Emocijas, ko par naudu nenopirksi | intervija ar Anatoliju Kreipānu

Anatolijs Kreipāns ir leģenda Latvijas sporta komentēšanā, balss, kas gadiem ilgi pavada līdzjutējus caur aizraujošiem mačiem. Viņa neskaitāmie izsaucieni un asprātīgie komentāri jau sen kļuvuši par neatņemamu sporta skatīšanās un klausīšanās pieredzes daļu. Un kā gan aizmirst viņa leģendāro frāzi: “Vai, vai, vai, vai, vai!!! Kā viņš to varēja netrāpīt?!” Kas padara Kreipānu unikālu, ir spēja apvienot analītisko prātu ar emocionālu enerģiju, liekot skatītājiem un klausītājiem justies tā, it kā viņi būtu pašā laukuma vidū. 

Una Ulmane, Rēzija Kriķe, Studentu medijs Skaļāk

Kā jūs sākāt savu karjeru sporta žurnālistikā? 

Jebkura nejaušība sākumā liekas kā nepierādīta likumsakarība, kopš bērnības ar tēvu kopā skatījāmies sporta televīziju, kaut gan ģimenē neviens ar tādiem sportiem nav nodarbojies, taču šī joma vienmēr bijusi vistuvākā. Ja mācies nelielā lauku skolā, tad tu dari visu. Tā varēja būt 10. klase, sports mani interesēja, daudz arī lasīju, man bija pasūtīti dažādi izdevumi, kas palīdzēja. Jaunībā spēlēju futbolu. Viss ātri beidzās, jo satraumēju potīti, bet, braucot līdzi puikām uz futbola spēlēm, treneris teica, lai uzrakstu kaut ko avīzītē. Jutos sporta vidē labi gan kā dalībnieks, gan kā skatītājs, gan kā darbinieks. Tad izlasīju interviju ar vēlāko Rīgas dinamo galveno treneri Vladimiru Krikunovu, ka viņš ir pabeidzis Maskavas universitātes žurnālistikas nodaļu, un galvā notika kaut kāds klikšķis. Pamazām viss sākās, un bija skaidrs mērķis, ko gribēju sasniegt. Daudz strādāju pie valodas, runas un citām niansēm, kas palīdzēja attīstīties. Sāku studēt, pasniedzēji bija ļoti atsaucīgi, jo zināja, ka esmu sācis būt aktīvāks. Sāku darboties ar laikrakstiem un braukāt uz čempionātiem. Sāku vairāk interesēties un būt sporta vidē, neatkarīgi no tā, vai tās bija slavenas, vai ne tik slavenas komandas - futbols, basketbols vai kas cits. Viens no tādiem principiem, ko vienmēr atcerēšos un ievēroju visu studiju laiku, ka par žurnālistu nevar izmācīties, par to var kļūt vai nekļūt. Pamazām pieredze krājās, jo sāku vairāk darboties praktiski. “Padomju jaunatnē” jau kā štata darbinieks strādāju līdz 1994. gada rudenim, tur arī nostrādāju vairāk nekā desmit gadus. Bet, kas attiecas uz televīziju, tad to gadu beigās šad tad sāka aicināt uz konkrētām spēlēm. Man bija savas idejas, savas domas. Vēlāk izveidoja fotostudiju, Gunārs Jākobsons bija galvenais Latvijas Televīzijā. Viņš teica, ka man te jābūt, un ar to mums saruna beidzās. Viss sākās pa nopietnam, nevis šad un tad, bet jau trīsdesmit gadus viss rit. Vēl desmit gadus vēlāk es gandrīz vai nejauši nokļuvu šeit, Radio SWH. Sākumā nezināju kā rīkoties, bet, tā kā mikrofons man ir pierasta lieta, viss aizgāja un esmu palicis šeit.

Par žurnālistu nevar izmācīties, par to var kļūt vai nekļūt.  

Kā jūs izdzīvojat sporta komentētāja intensīvo grafiku un kā jūs atpūšaties no darba?

Es no darba neatpūšos, jo nodarbojos ar to, kas man vislabāk patīk un par to vēl maksā. Sports ir visapkārt un tā man vienmēr būs dienas sastāvdaļa, jo patīk par to interesēties. Pirmkārt, tas ir redzeslokā, otrkārt, lasīšanas pēc. Tā ir arī valoda. Jo tev bagātāka valoda, jo vari interesantāk izteikties un tā tālāk. Šad tad izdodas izrauties uz lauku māju vasarā, bet pilnīgi atteikties nav iespējams, vairāk vai mazāk notiek kaut kas katru dienu. Klausīties un lasīt - vienmēr noder. Patiesībā visu, ko daru, sen nemaz neuztveru kā darbu. Jau teicu - es daru to, kas man vislabāk patīk. Tā būtu rakstīšana vai runāšana, tam nav lielas nozīmes.

Kāds ir bijis jūsu atmiņā paliekošākais sporta notikums, ko esat komentējis? 

Nav iespējams izcelt vienu, bet, protams, olimpiskās spēles un viss, kas saistās gan ar vieglatlētiku, gan ar biatlonu, gan to pašu futbolu. Saraksts būtu garš. Jebkurš pasākums ir iespaidīgs, ir lieliski piedzīvot olimpisko un pasaules rekordu kārtslēkšanā Pekinā vai to, ka Džonsons finalā pasaules rekordu noskrēja par četrām desmitdaļām ātrāk. Daudz kas paliek atmiņā. Tā ir tā neatņemamā vērtība, kas ir šajā profesijā. Droši vien jebkurā profesijā ir savas vērtības, bet šajā, pilnīgi noteikti ir tā klātbūtne, tās emocijas. Par naudu to nenopirksi. 

Vai, jūsuprāt, tā bija pareiza izvēle apvienot Latvijas sporta pedagoģijas akadēmiju (LSPA) ar Rīgas Stradiņa universitāti (RSU)?

Neesmu studējis ne vienā, ne otrā, tāpēc man grūti teikt. Laiks rādīs, vai tas bija pareizi. Es domāju RSU no tā sliktāk nebūs noteikti, bet vai būs labāk, ka Latvijai nav sporta? Kāpēc līdz tam nonāca? Tas nenotika vienā dienā, jo man ir pazīstami pat vairāki pasniedzēji no seniem laikiem, kas Sporta akadēmijā strādāja vēl tad, kad tas bija kultūras institūts un zināms, ka viss ir krasi mainījies. Kopumā, ir dzirdēts, ka ļoti daudz kas novecojis, arī lekciju ziņā un citās lietās. Esmu dzirdējis no sportistiem, ka aiziet studēt, taču saka: ”Paga, paga, man te lasa lekciju, bet es to jau 16 gadu vecumā zināju”. Pats neesmu saskāries un es negribu izteikties, jo tas nebūtu korekti no manas puses. Bet tas, ka Latvijā vairs nav Sporta akadēmijas, nav augstākās mācību iestādes, kas saistīta ar fizisko kultūru un sportu, tas fakts ir apstiprināms un tas ir slikti. 

Šobrīd Murjāņos ir redzama diezgan kritiska situācija, kādas ir jūsu domas par to? 

Es atļaušos uzdot jautājumu, vai jūs ziniet, ko izdarīja Vācija sportā pašu pirmo, kad tā apvienojās? Saglabāja visus VDS sporta internātus - pilnveidoja, uzlaboja. Latvijas jauniešu handbola izlase iekļuva A divīzijā, U 18 izlasē - ja nebūtu Murjāņu, ne tuvu nekas tamlīdzīgs nebūtu, tāpēc, ka tā ir profesionāla komanda. Viņi profesionālā līmenī trenējas. Es nezinu kādā līmenī mācības, nemāku par to spriest.

Kas ir bijis jūsu lielākais iedvesmas avots profesijā? 

O, to man nekad neviens nav jautājis. Nu, es nezinu vai to nosaukt par iedvesmas avotu, bet man bija vairāki tādi daudz pieredzējušāki kolēģi, uz kuriem es skatījos kā uz lielām autoritātēm, no kuriem es gribēju mācīties, no kuriem es gribēju kaut ko paņemt un salikt kopā ar to, kā es to gribu izdarīt. Bet tāds iedvesmas avots.. Laikam jau gribējās būt klāt un piedalīties visur, nevis būt televizora skatītāja lomā, bet citā lomā. 

Ja jums būtu jāizvēlas citu profesiju, kas nebūtu sporta komentētājs, kāda tā būtu? 

Tas nenotiktu. Nē, es nevaru iedomāties. Būt par skolotāju, piemēram, man pietrūktu pacietības. Tā noteikti būtu kāda radoša profesija, kaut kas saistīts ar humanitārajiem priekšmetiem. 

Kāda ir bijusi lielākā kļūda, ko esat izdarījis savā karjerā? 

Kļūda ne kļūda, bet ir tāds labs teiciens - nenožēlo to, ko tu esi izdarījis, nožēlo to, ko tu neesi pamēģinājis izdarīt. Droši vien kādreiz kaut ko vajadzēja citādāk izdarīt vai uzņēmīgāk pamēģināt. Varbūt vajadzēja vēl vairāk svešvalodu mācīties un vēl kaut ko. Zinu ka, arī katra kļūda, ja tu to apzinies un saproti, nāk par labu. Viss atkarīgs, kādus no tā izdara secinājumus un ko pēc tam pamainīt, jo bez kļūdām neviens cilvēks nav izticis. Kamēr tu nekļūdīsies, tu neiemācīsies pareizi. Labāk jau no svešām kļūdām mācīties, protams, bet no savām var labāk iemācīties. Man tā liekas. Bieži vien tas dārgi maksā, bet nu neko darīt.

Labāk jau no svešām kļūdām mācīties, protams, bet no savām var labāk iemācīties.

Ja būtu jādzīvo dzīve otrreiz, vai būt kaut kas tāds, ko jūs mainītu karjeras ceļā? 

No viens puses labi, ka tu nevari otrreiz dzīvot, tad jau tu dzīvotu ar šo pieredzi un ej tu sazini.. Nav jau nekādas garantijas, ka tu nepieļautu vēl vairāk kļūdu jau zinot, jau bruņojies ar pieredzi. Ļoti kardināli es neko nemainītu profesijas izvēles ziņā. Varbūt kaut ko darītu citādāk, bet tas jau ir cits jautājums. Nu tā nevar izvērtēt. Ja būtu vēlreiz no sākuma, tad par ļoti lieliem procentiem tas būtu kaut kas ļoti līdzīgs. 

Ko jūs ieteiktu topošajiem sporta žurnālistikas profesionāļiem? 

Lai tā ir sirdslieta! Nerēķini stundas, nesāc izvērtēt, vai man šodien ir cits pasākums, varbūt es labāk tur aiziešu. Vēl - latviešu valoda nav tik nabadzīga, kā mēs paši to pasniedzam. Nevajag piesārņot ar tiešajiem tulkojumiem no angļu valodas. Latviešu valodā ir tik daudz vārdu, ko var pateikt. Lasiet klasiku, latviešu literatūru, un valoda būs bagātāka. Galvenais ir to darīt no sirds, un tad jau viss sanāks.