteikums. Nebaidīties “nofeilot” (no angļu val. – kļūdīties), vienkārši maukt un tad, gan jau ka sanāks arī.
