Epifānija par pētnieku. Saruna ar Ziedoņa muzeja vadītāju Rūtu Šmiti

Ar Rūtu iepazinos, kad strādāju fondā ‘’Viegli’’. Kamēr tur strādāju, mūsu saskarsme apstājās pie pusdienu galda un neoficiālajos pasākumos pastarpinātās sarunās, taču Rūta vienmēr ir bijusi ļoti aizraujošu un saturīgu sarunu centrā. Šī ir gaidīta saruna. Ar Rūtu atkal tiekos fonda ‘’Viegli’’ telpās Sporta kvartālā. Esam sarunājušas tikties uz biroja zilā dīvāniņa tieši pusastoņos. Viņa tikko atbraukusi no Murjāņiem, kur vada Ziedoņa muzeju, es ar skūteri atripinājusies no Ģertrūdes ielas.

Rūta Šmite ir Ziedoņa muzeja vadītāja. Viņa ir arī viena no grāmatas ‘’Latgales pēdējie mohikāņi’’ autorēm. Ar zinātkāru dzīvesprieku Rūta vienmēr bijusi rupors citu stāstiem, bet šoreiz rupors būšu es un viņa – stāsts.

Madara Gaile, Studentu medijs Skaļāk

Foto: Madara Gaile

Kas jauns notiek muzejā?

Ļoti paradoksāls jautājums brīdī, kad muzejs ir slēgts.

Šogad Imantam Ziedonim apritētu deviņdesmit, mums patīk to teikt arī tādā tagadnes formā - aprit deviņdesmit gadi. Mēs esam apņēmušies iegriezt Murjāņus un Murjāņu apmeklējumu atkal kaut kādā jaunā gaismā. Padomāt, pavirpināt, kas ir tas, kas no iepriekšējiem pieciem gadiem ir ļoti labs, ko mēs varam paturēt. Kā uztaisīt atkal pīrādziņu no jauna – smuku, garšīgu, lai cilvēkiem, kas pie mums bijuši un ļoti seko mums līdzi, vai ļoti grib atkal pie mums braukt, būtu arī kaut kas jauns un nebijis. Šobrīd ir vērts pārskatīt un pārvētīt, izsvērt svarīgo un vērtīgo. Vēl mēs, muzejs, darbojamies arī Rīgā. Oktobrī mums atvērās vaļā jauna, pavisam maza, bet ļoti nopietna un tāda smagsvarīga izstāde, kas ir veidota iedvesmojoties no Imanta Ziedoņa, Vitālija Korotiča un Gunāra Janaiša grāmatas ‘’Perpendikulārā karote’’. Grāmata vēsta par to, kā viņi aizbrauc uz Tadžikiju, tagad Tadžikistānu, septiņdesmito gadu sākumā, ko viņi tur ierauga, kā viņi tur ierauga. Imants vispār ir tāds ceļotājs, un viņam patīk ieraudzīt citas tautas un citas kultūras, un skatīties, kas ir līdzīgais vai atšķirīgais un kā caur citu kultūru mēs varam vairāk saprast sevi. Muzeja krājumā ir priekšmeti, kas liecina par šo ceļojumu. Tur ir tāds skaists tadžiku halāts, kas tadžikiem ir vīra lepnums, svarīgs viesību atribūts. Halāts ir tas, ar kuru tu vari sēdēt viesībās un būt skaists. Viņiem viesošanās un cilvēku pabarošana vispār ir ļoti svarīga viņu kultūrā kā tādā. Viņiem ir piāliņas un tibeteikas, kas ir tādas speciālās, tradicionālās tadžiku cepures, džurabi zeķes, rakstainas tadžiku zeķes. Izstādes veidošanā man saslēdzās vairākas lietas kopā – šie priekšmeti, šī grāmata. Vitālijs Korotičs vispār ir ukraiņu rakstnieks, pavasarī tas kļuva aktuāli, šķita, ka šī kopautorība kalpos kā mūsu atbalsta paušana ukraiņu tautai. Gunārs Janaitis, tuvs Imanta draugs, bija aizgājis martā, arī fotogrāfiju autors šajā grāmatā, līdz ar to izstāde būtu arī piemiņas žests viņam. Likās, ka vairākas tādas lietas sakrīt, lai izstādi veidotu. Pēc tam mēs tikai sapratām un uzzinājām, ka šis ukraiņu rakstnieks šobrīd dzīvo joprojām Piemaskavā un ka viņš tomēr ir vairāk krievu varai pieslējies. Gunāra Janaiša bildes mēs nemaz nedabūjam, tāpēc, ka paiet vairāki mēneši līdz nokārtojas autoratlīdzību jautājums. Tā sākotnējā ideja ir pārvērtusies pilnīgi kaut kādā citādākā formātā. Ir bijuši citi impulsi, mēs iznākam citā gaismā, un ar Andra Kaļiņina brīnišķīgo grāmatas interpretāciju mums tomēr izdevās izveidot šo izstādi, tāpēc tā izstāde ir šāda.

Rakstniecības muzeji parasti saistās ar ziemas un rudens periodu, bet ar ‘’Dzirnakmeņiem’’ ir otrādi. Vasara ir tas periods, kurā var pie jums viesoties. Kā tas maina apmeklējuma pieredzi, salīdzinot ar citiem muzejiem?

Gadalaiks nav tas būtiskākais, man šķiet. Es zinu, ka par pavasari Imants ir teicis, ka tas ir tāds kņudinošs gadalaiks – viss plaukst un smaržo, un veras vaļā, un urdz. Čivina putni. Viņš saka – es nevaru to izturēt, jo tas gadalaiks tevi aicina un sauc visu laiku iet dabā un būt, un neko citu nedarīt. Viņš saka, ka nevar pastrādāt tādā laikā.

Attiecībā uz Murjāņiem un ‘’Dzirnaķmeņiem’’- tas, protams, ir stāsts, ka ļoti reti kurš, it sevišķi personību muzeji, ir tādi, ka pati šī personība pasaka - es gribu savu muzeju tādu un tādu. Ziedoņa gadījumā tā ir. Viņš ir diezgan konkrēti pateicis, ka grib muzeju kā mūzu māju. Padomju periodā, ko Imants pieredzēja, muzejos ir viens gids, stiklotas ekspozīcijas, tad ir grupiņa, kurā ne visi ir vienlīdz ieinteresēti ekskursijā, un jūs tā ejat cauri tam muzejam, un tu lielākoties tos faktus neatceries. Domāju, ka Imants izjuta, ka tādā formātā grūti kļūt gudrākam vai piepildītākam. Tas ir tas formāts, ko viņš ļoti, ļoti nevēlējās. Tagad muzeji ļoti daudz mainās. Uz visiem pasaules muzejiem šobrīd attiecas jauna definīcija, kur ir daudz citu terminu un nozīmju - par iekļaušanu, dažādību, par kopienas iesaistīšanu, par labbūtību, par mentālo veselību un tā tālāk. Tas ir pilnīgi kaut kas cits, kā tas bija pirms trīsdesmit gadiem, kad Imants pirmo reizi ieskicē ideju par muzeju. Viņš pravietiskā formātā ir šāvis, sakot, kādam tam būtu jābūt, jo Imanta vēlēšanās ļoti sakrīt ar to, kā izskatās šī brīža muzeju definīcija. Mūsu muzejs atšķiras ar šo Ziedoņa konkrēto vēlēšanos. Būtiskākā atšķirība ir, ka mēs ejam projām no viņa biogrāfijas. Protams, ir fakti, kuriem mēs pieskaramies, pieturas punkti, bet mēs neejam biogrāfijas vai tīrāko citēšanas ceļu.

Fokuss ir uz cilvēku radošuma atvēršanu un uz Imanta vērtībām kā tādām.

Imantam ir ļoti daudz mūsdienās aktuālu vērtību – latviskās identitātes nostiprināšana, cilvēka pašizaugsmes jautājums, sevis meklējumi. Tādā ziņā muzejs ir pilnīgi citādāks. Tas ir par Imanta vērtībām.

Es nesen vienā intervijā dzirdēju jaunu viedokli. Viss sākās ar grāmatām - grāmatas sāk pazust, jo tagad visi lasa Kindle vai telefonā. Tagad tas pats notiekot ar mūziku, pastāv viedoklis, ka drīz mūzikas instrumenti būs kaut kas antīks, jo visu mūziku rakstīs tikai datorā. Kā ir ar muzejiem? Vai muzeji arī piedzīvos brīdi, kur cilvēki sāks uzdot jautājumus, vai mums vispār tādus vajag?

Vai mums tādus vajag… Tas arī ir tāds plašāks jautājums. Jā, mainās laiks, mainās tehnoloģijas, mainās mūsu paradumi, mūsu domāšana. Tajā brīdi, kad tu kaut ko nezini tev liekas – ai, es tūlīt paskatīšos Google. Mēs esam tā pieraduši pie tā! Es pagājušajā rudenī biju Lijas Brīdakas bērēs. Lija Brīdaka bija Imanta Ziedoņa draugs, viņi bija laika biedri. Es ieraugu vienu sievieti, un es domāju - bāc, bet tā taču izskatās pēc Māras Svīres, kas arī ir rakstniece. Un es domāju – viņas bija māsas? Un man momentāli šķiet - vajadzētu ieguglēt. Bet es saprotu, ka es atrodos bērēs. Tas ir tāds ļoti labs apliecinājums tam, ka mēs dzīvojam kaut kādā citā laikmetā, bet joprojām ir tādas klasiskās lietas kā bēres. Var jau būt, ka pēc desmit vai piecdesmit gadiem visi sēdēs telefonos arī bērēs. Vai kāzās visi sēdēs telefonos. Nezinu, varbūt. Bet, atbildot īsi, kā es nemāku, muzeji būs vajadzīgi. Es nevaru pateikt, cik daudziem, vai cik lielai daļai, bet ir skaidrs, ka viņu vieta vēl vairāk izkristalizēsies. Šajā laikā, kad mēs tik daudz varam lasīt, klausīties un redzēt šajās digitālajās un tehnoloģiju iespējās, joprojām ir vēlme pēc grāmatas. Citiem nē. Tie varbūt arī nekad neies uz muzeju un viņiem tas neinteresēs, bet vienmēr ir un būs tā daļa, kuri grib grāmatu un kuri grib būt muzejā. Mums, muzejam, ir uztaisīta digitālā tūre. Tu nekad digitālās tūres formātā nevari sajust to auru, to noskaņu, to gaisu, sauli, krāsas, klusumu. Tas ir vēl viens papildinājums tam, kā atšķiras mūsu muzejs. Pie mums brauc cilvēki un saka - cik šeit pie jums ir skaisti, kāds jums te ir miers! Man visu laiku likās, ka mūzu māja ir kaut kas tāds urdošs. Kaut kas notiek, mēs te aktīvi kopīgi darbojamies - zīmējam, dziedam. Visu laiku jābūt burzmiņai. Bet pats Imants pirms divdesmit gadiem vienā video, Murjāņos esot, saka: ‘’Murjāņi man ir, lai es tiktu prom no pilsētas, un tikai tad, kad es esmu iztukšojies, es atkal varu radīt.’’ Un tā vieta maģiski joprojām tādā veidā strādā. Es neredzu iemeslu, kāpēc lai mūsu muzeja nebūtu. Arī muzeja funkcijas arvien vairāk aug un paplašinās. Muzeji sākotnēji ir radušies no privātkolekcijām, lielākoties no bagātu cilvēku ceļojumiem. Citi krājuši akmeņus, iežus. Lielākoties tādus ceļojuma suvenīrus, bet to redzēja elitārā sabiedrības daļa. Tagad esam nokļuvuši līdz tam, ka muzejs ir pieejams visiem. Ja mēs neatveram muzeju par velti vai neesam cenu ziņā pieejami, piemēram, daudzbērnu ģimenēm, ja mēs nedodam atlaides, piemēram, senioriem, tad mums gandrīz ir tāds kā pēriens no Kultūras ministrijas akreditācijas komisijas puses, ka neesam līdz galam pieejami sabiedrībai. Šodien muzejs ir sabiedrības kalps, tas nav tikai elitei. Tas ir kardināli izmainījies. Mēs būsim vajadzīgi, tikai noteiktai sabiedrības daļai, kurai ir kaut kāda tieksme uz vērtību, klātesamību.

Atgriežoties pie tēmas Ziedonim 90, šogad iznāks arī grāmata par Imantu. Grāmatā būs apkopoti dažādi stāsti par viņu. Tev pašai ir stāsts par Imantu? Vai pati esi kādreiz viņu satikusi?

Man nav stāsta par amizanto Imantu. Man patīk palikt pie stāsta, ka es viņu esmu satikusi vienu reizi, un tas ir viņa bērēs. Principā es viņu nesatiku. Kaut kur ļoti, ļoti miglaini man liekas, ka tad, kad es biju tāda pavisam maza knīpa, viņš bija atbraucis uz Naukšēniem, kas ir viena no manām bērnības, jaunības vietām. Imants ir daudz ceļojis pa Latviju, un man liekas, ka ome vai mamma teica, ka Imants Ziedonis un Ausma Kantāne iet te cauri. Un es skraidīju pa centru, pa kaut kādām grāvmalām, bet tas ir tik miglaini, ka es nevaru gūt sevī apstiprinājumu, vai tā bija, vai nebija.

Vai tāpēc, ka mamma ir stāstījusi…

Vai tāpēc, ka mamma ir stāstījusi. Es varu iedomāties, kā viņi tur divatā iet pa trotuāru un tur grāvīša pļaviņā, kur mēs glabājām putniņus, es sēžu paslēpusies un skatos, kā viņi iet, nesaprotot, kas tas vispār par cilvēku. Iedomājies, ka valsts prezidents atbrauc. Tev, kā mazam bērnam, nav ne jausmas, kas ir, piemēram, valsts prezidents, bet no tās pompozitātes, ar kādu tev to pasniedz, tev jau liekas – jā, tas ir kaut kas. Tāpēc priekš manis tas neskaitās. Bet mana satikšanās ar Imantu Ziedoni tiešām ir viņa bērēs. Es tajā laikā strādāju Filoloģijas fakultātē, vēlāk Humanitāro zinātņu fakultātē, Latvijas Universitātē. Man ar fondu bija pavisam maza un neliela saistība, jo es biju sākusi darboties apbalvojuma ‘’Laiks Ziedonim’’ vienā no komisijām. Man bērēs bija jāstāv goda sardzē. Es gribēju paskatīties uz Imantu, bet nepaskatījos. Man likās, ka tas būs nepieklājīgi. Domāju, ka man nav jāskatās tad, kad viņš gulēja tāds, pēdējā pieejā šai zemei, šādā fiziskā formātā.

Jau stāstīji, ka pabeidzi baltu filologus, bet vai doma, ka tu varētu būt muzeja vadītāja vai Ziedoņa muzeja vadītāja bija vispār tavā radarā? Kāpēc vispār muzeji? Kādi bija tie iemesli, kāpēc teici ‘’Jā’’ iespējai būt par muzeja vadītāju?

Man liekas, ka man ir vajadzīga lielāka laika distance, lai ieraudzītu sevi no malas. Tur ir vairākas detaļas. Es studēju baltu filoloģiju un bakalaura pēdējā kursā bija jāizvēlas modulis. Tajā gadā, kad man būtu jāiet uz maģistriem, varēja izvēlēties folkloristikas moduli. Mani tas baigi vilināja un šausmīgi patika, bet es ilgi domāju – literatūrzinātne vai folkloristika. Beigās izvēlējos folkloristiku. Kad aizstudēju līdz doktorantūrai, mani aicināja darboties apbalvojumā ‘’Laiks Ziedonim’’, novadpētniecības komisijā. Tad, kad vēl šis apbalvojums tapa, lēnām veidojās arī muzejs. Visu studiju laikā, es nebiju iedomājusies, ka es varētu strādāt muzejā. Es tiešām nezināju, ko es savā dzīvē vispār varētu darīt. Viens no tādiem sapņiem šķita folkloras krātuve. Likās, ka tā ir kaut kāda virsotne folkloristiem. Tagad, ar šodienas sapratni, es domāju, ka labi, ka tur nenokļuvu, tas nav mans. Tāda Ziedoņa muzeja tad vēl nebija. Atgriežoties – bija apbalvojums un tad lēnu garu fonds ‘’Viegli’’ saprata – muzeja būšana tomēr ir jādara daudz nopietnāk. Un šis ir tas brīdis, kad man vēl ir vajadzīga laika distance, lai saprastu kāpēc mani pieņēma šajā komandiņā. Žanete (Imanta Ziedoņa fonda "Viegli" padomes priekšsēdētāja Žanete Grende - red. piez.) manī saskatīja baigo pētnieku, kas es arī esmu, būsim godīgi, nebūsim pieticīgi. Es neticēju, ka esmu muzejā pirmos divus gadus. Atceros, ka bija kāds gads pagājis, kad ar Žaneti bija sapulce un viņa saka man – es gaidu, kad tu būsi šeit uz pilniem simts. Es nesapratu, vai tas ir man. Un bija skaidrs, ka mums ir jāiet muzeja akreditācija. Tajā brīdī es redzēju, ka tā ir nereālākā papīru būšana, bet es strādāju par lietvedi, studēju doktorantūrā, strādāju ar liela apjoma tekstiem. Sapratu, ka neviens cits to neizdarīs. Man nebija ne jausmas, ko tas nozīmē. Toreiz muzeja vadītāja bija Dace Zariņa, un es skatījos uz Daci un domāju – jā, es nekad nevarētu būt tāda kā viņa. Man likās, ka viņa skaidri un gaiši varēja pateikt kas un kā jādara, viņai bija lieliskas vadītāja spējas. Viņa visam piegāja ar vieglu attieksmi. Es nekad nebiju strādājusi par nopietnu pētnieku. Es izaugu šajā muzejā par to. Gāja laiks, Dace aizgāja no vadītājas amata, Žanete vadīja muzeju viņas vietā un es aizgāju divos dekrētos gandrīz pēc kārtas. Starp abiem dekrētiem kādā atklātā sarunā Žanete man saka: ‘’Bet, Rūta! Nāc un vadi muzeju.’’ Es domāju – tu nopietni? Tu smejies par mani? Tas bija brīdī, kad es jau biju palikusi stāvoklī ar otro bērnu, un man nelikās, ka tas notiks. Es jau gaidu [bērnu] un viņa man saka – nāc un vadi. Kāds nāc un vadi, es tūlīt eju prom! Paiet mēnesis, mums bija vēl viena saruna, tieši pirms pandēmijas. Viņa man atkal saka tieši to pašu: ‘’Rūta, tu iesi dekrētā, bet es tevi gaidīšu atpakaļ. Es būšu vadītāja līdz brīdim, kad tu būsi atpakaļ. Tas ir tavs. Tev ir skaidra vīzija, tu zini, kas ir jādara.’’ Es jautāju: ‘’Tev nav variantu vai kā?’’ (Smejas).  Kāpēc es? Tieši kā? Un tad, kad man bija piedzimis otrs bērniņš, es arī sapratu, ka komandā tiešām nav ne viena, kurš varētu būt vadītājs. Ļoti kleperīgs stāsts, bet ļoti atklāts.

Un tad tu tomēr beigās piekriti un kļuvi par vadītāju.

Jā. Kad es atnācu atpakaļ, bija ļoti jocīgi, jo es uzreiz biju vadītāja. Mēneša, divu laikā. Un visi no manis arī sagaida.

Viņu galvās es biju vairāk vadītāja, nekā savā galvā.

Man uzkrita daudzas lietas, par kurām es neesmu domājusi, par kurām man nav bijis jādomā. Šajā organizācijā, vismaz sākotnēji, bija ļoti raksturīgi ātri aiziet citās blakus lietās un nedarīt konkrēto darāmo. Un es specializējos, ka man ir jādara šis, un es nemēģinu darīt neko citu, jo citādāk manu darbu neviens cits nedarīs. Kļūšanu par vadītāju es raksturoju ar sajūtu, kad piedzimst bērns, it sevišķi pirmais, un tev ir jāiedod viņam vārds. Tu baigi ilgi domā, kāds tas būs. Tad tu izdomā, tu viņam iedod vārdu un ir tāda ārprātīgi jocīga sajūta. Tev no ne kā viņš ir jānosauc,  un man pagāja pusgads, kad man tas vārds likās pilnīgi normāls. Pie tā ir jāpierod. Un ar vadītāju ir līdzīgi. Visi mani sauc par vadītāju un es domāju – ko? Tā ir tāda augšana. Tad nāca arī otrā akreditācija. Bija pagājuši pieci gadi pa šo visu mišungu. Jūlijā bija vajadzīga otrā akreditācija, es atnācu martā un man četros mēnešos bija kaudze pienākumu, jāuztaisa vīzija nākamajiem pieciem gadiem, jāsaprot, kas jau ir izdarīts, jāsavelk viss kopā, vispār unbelievable. Nav vienkāršs stāsts. Kā es to visu varētu definēt trīs vārdos: nezināju, ka varu strādāt muzejā, simts gadus domāju, ka man nav tieši nekādu kompetenču, lai būtu par vadītāju, un tad, kad mani aicināja, trīs reizes domāju, ka mani nes cauri. Man vīrs saka, ka vēdiskajā pasaulē viens no uzskatiem ir, ja tev īsti nav skaidrības par sevi pašu, ko tieši tu gribi darīt, tad ļaujies tam, ko sabiedrība no tevis sagaida. Man saka – tu būsi pētnieks. Un es sēžu divus gadus un domāju – es pētnieks? Vai - tagad tu būsi vadītājs. Varbūt paies trīs gadi, pieci, un varbūt es sapratīšu, ka šis vispār nav man. Tas ir ceļš ‘’uz’’. Saliec tos mazos akmentiņus vienā virknītē, jo šis nekad nebūtu noticis tāpat vien. Ar šādu rezultātu.

Tu saki, ka tu nebiji pētnieks, bet esi veidojusi grāmatu ‘’Latgales pēdējie mohikāņi’’.

Jā, ļoti laba grāmata, starp citu.

Neesi pētnieks, bet uzrakstīji veselu grāmatu par Latvijas viensētu ciemiem.

Te ir jāsaprot, ko nozīmē pētnieks. Par pētnieku mēs varam katrs sevi nosaukt, vai mums ir grāds vai nav. Tajā brīdī, kad mēs interesējamies par saviem vecākiem, vecvecākiem, par savu dzimtu, paskatāmies bildes, mēs jau esam pētnieki. Tajā brīdī, kad ieraksti Google kādu jautājumu, tu arī esi pētnieks. Tas ir par gradācijām, cik lielā mērā vai ar kādu pieredzi. Ar sabiedrības vērtējumu, cik tu esi vai neesi labs. Vai uz tavu viedokli ir jāpaļaujas vai nē, un ko es ar savu darbu mācu sabiedrībai, vai vienkārši parādu kaut kādu situāciju. Pētnieks man arī ir totāls sākums. Tas ir arī tas, kas man patika folkloristikā. Mēs daudz braukājām pie šiem cilvēkiem, dažādās Latvijas vietās, intervējām, vācām stāstus. ‘’Latgales pēdējie mohikāņi’’ drīzāk ir tāda antropoloģiska tipa grāmata. Es esmu antropoloģiska tipa rakstnieks tajā brīdī. Nevis pētnieks. Es neesmu izpētījusi par visiem šiem ciematiem, kā viņi ir vēsturiski cēlušies vai kādas izcilas personības tur ir dzīvojušas, vai māju vēstures. Kas tur ir raksturīgs, kādi kari vai laiki šīs vietas ietekmējuši. Vai šeit vairāk dzīvo krievi vai ebreji, vai poļi. Es aizbraucu bez visa šī. Es aizbraucu un piefiksēju esošo situāciju. Visi šie teksti, ko es esmu tajā grāmatā radījusi ir kā kalambūriņš, kaleidoskops. Es šajā tekstā ļoti daudz esmu atstājusi pašu cilvēku izteicienus, jo tā man liekas vislielākā vērtība. Tas ir ļoti labs materiāls pēc trīsdesmit un piecdesmit gadiem par esošo situāciju Latgales pierobežā, bet tas nav pētniecisks darbs. Tur nav nevienas atsauces. Tur nav neviena zinātniska raksta. Tādā ziņā es neesmu pētnieks.

Pētnieks var būt gan statuss, gan būtība.

Nu tur gan man tev jāpiekrīt. Es tikai centos attaisnoties, kāpēc es sevi kaut kādā brīdī nesaucu par pētnieku. Un es tiešām tikai tagad sāku saprast, ka citi cilvēki nemaz nedomā, kā es. No vienas puses arī vadītāja postenī tas var būt gan spožums, gan posts, jo mana pētnieciskā daba nozīmē, ka es gribu saprast līdz kaulam - kā, kāpēc ir tieši tā, kas ir tie apstākļi. Manuprāt, tiešām labam vadītājam tas ir brīnišķīgi. Arī zināt un redzēt par tiem cilvēkiem, ar ko es strādāju. Man negribas teikt darbinieki vai padotie, jo tas īsti tā nav. Mēs esam spēcīgi katrs pats par sevi. Vadītājs ir tas, kurš pieslēdzas tajos brīžos, kad redz, ka ir vajadzīga atbalsta funkcija vai atgādināt, kur mēs ejam, kas ir mūsu būtiskais fokuss, jo, procesā esot, tas var aizmirsties. Katrs no šiem cilvēkiem ir milzīgs pienesums un ieguvums. Respektēt viņus un absolūti paļauties. Bet, lai to varētu izdarīt, man arī ir jāsaprot līdz galam, kādi tie cilvēki ir. Tas ir tas ideāls, un es arī tam esmu tikai pašā sākumā. Iespējams, ka tas man palīdzēs arī vadot - šī pētnieka daba.

Atgriežoties pie Mohikāņiem un pētniecības – pētot citus kaut kādā mērā mēs pētām sevi, saproti, ka kaut kā reaģē uz vienu vai otru lietu. Pētot šos stāstus – varbūt uzzināji kaut ko jaunu arī par sevi? 

Es noteikti to nedefinēju tā - šis ir par mani. Es biju ļoti paškritiska, kad es sarakstīju šo grāmatu, jo tas ir super grūti, it sevišķi tāpēc, ka es mēģinu iekšā atstāt viņu autentiskos tekstus. Ilgu laiku nevarēju uzķert to sajūtu, kā tieši es rakstu. Pagāja divi gadi, es viņu pašķirstīju, palasīju un domāju – vispār ļoti labi uzrakstīts. Baigi sapriecājos. Jo ir pagājusi tā laika distance.

Varbūt tev ir kāds konkrēts stāsts?

Man pazib tādi vairāki cilvēku vizuālie tēli un stāsti. Es tagad ekspromtom mēģinu saprast, kas tieši un kāpēc viņi. Bija viena sieviete no Zirgiem. Tāda klusa, mierīga, nosvērta, pat trausla savā uzbūvē ar dziļām, brūnām acīm. Man liekas, tas bija viens no tiem ciemiem, kur viņa viena pati ir palikusi dzīvot visā ciemā. Viņa iet mežā sēņot un ogot, viņa zina visus čūsku vārdus. Viņa dzīvo tādu absolūti pašpietiekamu dzīvi, un mēs viņai beigās prasām – ja viņai būtu iespēja dzīvot vēlreiz, ko viņa gribētu izdarīt, ko viņa nožēlo. Viņai it kā ir māja, bet viņa teica – es gribēju uzcelt savu māju un to neizdarīju. Tad bija tāds pāris, katrs pilnīgi atšķirīgi. Vīrietis bija katolis un sieviete pareizticīgā. Viens no viņiem pieņēma otra ticību. Viņi ir pilnīgi divas dažādas pasaules, bet viņi ir saprecējušies. Viņiem ir kaut kāds consensus, kas viņus tur kopā, neraugoties uz atšķirībām. Tad bija sieviete, kas tikko bija atbraukusi no Rīgas, un viņa bija tāda dzīves enerģijas pilna. ‘’Ah, meitenes! Ko jūs dzersiet – tēju vai kafiju? Kafiju jūs noteikti dzersiet! Ir jādzer kafija!’’ Un viņa, tikko atbraukusi no pilsētas, liek galdā prjaņikus, šprotes, tomātus, konfektes, kaut kādu absolūto mišungu. Saka – jums ir viss jāēd, liek visu, kas ir, jo nav rēķinājusies, ka viņai atbrauks ciemiņi. Viņa ir pa pusei krieviete. Un mēs tik slikti runājam krievu valodā! Viņa tikai uzjautrinās: ‘’Ai, meitenes! Jūs krievu valodu šitik sūdīgi!’’ Bet tos visus stāstus saista tas, ka tie cilvēki ir pašpietiekami un viņi ir savas dzīves noteicēji. Pat tā sieviete, kas teica, ka viņa nav uzcēlusi māju, viņa to teica ar sajūtu, ka viņa rīt ies un pati uzcels to savu māju. Viņi jūtas absolūti laimīgi. Es nezinu, cik es tālu ar to esmu tikusi laimīga, bet tas ir kaut kas, uz ko es eju. Ļoti apzināti. Saprast, ka viss, kas ar mani notiek, ir mana izvēle, mana rīcība, manas rīcības sekas. Katru reizi, kad es braucu mājās, es domāju – nu, Jēzus, viņi dzīvo reāli kur?  Nu kur viņi dzīvo? Kaut kādā ciemā, kur kilometriem tālu nav neviena cita, un viņus nevar no turienes izdabūt ārā. Ko viņi dara tur? Es jau vizualizēju viņu rītus, vakarus un dienas vidus, un viņiem ir forši ar to. Viņiem ir kaifs. Viņi piedzīvo to savu dzīvi. Un man liekas, ka mana dzīve būtu tukša, ja es dzīvotu tajos laukos un, ka man kaut kā nebūtu. Nu, kas tad man nebūtu? Man liekas, ka es mierīgi arī varētu. Protams, citā vecuma grupā, bet tas ir kaut kas, kas fascinē. Tā viņu dzīvotprasme.

Tā ir tā piederības sajūta, kas mums vispār nav. Tu nekad neredzēsi, kā viņi aiziet no tām mājām.

Esot divi piederības veidi – viena ir vietām un otra ir cilvēkiem, un labi, ja vismaz viena esot. Lielā mērā mēs pārejam uz to, ka mums ir būtiski tuvākie – vīri, sievas, mīļākie vai mammas un bērni, ģimene, draugi, kolēģi. Kaut kas. Un nav būtiski, kurā vietā tas ir. Bet ir atkal tā otra, kas ir vietas piederība, un šajā mobilizācijas laikmetā viņa arvien samazinās.

Skatoties uz tavu dzīves ritējumu, tu visu laiku stāsti stāstus par citiem – mohikāņi, Imants Ziedonis. Mazliet ieejot klišejās – ja tava dzīve būtu grāmata, kura nodaļa būtu vissvarīgākā? Kura tevi visvairāk ir padarījusi par to cilvēku, kas tu esi šodien, kurai tu piešķirtu lielāko nozīmi?

Oh, wow… Man tiešām liekas, ka manas dzīves lielākais punkts, un tas nav banāli, tas tiešām ir skaisti, ārkārtīgi dziedinoši man, ir manas attiecības ar manu vīru. Principā jau no tā brīža, kad mēs sagājām kopā. Mēs bijām pazīstami jau krietni pirms tam, un tas varēja arī nenotikt, bet tas, kā tas notika, bija pašsaprotami. Nu, protams, ka tas notika! Bet tas arī varēja nenotikt. Tas, cik daudz viņš ir man devis mīlestības, mācījis man sevis mīlestības, dzīves mīlestības. Es ļoti labi atceros, kad mēs sagājām kopā, es tik spilgti izjutu tādas siltas, saulainas siltumnīcas sajūtu. Man likās, ka nevar būt, ka tāda sajūta eksistē. Nevar būt. Es esmu no piecu bērnu ģimenes, ceturtais bērns, mamma izšķīrās ar tēti, kad man bija aptuveni gadiņš. Man liekas, ka visu to posmu, līdz es sagāju kopā ar Guntaru, es alku tādas siltas mīlestības. Mana ģimene nav nemīloša, bet tas ir jautājums, cik katra ģimene ir spējīga pārgremot iepriekšējos stāstus no vecākiem, vecāku vecākiem un tā tālāk. Pusaudžu gados es pārdzīvoju kaut kādas iemīlēšanās neatbildētās jūtas, klasiskie pusaudžu stāsti. Es tik šausmīgi pārdzīvoju, biju tādā depresijā. Es tik ļoti alku attiecību, man tik ļoti vajadzēja būt ar kādu kopā. Un, kad man ir 18 gadu, auto avārijā nomirst mans draugs, ar kuru es jau biju papējusi visu savu dzīvi līdz sirmam vecumam izsapņot. Es esmu uz vēl nez cik gadiem depresijā, un, kad mēs saejam ar Guntaru kopā, man liekas, tas ir mans dzīves pagrieziens. Es esmu ļoti daudzas reizes raudājusi no tās sajūtas – ak Dievs, kā tas ir, kāda ir sajūta, ka es izjūtu mīlestību un es to esmu pelnījusi. Nopietni? Tā patiešām ir? Un tikai par to, ka es esmu, nevis tāpēc ‘’ka’’. Baigi forši. Visi paldies vārdi manam vīram.