Skip to main content

Daugulis: Mediju uzdevums šobrīd ārkārtīgi būtisks

Sarunas

Pēdējo mēnešu laikā par galveno ziņu un sarunu tematu kļuvis Korona vīruss - jaunumus par to katru dienu varam gan lasīt internetā, gan dzirdēt radio un redzēt televīzijā. Kāda ir mediju un sociālo tīklu loma šajā krīzes situācijā, skaidro politologs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un žurnālists Mārtiņš Daugulis.

Marta Dobrovoļska, Studentu medijs Skaļāk

 

Kā vērtējat Latvijas un pasaules mediju rīcību saistībā ar Korona vīrusu?

Šobrīd vēl nevaram vērtēt Latvijas un pasaules mediju rīcību, jo zināmā mērā esam notikuma epicentrā- par mediju darba kvalitāti varēsim runāt tad, kad krīze būs noslēgusies. Šobrīd varam vienīgi spekulēt. Kā politologs varu teikt, ka Latvijas un pasaules mediju uzdevums šobrīd ir ārkārtīgi būtisks - medijiem ir jāpilda informatīvā funkcija, jo mūsu gadsimtā gan sociālie mediji, gan citi mediju kanāli un iekšējās mediju hierarhijas ir tās, kas primāri var sasniegt cilvēku. Protams, pastāv arī informatīvie burbuļi, un cilvēki var arī netikt sasniegti.

 

Kāda ir mediju ietekme uz sabiedrību dažādās politiskās un krīzes situācijās?

Medijs ir atbildīgs par to, kā informatīvi šādos krīzes mirkļos cilvēkus sasniegt. Par to liecina fakts, ka jau pirms valsts oficiālās apziņošanas ar īsziņu vai e-pastu palīdzību, mēs visu informāciju esam uzzinājuši no medijiem.

Medijs demokrātiskā sabiedrībā pilda arī sargsuņa lomu - atklājot nepilnības un novēršot tās. Mediju sargsuņa loma ir izšķiroša dažādos krīzes un juku laikos - piemēram situācijās, kur var ciest sociāli neaizsargātie - bieži vien valsts skatās viņiem pāri un neierauga - šeit medijs ir būtisks. Medijs ir ārkārtīgi svarīgs arī pārējiem iedzīvotājiem - viņiem vajadzētu sajust, ka trūkumu vai nepilnību gadījumā var vērsties pie medija.

Medijs demokrātiskā sabiedrībā pilda arī sargsuņa lomu - atklājot nepilnības un novēršot tās.

 

Kā pēdējo 10 gadu laikā ir augusi tieši sociālo mediju nozīme krīzes situācijās?

Sociālo mediju nozīme pēdējo 10 gadu laikā krīzes situācijās pierāda sevi divējādi. Pirmkārt, notikuma apziņošana ir momentāna - ja kas pasaulē notiek, mēs, pateicoties sociālajiem medijiem, par to uzzinām uzreiz. Klasika - lidmašīna nosēžas uz Hudzonas upē, un jau nosēšanās mirklī kāds to ir nobildējis, ielicis Twitterī  un mēs par to zinām.

Sociālie mediji zināmā mērā ir neaizsargāti pret provokatoriem, propagandu un ļaunajiem sistēmas lietotājiem.

Cits, visai sarežģīts jautājums, ir kā to vērtēt, kāda interpretācija nāk tam līdzi. Ir politologi, kas uzskata, ka sociālie mediji lēnām nogalina demokrātiju, jo demokrātijai nepieciešama racionāla domāšana, taču sociālajos medijos un tīklos, pateicoties informatīvajiem burbuļiem, mēs iemetam kādu notikumu pūlī un pār to, kā tas attīstās tālāk, kontroles iespējas no autoritātes vai informatīvās patiesības puses vairs nepastāv; šī informācija var attīstīties ļoti dažādi. Ļoti būtiski - sociālie mediji zināmā mērā ir neaizsargāti pret provokatoriem, propagandu un ļaunajiem sistēmas lietotājiem - tā rezultātā sociālie tīkli kā absolūta informācijas pieejamība iet roku rokā ar nepieciešamību ļoti atbildīgi pašam izturēties pret visu, kas sociālajos tīklos ir medijpratība, spēja pašam operēt ar informāciju, spēja paskatīties ārpus sava sociālo tīklu loka. Mēs vairs nevaram uztvert lielo tīklu telpu kā patiesības paudēju, bet tikai kā aizsākumu informācijai. Tālāk, kad tā tiek kartēta un ielikta plašākā vērtību sistēmā, tur jau mums jākļūst ārkārtīgi uzmanīgiem.