Elizabete Reičela Puče: Ej un izdari to darbiņu ar lielu prieku un atbildību

Elizabetes Reičelas Pučes karjera aizsākās, nedēļas nogales pavadot laiku Valmieras radio stacijā. Tagad Elizabete fotografē kāzas un jau desmit gadus ir radio TEV rīta personība, kura lielu uzsvaru dzīvē liek uz cieņu pret sevi un apkārtējiem. Dziesmu klausīšanās ceļā uz darbu viņai jau ir kļuvusi par ikdienu, kas palīdz pamosties agrajos rītos. Intervijā Elizabete stāsta par to, kā viņa nonāca radio un foto pasaulē, kā izvairās no izdegšanas un kā tas ir – strādāt kopā ar savu labāko draudzeni.

Anna Ance Lūse, Dārta Dzene, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2024. gada rudenī.

Pastāsti, kā tu nonāci radio?

Man bija 18 vai 19 gadi, pirmais kurss universitātē un vispār nekādas intereses par radio. Zināju, ka gribu būt žurnālistikā. Man teica, ka būšu pētnieciskā žurnāliste, kas šobrīd vispār no manis ir ļoti tālu. Tad ēnu dienā aizgāju pie Maijas Rozītes uz Star FM, un tur bija tik forša atmosfēra – pilnīgs āķis lūpā! Notika kaut kāds klikšķis. Vienmēr saku, ka ar radio kaut kādā brīdī saslimst, un laikam tas bija brīdis, kurā es inficējos.

Pēc tam jau sāku skatīties un domāt, kā savu sapni varu realizēt. Izgāju radio dīdžeja kursus Ritma Institūtā, un tad sāku rakstīt visām radio stacijām. Radio TEV, man šķiet, bija vienīgā radio stacija, kas atbildēja uz manu e-pastu un piedāvāja darbu brīvdienās. Tajā laikā studija bija tikai Valmierā. Iedomājieties – šajā vecumā, kad gribas tusēt, iet uz ballītēm un vēl jāmācās, tu katru sestdienu un svētdienu mosties un brauc. Deviņos no rīta jau jābūt ēterā, un pēc tam vēl jābrauc atpakaļ. Tāds bija mans radio sākums, pirmie soļi. 

Vienmēr saku, ka ar radio kaut kādā brīdi saslimst, un tas bija brīdis, kurā es inficējos.

Cik  gadus tā sanāca braukāt?

Tie bija kādi divi pilni gadi. Aizstāju arī kolēģus, kad viņi bija atvaļinājumā. Tajā laikā dzīvoju Valmierā un īrēju tur dzīvokli. Dažreiz ar vecākiem smejamies, ka nācās piemaksāt, lai varētu tur arī strādāt. Protams, ja tu tur neesi patstāvīgi, tas neatmaksājas, bet tas noteikti bija tā vērts.

Varbūt vari pastāstīt par Ritma Institūtu?

Viņi, man šķiet, joprojām pasniedz radio dīdžeju kursus. Universitātē bija viena radio kursa pasniedzēja, kura teica, ka man vispār nevajadzētu strādāt radio. Tas bija ļoti interesanti – es nodomāju: “Kā – nevajadzētu strādāt radio? Es gribu pamēģināt! Kāpēc nevaru pamēģināt?”

Ritma Institūta kurss ilga deviņus mēnešus. Tur iemācīja visu pamata teoriju par radio vēsturi. Visvērtīgākās bija praktiskās nodarbības reālā radio studijā – ar radio pulti un profesionāļiem. Kursi bija diezgan intensīvi, laikam divas līdz trīs reizes nedēļā. Pēc tam jau šķiet likumsakarīgi, ka pat tad, ja tev gribas, tu nevari no radio tik vienkārši vairs izkāpt ārā.

Universitātē viena radio kursa pasniedzēja teica, ka man vispār nevajadzētu strādāt radio. Es nodomāju: “Kā nevajadzētu? Es gribu pamēģināt! Kāpēc nevaru pamēģināt?"

Kad pilnīgi neko nezini, radio pasaulē ieiet ir grūtāk.

Es vienmēr saku: ja tiešām ir interese, to var izdarīt, bet tas ceļš noteikti nav gluds. Kursi atļauj pieļaut kļūdas, bet lielajā okeānā – ēterā ar klausītājiem – ilgtermiņā tavas kļūdas vairs tik viegli nepiedos. Kursos tu vari pierādīt, ka esi gatavs un ka gribi to darīt. Tas ir svarīgi.

Vai ir kāds smieklīgs atgadījums, kas ir noticis ēterā?

Mazās kļūmes jau notiek – neviens nav perfekts. Mana pati, pati pirmā intervija bija ar Prāta Vētru. Tajā dienā ēterā un studijā biju viena. Prāta Vētras kungi bija ļoti runātīgi, bet ētera laiks bija ierobežots. Ja tagad mēs jūtam, kā novirzīt sarunu – ejam uz dziesmu un pēc tam turpinām runāt, – tad toreiz tas pārvērtās par podkāstu uz 15 minūtēm, jo man bija neērti viņus pārtraukt. Man likās – viss taču ir tik forši, kāpēc lai es viņus pārtrauktu? Toreizējais radio TEV vadītājs Andris Jurga – tagad atceroties, brīnos – man neko neaizrādīja par to. Droši vien tagad man kāds paprasītu, vai man viss ir kārtībā.

Visizplatītākā kļūda laikam ir neizslēgts mikrofons. Man līdz šim nav gadījies, un ceru, ka arī negadīsies. Zinu, ka kolēģiem tas pa laikam ir noticis, tāpēc es vienmēr nočekoju, (no angļu val. check – pārbaudīt) vai kāda poga nav palikusi ieslēgta.

Kas tev palīdz rītos, kad neko negribas darīt, bet zini, ka darbs ir jādara?

Tad palīdz atbildība un cieņa pret klausītāju. Mēs visi esam tikai cilvēki – ir dienas, kad nenormāli nāk miegs, un ir reizes, kad ēterā tā arī pasakām. Tas ļauj cilvēkiem sajust, ka radio ir dzīvs, mēs esam dzīvi cilvēki.

Tajā brīdī tu savācies un parasto ikdienas dzīvi atstāj aiz studijas durvīm. Tu mēģini uzlabot dienu kādam, kuram varbūt arī šodien viss nav kārtībā. Un, kad saproti, ka vari, iespējams, simtiem tūkstošiem klausītāju dienu padarīt labāku, tu aizmirsti, ka pašam ir slikti.

Iespējams, es vienkārši esmu tāds cilvēks. Man ir svarīgi, lai cilvēkiem apkārt viss būtu labi – un tas kaut kur izspraucas arī šeit. Tas ir sirdsdarbs, ko veicu ar lielu prieku un atbildību.

Kad saproti, ka vari, iespējams, simtiem tūkstošiem klausītāju dienu padarīt labāku, tu aizmirsti, ka pašam ir slikti.

Vai tev ir kādi balss vingrinājumi, ko veic pirms ētera?

Man līdz radio jābrauc piecas minūtes ar mašīnu – tā ir aptuveni viena dziesma.  Neapzināti ir izveidojusies tradīcija, ka katru rītu izdomāju, kura būs tā viena dziesma, ar kuru gribu aizbraukt uz darbu. Tā rada noskaņojumu, ar kādu izkāpju no mašīnas. Visbiežāk dziesmai jābūt tādai, kurai varu dziedāt līdzi – tas ir mans vienīgais vingrinājums. Tad man ir sajūta, ka es pamodinu balsi. Arī silta kafija bišķiņ iesilda balsi. Bieži arī parunājam ar Kristapu [Tālbergu] aizkadrā. Esmu tikai par to, ka vajadzētu piekopt arī nopietnākus balss vingrinājumus, nevis tikai iedziedāties pussešos no rīta.

Paralēli radio tu nodarbojies arī ar kāzu fotogrāfēšanu. Kāpēc tieši kāzas?

Viss, kas ar mani dzīvē notiek, notiek ļoti organiski, un tam pat nav izskaidrojuma – tas vienkārši notiek. Kāzas fotografēju jau astoņus gadus, šosezon man ir pauze. Es fotografēju kopā ar labāko draudzeni, kuru satiku universitātes pirmajā kursā. Tajā laikā fotografēju hobija līmenī, bet viņa tieši gribēja iemācīties fotografēt. Sākām ar vienkāršām fotosesijām. Mums ļoti patika veidot īpašās projektu fotosesijas. Braucām ziemā, -20 grādos pie briežiem. Modele bija pārsalusi līdz vājprātam. Tad viņa bija nobildējusi kāzas, un es biju nobildējusi kāzas viena pati. Sapratām, ka ir baigi grūti pašam kāzas fotogrāfēt, tāpēc cepuri nost visiem fotogrāfiem, kuriem kāzās nav asistentu.

Domājām – varbūt uztaisīt tādu konceptu, kurā kāzas fotografējam kopā. Tas ir padsmit stundu darbs, tādēļ ir ļoti svarīgi, ka blakus ir kāds cilvēks, jo, protams, uznāk noguruma brīži. Ir arī prieka asaras. Laikam kāzas mums iekrita sirdī, jo tā uzticēšanās no cilvēkiem ir tāda pārpasaulīga. Tu ielaid pilnīgi svešu cilvēku savā īpašajā dienā. Kaut kas tur ir maģisks, bet mēs to vēl neesam noformulējušas līdz galam. Varbūt pat arī nevajag noformulēt.

Viss, kas ar mani dzīvē notiek, notiek ļoti organiski, un tam pat nav izskaidrojuma – tas vienkārši notiek.

Varbūt ir kāds neaizmirstams brīdis, kas noķerts fotogrāfijā?

Ne gluži varbūt neaizmirstams, bet tas, kas man vienmēr iedod sajūtu, ka, jā, mums izdevās, ir, kad izdodas iemūžināt prieka asaras. Pirmkārt, ne jau visi ir emocionāli. Otrs – ne vienmēr objektīvs un tehnika to var noķert. Tas ir ātrs brīdis.

Vienas no pēdējām kāzām bija ziemā un ārā, ļoti latviskā garā. Ļoti skaistas kāzas. Ārā bija ugunskurs, un man no ugunskura dūmiem vienmēr ļoti asaro acis. Pāris, kas precējās, bija manas bērnības ģimenes draugi. Man sāka šausmīgi asarot acis, un es nevarēju vairs pafočēt. Sabīnei (labākajai draudzenei) teicu: “Nu, paņem tagad tālāk. Es mēģināšu kaut ko izdarīt.” Ar sniegu mēģināju berzēt acis, lai ātrāk iztīrās. Cilvēki nāca un domāja, ka es raudu no aizkustinājuma. Tajā brīdī domāju: “Ārprāts, ko viņi padomās?” Tās bija vienas no pēdējām kāzām, kuras bildējām, un atmiņā paliekošākās.

Protams, ne visi pāri jūtas ērti kameras priekšā. Kā tu palīdzi viņiem atslābt?

Tas, kas vienmēr nostrādā ir, kad viņiem pasaka: “Esat tādi, kādi jūs esat mājās,” jo tad viņi paši atveras. Galvenais nosacījums fotografējot ir likt cilvēkiem justies maksimāli brīvi. Padarīt fotosesiju par foršu kopā būšanas pieredzi, īpaši kāzās, kur tās kļūst par vienām no jūsu pirmajām atmiņām kā vīram un sievai. Atraisās arī vīrieši, kuri pirms tam ir teikuši, ka vispār negrib fočēties.  

Tavs tēvs tevi iedvesmoja fotografēt. Vai līdzīgi bija arī ar radio?

Viņš man vienmēr teica, ka man nevajadzētu iet studēt žurnālistiku un strādāt šajā jomā. Es saprotu, kāpēc – tā profesija ir savā ziņā skaista, bet vienlaikus arī nežēlīga. Viņa ietekme noteikti ir bijusi liela gan manā profesijas izvēlē, gan arī fotografēšanā, jo viņš nopirka manu pirmo kameru un pats bija fotogrāfs.

Tas notika ļoti organiski – man vienkārši jau bērnībā patika fotografēt. Ar ziepju trauciņu bildēju mājās visu iespējamo, un viņš to pamanīja, noķēra manu interesi. Kopā ar manu mammu viņš vienmēr ir bijis ļoti atbalstošs, palīdzot man īstenot sapņus. Teiktu, ka viņš noteikti ir ļoti liela iedvesma tam, kāpēc un ko es daru. Joprojām mēs daudz runājam, apspriežam lietas, kas notiek mūsu profesijā. Tā ir milzīga priekšrocība, par ko esmu ļoti pateicīga dzīvei, ka man ir tētis, kurš saprot manu profesiju, un es saprotu viņa.

Radio un fotografēšana ir divas dažādas jomas. Kas tevi motivē turpināt darbu abās?

Nevienu no tām es neuztveru kā darbu. Ir tas klišejiskais teiciens – ja atrodi to, kas tev sagādā prieku un ar ko vari arī nopelnīt, tad tas vairs nav darbs. Tāpat kādā brīdī noriebjas gan viens, gan otrs – tas ir pilnīgi normāli.

Man pagaidām veiksmīgi izdodas savu ikdienu nepārsātināt ar abām lietām. Ir svarīgi atrast balansu. Radio man ļauj pabarot savu iekšējo bērnu, izrunājoties, izpļāpājoties, esot ar cilvēkiem un vienkārši darot darbu, kas man patīk. Tas pats ir arī ar fotografēšanu. Kamēr mēs nepārsātinām ikdienu ar fotosesijām katru dienu. Mēs fotografēšanu atstājam kā tādu notikumu, kas pabaro dvēseli. Fotografēšana ir ļoti smaga, ja tas ir tavs vienīgais darbs. Tas nav vienkārši, tas ir fiziski un emocionāli grūti. Tāpēc es necenšos to pārvērst par savu galveno peļņas avotu. Tā vienkārši ir viena no tām lietām, kas man ļoti, ļoti patīk – darot to es vispār nedomāju ne par ko citu. Tas motivē. Tā ir tā foršā sajūta, ka vari pilnībā atrauties no realitātes.

Fotografēšana vienkārši ir viena no tām lietām, kas man ļoti, ļoti patīk – darot to es vispār nedomāju ne par ko citu.

Ko tu dari brīžos, kad jūtami tuvojas izdegšana?

Atpūšos, jo zinu, ka ļoti daudziem mūsdienās tas sagādā lielas grūtības. Arī manī ir kāds procents darbaholisma – kad sāku skriet darba ritenī, nevaru apstāties. Taču ir svarīgi atpūsties no darbiem, pat, ja tie sagādā nenormāli daudz prieka, jo arī prieks patērē enerģiju. Kādreiz man šķita – kāpēc gan man ņemt atvaļinājumu, ja jau desmitos no rīta esmu brīva? Bet tāpat izveidojas rutīna. Tāpēc ir vērtīgi sev iedodot atelpu –  dienas, kad nav jāliek modinātājs piecos un nav jātaisa bildes.

Ir jāatpūšas no darbiem, pat, ja tie mums sagādā nenormāli daudz prieka – arī priecājoties tu patērē enerģiju.

Vai ir kāds sapnis, ko tu vēlētos īstenot?

Pirms trim nedēļām mammai teicu, ka kādreiz gribētu pamēģināt televīzijā lasīt ziņas. Nezinu, kāpēc – agrāk mani tas vispār neinteresēja.  Bet ko var zināt – varbūt kādreiz izdodas? Televīzija būtu nākamais solis, kur gribētos pamēģināt savus spēkus.

Tagad teiksim, life or death (angļu val.: dzīves un nāves, izšķiroša) situācija. Tev ir jāizvēlas viena no šīm jomām – paliec radio vai turpini fotografēt. Kuru tu izvēlētos un kāpēc?

Tas nav viegli. Tāds jautājums ir kā izvēlēties – atraut vienu vai vai otru roku. Tikai tad, kad to uzdod, tu saproti, cik abas lietas tev ir svarīgas. Laikam teikšu, ka fotografēšanu atstātu. Tāpēc, ka to varu darīt kopā ar savu labāko draudzeni. Man cilvēki vienmēr ir svarīgāki par pārējo. Tādēļ es izvēlos to.

Kas tev ir svarīgākais darbā?

Būt godīgai pret sevi un citiem, neatkarīgi no karjeras ceļa. Jāspēj ar sevi aprunāties, lai arī kāda būtu situācija. Būs skaistas pieredzes, būs rūgtas, būs nenormāli daudz vilšanās – pat skaistākajās, labākajās darba vietās un projektos. Tikt tam pāri, iet uz priekšu un atcerēties to, ka tā ir vienīgā dzīve, kas tev ir jādzīvo. Arī radio ne viss izdodas perfekti. Reizēm šķiet – ārprāts, ko mēs tagad vispār runājam? Kaut tas ātrāk beigtos. Mans padoms ir sev pateikt: “Ir traki, tev kaut kas nesanāca, bet tev neviens nav aizliedzis kustēties uz priekšu un to atstāt aiz muguras." Un iet tālāk. 

Mans padoms ir sev pateikt: “Ir traki, tev kaut kas nesanāca, bet tev neviens nav aizliedzis kustēties uz priekšu un to atstāt aiz muguras." Un iet tālāk. 

Vai ir kāda pieredze, kurai, tavuprāt, katram jaunam radio dīdžejam ir jāiziet cauri?

Visiem jaunajiem radio dīdžejiem vajadzētu piedzīvot to, ka noliek priekšā kādu ļoti runātīgu intervējamo, piemēram, Prāta Vētru vai Intaru Busuli. Ar viņiem sarunas veidojas ļoti viegli, bet tajā pašā laikā ir jāspēj noturēt virsvadību. Es pati reizēm braucu mašīnā, klausos radio un, kad beidzas dziesma, imitēju, ka esmu ēterā. Domāju, kāds būs mans izgājiens, kā es sasveicināšos, ko teikšu. Tā es darīju pašos pirmsākumos, kad braucu uz rīta ēteriem Valmierā.

Nevajag baidīties sākumā pierakstīt, ko tu gribi teikt, jo tas palīdz strukturēt domas. Ar laiku runa un valoda aiziet arvien raitāk. Un tad pienāk brīdis, kad tu nolasīto tekstu spēj pasniegt tā, ka neviens nevar pateikt, ka lasi. Tā māksla, kas ļoti noder radio darbā.

Vai ir kādreiz gadījies, ka ir rīta ēters un tajā pašā dienā jāfotografē?

Jā! Tas bija stulbākais, ko es varēju izdarīt. Tas ir jaunības maksimālisms – kad tev liekas, ka  visu vari paveikt easy (angļu val.: viegli). Ir bijušas reizes, kad ir rīta ēters, un tad kāzas līdz vieniem naktī. Tas bija pilnīgs stulbums, nekad tā nedariet. Vienā brīdī tev sāk nākt miegs un neviena kafija vairs nepalīdz. Vienīgais, kas strādā, ir vienkārši to nedarīt. Vai nu viens, vai otrs. Protams, vari iet un darīt, bet tu pats sev baigi iegriezīsi. Pēc tam dubultā jāatpūšas. Ja ir kāda parasta fotosesija, tas vēl nav tik traki, to var ieplānot vakarā, bet kāzas un rīta ēteri vienā dienā,… tur ir jābūt ne īpaši gudram cilvēkam. Esmu mācījusies no savām kļūdām un vairs tā nedaru.

Varbūt ir vēl kāds moments, kas nogājis greizi, fotografējot kāzas?

Neesmu, man liekas, nevienam šo publiski stāstījusi. Bija mums vienas kāzas – ļoti foršas, ļoti skaistas. Mēs vienmēr darām tā, ka viena fotografē ar vienu kameru, otra ar citu. Katrai sava atmiņas karte un atšķirīgi objektīvi – viens tuvplāna, otrs kopplāniem. Kad likām bildes datorā, sapratām, ka kopplāni, kuru, protams, vienmēr ir visvairāk, tur vairs nav. Sēdējām un domājām, ko darīt, stress drausmīgs.

Protams, pārim to neteicām, mēģinājām par visām varītēm bildes atgūt. Bija ļoti maz, minimāli, bet kaut ko tomēr dabūjām. Tāpēc likām lielu uzsvaru uz tuvplāna bildēm ar domu, ka no defekta uztaisīsim efektu. Šo gadījumu izglāba tas, ka mums bija divi objektīvi un divas atmiņas kartes.

Kopš tās reizes vienmēr nočekojam, vai visas bildes ir saglabājušās. Turu tās atmiņas kartē līdz pēdējam un vienmēr skatos, lai atmiņas karte nav ieplīsusi vai tai nav kāda cita tehniska ķibele, jo tā sajūta, kad viss pazūd, ir drausmīga. No visām šādām krīzītēm tu tiec ārā tikai tāpēc, ka tev blakus ir draugs, ar kuru tu darbojies kopā.