Elīna Baltskara par cilvēkstāstiem un žurnālista misiju

Viena no jaunajām un radošajām Latvijas Radio personībām Elīna Baltskara runā par sabiedrībai saistošiem un pat izaicinošiem tematiem. Neatkarīgi no tā, vai viņa saka "labrīt" ziņu raidījumā, izmanto sociālos medijus, dziļi personiski sarunājas raidierakstā "Kā ir būt", Elīna atrod veidus, kā runāt par, piemēram, kailumu, trauksmi, nāvi. Kas viņu motivē tam pievērsties?

Marta Aleksandra Palmbaha, Dārta Anna Celma, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2024. gada rudenī.

Noskatījāmies tavus video sociālajā medijā TikTok, kuros redzams, ka staigā pa dažādām ielām Rīgā un Cēsīs. Kas tevi pamudināja vai ieinteresēja tās izstaigāt?

Tas man šķiet tāds kā brīvā laika joks, bet ideja par to, ka varētu nostaigāt visu ielu, radās pirms gada. Tajā laikā tā bija Maskavas iela, kas nu jau ir pārsaukta divās – Lastādijas un Latgales ielā. Nodomāju, mums ir 16 kilometrus gara iela, kas vijas no paša pilsētas centra – no Centrālās stacijas – līdz Rīgas robežai – tur noteikti ir vesels kultūras un sociālais slānis, ko iepazīt! Staigāt garus gabalus pa pilsētu nav mana ierastā kārtība. Man ļoti patīk pārgājieni ārpus pilsētas. Pēc šī pirmā ceļojuma pamanīju to, ko es ikdienā droši vien nemaz neievērotu. Tas lika prātam pievērst uzmanību citām detaļām, un es to arī dokumentēju. Respektīvi, kas ir tie mazie kvadrātiņi, ko es piefiksēju caur kameras aci? Veidojas interesanta glezna, taču tas ir ļoti īss atskats par garu ceļa posmu, kas ataino dažādību un kontrastus. Tas rezonēja arī ar cilvēkiem sociālajos tīklos. Domāju – kāpēc nepamēģināt vēl kaut ko? Tā vēl pāris reizes esmu izdarījusi.

Tu šobrīd strādā Latvijas Radio Ziņu dienestā. Kādi ir tavi nākamie mērķi vai plāni saistībā ar karjeru? Tev ir idejas par jauniem projektiem?

Šajā amatā sāku strādāt 2023. gada oktobrī. Jāsaka, ka līdz šim ir bijis mācību pilns un intensīvs laiks. Tas bija un joprojām ir izaicinoši, jo iepriekš šāda žanra raidījumos nebiju strādājusi. Manuprāt, es redzu vēl ļoti daudz kā, ko mācīties, tāpēc es noteikti varu atzīt, ka vēlos pilnveidoties vietā, kur esmu. Ir tik daudz vietas izaugsmei – ka es varu darīt un darīt! Vienlaikus es cenšos arī diversificēt savu radošo darbību arī citos laukos, jo, manuprāt, viens vienmēr papildina citu. Šobrīd arī vairāk cenšos nodarboties ar tekstu rakstīšanu un līdzīga formāta satura veidošanu. Cenšos realizēt personīgās radošās idejas. Ņemot vērā, ka es pirms gada noslēdzu daudzu gadu ilgo studiju procesu, tikai tagad man ir atbrīvojies liels laika bloks. Man ir vairāk iespēju realizēt idejas, kas ir dzīvojušas manī – no domas aizvest līdz rezultātam. Profesionālajā dzīvē es vēlos beidzot sākt tās realizēt.

Ir tik daudz vietas izaugsmei – ka es varu darīt un darīt! Vienlaikus es cenšos arī diversificēt savu radošo darbību arī citos laukos, jo, manuprāt, viens vienmēr papildina citu.

Atradām arī tavu YouTube kanālu. Tavu radošumu var saskatīt jau pirmajā publicētajā video. Vai skolas laikā jau skaidri zināji, ka mediji ir joma, kurā vēlies darboties?

Absolūti nē. Bieži vien atbildu, ka radio mediji – vide, kur es esmu nonākusi – nekad un joprojām nav mans tīrais mērķis. Tas ir mans līdzeklis, kā es sasniedzu savu mērķi. Vidusskolā, varbūt nedomājot, kā to formēt, man bija svarīgi – es gribu strādāt sabiedrības interesēs. Tātad mans primārais mērķis nekad nav bijis veidot kaut ko, kas man nestu lielāko peļņu, bet gan lielu gandarījumu par to, ka ar savu darbu es varu uzlabot mūsu labklājību. Mana radio karjera sākās Latvijas Radio 5, kas ir multimediāla platforma. Tur es varēju tiešām testēt sevi dažādos formātos, valodās un virzienos. Tādā ziņā radio viennozīmīgi ir bijis fantastisks līdzeklis, ar ko censties realizēt to mērķi, ko es esmu uzstādījusi.

Tavā 2024. gada 6. septembra publikācijā sociālajā medijā X uzzinājām, ka celies ap pulksten 04.45. No kā tu gūsti motivāciju būt nomodā tik agri, lai dotos uz darbu?

Jā, tas ir laiks, kad es ceļos. Reizēm sanāk iepriekš gulēt vairāk, reizēm mazāk. Jāsaka, ka tā enerģija, ko iegūsti, kompensē celšanos nakts vidū.

Es esmu izteikta pūce. Es neesmu rīta cilvēks, kuram tas nāk viegli. Fiziskā aspektā – man nav viegli agri celties un agri iet gulēt.

Pirms šī raidījuma vadīšanas es nedaudz vairāk nekā pusotru gadu vadīju rīta programmu Latvijas Radio 5 un arī tur ēters sākās pulksten sešos. Pēc tā laika es teicu, ka nekad nevadīšu rīta programmu. Te nu vecais labais teiciens – nekad nesaki nekad!

Ko tu darbā izbaudi visvairāk – intervēt cilvēkus, sniegt informāciju par aktualitātēm radio klausītājiem vai ko citu?

Noteikti to, cik daudz informācijas varu uzzināt, kuru citreiz palaistu garām. Šis darbs prasa būt notikumu epicentrā. Protams, es nevaru izzināt visu! Tādā ziņā manas zināšanas ir drīzāk plašas nekā dziļas.

Kā tu gatavojies intervijām un vai tu izvēlies cilvēkus, kurus intervēt?

Ja runājam par rīta raidījumu, tad ir producenti un vadītāji, kā arī korespondenti – milzīga komanda. Pamatā ir producenta darbs. Vēl ir galvenais Ziņu dienesta redaktors, kurš nosaka lielo dienaskārtību.

Es kaut kad skaitīju un sapratu, ka šīm trijām stundām esam vairāk nekā desmit cilvēku strādājuši. Līdz ar to saturs veidojas no visu šo cilvēku sadarbības, kas ir ļoti svarīga, jo ļauj mums paust arī dažādus viedokļus. Producenti veido raidījuma rāmi, nosaka galvenās aktualitātes. Savukārt, kad ir intervija, es, protams, zinu, ar ko man būs jārunā un kādas ir galvenās tēmas, ko vajadzētu iekļaut.

Pirms dažiem gadiem veidoji raidierakstu “Kā ir būt?”. Vienmēr akcentēji, ka tās nav intervijas, bet gan sarunas. Pēdējā epizode, ko noklausījāmies, bija "Kailums" ar OnlyFans satura veidotāju Helēnu Robežnieci. Tā tiešām bija savdabīga un interesanta saruna, kas plašākai sabiedrībai ir tabū.

Jā, "Kā ir būt" ir sirdij ļoti tuvs, ļoti izlolots. Tas bija mans pirmais autorraidījums, ko veidoju kopā ar kolēģi Jāni Ķīnastu. Kopā 99 sarunas, kas šobrīd šķiet neticami. Mērķis bija parādīt pasaules vietas, ko ikdienā varbūt neredzam, runāt par cilvēku pieredzi, kas ir unikāla, bet tajā pašā laikā kaut kas no tās mūs visus vieno. Tas ir tik interesanti, gan klausoties manos sarunu biedros, gan arī pēc tam, saņemot atgriezenisko saiti no klausītājiem. Bieži saņēmu no klausītājiem tādas frāzes kā "es jutos, ka esmu vienīgais tāds" vai "man likās, ka tikai es tam eju cauri". Bija liels gandarījums saprast, ka mums tiešām izdodas parādīt pasaules bagātību. Mēs varam justies absolūti vientuļi par savu pieredzi, un katram tā ir unikāla. Tādā ziņā man ļoti patika, ka bija gana daudz sabiedrībā zināmu cilvēku un cilvēku, par kuru dzīvi neko nevaram izlasīt sociālajos medijos. Protams, bija izaicinoši meklēt šos cilvēkus, kuri ir gatavi par to runāt publiski. Manuprāt, klausītājs arī spēj rezonēt un ieraudzīt sevi šajās sarunās.

Bieži saņēmu no klausītājiem tādas frāzes kā "es jutos, ka esmu vienīgais tāds" vai "man likās, ka tikai es tam eju cauri". (..). Mēs varam justies absolūti vientuļi par savu pieredzi, un katram tā ir unikāla.

Cilvēkus mēdz pārņemt uztraukums, pirmo reizi piedaloties intervijā. Kādus jautājumus tu uzdod, lai palīdzētu viņiem atvērties?

Teiktu, ka šis laikam ir lielākais izaicinājums, ko ir ļoti grūti definēt. Manuprāt, tā ir atmosfēra, ko varu radīt, esot kaut kādā emocionālā stāvoklī – mierīgā, atvērtā, pieņemošā. Es vienmēr sarunās centos pakāpties nedaudz malā, dot telpu cilvēkam, lai viņš nejūtas, ka es ierobežoju vai cenšos noteikti virzīt. Pirms katras sarunas man bija pāris punkti, ko pateicu, pirms ieslēdzu mikrofonu. Mēs nerunājām par raidieraksta sarunas tēmu, jo es kā klausītājs negribēju zināt vairāk. Reizēm, ja cilvēks pasaka kaut ko pie izslēgta mikrofona, viņam ierakstīšanas laikā šķiet, ka viņš jau to ir pateicis.

Teicu: "Iespējams, es uzdošu pilnīgi absurdus un nesaprotamus jautājums. Uz tiem nav atbildes, bet tas, kā meklēsi atbildi, būs tava atbilde." Ar šādām domām pateikt cilvēkam, kas visvairāk mani interesē – kāds viņš ir, nevis kā gribētu izklausīties, būt vai kāds ir bijis. Svarīgi jebkurā intervijā ir arī klausīties. Ja tu labi klausīsies, tad tu varēsi arī labi sarunāties.

Manuprāt, tā ir atmosfēra, ko varu radīt, esot kaut kādā emocionālā stāvoklī – mierīgā, atvērtā, pieņemošā. (..). Reizēm, ja cilvēks pasaka kaut ko pie izslēgta mikrofona, viņam ierakstīšanas laikā šķiet, ka viņš jau to ir pateicis.

Kāda un ar ko ir bijusi interesantākā saruna?

Katra saruna ir bijusi ne tikai profesionāli, bet arī personīgi svarīga. Šis projekts ir mani kā cilvēku ļoti veidojis. Tas lika iedziļināties šajos dzīves stāstos. Reizēm ārkārtīgi skaudros, reizēm ļoti iedvesmojošos. Tās bija 99 sarunas. Es varētu šķirstīt visu sarakstu un teikt par katru cilvēku kaut ko, kā viņš ir mainījis manas domas, perspektīvu, skatījumu uz dzīvi.

Tevis pieminētajā sērijā par meiteni, kura radīja saturu OnlyFans, mēs runājam par kailumu. Tā, manuprāt, joprojām ir tabū tēma lielākajai daļai sabiedrības. Pēc tās novēroju vislielāko publisko rezonansi. Es nezinu, cik daudz cilvēku no tiem, kuri par šo sēriju izteicās publiski, tiešām to bija arī noklausījušies. Tie bija ne tikai komentāri sociālajos medijos, bet arī vēstules Latvijas Radio, iesniegumi sabiedrisko mediju ombudam, kurš izskatīja iespējamos ētikas pārkāpumus. Tas lika man izvērtēt savu darbu – vai es tiešām esmu darbojusies pēc labākajiem žurnālistikas principiem? Ko es varēju darīt labāk? Vai es esmu pārkāpusi kaut kādas sabiedriskā medija ētikas normas?

Tas lika man izvērtēt savu darbu – vai es tiešām esmu darbojusies pēc labākajiem žurnālistikas principiem? Ko es varēju darīt labāk? Vai es esmu pārkāpusi kaut kādas sabiedriskā medija ētikas normas?

Tāpēc sabiedrības reakcija bija šāda, jo vēl nebijām gatavi runāt par šo publiski.

Jā, protams, un tā jau ir lielākoties par daudziem tematiem. Man reizēm liekas, ja manis radītais saturs neizraisa nekādu pretreakciju, sanāk, ka es cenšos visiem glaudīt pa spalvai. Tāds jau nav mans mērķis, no tā nav nekāda pienesuma. Un, nē, es negribu nevienu kacināt mērķtiecīgi, bet, manuprāt, tieši šo sarunu radīšana un diskusiju veidošana ir vērtīgākais, ko varam darīt. Tas arī ir bijis "Kā ir būt" mērķis – nest gaismā tēmas, ko reizēm noklusējam. Katrs šāds gadījums, kas raisa lielākas sarunas, vienmēr būs vērtīgāks par to, kas vienkārši iekrīt milzīgajā satura jūrā.

Man reizēm liekas, ja manis radītais saturs neizraisa nekādu pretreakciju, sanāk, ka es cenšos visiem glaudīt pa spalvai. Tāds jau nav mans mērķis, no tā nav nekāda pienesuma.

Atceries pirmo visvairāk nozīmīgo interviju?

Pirmā nopietnā radio intervija noteikti bija pirmā "Kā ir būt" epizode. Tā bija ieraksta formāta intervija un lielākos, angliski sakot blakoutus (blackout – "aptumšošanās"), varēja izgriezt ārā, kaut gan "Kā ir būt" kontekstā principā to nedarījām. Mēs gribējām, lai saruna ir īsta, neapstrādāta.

Pirmās tiešraides intervijas man bija labdarības maratona Dod Pieci! studijā. Iepriekš tiešajā ēterā es biju kā viesis, bet nekad nebiju vadījusi tiešo ēteru, līdz ar to man tās bija kārtīgas ugunskristības.

Pirmais viesis bija Levita kungs. Intervija notika tiešraidē, zināju, cik daudz sekunžu atvēlētas, un jautājumi, protams, bija sagatavoti, bet ne skriptēti, [lai tos pēc kārtas nolasītu].

Nesen man bija jāstāsta par saviem fakapiem (no angļu val. fuck up) jeb reizēm, kad es esmu publiski izgāzusies. Neatceros to pirmo pusstundu, bet atceros milzīgo stresu un satraukumu, jo vienlaicīgi notika gan radio, gan televīzijas tiešraide. Apskatījos šo televīzijas tiešraidi. Savās acīs redzēju ārprātīgu izmisumu, biju pilnīgi citā pasaulē. Pēkšņi man priekšā bija tik daudz kameru! Uz katru bija jāskatās citā brīdī, nesapratu, kā ar to navigēt. Tā bija satraucoša pieredze. Toms Grēviņš, mans kolēģis tajā laikā, pēc tiešraides teica: "Nu tad beidzot tu vari arī elpot." Reizēm vieglāk ir uzreiz iziet cauri grūtākajam. Pēc tam nav jābaidās, ka kaut kas tāds var notikt.

Toms Grēviņš, mans kolēģis tajā laikā, pēc tiešraides teica: "Nu tad beidzot tu vari arī elpot." Reizēm vieglāk ir uzreiz iziet cauri grūtākajam. Pēc tam nav jābaidās, ka kaut kas tāds var notikt.

Ar kuru kolēģi vai jomas speciālistu tev ir bijis visvieglāk vai patīkami sadarboties?

Tas ir liels treniņš vadīt ar kādu kopā, jo jums ir jānonāk kaut kādā līdzīgā vīzijā par to kontekstu vai par sarunu, lai nav tā, ka katrs velk uz savu pusi to deķīti.

Man šobrīd ļoti viegli ir strādāt ar Kristapu Feldmani, kurš ir mans ikdienas partneris radio ēterā. Visa atmosfēra, kādā mēs savstarpēji sadarbojamies un gatavojamies intervijām, tā saikne ir tiešām cieša. Jūtos ļoti mierīgi un patīkami.

No katra cilvēka, ar kuru esmu sastrādājusies, ļoti daudz esmu iemācījusies. Protams, mans radio tētis, kā daudziem citiem, kuri ir izgājuši Latvijas Radio 5 skolu, ir Toms Grēviņš, ar kuru man ir bijis liels prieks sastrādāties ne tikai ēterā, bet arī aizkadrā – viņam esot radošajam direktoram un man savulaik esot Latvijas Radio 5 galvenajai redaktorei.

Tā kā tu esi radio balss un spēj veicināt pozitīvas pārmaiņas sabiedrībā, kas ir tā auditorija, kuru tev ir degsme un varbūt pozitīvs satraukums ietekmēt visvairāk?

Automātiski gribas domāt, kas ir tas mērķis – par ko es pati gribu runāt –, bet laikam tu ietekmē arī to, par ko tu runā. Ja es domāju šajā prizmā, tad noteikti tie ir cilvēki, kuru balsis mēs ikdienā nedzirdam. Es visvairāk gribu stāstīt šos stāstus, jo mēdz būt gana, ja mēs spējam ieraudzīt un empātiski paskatīties uz citu cilvēku dzīvi. Tāpēc ir tik svarīgi reizēm vienkārši paskatīties apkārt, jo neviens no mums nav pasaules centrā. Pasaule ir viena un mums te visiem ir jādzīvo. Tikpat ļoti kā man gribas justies labi, tikpat ļoti to gribas arī jums un ikvienam citam cilvēkam. Es neticu, ka ir galapunkts. Mums ir jābauda process, nemitīgā virzība. Un, ja mēs pieņemam to, ka tā ir nemitīga virzība un nedaudz atslogojam savu prātu no galapunkta, tad arī ceļš kļūst citādāks un vērtīgāks.

Tāpēc ir tik svarīgi reizēm vienkārši paskatīties apkārt, jo neviens no mums nav pasaules centrā. Pasaule ir viena un mums te visiem ir jādzīvo.