"Es esmu, kas es esmu." Saruna ar Matīsu Kažu.

Esam noķērušas Matīsu Kažu vēsas dienas noslēgumā, uzreiz pēc viņa režisētās izrādes mēģinājuma Latvijas Nacionālajā teātrī. Pulkstens ir astoņi vakarā, un režisors mūs aizved līdz telpai, kas atgādina kombināciju starp atpūtas telpu un konferenču zāli. Teātrī palikušas vien dažas dvēseles, kurām arī tūlīt beigsies darba diena.

Nebūtu pārgalvīgi teikt, ka nevienam nav bijis tik ražīgs gads kā Matīsam Kažam. Sākot ar “Straumes” panākumiem gada pirmajos mēnešos un turpinot ar divām izrādēm, kas nupat piedzīvojušas pirmizrādi, Matīss vienmēr ir darbībā.

Linda Šmerliņa, Līna Muktupāvela, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2025. gada oktobrī.

Tev parasti tiek piedēvēti trīs amati. Kā tu vairāk sevi jūti – kā režisoru, producentu vai scenāristu?

Ir vienalga, par ko es sevi uzskatu, tāpat es esmu, kas esmu. Bet ja prasa, ar ko visvairāk patīk nodarboties, tad tā ir režija.

Klausoties intervijas, kā arī sekojot tavam Instagram profilam, rodas iespaids, ka esi ļoti aizņemts cilvēks. It īpaši Oskaru sezonā, tu vienu dienu biji ASV, bet nākamajā jau darbojies Latvijā. Vai tu pats plāno savu grafiku un vai nesanāk tajā apmaldīties?

Varētu šķist, ka mums ir septiņpadsmit asistenti, bet tā nav. Mēs paši plānojam savu grafiku. Oskaru sezonā mums pateica, tev tad un tad ir jābūt tur un tur. Galvenais ir pašiem saplānot laikus. Vai es pats plānoju savu grafiku? Lielākoties, jā, tik, cik es varu. Ja ir mēģinājums teātrī, to nosaka teātris, kad tie būs, man nav lielas teikšanas.

Ņemot vērā, ka tev ir tik daudz darba, vai ir sanācis atteikties no projekta, kas ļoti interesēja, jo tobrīd tapa cits?

Protams, ka sanāk atteikties. Tīri tāpēc, ka kaut kas notiek paralēli. Ir piedāvāts režisēt balvu ceremoniju, bet to vienkārši nevaru izdarīt, jo tajā pašā nedēļā teātrī ir pirmizrāde. To apvienot īsti nav iespējams, bet skaidrs, ka ir jāiemācās arī pateikt nē. Dažkārt kaut kam tādam, ko gribētos darīt. Vienkārši jāsaprot, ka to nevarēsi izdarīt kvalitatīvi, jo tam nepietiek laika.

Kas ir producenta darba grūtākā daļa?

Sastādīt tāmes ir kaitinoši, tas aizņem daudz laika un man nepatīk ilgas stundas sēdēt ekselī (no angļu val. Excel – izklājlapu programma). Grūti ir arī savākt finansējumu filmai. Arī daudz citu organizatorisku, sīku lietu apgrūtina producenta ikdienu. Bet ir arī patīkamā daļa.

Kas ir tā patīkamā daļa?

Dalība radošajā procesā – izplatīšanas, mārketinga un stratēģiju domāšanā. Ir interesanti režisoriem palīdzēt īstenot viņu ieceres un attīstīt tās. Juridiskā puse mani interesē mazāk, bet ir cilvēki, kuriem ir otrādāk.

Kāds dzīvnieks varētu būt producents?

Ja no mūsu "Straumes" dzīvniekiem, tad pēc rakstura [producenti] varētu būt kapibaras un suņa apvienojums. Man ir tendence saglabāt mieru arī diezgan dramatiskās situācijās. Es ļoti ātri aizraujos ar jaunām iespējām, pavērsieniem un rīkiem. Tā kā suns – kaut kas notiek un uzreiz paliek interesanti.

Vai ir kāda filma, ko tu ieteiktu noskatīties ikvienam?

Tādu ir daudz, es varētu nosaukt vismaz piecdesmit. Noteikti ieteiktu noskatīties Pola Tomasa Andersona (Paul Thomas Anderson) jauno filmu "Cīņa pēc cīņas" (“One Battle After Another”). Man liekas, ka tā ir viena no jaudīgākajām [filmām] šogad.

Noteikti ieteiktu pievērsties klasikai, piemēram, "Melnajam Pēterim" (“Black Peter”, rež. Milošs Formans). Brīnišķīga filma. Domāju, ka ikvienam ir jānoskatās Skorsēzes (Martin Scorsese) “Taksists” (“Taxi Driver”), kā arī Fellīni (Federico Fellini) filma "Amarkords” (“Amarcord”) – tā ir absolūti brīnišķīga, nedaudz sirreāla filma ar ekscentriskiem tēliem. Ieteiktu arī Žana Vigo (Jean Vigo) filmu "L'Atalante”, kas ir absolūta franču poētiskā kino klasika.

Man ļoti patīk teroristu komēdija "Four Lions" (rež. Kriss Moriss, Chris Morris). Tādu mūsdienās vairs neuztaisītu, bet, manuprāt, tā ir viena no spēcīgākajām šī gadsimta komēdijām. Varu ieteikt arī animācijas filmu "Robotu sapņi” (“Robot Dreams”, rež. Pablo Bergers, Pablo Berger).

Vai tev labāk patīk komēdija vai drāma?

Tas ir pēc noskaņojuma, bet komēdijas ir grūtāk uztaisīt. Pēc paša pieredzes skatoties, tas tāpat sanāk veiksmīgi.

Un kāda ir veiksmīga komēdija? Tad, kad cilvēki smejas?

Ne tikai tad, kad cilvēki smejas. Visveiksmīgākā komēdija ir visfilozofiskākais kino, jo komēdijas apspēlē dažādas sabiedrības uzvedības normas, standartus un noklusējuma jeb mehānisko domāšanu, kas daudz ko pastāsta par to, kāda ir mūsu uztvere, uzvedība un kāpēc tā tāda ir.

Visveiksmīgākā komēdija ir visfilozofiskākais kino, jo komēdijas apspēlē dažādas sabiedrības uzvedības normas un daudz ko pastāsta par to, kāda ir mūsu uztvere, uzvedība un kāpēc tā tāda ir.

Ja tev būtu iespēja atgriezties pie savas pirmās filmas, vai tu ko mainītu pašā filmā vai tās tapšanas procesā?

Droši vien nē, tas bija mācīšanās process. Mana pirmā bija dokumentālā filma un atceros, ka ieguldīju ļoti daudz darba un ilgi strādāju ar varoni. Tas bija interesants posms manā dzīvē, kurā daudz gāju uz teātri, lai uztaisītu filmu. To sauc "Vienu biļeti, lūdzu!". Filma ir par Ņujorkas teātra lielāko fani, kundzīti gados, kura mēģina par brīvu iešmaukt uz visām izrādēm. Viss notika tā, kā tam jānotiek, un es daudz ko apguvu un sapratu par to, kā dokumentālajā kino norisinās darbs ar varoni un cilvēku portretēšanu.

Kā tev radās ideja pirmajai filmai?

Es aizgāju uz izrādi Ņujorkā un mana varone apsēdās blakus. Mēs sākām runāt un viņa mani uzaicināja uz izrādi. Visi mani kursabiedri domāja, ka esmu dīvains – ar kaut kādu vecu tanti katru vakaru eju uz teātri. Tā filma pakāpeniski tapa.

Vai kā pirmo filmu būtu vieglāk nofilmēt dokumentālo filmu vai spēlfilmu?

Jauniem cilvēkiem noteikti dokumentālo filmu. Tāpēc, ka ir maz dzīves pieredzes un viņi aiziet izdomātos un sakonstruētos stāstos. Otrs variants būtu, ka taisa ko ļoti klišejisku un izspēlē studentu filmu standarta situācijas, un tas ir diezgan garlaicīgi.

Dokumentālajā kino tu esi spiests konfrontēt realitāti, kas, iespējams, atšķiras no tās pasaules, kurā esi pieradis dzīvot. Esi spiests strādāt ar cilvēku, ar viņa niķiem, ar to, kā viņu portretēt tā, ka kaut ko no sevis pasaki par viņu, bet reizē esi atbildīgs arī par to, kāds viņš patiesībā ir.

Man liekas, ka iesācējiem dokumentālais kino ir ļoti laba treniņnometne pat tad, ja viņi negrib ar to nodarboties. To uzņemt ir lētāk, jo nevajag milzīgu grupu. Trijatā var uztaisīt ļoti labu dokumentālo filmu.

Dokumentālajā kino tu esi spiests konfrontēt realitāti, kas, iespējams, atšķiras no tās pasaules, kurā esi pieradis dzīvot.

Tavai izrādei “Anarhista nejaušā nāve” tikko bija pirmizrāde. Vai vari pastāstīt kā notiek izrādes tapšanas process? Pirmais ir scenārijs vai luga un kā tālāk?

Dažkārt nav lugas vai scenārija, reizēm tas top procesā. Jāsatiekas ar radošo komandu un kopīgi jāizdomā, kā to veidot. Pēc tam kopā ar scenogrāfu strādā pie vizuālās dramaturģijas –  scenogrāfs uztaisa maketu un tad jādomā, kā risināt dažādas ainas, kā izskatīsies kostīmi. Tikai vēlāk, kad ir iecere [izrādi] prezentēt, sākas mēģinājumu process un tu diendienā strādā ar aktieriem, veidojot ainas. Teksts, kas ir uzrakstīts, tiek izdomāts pakāpeniski.

Ainas top paralēli katram individuālam tēlam, viņa raksturam un attiecībām ar citiem tēliem, improvizējot ar aktieriem un strādājot ar dažādiem uzdevumiem. Tas notiek mēģinājumu telpā. Tad tiek uz skatuves, kur ir īstā scenogrāfija, un nedēļu paralēli liek mūziku un gaismu. Mēģinājumu telpā viss ir nosacīti, pie konkrētības nonāk uz skatuves.

Pa nedēļu līdz pirmizrādei mēģina uztaisīt izrādi. Viss, kas ir noticis līdz tam, ir aptuvenības apstākļos realizēts mēģinājumu process. Dažkārt sanāk tā, ka tu esi kaut ko uztaisījis mēģinājumu telpā, tad nonāc scenogrāfijā un saproti, ka nekas no tā nestrādā. Nedēļas laikā visu pārtaisa un uztaisa no jauna.

Šī izrāde ir veidota no Dario Fo lugas. Kas tevi šajā lugā piesaistīja un kāpēc vēlējies to uzvest?

Sākotnēji man bija divi citi piedāvājumi teātrim un abi neizdevās. Trešajā reizē viņi piedāvāja šo materiālu. Luga ir ārkārtīgi delverīga un tas ir tāds žanrs, kāds Latvijas teātrī reti kad tiek iestudēts, un vēl retāk izdodas. Tā ir ļoti asa, satīriska dramaturģija, kas ir kā oda teātrim.

Stāsts ir par maniaku, kurš ierodas policijas iecirknī un ar dažādām teātra spēlēm liek policistiem darīt lietas, ko neviens pie pilna saprāta nedarītu. Strādāt šajā žanrā bija liels izaicinājums. Tas bija neskaitāmas reizes grūtāk nekā uztaisīt nopietnu izrādi, kurā ir jāspēlē psiholoģiski pamatoti tēli. Latviešu aktieri ir trenēti domāt pēc tā saucamās krievu psiholoģiskās skolas, kur ir jāatrod pamatojums, kāpēc es tā rīkojos konkrētajā situācijā. Absurda farsā ir citādāk. Tur rīcība tiek pamatota ar bailēm no autoritātes –  esi gatavs lekt ārā pa logu tāpēc, ka kāda autoritāte nostāda šādā situācijā. Tu īsti racionāli nedomā, ko darīt vai nedarīt. Te ir citādāki spēles noteikumi, un, kamēr aktieri pie tā pierod, paiet laiks.

Cik liela ietekme ir režisoram, izvēloties, kurš aktieris spēlēs kuru lomu?

Filmā tas ir atkarīgs no vēlmēm un budžeta. Es varu pateikt, ka gribu taisīt filmu ar Leonardo Di Kaprio (Leonardo DiCaprio), bet tālāk ir no šī pieteikuma izrietoši jautājumi, kas būtu jārisina.

Bet teātrī, ja taisa lielās zāles izrādi, var dabūt, ko gribi. Izņemot, ja kāds ir atvaļinājumā vai ļoti nodarbināts citās izrādēs. Parasti lielajai zālei ir priekšroka aktieru izvēlē. Ja izrāde ir mazajās zālēs, tad var izvēlēties no tiem, kas tajā brīdī nav mēģinājumos. Protams, tiek domāts arī par aktieru ansambli un vai ar šiem aktieriem izrādi var realizēt.

2023. gadā tu biji režisors izrādei “Maigā vara”. Vai tev patīk uzvest izrādes par politiskām tēmām?

Latvijā ir ļoti maz politiski asu izrāžu vai filmu. Mūsu kultūra ir citādāka – vairāk par šīm tēmām patīk runāt interneta komentāros. Es domāju, ka gan pilsoniskajai sabiedrībai, gan arī teātra daudzveidībai ir noderīgi, ka ir izrādes vai filmas, kas ir provokatīvas. Lai par šādiem jautājumiem taisītu izrādi, ir jāiedziļinās. Jāizprot ne vien cilvēku attiecības, bet arī pasaules vai Latvijas politiskais konteksts. Tā ir komēdija, tāpēc ir jāprot tajā ne tikai iedziļināties, bet arī par to runāt tā, lai ir komiski un var būt arī sāpīgi.

Kur tu vari vairāk izpausties – aiz kameras vai uzvedot izrādes?

Kino. Lielāka daudzveidība. Teātri tu esi ļoti ierobežots telpas ziņā. Kino ir daudz plašākas iespējas, tā arī uz skatītāju ir iedarbīgāka māksla, jo kino ir skaņa, liels attēls un tas, cik tuvu vari būt varoņiem ar tuvplāna palīdzību. Kino ir vieglāk būt emocionāli iedarbīgam, bet teātrī nedaudz vairāk jāpacenšas.

Tagad arī teātrī ir ekrāni.

Jā, jā. Man patīk, bet tas nav vajadzīgs visos gadījumos. Līdzko kaut kā ir par daudz vai pārāk bieži izmantots, tas paņēmiens vairs nav interesants. Izņemot, ja izdomā radikāli atšķirīgu veidu, kā to izmantot.

14. novembrī pirmizrādi piedzīvos tevis režisētā izrāde "Bastardi". Kāpēc tu izvēlējies stāstu par vidusskolas zēniem?

Stāsts ir ne tikai par vidusskolas zēniem, tas drīzāk ir stāsts par cilvēkiem ļoti ietekmējamā vecumā, kad veidojas viņu personības. Par viņu saistību ar izglītības sistēmu un līdz ar to, ar kapitālistisko sistēmu. Paralēli tam, šajā vecumā ir ļoti aktīvas jūtu izpausmes, kad katrs atraidījums ir dzīvības un nāves jautājums. Kaut gan patiesībā tā nav, no šo varoņu perspektīvas tā ir. Šī sakāpinātā emocionālā pasaule, apvienojumā ar to, ka no tevis visi kaut ko sagaida un uz tevi ir liktas lielas cerības, it īpaši elitāras skolas apstākļos.

Darbs, kuru mēs pielāgojām ir ļoti zināma amerikāņu filma "Mirušo dzejnieku biedrība" (“Dead Poets Society”, rež. Peter Weir). Tur gan ir piecdesmitie gadi Amerikā, tāpēc tiešā veidā tas nav aktuāli. Mēs stāstām par mūsdienu jauniešiem, un tematiski, protams, tas joprojām ir ļoti saistoši. Ir iespēja atgriezties brīnišķīgās atmiņās par to, cik reizē forši un briesmīgi bija būt vidusskolēnam. Man liekas, ka vairāk tomēr briesmīgi nekā forši, ja tā labi padomā.

Izrādē “Bastardi” ir iespēja atgriezties brīnišķīgās atmiņās par to, cik reizē forši un briesmīgi bija būt vidusskolēnam. Man liekas, ka vairāk tomēr briesmīgi nekā forši, ja tā labi padomā.

Tu pasniedz arī Latvijas Kultūras akadēmijā. Vai tu vienmēr gribēji būt pasniedzējs? Kā tu līdz tam nonāci?

Kā tur nokļuvu, vairs neatceros. To nevarētu saukt par maizes darbu, drīzāk par idejisku darbu. Ir ļoti interesanti būt vienā telpā ar jauniem cilvēkiem, kas tikko ir sākuši taustīties ap to, kas ir kino un kas viņus interesē. Patīk palīdzēt meklēt pareizos rīkus, tēmas, mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus un emocionālos pārdzīvojumus, ar kuriem strādāt. Es domāju, ka lielākā daļa ierodoties nezina, kādu kino grib taisīt. Tad tie trīs gadi ir pirmais lielais attīstības posms pretī savam unikālajam rokrakstam.

Vai tev šobrīd top jauna filma vai ideja?

Šobrīd es producēju aptuveni piecas topošās filmas, bet kā režisors šobrīd nevienu filmu neuzņemu. Protams, kino industrijā vienmēr ir naudas jautājums. Paiet kāds laiciņš, pirms savāc nepieciešamos materiālos līdzekļus, lai filma taptu. Ceru, ka tuvākajā nākotnē man izdosies pie tā atgriezties – izmukšu no melnās teātra kastes un atgriezīšos kino režijā.