“Es nezinu, kā to izdarīt, bet sajūta ir kruta!” – intervija ar Aiju Strazdiņu-Ratinsku

Kādā drēgnā pirmdienas rītā, caur aizsvīdušajiem Ulmaņa gatves McDonald’s logiem, redzam, kā pa durvīm ienāk producente un režisore Aija Strazdiņa-Ratinska. Nedaudz aizelsusies, taču priecīga un enerģiska, Aija ir gatava iziet caur dzīves līkločiem. Viņa stāsta par karjeras pirmsākumiem – pirmo videokameru no Amerikas, pirmajiem filmētajiem mūzikas video, kā arī par daudz zināmākiem projektiem – “Caur ērkšķiem uz…”, “Sapnis par Ameriku” un nesenāko realitātes šovu “Karsti. Krēta”, kuri piesaistījuši plašu skatītāju uzmanību.

Megija Kalniņa, Ieva Gaile, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2025. gada rudenī.

Kādi bija jūsu pirmie soļi režijā un producēšanā?

Pirmie soļi bija ļoti interesanti. Man bija 15 gadi, un toreiz no Amerikas bija atvesta kamera, kad nevienam baigi vēl nebija kameras, tādas ar DV kasetēm.

Sāku ar mūzikas video. Kad biju uztaisījusi vienu video grupai “Jumprava”, Andrejs Ēķis teica: “Varbūt tu gribi taisīt lielu realitātes šovu? Lielāko LNT? Varbūt tu gribi būt režisore?” Man bija 25 gadi. Toreiz neko nesapratu, bet tā bija nenormāli laba pieredze. Ir brīnišķīgi ielikt cilvēkus šausmīgi atbildīgās pozīcijās un tādā veidā ļaut viņiem mācīties. To es daru visu dzīvi. Daru to ar sevi un daru to ar citiem. Vienmēr domāju, tā: “Hei, labi, es nezinu, kā to izdarīt, bet sajūta ir kruta.”

Mēs sākām ar šovu “Ekspedīcija”. TV3 jau bija “Robinsoni”, un LNT arī gribēja survival [no angļu val. izdzīvošanas] tipa piedzīvojumu šovu. Gājām ar kājām gar jūru līdz Rīgai un nākamajā gadā jau gar visu Gauju – mēnesi no vietas. Man iepatikās, un kopš tā laika vairāk vai mazāk tajā virzienā visu arī daru.

Ir brīnišķīgi ielikt cilvēkus šausmīgi atbildīgās pozīcijās un tādā veidā ļaut viņiem mācīties.

Kas bija pats grūtākais sākuma posmā – konkurence, nedrošība, naudas trūkums?

Naudas trūkums tas noteikti nebija. Es zinu, ka tagad tas ir izteiktāk, bet tad mēs finansējuma ierobežojumu televīzijā vai lielu naudas trūkumu sajutām daudz mazāk. Tas bija mazliet vieglāks laiks, vismaz sākumposmā.

Konkurenci nejutu, jo nebija nekādas konkurences. Es pilnīgi neko nezināju, bet to nekad neesmu ņēmusi vērā, jo tie, kas grib kaut ko darīt, dara, un viss. Nav citu kritēriju. Ja kāds cits arī to dara, ļoti labi. Ja darbs ir tikai viens, tad to dabūs labākais. Un, kāpēc gan lai tas nebūtu tu? Un vispār konkurence ir ļoti motivējoša.

Mēs ar slavenībām filmējām ekspedīciju, un man bija tāda zvaigžņu slimība. 25 gados es jau biju režisore un producente. Tagad, kad saprotu, ko daru, ir daudz lielāka nezināšana, brīžiem nedrošības un paškritikas sajūta.

Un vispār konkurence ir ļoti motivējoša.

Kas ir tas, kas jūs visvairāk motivē turpināt un augt šajā profesijā?

Man patīk tas, ka katrs projekts ir citādāks. Mēs ļoti izvairāmies ņemt līdzīgus projektus un atkārtot tos, jo tad rodas rutīna. Mēģinām ņemt tādus [projektus], kur nezinām, ko darām. Piemēram, “Krēta” ir digitāli ļoti sarežģīts process, strīms [no angļu valodas – tiešraide, rādīt tiešraidi] 24/7 no Grieķijas. Un man liekas, ka tas motivē. Es arī neņemu regulārus projektus, piemēram, slavenību raidījumu, kas iet cauru gadu, katru nedēļu kā tādas ziņas. Tas nav mans stils, un man būtu izdegšana. Man vajag ko tādu, kur saņemos, nofilmēju un tad daru kaut ko citu.

Kādas ir bijušas lielākās kļūdas vai neveiksmes jūsu karjerā, kas vēlāk kļuva par nozīmīgām mācībām?

Vispār uz kļūdām skatos kā uz vērtību. Ļoti bieži kļūda izvēršas ne tikai par mācību, bet par kaut ko labāku. Mums bija projekts “Kā mīlēt ar galvu”, un bija saplānota visa filmēšana Marokā. Aviobiļetes visiem jau nopirktas. Visur Latvijā šovu jau sāka filmēt. Pāris dienas pirms lidojuma Maroka mums atsaka, ministrijas līmenī kaut kas [noticis].

Nenormālā ātrumā, kādu četru piecu dienu laikā pārcēlām visu projektu uz Spāniju, salecām mašīnās un aizbraucām uz Gibraltāru. Un tad nostrādājām pilnīgā crazy [no angļu val. – traks] režīmā. Absolūti negatavojoties, nu saturiski gatavojoties, bet lokācijas ziņā viss bija jauns. Bija bardaks, jāpārplāno filmēšanas dienas, vietas, nenormālas virsstundas un plānošanā bija brāķi.

Tagad no vienas puses varētu teikt, ka tā bija baigā kļūda, jo kaut kas nebija līdz galam sakārtots, bet, no otras puses, tā izvērtās par brīnišķīgu pieredzi. Un tagad mēs zinām, ka četru dienu laikā varam uztaisīt šovu. Nu, protams, ar ziliem riņķiem un negulējuši, bet tas ir izdarāms.

Kas ir tas, ar ko jūs visvairāk lepojaties savā līdzšinējā darbā?

Man liekas, ka tā [lepnuma] sajūta ir ļoti pārvērtēta. Piemēram, šobrīd divi mūsu projekti, kas ir montāžā – “Caur ērkšķiem uz...” un “Sapnis citā Amerikā” ir divi skatītākie Tet produkti. Bet nav tās sajūtas un gandarījums ir kaut kur citur, ne reitingos. Mani tas priecē, bet tas nav mans lepnums. Tas ir kā gaidot savu dzimšanas dienu – tā atnāk un vienkārši nav tās sajūtas.

Kad sagaidu atgriezenisko saiti no skatītājiem, tad zinu, ka ir bijis ļoti labs projekts, ka esam izdarījuši labāko. Man gandarījums ir tad, kad es zinu, ka man ir ļoti paticis šo lietu darīt, ka komanda ir bijusi ārkārtīgi forša – mums ir bijis feini un viss ir gājis enerģiski labi. Esi nostrādājies, bet arī esi ļoti, ļoti uzlādējies. Un reitings nāk pēc tam.

Kas ir tas, kas jūs iedvesmoja veidot šovu “Karsti. Krēta”?

Tas ir saistīts ar Ēķi – atkal Andrejam jāsaka paldies. Viņam bija ideja strīmot. Es atceros, ka toreiz biju Bali, un viņš man zvana un jautā: “Tu gribi taisīt strīmu?” Protams, ka gribēju. Tā mēs aizaugām līdz Krētai.

Mēs sapratām, ka Latvijā nav bijis tāds strīms. Ir bijuši mūzikas šovi, “Sapņu fabrika”, bet nav bijis dating strīms [no angļu val. iepazīšanās tiešraide], un tas varētu būt interesanti. No vienas puses old school [no angļu val. – novecojis] formāts, jo tas bija modē 2000. gados, bet tagad ir laiks, kad televīzijā ļoti nāk atpakaļ vecie vintage [no angļu val. – vecmodīgie] formāti.

Konkrēti pie Krētas mēs nonācām ļoti, ļoti merkantili. Sākumā gribējām to darīt Horvātijā, bet tur viss nobruka. Tīri tehniski, organizatoriski nesanāca. Tika nolemts pārcelt to gadu vēlāk. Par Krētu – tas ir šausmīgi vienkārši. Manas kolēģes ir veikušas nenormālu metodisku izpēti divu gadu garumā. Mēs zinām visas Eiropas villas, un Krētas villa ir vislabākā. Tā ir kā tāda absolūta reklāma. Tai ir vispieejamākā cena, tā ir absolūti fantastiskā lokācijā, ar skaistiem skatiem, ar brīnišķīgiem saimniekiem un klusā vietā.

Pēc kāda principa jūs izvēlējāties šova dalībniekus?

Kad taisījām Krētu, mēs sapratām, ka gribam šo projektu ar skaistiem, izskatīgiem cilvēkiem, bet, protams, tas ir staipāms jēdziens. Parasti realitātē mēdz priecāties par tādiem dīvainīšiem, nu, kā saka, frīkiem [no angļu val. – dīvaiņiem], bet mūsu gadījumā šī dīvainība ir kā šarms. Kāds varbūt šo cilvēku nosauks par dīvainu, bet tai pat laikā viņam ir interesanta personība.

Piemēram, Raivo no pirmās sezonas – kāds pateica, ka viņš ir jocīgs, bet viņš ir ļoti, ļoti simpātisks. Ļoti gudra, daudzpusīga personība ar brīnišķīgu pieredzi. Enerģisks un brīvs. Vai, piemēram, šogad Agnija. Kāds teiktu, ka tāda jocīga, bet viņa ir ļoti brīnišķīga meitene, brīnišķīga savā būtībā. Pirmajā gadā pieteicās mazliet mazāk cilvēku, šogad pieteicās ļoti daudz, par ko mums bija milzīgs prieks. Bija atlase, un liekas, ka atradām brīnišķīgus dalībniekus.

Kādas negaidītas situācijas jums nācās risināt filmēšanas laikā – tehniskas ķibeles vai cilvēku attiecības?

Pirmajā gadā mums to bija daudz vairāk. Tas, kā izskatījāmies Krētā pirmajā gadā tehniski un kā šogad, ir nesalīdzināmi. Pagājušajā gadā mums bija vieta uz balkona, kur bija šausmīgi karsts, kādi 50 grādi. Visa tehnika salikta galda platuma līkumā, un bijām ļoti saspiedušies. Aiz virtuves ledusskapja bija montāžas galdi. Tad nu šogad mēs iznesām pagrabu – tur viss bija vienos monitoros. Mēs villu pilnīgi pārtaisījām, un savedām ļoti daudz tehnikas. Un kas vēl ir interesanti – mēs šogad nodrošinājām tehniku vēl diviem šoviem. Pagājušajā gadā bijām vieni paši Krētā, šogad sākumā nofilmēja igauņi, tad leiši, un tad braucām mēs ar savu strīmu – tā, ka no Krētas šogad strīmoja trīs Baltijas valstis.

Tad vēl šogad Eirovīzijas laikā bija ļoti grūti nodrošināt signālu. Mēs sapratām, ka nedrīkst pārklāties ar Eirovīziju, jo tad vienkārši internets nevelk, un tas mūs mazliet nokāva.

Grūti arī nodot sērijas, jo nododam vienu sēriju reizi dienā. Pirmā nedēļa ir ļoti saspringta, kamēr televīzijas grafiks atpaliek. Ļoti svarīgi ir tas, lai visi komandā strādā kā motoriņš. Šogad bija labāk, bet pagājušajā gadā Krētā pa četrām dienām kopā gulēju trīs stundas. Kad bijām degošās sērijas nodevuši, gāju montāžai palīgā, jo man vairs nenāca miegs. Cilvēki teica: “Vienkārši ej gulēt”, un tad es izrubījos [no krievu val. – iemigu], bet es varu tā, tas man nav liels pārbaudījums.

Cik liela daļa no šova ir iepriekš sagatavota? Vai viss ir improvizācija?

Mēs dalībniekus vispār neiespaidojam. Visu laiku paši brīnāmies, skatāmies un priecājamies. Mēs viņus satiekam tikai tad, kad viņi ieiet Krētā. Nu labi, viņi nāk uz intervijām sākumā, bet ar ciet acīm, neredz komandu un nezina, kā mēs izskatāmies. Un tad, kad beidzas šovs, mēs gāžamies visi iekšā, un viņi ir šokā, ka mēs tur esam padsmit cilvēki. Mēs absolūti izolējamies no viņiem. Nu, protams, viņi drīkst nākt pie mums, ja kaut kas notiek, bet tā nekad nav bijis.

Aprīlī sākām strādāt pie Krētas, un paši braucām jau pēc Jāņiem. Un tad pre-production [no angļu val. pirms producēšanas process] viss tika saplānots – spēles, saturs, Temu un visi citi pirkumi. Spēles mēs plānojam arī uz vietas, jo, protams, viss mainās.

Ko šis projekts jums, personīgi, nozīmē? Kā tas ir mainījis jūs kā režisori, kā cilvēku?

Katram ir savs formāts. Kāds taisa filmas, kāds dokumentālās filmas. Man ļoti patīk realitāte, jo tas ir kaut kas tāds, ko es nevaru īsti iespaidot. Man ļoti nepatīk tā saucamā pusvadītā realitāte. Mēs esam arī kādreiz tādus formātus taisījuši, bet tas galīgi nav mans. Man regulāri prasa – vai jūs tur Ērkšķos kaut ko darāt vai sakāt? Mēs vispār neko nedarām, vispār neko. Reizēm cīnāmies ar sekām. Arī šajā gadā Krētā dalībnieki, kad bija izcepušies, nāca un lūdza parunāt. Vienkārši psiholoģiski paraudāt uz pleca aiz krūma, maliņā. Tad eju ar viņiem parunāt, ja vajag. Jau pēc tam, kad viņi paši kaut ko ir izdarījuši.

Man ļoti patīk sajūta, kad dabūjam atgriezenisko saiti. Šogad mums bija telefona numurs, uz kuru var sūtīt ziņas. Sapratām, ka nākamgad mums vajag veselu departamentu, lai to rīkotu. Trīs minūtēs saņēmām 1000 ziņas. Mēs jau sēžam Krētā kā burbulī. Tajā brīdī, kad cilvēki sūta no Latvijas viģikus, kur pie kasēm Maximā trīs meitenes sēž ar Krētu un pīkstina produktus rindiņā, vai no autorallija viģiku, kur pauzē cilvēki sēž kemperos un skatās Krētu, tad es jūtu to atpakaļnākošo saiti.

Kādi ir jūsu iekšējie mehānismi, kas palīdz saglabāt līdzsvaru starp profesiju un personīgo dzīvi?

Man līdzsvars baigi nestrādā. Es mēģinu darīt uz simts to, ko daru. Kad strādāju, es tiešām ļoti strādāju. Un kad nestrādāju, tad nestrādāju. Mēs vienmēr ejam uz to, ka projekti ir ļoti koncentrēti, un pārējā laikā, nu pēc iespējas, nav nekā. Varbūt tas arī ir līdzsvars. Kad filmēju Krētu, es nezvanu bērniem katru dienu. Arī bērni man nezvana, jo viņi jau ir lieli un zina, ka es strādāju.

Un otra lieta, laikam, ir tas, ka nestresoju. Pa gadiem esmu iemācījusies. Reizēm stresoju, bet ļoti īsi. Kad tu to sāc praktizēt, uztraukums vispār pāriet, piemēram, kaut kas notiek – nav strīma – nu nav. Risinām. Ko maina tas, ka uztraucies un streso? Vienkārši izslēdz to uztraukuma posmu no problēmas risināšanas vai nerisināšanas. Reizēm vienkārši kaut kas notiek, tu pagaidi dienu, un tas atrisinās.

Vienkārši izslēdz to uztraukuma posmu no problēmas risināšanas vai nerisināšanas. Reizēm vienkārši kaut kas notiek, tu pagaidi dienu un tas atrisinās.

Vai jums ir hobiji, ar ko nodarbojaties ārpus darba un profesionālās dzīves?

Ļoti maz. Es ceļoju. Tas, laikam, ir vienīgais hobijs, jo darbs jau ir ļoti daudzveidīgs. Tikko ir brīva diena vai iespēja kaut kur izrauties, tad, jā, es ceļoju.

Kā jūs atpūšaties no filmēšanas?

Kad es esmu nogurusi, tad nedaru neko. Piemēram, Krētā, kur tu 24/7 dzīvo villā, visu laiku apkārt ir 15 komandas cilvēki. Šosezon tas bija trīs mēnešu garumā. Pēc Krētas ar vīru pagarināju ceļojumu. Paceļojām pa Grieķiju, mazliet Albāniju. Skaists skats, un tu vienkārši sēdi ar aperolu rokās, skatoties kā ūdens moči braukā.

Kad esmu ļoti nogurusi, man nav nekāds quality time [no angļu val. kopīgi pavadīts laiks] – vienkārši lieciet mani mierā. Es uztaisīšu kafiju, ieritināšos zem siltas segas, skatīšos Netflix un neatbildēšu uz telefonu. Kad atpūties un nogurumu izguli, tad jau tas apnīk.

Ja jums būtu iespēja dot padomu jaunākai sev, ko jūs teiktu?

Es noteikti teiktu netērēt laiku sīkumiem. Man ir bijuši televīzijas formāti, kur es nožēloju, ka pie viņiem strādāju. Nevis tāpēc, ka tur būtu slikta komanda vai slikti cilvēki. Absolūti nē. Tomēr vairākus gadus strādāju kā režisors raidījumā “Ievas pārvērtības”, un nožēloju šo, nevis tāpēc, ka tas ir slikts formāts, bet tāpēc, ka tas ir zemē nomests mans laiks, jo es neticu šim formātam. Nedomāju, ka tās sievietes pa divām stundām vai dienām var izmainīt. Ērkšķos es redzu, ka tas strādā. Nu, pa pusei. Pusē gadījumu nestrādā, un pusē gadījumu redzu, kas notiek ar cilvēkiem pēc pāris gadiem, un tas dod enerģiju ticēt nākamajiem stāstiem.

Ir bijuši arī šovi vai formāti, kur man ļoti negribas kaut ko darīt vai nu komandas dēļ, vai nu kaut kāda konteksta, vai sarežģītu apstākļu dēļ. Un man divas reizes dzīvē ir bijis tā, ka es nevaru atteikt, un tad es pasaku nenormālu cenu, domājot, ka man atteiks. Abas reizes viņi apstiprināja. Nākamajā dienā nopirku mašīnu. Bet pieredze arī māca, ka nav tā vērts. Nē, nu okey man ir mašīna, bet, ja jūti, ka nē, tad jāmāk arī atteikt. Es droši vien sev ieteiktu nemeklēt un nespiest labumu – atteikt un viss!

Vai jums ir kāds citāts vai dzīves moto, kas vienmēr jūs vada?

“Dzīve notiek!” To es tiešām saku. Dzīve notiek tad, kad notiek kaut kādas ziepes, vai kāds zvana un saka: “Klausies, mums tur izmainījās viss.”

Tas ir arī par realitātes formātu – tev ir plāns, tev ir shēma, tu esi sagatavojies, – bet dzīve notiek. Piemēram, pirmajās dienās Krētā sasitām visas mašīnas. Visas, kas mums bija. Viens tur iebrauc sētā, viens nones sienu, viens sasit bamperi, viens sasit riepu un – dzīve notiek. Arī ļaut viņai notikt, nespirināties pretī un ņemt labāko no tā, kas ir, nevis no tā, ko tu domā, kā vajadzētu būt.

Dzīve notiek tad, kad notiek kaut kādas ziepes, vai kāds zvana un saka: “Klausies, mums tur izmainījās viss.”